Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 8 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Permakultūras filozofija mājoklī

Artūrs Polis


Arvien biežāk Latvijas masu medijos izskan šis savdabīgais, uzmanību saistošais, bet nelatviskais vārds – permakultūra. Ko tas nozīmē, kāda permakultūrai saistība ar zaļo dzīvesveidu un mūsu mājokļiem – to mēģināsim noskaidrot. Uzreiz gan jābrīdina, ka šoreiz jēdziens «mājoklis» tiks lietots tā visplašākajā nozīmē, proti, gan dzīvoklis, gan ēka, dārzs un vide, kura mums diendienā nepieciešama dzīvošanai, veido mūsu mājokli kopumā.


Mūžsenās vērtības

Jēdziens «permakultūra» ir veidojies no vārdu salikuma «permanent culture», kas angļu valodā nozīmē pastāvīga/ilgstoša kultūra, bet pēc būtības nozīmē ilgtspējīgu saimniekošanu. Lai gan daudzi uzskatīs, ka permakultūra ir vien kārtējā modernā aizraušanās jeb jauna modes tendence, patiesībā tā ir sena un pārbaudīta vērtība. Cilvēki to aktīvi praktizējuši jau senajās pagānu kultūrās visā pasaulē līdz pat industriālās ēras un naftas lauksaimniecības sākumam. Mūsdienu pasaulē doma par ilgtspējīgu saimniekošanu sāka atdzimt 20. gadsimta sākumā. Jēdziens «ilgtspējīga lauksaimniecība» rakstos minēts jau no 1911. gada. Savukārt 1929. gadā Jozefs Rasels Smits savā grāmatā atklāj tās aktualitāti, secinot, ka lielākā daļa lauksaimniecības sistēmu īsteno šādu modeli: mežs – lauks – aršana – tuksnesis…

Mūsdienu permakultūras pamatlicējs varētu būt Zeps Holcers (Zepp Holtser) no Austrijas. Sešdesmitajos gados viņš sāka pielietot permakultūru kā sistemātisku metodi, pārveidojot Austrijas Alpu nogāzes auglīgos dārzos un bagātīgos biotopos, kas tagad ar savu skaistumu un ražību pārsteidz neskaitāmus tūristus un permakultūras entuziastus. Viņu var uzskatīt par teorijas pirmo izmēģinātāju praksē modernajā pasaulē.

Par zinātnisku metodi permakultūra pārtapa Austrālijā. Universitātes pasniedzējs Bils Molisons (Bill Mollison) pētīja, kā lauksaimniecības sistēmas varētu padarīt ilgtspējīgākas. Kopā ar savu skolnieku Deividu Holmgrenu (David Holmgren) viņš konstatēja, ka būtiska nozīme ir ētikas principiem un sociālajiem aspektiem, tāpēc sākotnējā lauksaimniecības teorija gandrīz uzreiz pārtapa ilgtspējīgas kultūras jeb saimniekošanas teorijā. Zinātniskā metode tika attīstīta ar vairāku publikāciju starpniecību, pirmā tapa 1978. gadā.

Daudzveidīgā pasaule

Permakultūru var uzskatīt gan par neformālu kustību alternatīviem sociālajiem ideāliem, gan par dabas un ekoloģijas arhitektūru. Tādējādi permakultūru var vienlīdz labi pielietot lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, kā arī apdzīvoto vietu projektēšanā, tiecoties uz mērķi radīt stabilas, produktīvas sistēmas, kas nodrošina cilvēku vajadzības, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē.

Šodien atslēgvārdu «permakultūra» mēdz izmantot veselā virknē radniecīgu ideju: dārzu saimniekošana, ekociemati, apmācību programmas un kursi, domubiedru tīkli, pārmaiņu iniciatīvas (Transition Towns) utt., tāpēc arī mēs biežāk izmantosim šo starptautisko terminu, nevis latvisko «ilgtspējīga saimniekošana».

Permakultūra vienlaikus ir:

  • Filozofija;
  • principu un paņēmienu komplekss;
  • holistiska jeb visaptveroša pieeja projektēšanai un plānošanai.

Projektēšanas īpatnības

Ikviens, protams, vēlas lētu un pēc iespējas zaļāku māju. To mēs varam panākt, radot sinerģiju starp dažādiem elementiem mājoklī un ap to, kā rezultātā būs minimāls atkritumu daudzums, ieguldītais darbs un izmantotā enerģija. Kā zināms, tieši šie divi aspekti – darbs un enerģija – veido mājokļa izmaksas, gan to būvējot, gan ekspluatējot. Lai panāktu šādu sinerģiju, projekta elementi ir jāsagrupē tā, lai veidotos pēc iespējas mazāki un noslēgtāki cikli. Piemēram, organiskie atkritumi nonāk komposta tvertnē aiz virtuves loga, ar kompostu tiek mēslots virtuves garšaugu dārziņš, un izaudzētais nonāk atpakaļ virtuvē. Ne vienmēr šīs sakarības būs tik acīmredzamas, tāpēc katru mājokļa elementu rūpīgi jāanalizē, nosakot tā īpašības, vajadzības (ievade) un potenciālo ražu (izvade). Varam secināt, ka tādu īsti uzskatāmu permakultūras projektu, iespējams, no malas tā arī nevarēsim pamanīt, jo viss ieguldītais darbs un sasniegtā projekta kvalitāte būs palikuši aizkulisēs.

Permakultūras sistēmas laika gaitā attīstās un mainās, tāpēc nedrīkst aizmirst par kopējās sistēmas uzraudzību un pielabošanu, kas noteikti nav uztverama kā projekta neveiksme un izgāšanās. Mājokļa gadījumā tas nozīmētu pielāgošanos iemītnieku skaitam un iedzīvotāju paradumu maiņai, piemēram, bērniem izaugot un sākot skolas gaitas.

Projekta ieceri ieteicams attīstīt pēc šādas shēmas: informācijas ievākšana – analīze – projektēšana – īstenošana. Diezgan tipiska kļūda ir tā, ka cilvēki pārlec no informācijas ievākšanas stadijas, kurā ietilpst arī vīzijas radīšana, uz projekta īstenošanas stadiju. Pieredze rāda, ka lielākā daļa atbilžu slēpjas tieši pirmajās divās stadijās, tas ir, ievācot, apkopojot un rūpīgi izanalizējot iegūto informāciju par teritorijas apstākļiem, taps skaidrs, kādai jāizskatās topošajai mājai un dārzam.

Permakultūras priekšrocības:

  • skaidri definēti principi un konkrētas tehnikas;
  • nesaraujama saistība ar dzīvesveidu;
  • labi un efektīvi projekti.

Ētiskie mājokļi

Permakultūras koncepcijas pamatā ir trīs ētikas pīlāri:

  • gādība par Zemi;
  • gādība par cilvēkiem;
  • godprātīga sadale.

Gādība par Zemi visupirms sākas ar izpratni par to, ka mēs – cilvēki – esam dabas sastāvdaļas jeb Zemes ekosistēmas elementi. Tālāk ejot, tā ir dziļā ekoloģija, domāšana septiņas paaudzes uz priekšu… Lielā mērā tā ir gādība par augsni, no kuras nereti ir atkarīga cilvēku labklājība gan ģimenes, gan valsts mērogā. Par augsnes veselību var spriest pēc dzīvo būtņu daudzuma tajā. Tīri praktiski gādība par Zemi izpaužas kā intensīvi, bet ekoloģiski apsaimniekotas nelielas teritorijas, plašākās teritorijās daba atstāta neskarta, mazāka iejaukšanās tās dabiskajos procesos, metodes un dzīvesveids, kas tajā pašā laikā palīdz atjaunot saikni ar dabu.

Piemērs: ķeroties pie jaunas mājas būvniecības, tās apkārtnē vajag paredzēt kaut nelielu stūrīti neskartai dabai – pat tad, ja īpašums ir mazs –, bet māju būvēt pēc iespējas dabiskāku – no vietējiem būvmateriāliem, ar videi un debespusēm pieskaņotu arhitektūru.

Gādība par cilvēkiem nozīmē domāt par cilvēci globāli – individuālā, kopienas, globālā un arī nākotnes paaudžu līmenī. Praktiski tam būtu jāizpaužas kā savstarpējam atbalstam un palīdzībai, visiem kopā tiecoties uz dzīvesveidu, kas nedara pāri cilvēkiem un Zemei. Veselīgu kopienu un sabiedrības veidošana ir pieskaitāma sociālajam ētikas pīlāram.

Piemērs: mājas būvniecības laikā vajag padomāt par ģimenes pieaugumu nākotnē un dažādo paaudžu īpašajām vajadzībām. Arī ar kaimiņiem koplietojamas teritorijas vai veļasmazgātuves ieplānošana būs saskaņā ar šo ētikas principu, jo uzlabos dzīves kvalitāti vairākiem cilvēkiem, radīs jaunas komunikāciju iespējas un samazinās kopējo resursu patēriņu.

Zemes resursi ir jāizmanto prātīgi. Godprātīga sadale ir permakultūras ekonomiskā dimensija, kas aicina samazināt patēriņu, bet labumus un resursus izdalīt vienlīdzīgi.

Piemērs: labi sarunājot, betonmaisītāju un darbarīkus var aizņemties no paziņām vai kaimiņiem, nevis sapirkt pašiem un pēc būvniecības vairs neizmantot. Liekos būvmateriālus vēlams atdāvināt citiem būvētājiem.

12 zaļi principi

Deivids Holmgrens izstrādājis divpadsmit principus, kas jāņem vērā permakultūras projektos. Tos vienlīdz labi var attiecināt uz lauksaimniecību, pilsētu plānošanu vai māju projektēšanu, tāpēc šoreiz sniegšu piemērus, kā šie principi varētu izpausties mājas un dārza projektēšanā.
SkaidrojumsPiemērs
1. Novērot un mijiedarboties
Pirms jebkura projekta sākšanas noskaidro vietējos apstākļus un resursus. Apsekojot būvobjekta teritoriju pamanītie mitrumu mīlošie augi norāda uz vietu, kur labāk rakt dīķi.
2. Tvert un uzkrāt enerģiju
Izmanto enerģiju, kuru mums visiem sniedz brīvi pieejamie avoti – vējš, saule un ūdens. Tver īsto mirkli tās iegūšanai. Izvēlēties mājas būvniecību pēc pasīvā standarta un aprīkot to ar atjaunojamās enerģijas iegūšanas iespējām.
3. Iegūt ražu
Projektējot jāparedz raža un tās novākšana, kas palīdz saglabāt sistēmas stabilitāti. Raža var būt arī finansiāli ietaupījumi, kuri prasmīgi jāinvestē tālākajā attīstībā (piemēram, uzstādot piemājas vēja elektrostaciju). Vienmēr pārliecinies, ka raža jeb rezultāts ir vērtīgs, citādi nav vērts maitāt dabisko biotopu!
4. Pielietot pašregulāciju un pieņemt atbildes reakcijas
Projektā iesaistītajām pusēm jāļauj izteikt savas domas. Plānos jāiekļauj izvērtēšanas un attīstības iespējas. Par būvniecības ieceri aprunājies ar kaimiņiem. Centies prognozēt ģimenes nākotnes vajadzības 20 gadu perspektīvā. Esi gatavs projektu uzlabot, ja vērojama kāda elementa disfunkcionalitāte.
5. Izmantot un novērtēt atjaunojamos resursus
Interesējies par aktualitātēm un projektiem, samazinot atkarību no izsmeļamajiem resursiem. Ūdens kļūst arvien dārgāks... Tā patēriņu var samazināt, izveidojot lietusūdens savākšanas sistēmu no vecām mucām un caurulēm, bet ūdeni izmantot kanalizācijā un dārza laistīšanā. (Foto 50. lpp. lejā)
6. Nevairot zudumus un atkritumus
Jāveido nelieli materiālu un enerģijas aprites cikli, kas pamazām aizstāj līdzšinējos globālos, neefektīvos ciklus. Kompostkaudze dārzā vai slieku komposts pagrabā. Vietējo būvmateriālu iegāde un amatnieku pakalpojumu izmantošana, kas veicina vietējo ekonomiku un arī tavu labklājību.
7. Plānot no modeļa koncepcijas līdz detaļām
Centies izmantot dabā un sabiedrībā novērojamus modeļus. Piemēram, energopatēriņa samazināšanas plānošana – stratēģiskā, kā arī mikrolīmeņa. Projektu sāc ar kopējo koncepciju (nosaki sasniedzamos mērķus, piemēram, energoefektivitātē). Tālāk pārdomā nianses (būvmateriāli, tehnoloģijas utt.).
8. Integrēt, nevis dalīt
Veicini visu iesaistīto pušu savstarpējo sadarbību. Salmu mājas būvēšana, kurā iesaistās radi, draugi un paziņas.
9. Izmantot nelielus, pakāpeniskus risinājumus
Atceries teicienu «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi». Izmanto vietējos resursus un sāc ar maza mēroga projektiem. Atvēli pietiekami daudz laika plānošanai un projektēšanai, kā arī nesteidzini gala rezultātu parādīšanos. Piemēram, apmetumu uz sienām labāk klāt pēc mājas nosēšanās.
10. Izmantot un novērtēt daudzveidību
«Gan... gan», nevis «vai nu... vai arī» jeb strādāsim gan pēc tava, gan mana prāta. Daudzveidība veicina sistēmas stabilitāti. Centies projektā integrēt visdažādākās idejas, kas dažreiz var būt arī pretrunīgas. Tad māja būs interesantāka un piemērota ne tikai tev, bet visiem līdzradītājiem. Izvairies no kritikas un noliegumiem, aizstājot tos ar papildinājumiem.
11. Izmantot un novērtēt robežjoslas jeb malas
Sistēmu robežjoslām raksturīga daudzveidība un dinamiskums – šeit vērojami visinteresantākie procesi. Veido robežjoslas apstādījumos – neregulāras formas dārzeņu dobes un dīķu malas, kas veicina kukaiņu un augu daudzveidību.
12. Radoši reaģēt uz pārmaiņām
Saglabā vīziju atvērtu, aktīvu un radošu – neiesaldē to un nepārstāj to attīstīt. Ieraugi iespējas līdzdarboties pārmaiņu procesos. Nekustamā īpašuma nodokļi pieaug… Būvē mazāku, bet efektīvāku pasīvo mājokli, kas nodrošinās augstāku komforta līmeni.

Turpinājums nākamajā numurā.

Raksts tapis sadarbībā ar Ikšķiles pārmaiņu iniciatīvu. http://www.parmainupilseta.wordpress.lv

Plašāka informācija un starptautiska pieredze: tālr. 29656778, arturs.polis@inbox.lv •