Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Ja atrastajam bruņrupucim uz galvas ir sarkani vai koši dzelteni plankumi vai dzeltenas svītras, zini, ka tas ir pamucis vai izlaists no kādas privātas kolekcijas. Šādu rāpuli noteikti vajag savākt un atdot vai nu Latgales zooloģiskajam dārzam, vai Rīgas nacionālajam zooloģiskajam dārzam, jo tas ir bīstams Latvijas faunai. Sarkanausainie bruņrupuči ierindoti 100 visinvazīvāko dzīvnieku sugu skaitā, jo tas lieliski spēj pielāgoties visdažādākajiem apstākļiem un ietekmēt vidi. Mēģinot sagūstīt šādu rupuci, esi uzmanīgs – šie dzīvnieki var sāpīgi iekost! Ja dzīvnieku noķert nav izdevies, nofotografē to, piefiksē atrašanas vietu un zvani pētniekiem (tālr. 29621191)!

Daugavpils ir ne tikai tāda kā savdabīga Āfrika Latvijā, bet arī vienīgā pilsēta pasaulē, kur uzcelts granīta piemineklis Eiropas purva bruņrupucim. Šis piemineklis arī iezīmē robežu, cik tālu uz ziemeļiem var dzīvot bruņrupuči. Šai skulptūrai ir pat reāls prototips – purva bruņrupucis, kas izšķīlās no olas Daugavpils zooloģiskajā dārzā un 2009. gadā bija gadu vecs. Tēlnieks Ivo Folkmanis stundām sēdēja pie akvārija un viņu vēroja.

Attēlā: Mihails Pupiņš (pirmais no labās) kopā ar pieminekļa autoru tēlnieku Ivo Folkmani (centrā) pie pieminekļa.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Visretākais retums – purva bruņrupucis

Teksts: Anitra Tooma
Foto: Vilnis Skuja

Šoreiz uz žurnāla vāka rotājas tāds kā savdabīgs sveiciens no aizlaikiem – Eiropas purva bruņrupucis Emys orbicularis. Bildēts Latgales zooloģiskajā dārzā, kad ciemojāmies pie biologiem Mihaila un Aijas Pupiņiem, lai sagatavotu lielo interviju. Mišas aizrautīgie stāsti par dzīvnieku, kurš nekad nesteidzas, bet vienmēr visur paspēj, mani apbūra, un, jāatzīst, es pat sāku mazliet ilgoties pēc klimata pārmaiņām ar agrākiem pavasariem, siltākām vasarām un gariem rudeņiem – lai purva bruņrupuča mazuļi paspētu izšķilties smilšainā piekalnītē un aizčāpot līdz kādai neizsalstošai ūdens peļķei. Kamēr es sapņoju, Mihails Pupiņš jau vairāk nekā 23 gadus meklē purva bruņrupučus, ir ierīkojis tiem pat saglabāšanas centru un plāno jau pēc pāris gadiem šo reto rāpuļu vēsturiskajās dzīvesvietās izlaist viņu pēctečus. Izrādās, ka bruņrupuču dzīves lielākais traucēklis ir cilvēks (piemēram, Černobiļā pēc 25 klusuma gadiem šo rāpuļu skaits esot palielinājies vairākas reizes).

Pupiņu ģimenes lauku mājas dīķī mīt šo reto dzīvnieku vairošanas grupa – 17 purva bruņrupuči, kas savākti 23 gadu laikā. Tiem visiem veiktas DNS analīzes, jo ir pamatotas aizdomas, ka daži no atrastajiem dzīvniekiem varētu būt ievesti no siltākiem reģioniem tirgošanai zooveikalos. Katru gadu bruņrupuči vairojas un dēj; ne visas olas, protams, izšķiļas, tomēr lielākā daļa mazuļu izdzīvo. Tie izšķiļas vien 2–2,5 cm gari un ir 5–6 g viegliņi. Pirmie gan nu jau ir aptuveni 12 cm gari un pēc pāris gadiem būs gatavi vairoties un sākt dzīvi savvaļā.

Kur meklēt bruņrupuci?

Mihails Pupiņš optimistiski cer, ka Latvijā dzīvo aptuveni 200 purva bruņrupuču. Viņš stāsta, ka 25 gadu laikā cilvēki par tiem ziņojuši 81 reizi, taču ne visiem novērojumiem var ticēt. Tomēr cerību rupuci ieraudzīt nevajadzētu zaudēt, jo mūsu dienvidpuses kaimiņvalstīs Lietuvā un Baltkrievijā purva bruņrupuči ne tikai dzīvo savvaļā, bet arī vairojas. Latvijā bruņrupuču atradnes ir zināmas Daugavpils, Jelgavas, Krāslavas, Madonas un Ventspils rajonā.

Eiropas purva bruņrupucis apdzīvo nelielus ezerus, purvu ezeriņus, zivsaimniecības dīķus, meža upju gultnes un vecupes, dīķus, bebru aizdambētus meliorācijas grāvjus, kūdras karjerus. Vislabāk tiem patīk ūdenstilpes, kurās ir stāvošs vai lēni plūstošs ūdens, dūņains dibens un bagāta veģetācija un kuras dāsni apspīd saule.

Ja klusā purva ezeriņā vai kādā dīķīti pamanāt zivju peldpūšļus, pilnīgi iespējams, ka zivis ēdis un peldpūsli smādējis tieši purva bruņrupucis. Ja vēlaties to ieraudzīt pats savām acīm, vajag bruņoties ar milzīgu pacietību un binokli, jo dzīvnieki ir ļoti uzmanīgi. Pat pie cilvēka klātbūtnes it kā pieradušās vairošanas grupas dalībnieki ar klusu plunkšķi metas ūdenī, kad 15 – 20 metru attālumā pamana savu kopēju, un tad aizsargkrāsas bruņās tērpies rupucis ir faktiski nemanāms. Lielāka iespēja pamanīt bruņrupuci ir tad, kad tas «sauļojas» uz kādas siekstas, akmens vai zāļu kumšķa. Parasti gan cilvēki satiek bruņrupuču mātītes, kad tās maijā čāpo uz smilšainu un saulainu vietiņu, lai dētu olas, un mēģina šķērsot kādu ceļu. Tie, kuri pieraduši vērīgi aplūkot dzīvnieku atstātos pēdu nospiedumus, noteikti apstāsies kā iemieti, pamanot irdenās smiltīs atstātas divas ķepu nospiedumu rindas un saraustītu astes līniju, kā arī apakšējo bruņu nospiedumus. Tā kā bruņrupucis ir vienvirziena dzīvnieks, t. i., čāpo tikai uz priekšu, atliek vien sekot pēdām un atrast ūdenstilpi, kur tas ieniris.

Ja pēc apkārtnes izpētes tavs atradums izrādīsies kādas vēl neatklātas grupas loceklis, viņš atgriezīsies dzimtajā vietā, bet tu ieiesi Latvijas zooloģijas vēsturē kā agrāk nezināmas atradnes pirmatklājējs. Ja atradums būs vietējas izcelsmes vientuļnieks, viņš piebiedrosies sugas brāļiem vairošanas grupā. Ja tas būs dienvidu pasugas bēglis no kādas mājas kolekcijas, viņš turpinās savu garo mūžu bruņrupuču patversmē Daugavpilī. Tāds liktenis gaida arī to īpatni, kurš nemaz nebūs purva bruņrupucis, bet kādas eksotiskas sugas pārstāvis.

Paskaties acīs

Eiropas purva bruņrupucis nav nekāds milzenis – par lielu var uzskatīt jau tādu, kam karapakss jeb virsējās (muguras) bruņas ir 20 – 23 cm garas, un šāds dzīvnieks parasti ir līdz 1,5 kg smags. Purva bruņrupucis ir apskaužams ilgdzīvotājs un spēj nodzīvot pat līdz 120 gadu vecumam. Rupuča bruņas ir tumšā olīvkrāsā, gandrīz melnas, ar sīkiem dzeltenīgiem plankumiņiem. Galva, kakls un kājas ir tumšpelēki ar dzelteniem plankumiem, turklāt jaunākiem eksemplāriem plankumiņi ir košāki. Tēviņi ir mazāki par mātītēm, tiem ir garāka un resnāka aste un uz iekšu ieliekts apakšējais vairogs jeb plastrons; mātītēm vēdera bruņas ir nedaudz izliektas, lai ir vieta olām. Vēl varat ieskatīties bruņrupucim acīs: mātītēm tās ir dzeltenas ar tumšām svītrām, tēviņiem – sarkanbrūnas.

Bruņotā amfībija

Purva bruņrupucis vislabprātāk dzīvojas pa ūdeni un krastā iznāk vien pasauļoties un dēt. Rupuči veikli peld un nirst, rosās gan dienā, gan naktī. Iznācis krastā, stundām ilgi var gulēt saulītē, daži mēdz ierakties siltās smiltiņās. Sajūtot briesmas, rupucis metas ūdenī, ienirst un slēpjas zem ūdensaugiem. Ja ūdens līmenis ūdenstilpē samazinās līdz 30 cm, bruņrupuči satraukti metas krastā un ierokas zemē vai dodas meklēt citu dīķīti.

Eiropas purva bruņrupuči ziemo necaursalstošu ūdenstilpju dūņās. Jau septembrī rupučiem zūd ēstgriba, tie aizvien retāk iznāk krastā un oktobrī jau dodas ziemot. No ziemas stinguma rāpulis mostas tad, kad gaiss iesilst līdz 6–14°C un ūdens temperatūra sasniedz 5 –10°C.

Tā kā vasaras Latvijā nav garas, bruņrupuči daudz nekavējas ar pārošanos, kas notiek turpat ūdenī. Līdz olu dēšanai paiet 4–6 nedēļas, un tad mātīte dodas uz kādu saulainu nogāzīti, kur pāris stundās izkašņā 8–10 cm dziļu bedrīti, iedēj tur dažas olas, aizrok dējumu, atvelk elpu un kašā nākamo bedrīti. Divu trīs nedēļu laikā viņa izdēj 10–15 olas, kas atkarībā no laika apstākļiem izšķiļas pēc 70–110 dienām. Šajā laikā olas gardu muti var izēst gan lapsas un jenotsuņi, gan klaiņojoši suņi – visi, kam vien nav slinkums.

Ir novērots, ka, ja inkubācijas periodā temperatūra ir augstāka par +30°C, no olām šķiļas mātītes, ja zemāka par +27°C – tēviņi. Mazulim ir speciāls zobs, ar ko pārgriezt olas čaumalu un tās ādaino apvalku. Dienvidu zemēs purva bruņrupuču mazuļi nesteidz pamest dzimto vietu, bet mūsējie nevar atļauties sasalt augsnē, tāpēc viņiem nekavējoties jādodas uz tuvāko ūdenstilpi, un tas ir ļoti bīstams ceļš.

Gaļēdājs, kas nesmādē lapas

Purva bruņrupucis vislabprātāk mielojas ar gliemežiem, odu un maksteņu kāpuriem, vabolēm, kurkuļiem, vardēm un nelielām zivtiņām, bet viņiem negaršo zivju peldpūšļi. Uz sauszemes rupucis ir krietni lēnīgāks – ēd sliekas vai gliemežus, paskrubina kādu beigtu dzīvnieku, tomēr nelaiž garām iespēju apēst arī kādu sienāzi. Zooloģiskajos dārzos šos dzīvniekus baro ar speciālo bruņrupuču barību, kaķu barību, vistu sirdīm un zivīm, un tie labprāt uzkož arī kādu salātlapu un burkāna gabaliņu. Izrādās, ka rupucis vienmēr ieturas tikai zem ūdens.

Ja atrodi savvaļā bruņrupuci, ziņo! E-pasts – eco@apollo.lv; tālr. 29621191 (Mihails Pupiņš).

 

Raksta sagatavošanā izmantots Mihaila un Aijas Pupiņu 2007. gadā ar LVAF atbalstu sagatavotais un tīmeklī atrodamais «Eiropas purva bruņrupuča Emys orbicularis sugas aizsardzības plāns Latvijā» un projekta «LIFE-HerpetoLatvia» materiāli. •