Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Enerģiju taupošs mājoklis

Artūrs Polis


Katrs jauns mājoklis sākas ar ieceri un projektu. Projektēšanas stadijā veicot plānošanu (māju, dārzu, viensētu, ciematu utt.) pēc permakultūras principiem, svarīgi ievērot dalījumu zonās pēc izmantošanas intensitātes. Piemēram, tām mājokļa zonām, kuras tiks izmantotas biežāk, jāatrodas pēc iespējas tuvāk mums pašiem. Ja televizoru skatāmies katru dienu, novietosim to viesistabas centrā, bet grāmatu plauktu kādā citā istabā. Tiesa gan, varam stimulēt savu paradumu maiņu, izvēloties citādu izvietojumu. Varbūt viesistabas centrā novietots tepiķis un galda spēļu komplekts mudinās vairāk laika pavadīt rotaļās ar bērniem, nevis skatīties televizoru, kas novietots tālākajā istabā…


Pareizs elementu izvietojums mājā un dārzā arī ir enerģijas taupīšana – jo mazāks attālums līdz bērnu rotaļu vietai, šūpuļtīklam un garšaugu dārziņam, jo mazāk fizisko un psiholoģisko pūļu jāpieliek, lai tur nokļūtu un nodotos ar videi un veselībai draudzīgām aktivitātēm. Turklāt enerģiju taupošs projekts ir ekonomisks projekts. Tāpēc lielākas saimniecības un pilsētas mērogā šis princips nozīmēs ietaupītu degvielu un CO2 izmešus. To varētu attiecināt arī uz pilsētniekiem, kas nedēļas nogalēs dodas uz vasarnīcu vai dārzu laukos. Nereti nākas mērot desmitiem kilometru līdz savai sakņu dobei…

Permakultūras zonas

00 Cilvēka zona (iekšējā harmonija, savstarpējās attiecības)
0 Mājas zona (mājas projektēšana pēc ilgtspējīgas būvniecības principiem)
I Intensīvie dārzi ikdienas izmantošanai (garšaugi, dārzeņi)
II Vidēja lieluma dārzi, mazie dzīvnieki, komposts
III Plaši lauki, augļu dārzi, liellopi un to novietnes, pretvēja stādījumi
IV Lopu ganības, mežs, kur cērt malku
V Neskartā daba, savvaļas meži, pļavas, kas atrodas īpašuma teritorijā
VI Teritorija, kas mums nepieder, bet ir ļoti nepieciešama, piemēram, ezers, uz kuru regulāri dodamies peldēties, vai mežs, kur sēņojam

Ietekmes sektori

Vispirms teritoriju vajag aplūkot no dažādu ārējo ietekmju skatu punkta un sadalīt to sektoros, kur izpaužas saules enerģijas, vēja enerģijas, uguns, ūdens un savvaļas dzīvnieku ietekme. Viss, kas ietekmē mūsu projektu no āra, var būt gan vēlams, gan arī nevēlams, tāpēc šī ietekme jāapzina un jākontrolē. Piemēram, ziemā un vasarā saule virzās pa atšķirīgām trajektorijām, tāpēc lieti noder apzināt vasaras un ziemas saules sektorus. Tas dos iespēju racionāli izmantot ziemas sauli un izvairīties no vasaras saules. Saimniecības objektus, piemēram, dzīvžogus, lopbarības krautnes, būves un mežus, var izmantot par barjerām, kas bloķē nevēlamo vēja ietekmi. Tāpat tos var izmantot, lai novirzītu vēja enerģiju uz vēja turbīnām vai dīķiem, lai mitrais gaiss vasarā dzesētu apkārtni. Der pazīt karsto vasaras vēju, atvēsinošo vasaras vēju, auksto ziemas vēju plūsmas un tās izmantot. Gan ceļus, gan akmens sienas, cūku aplokus, dambjus, grūti degošus augus vēja barjerās, lopbarības krautnes un augļu dārzus var izvietot saimniecībā par barjeru pret uguns ietekmi, kas var apdraudēt dzīvojamo māju. Tos elementus, kas palielina degšanas risku (sie-na šķūnis, skujkoki, nokaltuši augi), jānovieto tālāk no galvenās infrastruktūras un jānorobežo no uguns sektora ietekmes. Teritorijas, kas piekļaujas nacionālajiem parkiem vai citām aizsargājamām teritorijām, var būt pakļautas spēcīgai savvaļas dzīvnieku ietekmei. Tāpēc, lai, piemēram, izvairītos no plēsējiem, var izveidot peldošu salu zosīm un dzīvžogu ar dzeloņainiem krūmājiem. Sakņudārzā var izvietot akmeņu krāvumu, jo tur mītošās ķirzakas un abinieki izķers no mežmalas ieklīdušos kukaiņus. Meklējot ūdens ietekmes sektorus, jāapzina ūdenskrātuves, to skaitā strauti, purvainās zonas un vietas, kas applūst lietusgāžu laikā, gan savā zemesgabalā, gan ārpus tā. Projektā jāparedz lietusūdens savākšanas un uzkrāšanas vietas. Visus projekta elementus teritorijā jācenšas izkārtot tā, lai sektoru ārējā enerģija sekmētu projekta pašpietiekamību.

Daudzstāvu domāšana

Vietās, kur zeme ir dārga, parasti būvē augstceltnes un debesskrāpjus. Līdzīgi arī katrā mājoklī un dārzā mēs allaž varam rast risinājumus, kā teritoriju izmantot vēl racionālāk, un nereti tas nozīmē dažādu vertikālo struktūru veidošanu un papildu stāvus mājoklim. Tāpat arī dārzu var veidot vairākos līmeņos.

Organiskais materiāls, kas rodas no visiem astoņiem līmeņiem, veido zemes auglīgo humusa slāni. To, ka vertikālā domāšana un plānošana ietaupa laika, darba un materiālos resursus, pierāda pusindustriālā aleju saimniekošanas ideja augļu koku alejās sastādīt ogulājus, starp kuriem aug lakstaugi, zālaugi un sakņaugi. Tā iespējams apvienot stādījumu apsaimniekošanu ar augu daudzveidību un vertikālo plānošanu, vienlaikus samazinot vajadzību pēc mākslīgā mēslojuma un kaitēkļu apkarošanas līdzekļiem.

Ja projekta mērķis ir energoefektivitāte, tad būtiskākie principi ir:

  • zonēšana pēc apmeklētības intensitātes (no 00 līdz VI);
  • ārējo ietekmju sektoru analīze (saule, vējš, ūdens, uguns, dzīvnieki);
  • vertikālā / reljefā plānošana.

Dabai pa pēdām

Sistēmu modeļi, kurus var novērot dabā, ir viens no permakultūras projektu stūrakmeņiem. Visi elementi, pat vējš, viļņi un Zeme, kas virzās ap Sauli, rotējot ap savu asi, veido konkrētus uzvedības modeļus. Mums atliek vien rūpīgi vērot un pamanīt šīs likumsakarības dabas un cilvēku ikdienas dzīvē. Dabiskie procesi ir acīm redzami gan vienkāršas, gan bezgala sarežģītas formas augos, upju līkločos un citur. Šos līniju rakstus (puslodes, daivas, spirāles utt.) va-ram saukt par musturiem, kurus atdarinot savos projektos, varam iegūt ne tikai vizuālu, bet arī funkcionālu saskaņu ar dabu.

Izrādās, ir cilvēki, kas šo modeļu esamību atskārtuši un pētījuši jau senāk. Arhitekts Kristofers Aleksandrs (Christopher Alexander) 1977. gadā izdevis grāmatu «Modeļu valoda» («A Pattern Language»,), kurā apkopoti vairāk nekā 250 šādi novērojumi un risinājumi, kas palīdz pilnveidot ikvienu jaunbūvējamu vai renovējamu mājokli un apdzīvotu vietu. Šī grāmata iedvesmojusi arī neskaitāmus permakultūras entuziastus un projektētājus, kuriem iespēju robežās vajadzētu:

1) apzināties pastāvošos modeļus un to funkcionēšanas kārtību;

2) integrēt modeli būvobjektā, lai nodrošinātu konkrētu vajadzību apmierināšanu.

Piemēram, plānojot celiņus dārzā un piemājas teritorijā, varam pielietot dabā novērojamo zarošanās modeli, kas vērojams koku zarojumā un lapu dzīslojumā, pa kuru tiek transportētas barības vielas. Ja projektētājs prasmīgi noteiks teritorijas reljefu un tā potenciālu, šo modeli varēs atkārtot, ieplānojot dārza celiņus, padarot skatu estētiskāku, samazinot piesārņojuma daudzumu un pasargājot zemi no noplicināšanas. Vienkāršāks risinājums gan būtu taisnie celiņi ar taisniem leņķiem…

Cits piemērs varētu būt logu izvietojums istabās. Izrādās, ka cilvēki priekšroku dod tām telpām, kurās logi ir vismaz divās sienās. Šādās istabās apgaismojums vienmērīgi izkliedē ēnas, mājinieki var vieglāk saskatīt cits citu, un tas psiholoģiski palīdz vieglāk kontaktēties.

Gan dabā, gan cilvēku radītajā pasaulē daudzveidība starp sistēmas elementiem garantē stabilitāti arī tad, ja kāds no elementiem iziet no ierindas. Tāpēc pašpietiekamā saimniecībā daudzveidība ir tā apdrošināšanas polise, kas pasargās no neparedzētiem notikumiem. Principu «dubults neplīst» mēs varam īstenot, ja katrs projekta elements pildīs vairāk nekā vienu būtisku funkciju (uguns aizsardzība, ūdens uzkrāšana utt.) un ja katru funkciju īstenos vairāk nekā viens elements.

Miziņa ir pati vērtīgākā

Vietā, kur divas ekosistēmas saskaras, ir robežjosla, kas pēc būtības ir kā trešā ekosistēma, kurai raksturīga daudzveidība un dinamiskums – šeit vērojami visinteresantākie procesi un lielākā ražība, tāpēc videi draudzīgos projektos šīs robežjoslas jācenšas palielināt. Ražība un daudzveidība tajās mēdz būt par 30% lielāka, ko pierāda krastmalas, mežmalas un citas biotopu satikšanās vietas. Augsne, dažkārt tikai dažus centimetrus bieza, ir robeža starp minerāliem un atmosfēru – kā dzīvs slānis, kurā virmo dzīvība. Piemēram, efektīva robežjosla mājoklī var būt vīteņaugi un nokarenie augi, kas pilda telpu norobežojošās funkcijas.

Zaļā dzīve pilsētā

Iespējams, ir radies priekšstats, ka kaut ko ievērojamu paveikt enerģijas taupīšanas un ilgtspējas jomā var tikai tad, ja dzīvojam idilliskā lauku saimniecībā, kas ir tīrumu un mežu ieskauta. Bet ko tad darīt tiem 70% Latvijas iedzīvotāju, kas dzīvo pilsētās, turklāt jau pasen iegādātos dzīvokļos? Gan jau daži varētu nomainīt pilsētas mājokli pret zaļāku lauku saimniecību, bet visi pārējie pilnīgi noteikti var uzņemties nedaudz atbildības par to urbāno vidi, kurā jau dzīvo un mainīt to jau tagad! Lielbritānijā ar šādu domu 2005. gadā aizsākās pārmaiņu iniciatīvu (Transition Movement) kustība, kuras dalībnieki nevis bēg no pilsētas, bet zaļo dzīvesveidu tajās tieši ienes. Galvenokārt tas izpaužas kā visdažādākie energotaupīšanas projekti, kurus iedzīvotāji iero-sina savu pašvaldību inertajiem līderiem. Permakultūras principi šajā gadījumā tiek attiecināti uz sabiedrības iesaisti un projektu vadību, bet zonēšanu, sektoru analīzi, reljefa izmantošanu un citas permakultūras metodes izmanto pilsētas un apkārtējo teritoriju pārplānošanai. Privātmāju īpašnieki nevilcinās uzplēst angļu mauriņu, kas jāpļauj ik nedēļu ar benzīnmotora pļāvēju, un ierīko dārzeņu dobes, bet dzīvokļu īpašnieki stājas rindās, lai pretendētu uz pašvaldības mazdārziņiem.

Pārmaiņu iniciatīva ir apdzīvotas vietas (pilsētas rajona, mazpilsētas, ciemata, lauku reģiona utt.) iedzīvotāju pašorganizēšanās, lai:

  • veicinātu neatkarību no naftas un citiem fosilajiem energoresursiem;
  • samazinātu CO2 un citu gāzu izmešus, kas ietekmē globālās klimata pārmaiņas.

ASV, Kanādā, Austrālijā un Lielbritānijā darbojas jau vairāk nekā 500 pārmaiņu iniciatīvu grupu, kuru spēks ir tieši plašā iedzīvotāju līdzdalība svarīgajos ilgtspējas un enerģijas projektos:

  • vietējās pārtikas apgādes atjaunošana;
  • vietējās ekonomikas veicināšana;
  • mājokļu siltināšana un pilnveidošana;
  • vietējās energoapgādes radīšana;
  • sadzīves prasmju mācīšana;
  • vietējās veselības aprūpes nodrošināšana un daudzi citi projekti.

Parasti pārmaiņu iniciatīvu grupa izstrādā visaptverošu dokumentu «Energopatēriņa samazināšanas rīcības plāns», kas 20 gadu perspektīvā iezīmē nepieciešamās pārmaiņas galvenajās dzīves nozarēs. Nereti šis dokuments skaidrības un loģikas ziņā pārspēj esošās attīstības stratēģijas, tāpēc amatpersonas ar pateicību pieņem iedzīvotāju radīto nākotnes redzējumu un piešķir finansējumu tajā ietverto projektu īstenošanai.

Kur smelties idejas un zināšanas par permakultūru?

http://www.parmainupilseta.wordpress.lv. Ikšķiles pārmaiņu iniciatīva – permakultūras ideju centrs Latvijā, kas piedāvā prezentācijas, seminārus un konsultācijas

http://www.savadak.lv. Aizraujoši permakultūras eksperimenti Kaspara Strazdiņa vadībā

http://www.permacultureglobal.com. Permakultūras globālais tīkls, projektu un aktīvistu datubāze

http://www.permacultureprinciples.com. Deivida Holmgrena mājaslapa. Permakultūras principu skaidrojumi un piemēri no dzīves.

http://www.permaculture.org.uk. Lielbritānijas permakultūras asociācija

Permaculture Magazine. Vadošais permakultūras tematikas žurnāls •


Mežu dārzi ir labs piemērs ārēji pretrunīgajam ražīguma un dabiskuma apvienojumam. Šeit plānošanu mēdz veikt astoņos līmeņos:

  1. augsto koku lapotnes (lielie augļu un riekstu koki),
  2. zemo koku lapotnes (augļu pundurkoki),
  3. krūmi (ogulāji utt.),
  4. lakstaugi un zālaugi (kāposti, garšaugi utt.),
  5. sakņaugi (bietes, kartupeļi utt.),
  6. zemi nosedzošie augi (āboliņš, zemenes utt.)
  7. vertikālais līmenis (vīnkoki u.c. vīteņaugi),
  8. sēnes.

Mazo taciņu izvietošanas princips piemājas dārzos – atslēgas musturs, kas ir bieži sastopams dabā, – ļauj piekļūt dobēm ērtāk. Paralēlas taciņas dārzā aizņemtu pat 50% teritorijas, atslēgas tipa taciņas – mazāk par 30%. Savukārt daivu musturs ļauj radīt dažādus klimatiskos apstākļus atbilstoši šķirņu un sugu prasībām.