Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Sauszemes astoņkāji

Teksts un foto: Uģis Piterāns
Rīki: Canon 400D, objektīvs Sigma 150 mm
Modelis: lēcējzirneklis Evarcha falcata

Jebkuram cilvēkam, lai arī ko viņš darītu vai nedarītu, vienmēr ir bijusi tieksme dažādām lietām piešķirt atšķirīgu nozīmi. Piemēram, bērnībā ikvienam bija kāda mīļāka un kāda mazāk mīļa rotaļlieta. Ar darbiem ir tas pats, proti, vismaz man jau kopš bērnības netīk mazgāt traukus. Tas ir cilvēka dabā. Un fotogrāfs nav nekāds izņēmums – katram dabas fotogrāfam ir objekti, ko vienmēr ir liels prieks ieraudzīt un nofotografēt. Man vieni no mīļākajiem fotomodeļiem ir lēcējzirnekļi, kuru lielās un izteiksmīgās acis fascinē jau kopš bērnības, kad pirmo reizi saskāros ar šiem jaukajiem, nelielajiem zirneklīšiem.. Jau toreiz, vērojot tos tekalējam pa vasarnīcas ārsienām, ievēroju, ka tie nedaudz atšķiras no citiem zirnekļiem – tīklus neauž, brīžiem pārvietojas lecot un tiem ir milzīgas acis. Gadu gaitā, lasot un pētot attēlus grāmatās un vēlāk arī tīmeklī, iepazinu tos nedaudz tuvāk.

Kad pievērsos kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku fotografēšanai, zināju, ka noteikti vēlos nobildēt lēcējzirnekļa portretu. Jāteic, sākumā ar to gan īpaši neveicās, taču sev par attaisnojumu varu teikt, ka lēcējzirnekļi nemaz nav tie paši pateicīgākie dzīvnieki, ko bildēt. Pirmkārt, lēcējzirnekļi neauž tīklus, un tas nozīmē, ka tiem ir aktīvi jāpārvietojas, lai sameklētu medījumu – dažādus divspārņus un citus nelielus kukainīšus. Otrkārt, lēcējzirnekļi ir aktīvi mednieki, tāpēc tiem ir jābūt ārkārtīgi labai redzei, lai ieraudzītu upuri. Un redze lēcējzirnekļiem, salīdzinot ar citiem zirnekļiem, tiešām ir ļoti laba. Labas redzes nepieciešamību nosaka arī medību tehnika, proti, uzklupšana upurim lēcienā. Tātad zirneklim pirms izšķirošā lēciena ir precīzi jānovērtē attālums līdz mērķim. Tas nozīmē arī to, ka lēcējzirneklis visai labi pamana fotogrāfu, un tad pietiek ar dažiem lēcieniem, lai pazustu tālēs zilajās.

Taču lēcējzirnekļiem ir arī kāda īpašība, kas fotogrāfam krietni palīdz, – ziņkāre. Vai vismaz kaut kas ziņkārei līdzīgs, jo šādas, augstāk attīstītiem organismiem piemītošas īpašības piedēvēšana zirneklim, iespējams, tomēr ir nevietā. Katrā ziņā – ja ir izdevies nokļūt lēcējzirneklim pietiekamu tuvu, ļoti bieži nācies novērot, ka tas it kā ar ieinteresētību pagriežas pret mani un ar savām lielajām acīm skatās tieši virsū – tā, it kā mēģinātu saprast, kas tas tāds un ko es ar to lielo, melno aparātu taisos darīt. Es caur makroobjektīva palielinājumu skatos pretī un, lai gan mūsu ķermeņa izmēri ir absolūti nevienādi, nonāku aci pret aci ar lēcējzirnekli. Ir gadījies, ka es pat nenospiežu fotoaparāta slēdzi un mēs vienkārši skatāmies viens uz otru līdz brīdim, kad zirneklim apnīk un šis dodas tālāk savās ikdienas gaitās. Un man nemaz nav žēl, ka palaižu garām kādu jauku kadru, jo satikšanās aci pret aci ar lēcējzirneki vien ir ko vērta.

Noslēpumainie zirnekļi

Ja jums kāds vaicā, kas tas par dzīvnieku ar astoņām kājām, bet nav astoņkājis, droši varat atbildēt, ka tas ir zirneklis, un nebūsit kļūdījies. Zirnekļi ir cilvēkiem jau sen pazīstami kustoņi, kas laika gaitā tikuši apvīti gan ar mītiem un ticējumiem, gan šādām tādām aplamībām. Tiksim uzreiz skaidrībā ar populārāko aplamību, ko nākas dzirdēt par zirnekļiem, proti, daudzi uzskata, ka zirnekļi pieder kukaiņu klasei. Patiesībā zirnekļi sistemātiski ir tuvāki ērcēm, māņzirnekļiem, skorpioniem u.c. līdziniekiem. Tāpēc šie kustoņi veido paši savu – zirnekļveidīgo – klasi un tos saukt par kukaiņiem ir aplami. Kā tad atšķirt? Vajag tikai atcerēties par sauszemes astoņkājiem, jo visiem zirnekļiem un tiem līdzīgiem organismiem ir četri pāri ejkāju – tātad astoņas kājas. Savukārt kukaiņiem ir tikai trīs pāri – tātad sešas kājas. To der iegaumēt, jo galu galā ticējumos ir minēts, ka zirneklis mājās nesot laimi. Tāpēc vien tas būtu pelnījis, ka to sauc pareizi – par zirnekli, nevis kukaini!

Plašākā sabiedrībā zirnekļi ir visai populāri – dažiem tie patīk, tomēr daudz vairāk ir to, kas no zirnekļiem baidās, jo īpaši sievietes. Mūsu platuma grādos no zirnekļiem nav jābaidās, jo pie mums sastopamie ir samērā nelieli vai pat ļoti sīki un nemaz nespēj pārkost cilvēka ādu. Ja nu kādam no lielākajiem zirnekļiem tas tomēr izdodas (taču kodīs tie tikai pašaizsardzības nolūkos, neuzmanīgi paņemti rokā), arī tad nav jāuztraucas, jo, lai arī kodums var būt visai sāpīgs, cilvēkam Latvijā sastopamo zirnekļu inde ir absolūti nekaitīga.

Zirnekļi ir kļuvuši arī par iedvesmas avotu mākslā, par tiem uzņem ne tikai dokumentālās, bet pat mākslas filmas – kurš mūsdienu jaunietis gan nepazīst Zirnekļcilvēku? Vienaldzīgo ir maz, un, kā vēsta tā sauktās pilsētas leģendas, ar zirnekļiem tiešā veidā saskaras ikviens – izrādās, ka cilvēks savas dzīves laikā miegā apēdot vidēji astoņus zirnekļus! Iespējams, ka tas ir tikai mīts, taču būs grūti atrast tādu mājokli, kur nebūtu sastopams vismaz viens, kaut neliels, zirneklītis. Ir pat tādi zirnekļi, kas ir tieši pielāgojušies dzīvei telpās un āra apstākļos nemaz nav sastopami. Tāds, piemēram, ir zirneklis Pholcus phalangoides, ko latviski varētu dēvēt par pagrabu zirnekli, jo pagrabi u.c. tumši mājokļa nostūri tiešām ir vietas, kur to visbiežāk var sastapt.

Taču lielākā daļa zirnekļu tomēr ir sastopami ārpus telpām un to biotopu izvēle ir tikpat daudzveidīga kā zirnekļi paši. Tos var atrast gan uz zemes, gan zālē, gan uz kokiem, gan koku lapotnē, gan visur kur citur – pat ūdenī un gaisā! Tas gan nenozīmē, ka zirnekļi prot peldēt un lidot – nē, žaunu un spārnu gan tiem nav. Gaisā tie paceļas ar tīmekļa pavedienu palīdzību, kas kalpo par savdabīgu gaisa balonu vai izpletni. Taču šādas izpriecas der tikai sīciņajām un vieglajām zirnekļu sugām un zirnekļu bērniem, kas šo lidināšanos izmanto, lai izplatītos plašākā apkārtnē no izšķilšanās vietas. Labvēlīga vēja apstākļos tie var aizceļot ļoti tālu – šādi «lidojoši» zirnekļi ir novēroti pat 5 km augstumā. Lūk, kāds interesants pielietojums zirnekļa tīklam!

Galvenais ierocis – zirnekļa tīkls

Runājot par zirnekļu tīkliem, jāsaka, ka tie ir raksturīga zirnekļu pazīme un viens no galvenajiem trumpjiem. Apbrīnas vērts jau ir pats fakts, ka zirneklis savā ķermenī spēj saražot šādus tīmekļa pavedienu, kas sastāv no olbaltumvielām un ir viens no izturīgākajiem dabas veidotajiem materiāliem. Tas notiek īpašos tīmekļu dziedzeros, kas katrs ir savienots ar tīmekļa kārpu vēdera lejasdaļā. Parasti zirnekļiem ir divi līdz pat astoņi pāri šādu tīmekļa kārpu. Dažādos tīmekļa dziedzeros savukārt veidojas atšķirīga veida pavedieni (resnāki, tievāki, lipīgi un nelipīgi), kurus zirneklis izmanto gan tīkla veidošanai, gan citiem nolūkiem.

Zirnekļa tīkli var būt ļoti dažādi. Vispazīstamākie, protams, ir klasiskie riteņveida tīkli, kas ir arī vieni no lielākajiem. Tādus veido galvenokārt riteņzirnekļu dzimtas zirnekļi, tie ir arī plašāk zināmie krusta zirnekļi, kas savu nosaukumu ieguvuši no dažām sugām raksturīgā krustveida zīmējuma uz muguras. Starp citām tīklu formām var minēt palagveida, tuneļveida, maisveida un dažādus citāda veida tīklus. Tie gan neizskatās tik daiļi kā riteņveida tīkli, jo visbiežāk atgādina vienkārši haotisku tīmekļa pavediena pinumu. Taču savas funkcijas tie veic, un tas ir galvenais.

Zirnekļa tīkla galvenā funkcija, protams, ir barības sagādāšana. Šeit lieti noder spēja saražot lipīgus tīmekļa pavedienus, jo tīkls vien laupījumu reti kad spēj noturēt. Tāpēc, piemēram, riteņveida tīkla centrālā daļa ir veidota no šiem lipīgajiem pavedieniem – tiklīdz tīklā ielido kāds neliels kukainītis, tas tur aizķeras un pielīp. Zirneklis visu šo laiku parasti sēž kaut kur tīkla malā un gaida (taču ir zirnekļi, kas upuri gaida tīkla centrā), turot kājas uz tīkla pavedieniem, lai varētu jau laikus sajust nelaimīgā upura radītās vibrācijas. Ātra reakcija šādos brīžos ir ļoti svarīga, jo tā gluži nav superlīme, ar ko tīmekļa pavedieni ir ieziesti, un upuris, cīnoties par savu dzīvību, nereti tomēr spēj atbrīvoties un aizlidot. Tāpēc, sajutis tīkla vibrāciju, zirneklis pa īsāko ceļu dodas pie nelaimīgā upura, ar veiklu kodienu to paralizē un ātri ietin tīmekļa pavedienos kā miniatūru mūmiju. Tad zirneklis var būt pavisam drošs, ka vakariņas nekur neaizmuks. Parasti tīklos iekļūst nelieli lidojoši kukaiņi – galvenokārt dažādi divspārņi, nelieli tauriņi, plēvspārņi u.c. lidoņi. Taču reizēm gadās arī brangāki kumosi, piemēram, lielāki tauriņi un pat lielās spāres. Tad tās droši vien ir lielas dzīres mājas saimniekam.

Atšķirīgie mednieki

Lai arī visi zirnekļi spēj ražot tīmekļa pavedienus, ne visi veido tīklus, lai noķertu medījumu. Jau pieminētie lēcējzirnekļi ir tam labs piemērs. Taču tie nav vienīgie. Aktīvi mednieki ir arī vilkzirnekļi, kas upurus medī, veikli skrienot. Taču zirnekļu pasaulē pastāv arī viltīgāks medību paņēmiens, ko varētu saukt par «sēdi un gaidi» metodi. Lielākie meistari šajā ziņā ir krabjzirnekļi, kas nosaukumu ieguvuši sava izskata dēļ, proti, tie mazliet līdzinās miniatūriem krabīšiem (tie pat pārvietojas sāniski). Lai izvēlētā medību taktika būtu veiksmīga, tiem jābūt pavisam nemanāmiem un jāsaplūst ar apkārtējo vidi. Šajā ziņā eksperts ir krabjzirneklis Misumena vatia, kas par medību platformu ir izvēlējies dažādus ziedus. Bet, kā zināms, dažādi ziedi mēdz būt dažādās krāsās. Kā tad lai uz tiem visiem paslēpjas? Šim krabjzirneklim tā nav problēma – viņš spēj mainīt krāsu! Tiesa, krāsu izvēle ir nedaudz ierobežota – ir jāizvēlas vai nu būt baltam, vai dzeltenam. Taču, tā kā šādas ziedu krāsas augu pasaulē ir visai populāras, zirneklim atliek vien izvēlēties attiecīgu ziedu un pacietīgi gaidīt, līdz kāds neuzmanīgs kukainis atlidos pamieloties ar nektāru. Tālākais jau ir zirnekļa meistarības jautājums. Ir gadījies redzēt, ka tam ir izdevies pievārēt pat par sevi krietni lielākus kukaiņus, piemēram, tauriņus un kamenes.

Bīstamās mīlas rotaļas

Lielāko dzīves daļu zirnekļi pavada vienatnē, un tie, ko mēs redzam, visbiežāk ir mātītes. Zirnekļiem ir raksturīgs dzimuma dimorfisms – mātītes ir daudz lielākas par tēviņiem. Abi dzimumi satiekas tikai pārošanās laikā, un tēviņiem tas parasti ir briesmu pilns, jo mātīte pavisam viegli var kādu neuzmanīgu kavalieri noturēt par gardām vakariņām. Lai izvairītos no apēšanas, tēviņi bieži vien izmanto dažādus sarežģītus signālus, lai paziņotu par savu ierašanos, – tīklus veidojošiem zirnekļiem tās parasti ir īpašas tīkla vibrācijas, daļa aktīvi medījošo zirnekļu tēviņu izmanto maigu glāstu metodi, bet lēcējzirnekļu tēviņi mātītes priekšā metas savdabīgā žestu dejā. Lai arī kāda būtu izmantotā metode, galvenais mērķis ir sekmīgi apaugļot mātīti. Kad tas ir izdarīts, mātīte izdēj oliņas, ietin tās tīmeklī un nereti pēc tam iet bojā, atstājot bērnu attīstību likteņa rokās. Taču ir zirnekļu mātes, kas tomēr izdzīvo un pašas aizsargā nākamo paaudzi – tā, piemēram, vilkzirnekļu māte piestiprina olu kokonu sev pie vēdera un nes visur sev līdzi. Kopā drošāk...

Tas ir tikai neliels ieskats daudzveidīgajā un noslēpumiem bagātajā zirnekļu pasaulē. Iespējams, ka tieši šī noslēpumainības aura ir iemesls tam, kādēļ cilvēki no zirnekļiem baidās. Un tas ir tikai cilvēcīgi – baidīties no nezināmā un nesaprotamā. Ceru, ka šis nelielais ieskats zirnekļu dzīvē kaut mazliet kliedēs šo neziņas plīvuru un kāds varbūt sāks mazāk baidīties no zirnekļiem un pat mēģinās tos nofotografēt. •