Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Aivars Zvirbulis jeb Čiris – Amatciema radītājs un saimnieks.

Norvēģu arhitekta Rolfa Jakobsena projektētā salmu māja ekociematā «Rožkalni» ir viena no pirmajām ekomājām Latvijā.

Ierodoties «Rožkalnos», mūs laipni sagaidīja Jānis, varenās balss īpašnieks ēzelītis Hugo un «Rožkalnu» saimnieks Vilnis Neimanis.

Ekociemata «Zaķis un citi zvēri» Pūķu zemes jaunās mājas celtniecība.

Ingus Zālītis – pasaku mājas «Undīne» vadītājs un ekociemata «Zaķis un citi zvēri» idejas autors un realizētājs.

Jānis Brizga, ekopilsētas projekta konsultants ilgtspējīgas attīstības un vides jautājumos.

Lielbritānijas vecākā un lielākā ekokomūna – Londonas BedZED (Beddington Zero Energy Development) – videi draudzīgais kvartāls. Rajonā ir 82 dzīvojamās mājas, komercēkas, izstāžu centrs, bērnudārzs u.c.

Ekopilsēta Masdara netālu no Abū Dabī, kurā realizēti visneiedomājamākie sapņi un tehnoloģiju inovācijas.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ekociemi dažādām gaumēm

Ilze Liepa


Latvijā arvien vairāk attīstās dažādi sociālekoloģiski veidojumi un tiek realizēti dažādi ekomāju un ekociemu projekti. Pat ideja par ekopilsētu ir guvusi atsaucību mūsu zemē. Ir pietiekami daudz zaļo entuziastu, kas meklē šādu dabai un cilvēkam draudzīgas dzīvošanas alternatīvu.

Jo vairāk interesējos, jo vairāk saprotu, ka vismaz Latvijā nav vienota ekociematu standarta, un šā jautājuma izpratne pat pašu to veidotāju lokā ir atšķirīga, katra grupa to traktē pēc saviem ieskatiem. Taču tas ir tikai dabiski. Domāju, jebkāda stagnācija šeit ir lieka, – cik dažādi ir cilvēki, tik dažāds ir viņu pasaules redzējums un vajadzību klāsts. Pasaulē ir miljoniem ekokopienu, un tās visas ir atšķirīgas.

Jau iepriekš esam rakstījuši un skaidrojuši ekociematu būtību un sūtību, tāpēc šajos jautājumos vairs neiedziļināšos. Mani vairāk interesē atrast dažādu veidu ekokopienu, ekovienību veiksmes stāstus – saprast, akcentēt to īpašo, ar ko tās izceļas. Turklāt, tā kā daļa sabiedrības ekociemu kustību joprojām uztver kā superelitāru izpriecu vai, gluži pretēji, kā hipiju veidojumu, kur dažādi dīvaiņi audzē tējas, nēsā pašdarinātas vīzes un sarunājas ar putniem, nolēmu dažas papētīt tuvāk. Izvēlējos četrus dažādus un savstarpēji nesaistītus ekoprojektus, kurus vairāk vai mazāk, bet vieno vārds «ekociemats» un ļaudis, kas vairs negrib un nevar dzīvot pa vecam. Atšķirīgs ir cilvēku loks, kas šajos ciematos dzīvo, un viņu pasaules redzējums.


Amatciems

Amatas novads, 80 km no Rīgas;
kopējā platība 530 ha, apbūvējamā platība – 150 ha

Savu izziņas ceļu sāku, iegriežoties Aivara Zvirbuļa jeb Čira Amatciemā. Čiris sagaida silti un atsaucīgi, izrāda ciematu un zina stāstīt par katru māju un tās iemītniekiem, būvniecības gaitu, individuālas pieejas meklējumiem utt. Klausos viņā kā avotā. Te viss ir personīgo meklējumu un eksperimentu ceļš, bet risinājumi – dabai un cilvēkam draudzīgi.

Pirmais un dominējošais iespaids ir estētisks baudījums. Tā vien šķiet, ka šeit, līdzīgi kā kalnos, vari paklupt ar fotoaparātu, kurā vietā gribi, un iegūsi skaistu kadru. Šeit vide atklājas kā dzīva glezna: mežs, pļavas, mākoņi, vējš, ūdens un putni. Nekādas kņadas, transporta trokšņu, klaigāšanas, urbšanas, zāģēšanas – vien vējš un putni… Šī dabiskā skaņa mani pārsteidza, jo zinu, ka Amatciemā ir vairāk par 80 mājām, kas, koku un pakalnu apslēptas, atrodas pietiekami tuvu cita citai, turklāt kādās 10 no tām notiek aktīva celtniecība… Čiris saka, ka tas ir rūpīga un pārdomāta ciemata plānojuma rezultāts, bet putni patiešām šo vietu mīlot un atzīstot par labu esam. Amatciemā lepojas ar to, ka šeit jau pāris gadu ligzdo viens no dabā izzūdošo pupuķu pāriem, un arī ar zīriņu koloniju, kas pēc Preses nama jumta rekonstrukcijas ieņēmusi vienu no Amatciema dīķu salām. Lai teikto apliecinātu, sarunas laikā netālu no manis nolaižas krāšņākais sarkankrūtītis, kādu vien savām acīm esmu redzējusi.

Zinu, ka zaļi radikālais spārns šobrīd ņurd par manu gaišo stāstu. Gan kāds teiks, ka Amatciems nav ekociems, jo Čiris pārveido ainavu, rok dīķus, uzber kalnus, pārstāda kokus, ka parasti mirstīgie nevar atļauties dzīvot šai ciematā utt. Bet kurš no viņiem nosoda pilskalnu racējus un bērējus, kurš boikotē Bastejkalnu utt.? Jā, arī manī nedaudz ievibrē pretrunīga stīga un pārdomas, bet mūsu sarunā Čiris ne vienu mirkli nespekulē ar zaļo ideju. Drīzāk pat pretēji – viņš uzsver, ka neuzskata Amatciemu par ekociematu un ka viņa filozofija nav dabas drauga filozofija, bet tā labi saskanot ar dabas drauga pasaules uzskatu. Par to es patiešām nešaubos, jo šeit ik uz soļa jūtama cilvēka un dabas saruna, nevis homo sapiens dominante. Pat rokot dīķi un līdzās tam uzberot pakalnu vērā ņemti dabas bioloģiskie ritmi, netiek skarti gruntsūdeņi utt. Ciemata apbūve, plānošana, materiālu izvēle, ūdens un notekūdeņu apsaimniekošana, sociālā, dabai draudzīgā vide, pārdomātie iekšējās kārtības noteikumi utt. – tas viss, manuprāt, norāda uz ekociemata pazīmēm un ļoti daudziem veiksmīgiem risinājumiem, ko ir vērts pārņemt un mācīties. Ne velti pie Čira uz Amatciemu brauc pieredzes apmaiņā cilvēki pat no pasaules otras puses.

Amatciemā maksimāli izmantoti vietējie materiāli: no purviem izrakto sapropeli izmanto mālaino pakalnu pacelšanai, kurus apstāda ar līdzās esošo jaunaudžu kokiem. Starp citu, Amatciemā ir iestādīti vairāki tūkstoši jaunu koku, no kuriem lielākā daļa ir tepat brīvā dabā izauguši. Stādāmajiem kociņiem tiek nodrošināta ierastā vide, proti, no mitrākajām vietām izņemtie tiek stādīti mitrajās vietās un otrādi. Čiris, ceļot mājas, pārstāda pat celmus, sūnas un viršus – nekas no tā celtniecības laikā netiek nejēdzīgi nobradāts un iznīcināts. Arī koku izkārtojumam ir īpaša nozīme. To galvenais uzdevums ir «aizvērt» vai «atvērt» skatam ainavu, piemēram, vietās, kur skatam jābūt caurredzamam, stāda pīlādžus, vietās, kur pieļaujami tikai neliela augstuma koki – kalnu priedes utt. Arī māju būvniecībā tiek izmantoti vietējie materiāli: guļbaļķi, šindeļi no apses vai priedes, niedres no Liepājas; apdarē izmantoti tuvējā apkārtnē iepirktie lielie akmeņi no vecajām mājvietām, kas, taupot transporta resursus, turpat uz vietas tiek plēsti un šķelti. Ciematā esošais smilšu karjers nodrošina visu nepieciešamo ceļu būvei un uzturēšanai. Mājas tiek apsildītas ar zemes siltumsūkņiem. Arī ēkas plānotas tā, lai māja «sekotu» saulei: vispirms guļamistabas, pēc tam brokastu telpa, tad dzīvojamā istaba, pievakarē – kamīna telpa, terase, kur mierīgi pārdomāt dienu un baudīt dabas skaistumu. Māja zonēta trīs stāvos, no kuriem īpaši energoefektīvs ir pirmais un trešais stāvs, otrais – siltumu mazāk taupošais guļbaļķu stāvs – tīkams cilvēka acij un dvēselei. Šeit neviena māja nav siltināta ar stiklavati, putuplastu un citiem termosa efektu veidojošiem materiāliem, tie ir aizstāti ar dabai draudzīgu siltinājumu, lai, kā saka Čiris, cilvēks un māja elpotu vienā ritmā.

Amatciemā modernas inženiertehniskās komunikācijas sargā grunts un ūdens piesārņošanu no notekūdeņiem. Kanalizācijas notekūdeņi tiek novadīti vienā kopējā sistēmā, tā novēršot to nejaušu iekļūšanu dīķos. Aizliegums katrā gruntsgabalā ierīkot savu dziļurbumu novērš ūdens līmeņa svārstības gruntsūdenī un dīķos. Ūdensvads un kanalizācijas spiedvads tiek būvēti, urbjot zemes slāņus – tā, lai nebojātu koku saknes. Ceļu segums ir draudzīgs videi un gājēju kājām.

Īpaši man patīk un priecē kopējie noteikumi, kuros jūtu cilvēka godbijību pret dzīvo dabu. Amatciemā nav sētu, lai savvaļas dzīvnieki var brīvi pārvietoties; suns ir cilvēka draugs un vienmēr ir blakus savam saimniekam, naktī telpās un kategoriski ne pie ķēdes – tā, lai netraucētu meža dzīvniekus un kaimiņus; tiek atstātas un cilvēka apmeklējumiem liegtas aizaugušās dīķu salas, kas ir mājvieta ūdensputniem; saglabātas neiztīrītas jaunaudzes – patvērums stirnām, zaķiem, caunām u.c. meža dzīvniekiem. Čiris uz manu prieku un atzinību par redzēto vien pasmaida un atbild, ka viņa mērķis ir maksimāli saglabāt dabisku vidi: līdzās iekoptam zālājam atstāt ziedošu pļavu, mežu nepārvērst par iekoptu parku, savukārt nokaltušu, vēja izgāztu koku atstāt mežā par prieku un patvērumu meža iemītniekiem – dzeņiem, dzilnām, vāverēm vai lapsām.

Nopļautā mauriņā jāņtārpiņu neieraudzīsi, bet Amatciemā, iestājoties tumsai, zālē spīd simtiem mazu «actiņu», un dīķos, liecinot par tīro un nepiesārņoto vidi, skan zaļo varžu koris.

«Camphill» ekociemats «Rožkalni»

Valmieras rajons, Rencēnu pagasts, 130 km no Rīgas;
kopējā platība – vairāk nekā 43 ha

«Camphill» ir liela starptautiska kustība, kas, savā darbībā pamatojoties uz antropozofiju, veido ciematus visā pasaulē, un tās pamatprincips ir iekļaut sabiedrībā cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Latvijas «Camphill» ekociemats «Rožkalni» ir sociāli terapeitisks ciemats, ko izveidoja un kopš 1999. gada vada Vilnis un Inga Neimaņi. Viņi kopā ar pieaugušiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām veido kopienu, kurā ikviens var darīt ko vajadzīgu un jēgpilnu, justies pilnvērtīgs un nepieciešams sabiedrības loceklis.

Vilnis stāsta, ka šajā ciematā pie ekoloģijas un dabas aizsardzības viņi nonāk caur cilvēka prizmu. Priekšplānā ir izvirzīta nevis ekoloģija ekoloģijas pēc, bet gan veselīgas cilvēcīgās attiecības, veselīga sociālā vide un rūpes gan par garīgo, dvēselisko, gan fizisko aspektu cilvēkā, kas pašsaprotami noved arī pie rūpēm par dabu. Ekociemata iemītnieki strādā cits citam un apkārtējai pasaulei, un reizēm, kā smejas namatēvs, nevar saprast, kurš kuru vairāk aprūpē.

Ciemata iedzīvotājus vieno kopīgs darbs. Viņi strādā gan uz lauka, gan mājturībā, gan darbnīcās. Katrs var piedalīties pēc savām spējām, kļūstot par vērtīgu un atzītu cilvēku ciematā. Dzīve ir viņu galvenais skolotājs. Māksla, zinātne un reliģija ir «Rožkalnu» ikdienas dzīves sastāvdaļas. Viņi izzina zemi, zvaigznes un sevi pašu. Kopā studē, lasa grāmatas, dzied, muzicē, iestudē lugas un mācās dejas. Ekociemata «Rožkalni» iemītnieki ir atteikušies no televizora, taču dažkārt labprāt skatās kino, kā arī ir atteikušies no alkohola un jebkuru apreibinošu vielu lietošanas.

Ģimenes mājas ir mājvieta visiem, kas dzīvo ciematā: gan sociālajiem darbiniekiem un viņu ģimenēm, gan cilvēkiem ar dažādu garīgu atpalicību (ciemniekiem), kā arī «Rožkalnos» strādājošajiem brīvprātīgajiem palīgiem. Šobrīd ciematā dzīvo un strādā 19 cilvēki, bet «Rožkalnu» ūdens attīrīšanas sistēma būvēta tā, ka ciematā spēj uzturēties pat 40 cilvēku, tāpēc šobrīd šis skaistais, klusais un zaļi harmoniskais ekociemats gaida un ir gatavs uzņemt jaunus ciemniekus – pilngadīgus cilvēkus ar īpašām vajadzībām –, lai dotu viņiem iespēju dzīvot pilnvērtīgu un jēgpilnu dzīvi.

Juridiski ekociemats pieder biedrības «Camphill» nodibinājumam «Rožkalni», kas reģistrēts sociālo pakalpojumu reģistrā, tātad finansējums ciemnieku uzturēšanai nāk gan no viņu ģimenēm, gan no pašvaldības, kurās agrāk dzīvojuši šie cilvēki, gan arī nedaudz no valsts. Tomēr ciemats ir atkarīgs arī no ziedojumiem un ārvalstu fondu finansējuma.

Ekociemats «Rožkalni» ir iegājis Latvijas vēsturē kā nozīmīgs pavērsiena punkts ekokopienu izveidē. Šeit uzceltā dzīvojamā māja, saukta par Zentas Mauriņas māju, ir viena no pirmajām ekomājām Latvijā. Tā, saaicinot uz talku domubiedrus un draugus, tika būvēta no salmiem. Mājas autors ir norvēģu arhitekts Rolfs Jakobsens, kurš pirms mājas plānošanas ar lāpstu izstaigājis «Rožkalnu» zemi un izpētījis pieejamos vietējos resursus. Māja tika būvēta no tā, kas bija atrodams turpat uz vietas, kaut mālu pietrūka un tos nācās vest no Lodes.

Zentas Mauriņas māja celta no sapresētu salmu ķieģeļiem uz koka karkasa. Salmu ķieģeļu sienas pārklātas ar māla, liellopu mēslu un lineļļas maisījumu. Mājai ir klona grīda, kas pārklāta ar lineļļu. Mājā ir visas mūsdienu ērtības: centrālā apkure, siltais ūdens, vanna un tualete. Skaists un gaumīgs interjers, mājīgas koka mēbeles, pašausti paklāji, gleznas un citi pašu ciemnieku radīti mākslas darbi. Šo māju mēdz saukt arī par Saules māju, jo tā celta, ņemot vērā saules atrašanos konkrētā debespusē noteiktos laikos, tās plānojums ir ergonomisks, šeit katrai lietai ir sava īpaša nozīme un nolūks. Piemēram, masīvās māla grīdas un lielie logi, caur kuriem saule tās apspīd, uzkrāj siltumu un vakaros to tīkami atstaro; vai, piemēram, organiski iekļautā malkas siena dienvidu pusē, kas pat ziemas dienās gudri uztver saules siltumu un atdod to mājiniekiem. Šī skaistā un unikālā māja savai saimei kalpo jau vairāk nekā 10 gadu un pierāda labo ideju iespējamību praksē un mūsu klimatiskajos apstākļos.

Netālu no mājas redzama arī skaista biodinamiskā notekūdeņu attīrīšanas iekārta, kas pa attīrīšanas kaskādēm un īpašiem dīķiem attīra ciemnieku notekūdeņus. Savukārt lauksaimniecībā plaši pielieto permakultūras un biodinamiskās lauksaimniecības principus.

Man bija gods un prieks nakšņot šai skaistajā ciematā, pamosties no ēzeļa Hugo brēcieniem un sajusties kā pasakā, kaut vienu dienu būt līdzdalīgai saimes ikdienā, baudīt «Rožkalnu» iemītnieku pašcepto maizi, pašgatavoto sieru, ēst putru no pašaudzētām auzu pārslām, dzert pašu vāktas tējas, staigāt ar mīlestību adītās čībās utt. Šeit teju viss ir pašu radīts – reizē skaists, unikāls un vienkāršs. «Rožkalni» ir apbrīnojama vieta, tur it visās izpausmēs jaušams mīļums, siltums, kopīgs darbs un kopīgs prieks. Viņi ir kā viens vesels organisms, kā ūdenszāles, kas vienoti, līgani kustas straumē. Bet ciemnieki… Piedalījos saimes rīta sapulcē, kurā visi kopā pārrunāja dienas kārtību un sadalīja darāmos darbus, un es nejutu robežu starp darbinieku, brīvprātīgo palīgu vai ciemnieku, – tā ir liela un harmoniska ģimene. Šeit nav nekā lieka, nekā pārmērīga, visam ir sava jēgpilna nozīme; šā ciemata ļaudis ņem un dod dabai ne vairāk, ne mazāk – vien tik, cik nepieciešams. Katru dienu viņi sāk ar Sv. Franciska lūgšanu, katru ēdienreizi – ar dziesmu.

Ekociemats «Zaķis un citi zvēri»

Jaunjelgavas novads, Seces pagasts, «Strautiņi»;
attālums no Rīgas 111 km; platība – 65 ha

Biedrība «Ekociemats «Zaķis un citi zvēri»» ir biedrības «Pasaku māja «Undīne»» sadarbības partnere un turpina «Undīnes» vides izglītības idejas laukos. Ja pilsētas «Undīne» ir Pasaku māja, tad ekociemats tiek saukts par Pūķu zemi. Galvenais uzsvars šajā kopienā likts uz līdzsvara meklējumiem starp cilvēka ekoloģisko atbildību un dvēseles garīgo attīstību – cilvēka un dabas vienību. Radošā prieka, pašizpausmes veidotā kultūrvide ir pa vidu šīm abām Dieva un Dabas noteiktajām robežām. «Zaķis un citi zvēri» ir ekociemats, kur galvenais uzsvars tiek likts uz kultūru un iespēju radoši pašizpausties.

Ekociemata darbības mērķi saskaņā ar statūtiem ir: izveidot interesantu, pozitīvas emocijas un sajūtu «brīnums» rosinošu bezalkohola vidi; popularizēt pasakas, ētiskās pamatvērtības, tautas tradīcijas, veselīgu dzīvesveidu, mežu aizsardzību, cieņu pret dzīvību, godīgu un radošu darbu savas tautas un savas zemes labā; radīt tādu teorijas un prakses kopumu, kas iedvesmotu visdažādākos cilvēkus un savstarpēju sadarbību sabiedrības interesēs; veicināt ilgtspējīgas attīstības principu īstenošanu; atbalstīt idejas, kas palīdz cilvēkiem kļūt labākiem un pasaulei – skaistākai.

Ekociemata plānojums tiek veidots pēc iespējas dabiskāks – meži mijas ar pļavām, mājas netiek iežogotas. Šobrīd apdzīvotas trīs mājas; ir iezīmētas skices un uzsākta ekociemata kopienas sabiedriskās ēkas būvniecība, kas vienlaikus būs arī amatniecības un novadpētniecības centrs.

Ekociemata «Zaķis un citi zvēri» darbība balstās uz trim pamatprincipiem: 1) ekoloģiskais pamatprincips, kas nozīmē cieņu pret visu dzīvo, mijiedarbību ar dabu, kā arī mūsdienīgu ekotehnoloģiju pielietošanu gan saimniecībā, gan būvniecībā; 2) tradicionālās kultūras pamatprincips, kas nozīmē gan tautas garīgo vērtību cienīšanu un ievērošanu (piemēram, svinot latviešu Saules kalendāra svētkus), gan dažādu tradicionālo amatu pielietošanu, strādāšanu ar senajiem paņēmieniem; 3) cilvēciskās, ētiskās pamatvērtības un garīgā izaugsme.

Pozitīvi vērtējams arī tas, ka savas pastāvēšanas četros gados ekociemats, lai arī ar mazu pieredzi un līdzekļiem, ir attīstījies un evolucionējis, kamēr daudzas citas lauku saimniecības ar daudz lielāku pieredzi, naudas un citiem resursiem faktiski pārstājušas pastāvēt un iedzīvotāji pārcēlušies uz Rīgu vai pat citu valsti. Ingus uzsver, ka viņa ekociemats ir viens no nedaudzajiem Latvijas ekoprojektiem, kur pārvarēta plaisa starp nodomu un īstenību, jo šajā ciematā patiešām reāli dzīvo cilvēki un ciemata zeme nav kāda privātīpašums, bet pieder biedrībai.

Ekociemats «Zaķis un citi zvēri» ir atvērts jauniem biedriem un aicina tos pievienoties. Komūnas iedzīvotājiem zeme tiek nodota mūža lietošanā; biedru vidū tiek ievērots vienlīdzības princips. Jaunatnācējiem tiek piedāvāta arī pagaidu vasaras māja, kur mitināties, kamēr tiek būvēts mājoklis. Pastāv arī laba sadarbība ar biedrību «Greblis» un citām Jaunjelgavas novada biedrībām. Kopienas ļaudis organizē dažādas radošās nometnes, tradicionālo amatprasmju apmācības un mūsdienu ekotehnoloģiju izpētes projektus, nodarbojas ar dārzkopību biedrības biedru vajadzībām, bet nenodarbojas ar lauksaimniecību tās klasiskajā izpratne. Visu pasākumu kopumā varētu saukt par sabiedrisku un radošu nelauksaimnieciskās darbības ekoprojektu.

Ekopilsēta Madonas novadā

Madonas novads, Liezeres pagasts;
attālums no Rīgas 140 km; kopējā platība – 800 ha

Pasaule nestāv uz vietas arī pilsētu plānošanas un attīstības ziņā. Ekopilsētas šobrīd ir modes lieta. Eiropas praksē tā lielākoties izpaužas kā esošo pilsētas zonu pārbūve, piemēram, Stokholmā, Hamburgā, Londonā u.c., savukārt Tuvajos Austrumos, Ķīnā un Korejā vairāk tiecas celt pilnīgi jaunas pilsētas. Tajās parasti izmanto visjaunākās tehnoloģijas. Īpašs piemērs tam ir Masdara netālu no Abū Dabī, kur realizēti neticami sapņi un neredzētas tehnoloģijas.

Latvijas ekopilsētas un visa ekoprojekta iniciators un idejas autors ir Valērijs Belokoņs. Projekta vadība uzticēta AS «Hercogiste» un SIA «Terra Libre», sadarbojoties ar Madonas novada pašvaldību. Ekopilsēta vēl top tikai uz papīra, tādēļ pagaidām vairāk atgādina sapni par zelta pilsētu, taču līdzekļi, kas jau ieguldīti, ir visai prāvi: tiek izstrādāta projekta stratēģija, pilsētas ilgtspējīgas attīstības principi un veidots sākotnējais ekonomiskais modelis, kas ļauj cerēt, ka šis sapnis varētu patiešām materializēties. Pagaidām projekta attīstītāji kopā ar konsultantiem vēl strādā pie māsterplāna, kas arī konkrētāk parādīs plānotās apbūves teritorijas, apbūves blīvumu, precizēs izmantojamos materiālus u.tml. Šajā ekopilsētas projektā būs trīs galvenie virzieni: ekotūrisms, izglītība un videi draudzīgs dzīvesveids.

Iztaujāju Jāni Brizgu, kurš ir SIA «Terra Libre» pārstāvis un konsultē ekopilsētas radītājus tās ilgtspējīgas attīstības un vides jautājumos. Viņa loma šajā procesā ir uzraudzīt, lai ekopilsēta tiešām būtu ekopilsēta. Pašlaik Jānis strādā pie zaļās zonas izpētes, lai noskaidrotu teritorijas ekoloģisko, bioloģisko vērtību un izvērtētu, kuras vietas būtu īpaši jāsaglabā un jānorobežo no intensīvas cilvēku ietekmes, jo ir domāts integrēt pilsētu ar zaļo zonu. Jānis šajā projektā saskata unikālu iespēju un lielu izaicinājumu praksē pārbaudīt dažādas teorijas. Vērā ņemamus rezultātus varam gaidīt tikai pēc gadiem 15-20, taču pirmos iedzīvotājus, viņaprāt, pilsēta varētu uzņemt jau ap 2015. gadu. Šajā ekopilsētā, kurai pagaidām vēl nav pat sava vārda, dzīvos pieci līdz septiņi tūkstoši dažādus sociālos slāņus pārstāvoši cilvēki, un tajā tiek plānota arī pilsētai raksturīgā infrastruktūra: skolas, bērnudārzi, bibliotēkas, slimnīcas utt.

Ekopilsētā tiks ievēroti desmit ilgtspējīgas pilsētas principi: 1) ilgtspējīga ekonomika; 2) labāka mobilitāte un mazāka nepieciešamība pēc privātā transporta; 3) kvalitatīva dzīves vide, videi draudzīgi un veselīgi celtniecības materiāli; 4) veselīga sociālā vide, kultūras attīstība, vides pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, vietējās sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā; 5) ekoloģiskas un vietējās pārtikas izmantošana, pārstrāde un mazdārziņu, kā arī lauksaimniecības resursu efektīva izmantošana; 6) atjaunojamo energoresursu izmantošana; 7) atkritumu samazināšana un pārstrāde; 8) ūdens resursu taupīšana, lietus ūdens savākšana utt.; 9) ekotehnoloģiju efektīvs un pārdomāts pielietojums; 10) ekosistēmu restaurācija, vērtīgo dabas teritoriju saglabāšana un urbāno ekosistēmu attīstība. Ekopilsēta plānota kā vide, kur cilvēkiem būs iespēja dzīvot pēc citādiem principiem, nekā ierasts, un citādiem priekšstatiem nekā iepriekš.

* * * * *

Tiek uzskatīts, ka klasiskajā variantā ekociematus veido, tajos dažādās proporcijās kombinējot ekoloģijas, sociālās un garīguma dimensijas. Vienkāršoti izsakoties, tas nozīmē: videi draudzīgu dzīvi un sadzīvi, ekoloģisku pārtiku, notekūdeņu un ūdens resursu pareizu apsaimniekošanu un – ideālā variantā – arī kopienas savstarpēju sadraudzību. Netrivializēšu, zīmējot te tabulas ar plusiņiem un mīnusiņiem, kura dimensija kurā no četriem minētajiem piemēriem dominē, taču visai uzskatāmi redzams, ka šie nosacījumi vairāk vai mazāk piemīt visiem. Jebkurā gadījumā secināju to, ka iespēja dzīvot zaļi, turklāt ekociematā, kur kaimiņš domās līdzīgi tev, ir visiem: bagātiem, nabagiem, ekopartizāniem, pilsētniekiem, māksliniekiem, filozofiskiem ideālistiem, kolektīvistiem, individuālistiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām utt. Vajag tikai gribēt un rīkoties. Bet te arī ir, manuprāt, galvenais klupšanas akmens – vēlme vai, pareizāk sakot, nevēlēšanās pašam to darīt. Es visu laiku prātoju: kāpēc gan ir tik maz cilvēku, kas spēj pastāvīgi dzīvot tādā paradīzē? Varbūt tāpēc, ka pie mums šie centieni vēl ir iedīglī, bet līdz pasaules praksei, kur ekociemati spēj nodrošināt visu nepieciešamo – infrastruktūru, darbavietas utt. – vēl tāls ceļš ejams?

Lai gan uzlūkoju ar atzinību un atbalstu šos četrus piemērus un ļoti priecāšos, ja visas labās ieceres un sapņi tur patiešām īstenosies, neliekuļošu un atzīšu, ka pagaidām arī pati esmu starp tiem, kas nejūt sevī vēlmi pamest ierasto dzīvi un doties tālu prom, noslēgties lauku kopienā. Turklāt neesmu nekāda lielpilsētas jaunkundze – dzīvoju Pierīgā un pilsētu bez pārtraukuma spēju izturēt vien pāris dienu, ar prieku vakaros pačubinos savā mazdārziņā. Ekopilsētas ideja ar nodrošinātu infrastruktūru un darbavietām jau šķiet kas piemērotāks. Tātad – varbūt tā ir dvēseles un prāta urbanizācija, varbūt ne visi cilvēki vienkārši ir radīti rimtai dzīvei laukos? Kaut labi apzinos, ka kooperācija un dzīve kopienā ir nākotnes sabiedrības stūrakmens. Turklāt lieliski zinu, ka daudziem no mums jau tas ekociems ir sirdī, daudziem tas jau ir izsapņots un izauklēts. Arī pati pusaudzes gados sapņoju savā dzimtas zemē Līgatnē īstenot ko līdzīgu ekociemata «Zaķis un citi zvēri» pasaulei – radīt māksliniekiem netraucētu pasauli pasaulē, kur strādāt un izpausties. Turklāt pietiekami ilgi darbojos vides aizsardzībā, lai sevi uzskatītu par zaļi domājošu un dzīvojošu, bet arī tas mani pagaidām nemotivē… Varbūt, kā saka austrumnieki, lapas birst īstajā laikā, un mans laiks vēl nav pienācis? Vēl esmu ievērojusi, ka daļa manu paziņu pamet dzīvi pilsētā un dodas lauku nošķirtībā tad, kad ģimenē ienāk mazulis, taču tikpat kopēja ir tendence atgriezties atkal pilsētā, lai bērniem nodrošinātu kvalitatīvu izglītību. Un te laikam nonākam pie tā, ka Latvijā visa centrālā dzīve ir iestrēgusi ūdensgalvā Rīgā. Tur ir darbs, izglītība, kultūra utt., kas nav aksioma, taču diagnoze gan. Pat mana kolēģe, būdama pārliecināta zaļā dzīvesveida piekritēja, pēc ilgu gadu braukāšanas šurpu turpu starp Rīgu un savu lauku saimniecību, padevās un uz laiku pārcēlās uz pilsētu, jo nejaudāja vairs izturēt sliktos ceļus, dārgo benzīnu, dramatiski lēno tīmekli utt.

Tiem, kas līdzīgi man par dzīvi ekociematā vēl tikai sapņo, alternatīva vienmēr ir sakārtot vismaz vidi sev apkārt un, pat dzīvojot tur, kur esi, īstenot vismaz trīs ekociemata dimensijas. Proti, neviens taču tev neliedz iedraudzēties ar kaimiņiem un veidot pašiem savu iekšējo sabiedrību un sadraudzību, svinēt kopīgus svētkus. Neviens tevi netraucē savā pilsētas dzīvoklī taupīt resursus, izvēlēties energoefektīvus risinājumus, videi draudzīgus pirkumus un pārtiku. Neviens arī netraucē iedraudzēties ar kādu zemnieku un apvaicāties, vai nevari piecās vagās izaudzēt sev, piemēram, burkānus, vai vēl labāk – kopā ar kaimiņiem vai draugiem apsaimniekot no pašvaldības īrētu mazdārziņu. Risinājums rodams ikvienai situācijai, un ir absurdi kurnēt par to, ka zaļi dzīvot ir dārgi. Neesmu dzirdējusi kādu īpaši sūkstāmies, piemēram, pērkot jaunu makšķeri vai aipodu, modernu somiņu, kleitiņu vai skārienjutīgo telefonu utt. Tad cilvēks mierīgi atver maciņu un pat neiepīkstas, ka samaksāts 10 un pat 100 reižu vairāk, nekā ir mantas patiesā vērtība. Nevajag atlikt zaļo dzīvošanu un cerēt, ka kādreiz tā būs par velti. Par velti par mušas nelido... •