Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ievads ekolidošanā

Vilnis Skuja, zoologs; autora foto

Karsta vasaras diena: vaivariņu tvans, ploceņu jeb lāceņu smarža, sakarsušas kūdras smārds, koku čipstu vienmuļā čipstēšana un dunduru uzmācīgā dūkšana... Tāds smaržu un skaņu kokteilis baudāms vien vasaras vidū un sūnu purvā. Kājas stieg sfagnos, un sviedri līst aumaļām, samitrinot ne tikai apģērbu, bet arī mugursomu. Arī binokļa siksna kļūst slapja, un šķiet, ka ar katru stundu tas nospiež kaklu arvien vairāk un vairāk. Un tad tu, kā glābiņu meklēdams, notraus sviedrus no uzacīm, pacel acis uz augšu un ieraugi saules pielietas blāvi zilas debesis un jūras ērgli, kurš tur met lokus, ne reizi nesavicinot milzīgos spārnus. Binoklī redzams, kā vējš tam pluina spārnu segspalvas. «Tur augšā ir vējš!» tu atskārsti. Putns riņķo aizvien augstāk un augstāk, kļūst mazāks un mazāks. Un tieši tad, kad tu nodomā, ka tā riņķošana nekad nebeigsies, ērglis pēkšņi beidz riņķot un tāpat, spārnus nevicinot, kā pa diedziņu aizplanē uz vairākus kilometrus tālo purva malu, kur izzūd tvanošajā gaisā. Bet tu, piekusis, nosvīdis un dunduru apsēsts, sajūties kā sīks zemes pīslis, jo tajā pašā laikā esi nostampājis vien simt metru un purva mala tev šķiet kā tāla mirāža tuksnesī, uz kuru pat negribas palūkoties. Domāju, ka līdzīgas sajūtas piedzīvojis ikviens «purvā bridējs».

Kas gan ir tas apslēptais spēks, kurš paceļ putnu debesīs? – Šis spēks nav redzams, tas ir tikai sajūtams. Tas ir īpašs vējš, kas pūš virzienā no zemes uz debesīm, turklāt īpaši jaudīga gaisa plūsma ir virs klajumiem, kur tā veido tādus kā vēja tuneļus – augšupejošus siltā gaisa stabus. Ja mēs varētu tos redzēt, mūsu acu priekšā pavērtos interesanta aina, proti, virs katra saulē sasiluša klajuma mēs saskatītu tievākas vai resnākas – no dažiem desmitiem līdz pat vairākiem simtiem metru diametrā lielas – siltā gaisa kolonnas. Katrs, kurš dienas vidū basām kājām staigājis pa saules sakarsētu liedagu, jutis, cik ļoti zeme saulē sasilst. Virs laukiem, pļavām, pagalmiem un namiem sasilušā gaisa straumes plūst augšup.

Meklē gaisa stabus

Tātad – siltā gaisa masas ceļas augšup. Zemes virsma uzsilst nevienmērīgi, – visi zinām, ka, piemēram, mežā vienmēr ir vēsāk nekā saules pielietā klajumā, tāpēc siltā gaisa straume virs klajuma būs īpaši spēcīga. Jo lielāka temperatūras starpība, jo spēcīgāka veidojas vēja plūsma. Īpaši stipri vēja tuneļi veidojas virs nelielām saliņām jūrā, kur aukstais ūdens un siltā sauszeme veido lielu kontrastu. Uzkarsējiet elektrisko plītiņu un palaidiet virs tās putna dūnu no spilvena – kamēr vien plītiņa būs karsta, augšupejošais siltais gaiss neļaus dūnai nokrist uz tās. Arī šaurie zemesragi ir tikpat efektīvi augšupejošo gaisa masu tuneļi kā salas.

Kolkasraga fenomens

Tāda «elektriskā plītiņa» ir arī Kolkasrags, virs kura pavasaros reizēm var novērot vienlaikus vairākus desmitus plēsīgo putnu, kas riņķo siltā gaisa stabā. Putna mestā riņķa diametrs bieži sakrīt ar vēja tuneļa diametru, jo putns nedrīkst izlidot ārpus augšup ejošās gaisa straumes. Izlidojot ārpus gaisa staba, putns neizbēgami sāktu krist lejup. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ migrējošie putni reizēm it kā nevar sadūšoties uzsākt lidojumu virs jūras un atgriežas uz sauszemes – viņi jūt, ka izlido no nesošā, augšupejošā siltā gaisa staba, kas reizēm mēdz būt pat vairākus kilometrus augsts. Ātrums, ar kādu gaiss kā savdabīgs lifts ceļas augšup, ir no 0,5 m/s līdz pat 10m/s (600 m minūtē!). Tāds ir arī planējošā putna «gaisā paraušanas» jeb pacelšanās ātrums. Bet kādēļ gan, pacēlies stāvus gaisā augstu debesīs, neviens putns debesīs uz mūžiem nav palicis? – Kad putns ir pacēlies pietiekami augstu, tas slīpā planējumā laižas uz nākamo siltā gaisa stabu, kurš tos atkal uznes augšup, un tā tas planē no staba uz stabu. Putni instinktīvi meklē silto gaisa masu stabus virs atklātas vietas – par to liecina tas, cik meistarīgi plēsīgie putni planējot aplido savu teritoriju, vien reizi pa reizei savicinot spārnus. Manuprāt, lielākais meistars šādā planēšanā ir melnais stārķis.

Planē desmit kilometru bez spārnu savicināšanas

Vairāk nekā desmit gadus viens no maniem darba pienākumiem bija sēdēt augstu kokā vai baznīcas tornī un vērot putnus, meklējot to ligzdas. Katru gadu ar skaudību noskatījos uz gandru jeb melno stārķi, kurš divdesmit minūtēs, spārnus faktiski nevicinot, izmeta turpat desmit kilometru plašu loku virs meža... Man tāds gājiens pa Undžavu prasītu visu dienu. Lieki piebilst, ka, lai viss iepriekš aprakstītais varētu notikt, saulei jāuzsilda zeme, un tas notiek tikai ap plkst. 10-11 no rīta. Zemi klājošais gaisa slānis atrodas nepārtrauktā kustībā, veidojot nebeidzamu gaisa plūsmu – vēju –, un putni to izmanto, lai «lāpītu slinkumu» un pārvietojoties tērētu pēc iespējas mazāk enerģijas. Horizontāla gaisa plūsma, atduroties pret šķērsli, apliecas ap to gluži kā ūdens vilnis upē ap lielu zemūdens akmeni. Kad vējš atduras pret meža sienu, stāvu kāpu vai ēku, veidojas tāds kā vēja vilnis.

Nesošais gaisa vilnis

Spēcīgs gaisa vilnis veidojas, kad no jūras nākošais vējš atduras pret piekrastes mežaino kāpu. Saulainā dienā kaijas to izmanto un pārvietojas gar krastu, planējot virs kokiem apaugušas krasta kāpas. Vēja virziens šajā gadījumā pat nav īpaši svarīgs, kaija var planēt arī pret vēju. Tādā gadījumā putns it kā krīt slīpi lejup, bet, tā kā tas notiek uz augšup ejoša gaisa viļņa, summārais vektors vērsts uz priekšu. Var teikt, ka putns it kā sērfo, slīd pa vilni, spārnus nekustinot. Jūrā līdzīgas gaisa plūsmas veidojas pie kuģiem un moliem – te var vērot kaijas, kuras, izmantojot gaisa plūsmu, burtiski karājas gaisā uz vietas. Tad pārņem skaudība – eh, ja mēs tā varētu! Taču tam, kas radīts mūžīgai staigāšanai, nav lemts lidot... •