Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Krišjānis Sietiņš.

Kas lielākā vērtē – Sarkanajā grāmatā ierakstītais smilšu krupis vai naudas gabals?
Foto: Vilnis Skuja.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Luksuss pēc noklusējuma

 

Aizvadītajos mēnešos esmu pavadījis diezgan daudz laika darbos, kas rosina apcerīgas pārdomas. Ir sanācis gan naktīm nosēdēt pie statistikas un vides monitoringa datu pārskatiem, gan kopā ar ārzemju lektoriem apceļot Latviju, gan neklātienē (ekoloģisku apsvērumu dēļ) sekot klimata sarunu norisei dažādos kontinentos. Statistika, par spīti tam, ka ir tikai diezgan bezatbildīga spēle ar skaitļiem, dažreiz ir ļoti apgaismojoša lieta. Kad biju spiests pats strādāt ar ūdens kvalitātes datu bāzēm, bija veselīgi saprast – lai kā arī mēs liegtos, joprojām dzīvojam pie pasaulē otras piedraņķētākās jūras, ko ikdienā, par spīti visai vides politikai, lielākoties izmantojam par atkritumu izgāztuvi. Tāpēc nav jābrīnās, ka tik daudzas Latvijas peldvietas balansē uz robežas par izkrišanu no Zilā Karoga elitārā un ambiciozā «kluba» tieši ūdens kvalitātes kritēriju dēļ.

Ļoti apgaismojoši un veselīgi ir arī pavadīt dienu vienā automobilī kopā ar cilvēkiem no aizokeāna un izbaudīt viņu apbrīnas pilno kultūršoku par mūsu mežiem: viņi priecājas pat par vietām, kur mēs lielākoties redzam izcirtumus vai cilvēku stādītas monokultūras; viņi sajūsminās par upēm, klusumu, gaisu, stāstiem par sēņošanu, bērzu sulu dzeršanu un citām dabiski ikdienišķām izklaidēm valstī, kas pasaulē pazīstama ar spēju apbrīnojamā ātrumā novest sevi līdz bankrotam pāris simtu ļautiņu spekulāciju dēļ. Samērā baisi ir sekot līdzi protokolu izrakstiem no ANO klimata sarunām, arvien vairāk un vairāk pārliecinoties, ka no centieniem rast vēsturisku bezprecedenta risinājumu vides problēmām, kas ikdienā skar ikvienu cilvēku uz planētas, viss šis process pārvēršas vairāk par tādu prastu «latgalītes» tipa kaulēšanos un diplomātisko dienestu aukstasinības demonstrējumiem, kur bagātās valstis mēģina atrisināt planētas problēmas uz nabadzīgo valstu rēķina.

Rezumējot manu idillisko izpratni par mūsu dabas kapitāla skaisto status quo, visam iepriekšminētajam līdzi nāca atklāsme: mēs tik ļoti esam pieraduši pie daudzām skaistām lietām un «servisiem», ko saņemam no mūsu dabas kapitāla, ka vairs to nesaistām ar pašu rīcību un attieksmi. Mums tas viss ir, un tam tā ir jābūt. Jo tā ir bijis. Vienkārši. Ak, cik ļoti mēs esam pieraduši vasarā piestāt jebkura meža malā, ieiet tajā un sagriezt baraviku grozu pusstundas laikā, aizbraukt līdz laukiem, saplūkt dilles, izrakt jaunos kartupeļus un tīksmīgi pavadīt vakaru pie ēdiena, kas daudz kur citur maksātu vismaz 60-80 eiro. Kā mums patīk gozēties smilšainās pludmalēs jebkur 500 kilometru garajā jūras un līča piekrastē, nekur neredzot brīdinošos uzrakstus par toksiskajiem atkritumiem vai aizliegumiem pieskarties ūdenim. Mums pat savā lielākajā pilsētā ir iespēja no rītiem iziet ārā un nebīties ieelpot ogļu putekļus, mums nav jātaustās cauri smogam uz darbu, un vakaros mēs pat Rīgas debesīs varam redzēt zvaigznes! Mums ir tā privilēģija izsludināt nacionālo trauksmi un krist panikā par 24 m/s sparīgu vēju, 60 cm biezu sniega segu un četru dienu lietusgāzēm, tajā pašā laikā citās pasaules malās ikdienas leksikā jau pierasti termini ir 7-9 balles stipras zemestrīces, cunami, 100 dienu sausuma/lietus periodi, supernezāles, dzeramā ūdens nepieejamība un brīdinājumi smoga dēļ neiziet uz ielām no plkst. tikiem līdz tikiem. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Apstākļu sakarībām pateicoties, mums ir vairāk vai mazāk tīrs ūdens, gaiss, augsne, mums joprojām ir meži un nomināli brīva pieeja ūdeņiem gan pie jūras, gan ezeriem. Mums ir iespēja izbaudīt neskartus mežus un pļavas utt. Katram no šeit dzīvojošajiem, pat Rīgā, ir iespēja stundas laikā (ja ne ar auto, tad ar autobusu un telti) izkļūt līdz kādai vietai, kur atvilkt elpu bez iespējas uzgrūsties astoņiem citiem cilvēkiem. Un mums, par spīti Helēnai Demakovai, joprojām ir melnie stārķi. Un ziemeļu orhidejas. Un, ja mēs neesam inficēti ar «Domestos» reklāmām, mēs joprojām varam droši padzerties ūdeni no strauta vai akas, arī neatrodoties suicidālā noskaņojumā.

Un – ai, cik ļoti mēs pie tā visa esam pieraduši! Kā pie kaut kā tāda, kas mums vienkārši ir dots tāpat vien, neprasot neko pretī, uztverot to kā lietu dabisko stāvokli. Un cik ļoti tā nav patiesība. Jo, neskatoties uz šo ikvienam pieejamo idilli, mēs esam valsts, kas tūlīt tiks iesūdzēta tiesā par veselību apdraudošu gaisa kvalitāti galvaspilsētā, mēs izcērtam mežus un piesmejam to nākotnes dzīvotspēju galvu reibinošā ātrumā, mēs nacionālā pašlepnuma centrā esam nostādījuši dogmas, kas attaisno pagājušā gadsimta vidū jau morāli novecojušu elektrorūpnīcu izveidošanu, mums vesels departaments bagātākajā ministrijā strādā tikai tādēļ, lai piespiestu tumsonīgos latviešus mīlēt eksperimentus ar nākamajām paaudzēm un ēst ģenētiski modificētu pārtiku. Un... diemžēl – es varētu turpināt... Tomēr jāpatur prātā, ka mēs varētu būt vienīgā un pēdējā paaudze šā gadsimta laikā, kura bauda mūsu pašu ignorētās privilēģijas. Taču ne jau savu vai vecāku nopelnu dēļ – īstenībā ļoti ironiskas dubultas vai pat trīskāršas apstākļu sakritības dēļ. Pašam ir sanācis smīkņāt par aizgājušo paaudžu nostalģijām, «kad mēs augām, zāle bija zaļāka, debesis zilākas...». Izskatās, ka mēs esam ļoti tuvu tādam scenārijam, kurā varēsim teikt: «Kad mēs augām, zāle vispār bija un arī debesis vēl varēja redzēt.»

Zinu, daļa cilvēku, it īpaši tie, kuri ir par slinku, lai pavasaros atrastu savu dobi, ko uzrakt, un visu brīvo laiku pavada, izmantojot portālu komentēšanas iespējas, nelaistu garām iespēju pateikt, ka viss iepriekš minētais ir mūsu nabadzības iemesls. Un viņiem visiem uz to ir pilnīgas tiesības, jo cilvēka dabā ir meklēt ārējos iemeslus. Bet man, par spīti viņiem visiem, nav liegta iespēja sapņot. Jo varbūt – bet tikai varbūt! – mums tomēr ir laiks vēl pārdomāt, kā turpmāk dzīvot uz savas zemes. Jo viss skaistais, kas mums apbrīnojamā kārtā joprojām pieder, tikpat labi var izrādīties mūsu nākotnes vienīgais labklājības stūrakmens... •

 

Jāņa Ulmes pārdomas jeb blogus lasi:
http://www.plakanapasaule.lv