Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Jūru nevar iegrožot

Jānis Lapinskis


Jūras krasta līnija ir divu dažādu stihiju – jūras un sauszemes – dabiska, mūžam dinamiska robeža, kur šīs tik atšķirīgās vides satiekas. Diemžēl cilvēkiem liekas, ka dabā viss vienmēr paliks tā, kā bija viņu bērnībā, un sāpīgi uztver jebkādu dabas, vides sadursmi ar antroposfēru. Jūras krastu erozija un viss ar to saistītais arī ir viena no šādām «problēmām». Krasta erozija vai applūšana, par ko rakstīju «Vides Vēstu» šā gada ziedu vasaras numurā, ir tikai daļa no procesiem, kas notiek komplicētajā un nepārtraukti evolucionējošajā vidē – krasta zonā. Būtiski ir saprast, ka krasts nav vien svītra kartē, bet dinamiska vide, kur dažādu ārēju faktoru iedarbībā nepārtraukti notiek pārmaiņas gan laikā, gan telpā.


Tā kā jūras krasti it visur pasaulē bijuši apdzīvoti tūkstošiem gadu, ūdenslīmeņa svārstības, vētru postījumus un citas pārmaiņas krastu zonā cilvēki ir ievērojuši jau sen un mēģinājuši šo parādību interpretēt atbilstoši tā laika izpratnei par pasaules uzbūvi. Iekļaujot dabas parādības kosmoloģisko teoriju rāmjos un klasificējot pēc izdzīvošanai nozīmīgiem kritērijiem, tās bija iespējams padarīt mazāk biedējošas un vieglāk pieņemamas. Varētu teikt, ka termins «cīņa ar krastu eroziju» ir relikts no tiem laikiem, kad vilki, vārnas un odi bija kaitīgi, bet upes plūda, cilvēkaprāt, nepareizajā virzienā.

Noturēt sauszemes «frontes līniju» par katru cenu

Ar terminu «krasta aizsardzība» vēl līdz 20. gadsimta vidum paras-ti saprata krastā esošu objektu pasargāšanu no tām nevēlamajām sekām, ko rada dabas procesu netraucēta norise. Līdz ar to tipiskākā rīcība, saskaroties ar krasta atkāpšanos, bija masīvu aizsargbūvju ierīkošana un «frontes līnijas» noturēšana par katru cenu. Tagad ir skaidrs, ka daudzas no šīm «frontēm» nemaz nebija jātur. Tolaik izmantotie krasta aizsardzības «klasiskie» risinājumi gandrīz vienmēr izraisīja jaunas problēmas vai gluži vienkārši pārnesa problēmu uz citu vietu un radītās šķietamās drošības dēļ palielināja apdraudēto objektu skaitu. Šo aizsargbūvju uzturēšana izmaksāja neparedzēti dārgi, daļēji tika zaudētas krasta zonas rekreatīvās funkcijas un tika degradēta ainava.

Ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi

Paradigmu maiņa sabiedrībā notiek lēni, un uzskati par to, kas ir krastu aizsardzība, joprojām mēdz būtiski atšķirties. Ir pašsaprotami, ka krasta erozijas un applūšanas riska vietās dzīvojošie vēlas, lai viņu īpašums tiktu pasargāts. Šāda vēlme izskaidrojama ar tradīciju jau gadsimtiem reaģēt uz «nepiemērotā» vietā notikušu krasta eroziju, veidojot konstrukcijas, kas erozijas draudus novērstu. Tomēr mūsdienās izpratne par krastos notiekošajiem procesiem ir ievērojami mainījusies un krastu aizsardzības jēdziens ir kļuvis plašāks:

  • piekrastes teritoriju apsaimniekošanas atvieglošana;
  • rekreācijas teritoriju kvalitātes saglabāšana;
  • krastam tuvā ūdens kvalitātes saglabāšana;
  • zemo piekrastes teritoriju aizsardzība pret sasāļošanos;
  • sauszemes teritorijas aizsardzība pret noskalošanu un applūšanu.

Piemēram, ASV jau pirms 40 gadiem, pamatojoties uz to, ka zaudējumi visplašākajā izpratnē var pārsniegt ieguvumus, tika pieņemts lēmums, cik vien iespējams izvairīties no krastu nostiprināšanas. Neskatoties uz kopumā vērojamo progresu, lēmuma pieņemšana par to, vai kādā konkrētā vietā krasts jānostiprina vai jāļauj tam netraucēti pārveidoties, reducējas līdz vienam jautājumam – cik vērta ir apdraudētā teritorija.

Krasta aizsardzības iespējas

Pasaules pieredze krasta preterozijas pasākumu pielietošanā rāda, ka pozitīvu rezultātu sasniegšanai ir nepieciešams orientēties uz ilglaicīgu situācijas līdzsvaru un prognozējamu, iespējami netraucētu dabas procesu norisi. Pieņemot lēmumu par kādu pasākumu veikšanu vai rīcības stratēģiju, būtu nepieciešams izvērtēt visus situāciju raksturojošos faktorus, kur par būtiskākajiem ir uzskatāms:

  • riska līmenis (erozijas iemesls, krasta atkāpšanās ātrums, attālums līdz kraujai);
  • apdraudēto objektu vērtība (īpašumi, retas dabas vērtības, infrastruktūras objekti, kultūrvēsturiski objekti. u.tml.);
  • teritorijas ģeoloģiskā uzbūve un krasta sistēmā iesaistīto sanešu apjoms un izcelsme;
  • iespējamo pasākumu ietekme uz vidi (ainavas degradācija, ietekme uz blakus esošiem krasta iecirkņiem u.c.);
  • iespējamo pasākumu ilgtspēja;
  • izmaksas (projektēšana, būvniecība, uzturēšana, iespējamie netiešie zaudējumi).

Pieņemot, ka visi apstākļi ir noskaidroti un argumenti izsvērti, var izvēlēties kādu no četrām rīcības stratēģijām:

– neiejaukšanās dabas procesos – pielietojama tad, ja konkrētajā vietā nav par vērtīgiem uzskatāmu objektu, ieviešot turpmākas apbūves aizliegumu, zaudējumu kompensāciju un tā saukto patiesās cenas apdrošināšanu;

– mērena iejaukšanās – monitorings, vērtīgo objektu pārvietošana, viegli izpildāmu un «zaļu» preterozijas pasākumu (kārklu stādījumu, akmeņu krāvumu u.c.) pielietošana, antropogēno traucējumu ierobežošana;

– iejaukšanās, izvēloties un pielietojot atbilstošas aizsardzības metodes, lai nodrošinātu stacionāru bāzes līniju: masīvās, pusmasīvās konstrukcijas vai manipulācijas ar sanešu materiālu;

– krastos notiekošo dabisko procesu pilnīga kontrole un aktīva modificēšana – līdzīga rīcība, kā aprakstīts iepriekšējā punktā, bet ar vērienu un skatoties tālā nākotnē (>100 gadi); šādas stratēģijas piemēri redzami Nīderlandē un Šlēzvigā-Holšteinā.

Preterozijas būves Latvijas piekrastē

Aptuveni 10 km platā joslā gar Baltijas jūras un Rīgas līča krastu dzīvo vairāk nekā miljons cilvēku. Šķietami tas ir ļoti daudz, tomēr jāņem vērā, ka tiešā jūras tuvumā (100-200 m) Latvijā, pretstatā daudzām citām pasaules valstīm, mīt relatīvi maz iedzīvotāju. Tā, piemēram, tiek uzskatīts, ka vairāk nekā 52% cilvēku visā pasaulē dzīvo līdz vienam kilometram attālā teritorijā no jūras krasta.

Pateicoties relatīvi «tukšajai» piekrastei, Latvijā ar masīvām jeb konstrukciju metodēm kopumā ir nostiprināti tikai apmēram 4 kilometri no 496 km garās krasta līnijas. Vēl nepilna kilometra kopgarumā krastos atrodamas bojātas aizsargbūves, kas gandrīz pilnībā zaudējušas funkcionalitāti. Latvijā nekad nav mērķtiecīgi izmantotas krasta aizsardzības bezkonstrukciju jeb elastīgās metodes, atskaitot epizodiskus gadījumus, kad no vairāku mazo ostu akvatorijas un kuģu ceļa izņemtais materiāls ticis pārvietots pludmalē tiešā ostas tuvumā.

Šādu situāciju ir radījusi Latvijas savdabīgā vēsture, proti, dažādu sociālo un politisko ierobežojumu dēļ tiešā krasta tuvumā nav blīvas apbūves un ir samērā maz civilo infrastruktūras objektu. Paradoksāli, bet padomju okupācija un piekrastes kā pierobežas teritorijas statuss ir paglābis mūs no daudzām Rietumeiropai raksturīgām piekrastes apsaimniekošanas problēmām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā krasta sistēmā ir tik maz šo svešķermeņu – krasta aizsargbūvju. Šādu situāciju neapšaubāmi var uzskatīt par priekšrocību tālākā piekrastes attīstības plānošanā, jo daudzviet citur Eiropā un arī Baltijas jūras krastā (Polijā, Vācijā un Zviedrijā) krastu nostiprināšana daudzu desmitu kilometru garumā tika veikta jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē atbilstoši tā laika izpratnei par šo komplekso procesu un cilvēka lomu tajā.

2009. gadā valsts pētījumu programmas «Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi» (KALME) ietvaros tika veikta vēl funkcionējošo un arī daļēji sagrauto krasta aizsargbūvju apsekošana un kartēšana, nostiprinājumu veida identificēšana, stāvokļa un efektivitātes novērtēšana. Par krasta aizsargbūvēm tika uzskatīti tie būvobjekti, kuru ierīkošanas mērķis un funkcionalitāte nepārprotami bija saistīta ar viļņu izraisītās erozijas mazināšanu. Latvijas piekrastē esošie nostiprinātie krasta posmi ir samērā īsi un atrodas izklaidus. Tajos izmantoti galvenokārt pasīvā tipa risinājumi. Visbiežāk krasta nostiprinājumi Latvijā ir veidoti no vietējiem dabas materiāliem. Tā, piemēram, daudzviet Rīgas līča zvejniekciemos ir sastopami garkrasta laukakmeņu krāvumi.

Funkcijas ziņā līdzīgi krāvumi, taču masīvāki un veidoti no dzelzsbetona prizmām vai tetrapodiem, izvietoti arī pie Užavas un Papes bākas.

Viens no vērienīgākajiem un, domājams, arī izmaksu un kvalitātes attiecības ziņā veiksmīgākajiem preterozijas objektiem 2006. gadā tika ierīkots pie Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Izvēlētais risinājums – ar oļiem pildītu stiepļu grozu (gabionu) uzskalošanās siena – līdz šim vēl saglabājis savu funkcionalitāti.

Īpašs objekts, kas krasta erozijas kontekstā noteikti jāpiemin, ir uz ziemeļiem no Liepājas ostas esošās 20. gadsimta sākumā izbūvētās masīvās fortifikācijas būves. Tās, lai arī daļēji sagrautas, turpina funkcionēt kā savdabīgs krasta stiprinājums, noturot krasta līniju un radot likumsakarīgās sekas – pludmales izzušanu un erozijas pastiprināšanos tālāk uz ziemeļiem.

Tā kā katra ar krasta preterozijas aizsargbūvēm segtā posma garums ir ļoti mazs un visas būves (atskaitot Papes būnas) pieder pie pasīvā tipa, to ietekme galvenokārt ir erozijas intensitātes palielināšanās īsos blakus iecirkņos, kompensējoties sanešu garkrasta plūsmā radītajam deficītam un koncentrējoties vētras straumju enerģijai, un pastiprināta konstrukciju piekājē esošā materiāla erozija, pieaugot atstarotajai viļņu enerģijai. Noskaidrots, ka daļa krasta nostiprinājumu var nodrošināt tikai īslaicīgu apdraudēto objektu aizsardzību un to tehniskais izpildījums ir nepilnīgs.

Ar dabu jāsadarbojas, ar sekām jārēķinās

Izprotot un atbildīgi izmantojot dabā notiekošos procesus, vēlamo rezultātu iespējams panākt efektīvāk, nekā pret tiem cīnoties. Latvijā jau šobrīd tādu krasta iecirkņu kopgarums, kur steidzami jāpieņem lēmums, vai censties apturēt krasta atkāpšanos vai atkāpties pašiem, ir aptuveni 7 km un, ņemot vērā ar klimata maiņu saistītos procesus, tuvāko 20 gadu laikā tie būs jau 10-15 km. Nepieciešams izvērtēt iespējamos piemērošanās pasākumus erozijas riska teritorijās ar apbūvi, infrastruktūru vai citiem nozīmīgiem objektiem, tāpēc jāapsver savlaicīga un «organizēta» atkāpšanās vai preterozijas pasākumu īstenošana.

Noteikti jārēķinās, ka preterozijas pasākumi, kas ietver masīvu aizsargbūvju celtniecību, ietekmēs jūras krasta procesus blakus esošajās teritorijās! Tas galvenokārt izpaudīsies kā erozijas pastiprināšanās, mazinās teritoriju rekreatīvo un ainavisko vērtību, kā arī, turpinoties paredzamajām ar klimata mainību saistītajām konsekvencēm, prasīs arvien pieaugošas uzturēšanas izmaksas.

Jāņem vērā, ka daudzveidīgie jūras krasta posmi ar ainaviski vērtīgiem stāvkrastiem un plašām smilšainām vai akmeņainām pludmalēm gan Baltijas jūras, gan Rīgas līča piekrastē ir tūrismam nozīmīgi objekti un, mākslīgi ierobežojot dabas procesus, šo objektu vērtība var samazināties vai pat izzust.

Jāņem vērā arī tas, ka vairāku īpaši aizsargājamu dabas teritoriju un objektu atrašanās tiešā jūras krasta tuvumā ir cieši saistīta ar tur noritošajiem ģeoloģiskajiem procesiem, tāpēc to mākslīga ierobežošana vai pārveidošana var radīt grūti paredzamas negatīvas sekas.

Nepieciešams izvērtēt iespējas nodrošināt sanešu materiāla, kas izbagarēts, padziļinot kuģu ceļus un ostu akvatorijas, pārvietošanu uz tā sauktajām deficīta zonām. Ar deficīta zonām šeit domātas teritorijas, kurās krasta erozija ir aktivizējusies, galvenokārt «pateicoties» ostu ārējo hidrotehnisko būvju radītajiem traucējumiem dabiskā sanešu materiāla apmaiņā. Turpinoties līdzšinējai ostu apsaimniekošanas praksei, ir paredzama ar ostām saistīto krasta erozijas iecirkņu pagarināšanās un erozijas intensitātes pieaugums. •