Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kam indīgā īve ir gardums

Vilnis Skuja,
Slīteres nacionālā parka zoologs


Latgale lepojas ar ezeriem, Vidzeme – ar pakalniem, Zemgale – ar līdzenumiem. Bet Kurzemei ir Dižjūra, un tās tuvumā atrodami vēl daži dzīvi, diži un mītiski radījumi, kas, salīdzinot ar cilvēka dzīvi, ir mūžīgi. Oficiāli šis dabas brīnums nosaukts par parasto īvi jeb platpaegli Taxus baccata. Uzskatu, ka tas ir bijis stipri dīvains latviešu botāniķis, kurš lielākajam Eiropas ilgdzīvotājam (optimālos apstākļos atsevišķi koki sasniedz 2000 gadu vecumu, bet resnākie – 4 m diametru) ielicis vārdu ‘parastā’. Īve arī filoģenētiski kā suga ir vecs augs – tā zēla jau dinozauru laikā. Cilvēku apziņā īve saistīta ar ko pārlaicīgu, tāpēc Rietumeiropā to stādīja pie kulta celtnēm un apbedījumu vietās. Mūsu tālie senči ticēja, ka ar īves zaru nelaikā izsauktu vai uzklīdušu garu var aizbakstīt atpakaļ garu pasaulē. Mūžzaļais skuju koks ir Latvijas dabas retums.

Dabiskas izcelsmes īves Latvijā sastopamas vien Kurzemē, jūras tuvumā, kur maigāks klimats. Lēš, ka aptuveni trīs ceturtdaļas savvaļas īvju Latvijā aug Slīteres nacionālajā parkā.


Ar īvi jokot nedrīkst, jo tas ir īsts indes koks – īves sula satur dažādu alkaloīdu miksli, sauktu par taksīnu (Taxus). Un, jo vecāks koks, jo indīgāks. Kokam indīgs ir viss, izņemot saldam, lipīgam ķīselim līdzīgo sarkano sēklapvalku, kuru ļaudis, neko nenojaušot par augu morfoloģiju un anatomiju, Latvijā sauc par īves ogām, bet pašu koku – par ogu īvi. Protams, tā kā īve ir skuju koks, tad tai nevar būt nedz ogas, nedz arī kāds cits veidojums, kuru varētu dēvēt par augli.

Cilvēkam garantē drošu nāvi

Kopš seniem laikiem zināms, ka no īves iegūta inde ļāvusi paātrināti aiziet no dzīves strupceļā nonākušiem cilvēkiem. Apēdot 100 g īves lapu, izmisušais pašnāvnieks varēja cerēt, ka caur milzīgu muskuļu trīci, smakšanu un sirds purināšanos galu galā iestāsies nāve. Domāju, piekritīsit man, ka, lai nejauši apēstu 100 g lapu, cilvēkam ir jābūt īpašā dvēseles stāvoklī. Ar mājlopiem ir citādi. Visneizturīgākie pret īves taksīnu esot zirgi. Liellopi, cūkas un citi mājlopi esot nedaudz izturīgāki. Tie, kuri izturas skeptiski pret visu ezotērisko, teic, ka senči stādījuši īves kapos un pie kulta celtnēm tāpēc, lai disciplinētu lopu īpašniekus. Indīga esot pat izkaltusi īves koksne. Amatnieki, kuri ar to ilgstoši strādājuši, miruši pāragri. Un vēl – pietiekot pasniegt vīnu īves koka kausā, lai tas, kurš to baudījis, pārceltos uz pasauli, kur alkohols vai nu nav pieejams vispār, vai arī tas vienmēr jādzer, sēdot verdošā katlā. Tāpat ieteicams uzmanīties no īves koka karotēm! Sevišķi bailīgi senči esot uzskatījuši, ka pat īves ēnā ilgi uzturēties nedrīkst – arī tā esot indīga. Tādēļ dažviet Eiropā īves izcirta, baidoties no saindēšanās, un karoja ar tām tāpat kā mēs ar latvāņiem.

Gardums putniem un zvēriem

Šķiet, ka no tik briesmīga koka visām dzīvajām būtnēm būtu jāturas pa gabalu, bet atliek vien kādu laiciņu pabūt platpaegļu tuvumā, lai pamanītu, ka putni un zvēri nebūt nevairās no šā indes koka, pat vēl vairāk – daži to grauž un knābā. Pirms gadiem trīsdesmit, uzsākot darbu Slīterē kā jauns un nepieredzējis pētnieks, biju stipri izbrīnīts, kad ieraudzīju pārnadžu un zaķu apkostas īves. Nodomāju, ka pašnāvnieki acīmredzot sastopami arī dzīvnieku pasaulē. Vēlāk gan atklājās, ka tie nav bijuši nekādi pašnāvnieki. Valstīs, kur īves sastopamas bieži, to lapas un jaunie dzinumi ir pilnīgi ierasta savvaļas zvēru ēdienkartes sastāvdaļa.

Arī īves sēklas satur indi, bet spilgti krāsotais sēklapvalks jeb arils, kuru veido 80% ūdens, 16,3% cukuru, bet pārējais ir proteīni, pektīns, organiskās skābes un minerālvielas, ir ēdams. To var droši pagaršot arī cilvēks. Kāpēc viscaur indīgajai īvei katru indīgo sēklu jāievīsta pilnīgi nekaitīgā, tīri garšīgā ķīselī? Gardais arils pievilina sēklu izplatītājus. Tas garšo meža strazdiem, zīdastēm un dažu citu sugu putniem. Tie glumo «ogu» norij veselu, un aptuveni pēc 20 minūtēm sēkla jau ir tikusi ārā. Plika. To zinu, jo esmu speciāli ķēris, turējis būros un barojis ar īvju sēklām meža strazdus. Kamēr sēkla ceļo putna zarnās, tas var nolidot lielu gabalu, tomēr parasti putns aizlido vien dažus desmitus vai simtus metru tālu. Īves šā iemesla dēļ bieži aug tādās kā ģimenēs, jo ir divmāju augs, tāpēc, lai ienāktos sēklas, nepieciešams, lai pietiekami tuvu cits citam augtu kā vīrišķie, tā sievišķie koki. Apkārt vecāku kokiem var redzēt jaunos kociņus – īvju «bērnus». Arī daži plēsīgie zvēri pie izdevības «iestrebj» saldo ķīselīti. Tostarp meža cauna, kura neskartās sēklas vēlāk atstāj kopā ar mēslu čupiņu.

Daļa izplatītāju ir vienaldzīgi pret sarkano ķīseli arilu. Lai cik dīvaini tas arī šķistu, tos pievelk indīgās sēklas, un tikai tad, ja sēklām izdodas izslīdēt no viņu knābjiem vai zobiem, tām ir cerība uzdīgt. Tā dzilnīši sarkano ķīseli kā ēšanai nederīgu izsmērē gar koka mizu brīdī, kad cenšas sēklu paslēpt mizas spraugā. Dzilnītis veido barības krājumus, diendienā nesot un noslēpjot daudz vairāk sēklu, nekā spēj apēst. Daļu viņš, protams, pēcāk apēd, bet daļu tā arī neatrod, sēklas nokrīt zemē, un tām rodas iespēja uzdīgt. Arī zemē nokritušas sēklas vēl nav drošībā. Te tās meklē rūsganās meža strupastes, bet dzeltenkakla peles ir lieliskas kāpelētājas un spēj savākt sēklas arī no koka. Tās veido barības krājumus uz zemes, koku dobumos un vecās putnu ligzdās. Vienmēr kāda daļa sēklu krātuvju paliek neatrasta un, ja palaimējas, sēklas var uzdīgt.

Reizēm īvē rosās tādi «kaitnieki», kuri domā tikai par savu vēderu un sēklas neizplata. Piemēram, lielā zīlīte krājumus neveido un sēklas saknābā turpat uz vietas. Arī dižknābi neinteresē sarkanais arils. Šis putns ēd negatavās, zaļās sēklas, pilnīgi ignorējot gatavās, ar sarkano sēklsedzi klātās. Tā kā ražas gadā sēklu ir vairāk, nekā koks spēj nogatavināt, īve ir gatava šādiem nelūgtiem viesiem, jo putns koka vainagā ir savdabīgs reklāmas plakāts. Tas piesaista citu putnu uzmanību, starp kuriem ir arī sēklu izplatītāji.

Īves kā sugas garajā mūžā jeb filoģenēzē mainījušās tās sēklu iznēsātāju – indes rijēju un knābātāju sugas. Izmirušo sugu vietā nākušas jaunas, bet īves palikušas tādas pašas. Raugoties īvē, tu raugies desmitiem miljonu gadu tālā pagātnē. Dabā nav parastu lietu. Viss ir neparasts. •