Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dabas brīnumi

Teksts un foto: Vilnis Skuja


Nerausti lauvu aiz ūsām!

Bērnībā augu kopā ar runci Piču – viņš bija mans pirmais mājdzīvnieks. Kaķis ļāva sevi piesiet pie krēsla kājas, gluži kā suni, vai ieslodzīt naktsskapītī – kā saprazdams, ka es ilgojos pēc suņa. Ar savu runcīti es izdarīju to, ko bērnībā šiem dzīvnieciņiem nodarījuši daudzi, – es apgriezu kaķim ūsas! Manam tētim ūsas bija tikai traucēklis, no kura viņš atbrīvojās, katru rītu tās kopā ar bārdu nodzenot. Tas nu man bija skaidrs. Tāpēc paštaisni lēmu, ka arī kaķim tās ir liekas... un kļūdījos.

Ūsas jeb taustmati, ko zinātnieki sauc par vibrisiem, zvēriem un zvēriņiem ir visīstākais taustes orgāns, kurš palīdz tur, kur acis nevar līdzēt, proti, tuvās distancēs. Īpaši gari taustmati ir uz purna, ap muti un acīm. Manam kaķim, lokot pienu, samirka tikai vibrisu gali, nevis viss purns. Taustmatu saknes saistītas ar nervu galiem, tāpēc tie ir ļoti jutīgi. Bieži vien pazemē vai tumšos ūdeņos dzīvojošu zīdītāju taustmati ir īpaši gari. Alu zvēriem vibrisi norāda alas platumu, signalizē par sastaptajiem šķēršļiem un ļauj ne tikai piesardzīgi taustīties alas tumsā, bet vajadzības gadījumā arī aulekšot. Peļveidīgajiem grauzējiem taustmati bieži ir garāki par galvas tiesu un ļauj izvairīties no ieskriešanas šķērslī vai otrai pelei ģīmī. Ūdenī dzīvojošo zvēru, piemēram, roņu, taustmatiem ir jābūt pietiekami stingriem, lai, lielā ātrumā peldot, tie netiktu piespiesti ķermenim. Ronis, pietuvojoties lasim kampiena attālumā, ar vibrisiem sajūt īsto brīdi, kad atvērt muti. Alnim «uzacu» taustmati liek samiegt aci, lai neizdurtu to, sniedzoties pēc garda zara. Taustmati mēdz atrasties ne tikai uz galvas, bet arī uz ekstremitātēm un vēdera. Pieskārieni tiem signalizē par ķermeņa stāvokli, pārvietojoties pa šķēršļotu apvidu.

Starp citu – plikpauri biežāk ieskrien stenderē! Ja neticat, aizejiet pie friziera un pēcāk pārliecinieties paši.

Pūces lokators

Nav nekāds noslēpums, ka sikspārņi, lai orientētos telpā, izmanto ultraskaņu. Putnu vidū eholokācija ir ļoti reta parādība, turklāt dažas tumšās alās ligzdojošo putnu sugas eholokācijai neizmanto ultraskaņu, bet skaņu mūsu dzirdamības diapazonā. Pūces neizmanto skaņas atbalsi, bet ir apveltītas ar lielisku dzirdes aparātu, kurš uztver tiešo skaņu. Tās pārējo putnu vidū izceļas ar spēju noteikt skaņas avota atrašanās vietu ar 1° precizitāti. Pat pilnībā zaudējot redzi, pūces spēj izdzīvot, jo var noteikt peles tipināšanu vai vardes paukšķēšanu ar ārkārtīgi lielu precizitāti. Vēl vairāk, pētnieki, pilnīgā tumsā fotografējot pūces uzbrukuma beigu daļu, atklājuši, ka pūces acis ir cieši aizvērtas. Tā ir drošāk, gāžoties garā zālē starp asiem stiebriem. Pūces skaņas lokatoru veido sejas disks, kurš atgādina satelītantenas šķīvi, kas sakoncentrē skaņu, kā arī atšķirīgi no pārējiem putniem veidotas ausis. Te vietā būtu atgādināt, ka pūču ausis nav tie spalvu pušķīši uz pūces galvas. Ausis novietotas galvas sānos, tāpat kā citiem putniem, tikai asimetriski – viena auss augstāk nekā otra. Šāda asimetrija ļauj precīzāk noteikt skaņas avota atrašanās vietu. Bez tam pūcēm ir kaut kas līdzīgs ārējai ausij – dzirdes atveri ieskaujošas ādas krokas. Spalviņas, kuras klāj šo veidojumu, atšķiras ne tikai no pārējām kontūrspalvām, bet arī savā starpā, atkarībā no to atrašanās vietas uz krokas. Tās sabožot vai pieglaužot, pūce var mainīt ne tikai ienākošās skaņas stiprumu, bet arī diapazonu. Tas palīdz «izslēgt» fona trokšņus un labāk saklausīt vajadzīgo, piemēram, peles čubināšanos. Pūce rīkojas ar savu dzirdes aparātu gluži kā mēs ar radio. Mēģinot precīzāk noteikt skaņas avotu, pūces galva izdara apļveida kustības – vispirms vienā, tad otrā virzienā. Pūces galvas kustības atgādina mūsu plaukstu kustības, spodrinot logu stiklus. Kad skaņas avots nopeilēts, pūce metas uzbrukumā.

Sejas disks ir arī lijām. Šie dienas plēsīgie putni medījot lido zemu un medījuma atklāšanai izmanto redzi un dzirdi reizē.

Putnu vemsteļošanās

Balts galdauts, tīrs šķīvis, spoži galda piederumi, manierīga ēšana ir labi paēdušu cilvēku privilēģija. Putniem ēdamais vienmēr jāsteidz ātri norīt, lai kāds nepadzen, neatņem guvumu un galu galā, lai pašus neapēd. Putni spiesti pierīties – jo ātrāk, jo labāk. Pūce noķer peli un norij to veselu, klinšu ērglis rubeni rij lieliem gabaliem ar visiem kauliem un segspalvām, mājas strazdu rīklēs ķirši pazūd kā nebijuši ar visiem kauliņiem. Tas, kas pēcāk ar apēsto notiek putnu vēderā, paliek mūsu acīm apslēpts, bet, aplūkojot ārā iznākušo melnbalto masu, var rasties itin maldīgs priekšstats par putnu spēju sagremot kaulus, spalvas, arī nejauši kopā ar barību norītus akmentiņus, stikliņus un koka skaidiņas. Tomēr, lai arī cik agresīva būtu vide putna gremošanas traktā, ir milzums nesagremojamu lietu. Kur tas viss paliek? – Visas nesagremojamās barības sastāvdaļas atstāj putna ķermeni pa to pašu ceļu, kur ienākušas, – caur muti. Putna kuņģī viss nesagremojamais tiek savelts un sapresēts ciešā pilienveida veidojumā, kuru putns pēc īsākas vai garākas rīstīšanās atvemj, un tas nav spazmatisks process, kā tas ir mums, cilvēkiem, viņš to dara viegli, nemokoties. Vērojot kraukļus, esmu pamanījis, ka reizēm atrija kā bezvērtīga tiek nevērīgi nomesta, kur pagadās, bet reizumis putns to patur knābī ilgāk un tad kā tādu dārgumu gādīgi noslēpj kāda zara žāklē. Atrijas vairumā atrodamas putnu nakšņošanas vai dienošanas (naktsputniem) vietās, tāpat zem ligzdām un sēdkokiem. Izanalizējot atrijas, putnu pētnieks uzzina daudz par sugas ēšanas paradumiem. Atrijas ir vērtīgs atradums ne tikai ornitologiem, bet arī citiem zoologiem, piemēram, varžu, čūsku vai grauzēju pētniekiem, jo reizēm putni ķer un ēd tādus dzīvniekus, kuri pētniekiem ir grūti notverami. Izanalizējot putnu atrijas, iespējams gūt priekšstatu par konkrētās vietas faunu. Atgriežoties pie putnu fizioloģijas īpatnībām, jāsecina, ka putnam regulāra vemsteļošanās ir tikpat parasta lieta kā mums regulāra vēdera izeja.

Desiņa ar kauliņu

Zīdītājdzīvnieku kāzu laikam ir sezonāls raksturs. Maz ir sugu, kas, tāpat kā cilvēki, pārojas visu gadu. Zvēriem riesta periods mēdz būt īss, un arī tad izdevība sapāroties negadās bieži. Tas, savukārt, nozīmē, ka ir ļoti svarīgi nepalaist garām īsto brīdi, lai rastu turpinājumu pēcnācējos. Zīdītāju pārošanās laiks ir pārpilns stresa, negaidītiem notikumiem un nekomfortablām situācijām. Daudzi pirms tam ir dabūjuši krietni vien noņemties, izrādoties mātītes priekšā, tāpēc ir saguruši, daudzi tik tikko ir kāvušies ar konkurentu un nav vēl paspējuši atvilkt elpu, reizumis uzvarētais turpat netālu stāv un blenž vai, vēl trakāk, – izmantojot to, ka uzvarētājs nevar atrauties no mātītes, riesta trakuma pārņemts, kāpj virsū jau kopulējošajam tēviņam... Ne tikai stress, bet arī dzīvnieku fizioloģijā balstīti iemesli likuši Dabai risināt šo problēmu ar īpaša kauliņa – os penis jeb bakuluma starpniecību, tāpēc plēsējiem, airkājiem, grauzējiem u.c. nav jāsatraucas par erekcijas problēmām arī visai kutelīgās situācijās. Daudzām sugām kauls ir īpaši izlocīts un kalpo kā atslēga, kura der tikai atbilstošai jeb savas sugas slēdzenei, liedzot pārošanās iespējas ar citu sugu pārstāvjiem. Lielākā peņa kaula īpašnieks no pašlaik uz Zemes mītošajiem zīdītājiem ir valzirgs ar pusmetrīgu kaulu, bet kādai izmirušai valzirgu sugai esot bijuši pusotru metru gari bakulumi. Bakulums ir arī primātiem. Tāds ir arī mūsu radiniekam šimpanzei – kaut neliels, bet ir. Cilvēkam kā rudiments os penis atrasts ļoti reti, kas tomēr rāda, ka kādreiz, tāltālā pagātnē, mums tāds ir bijis. Esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu vismaz puse no cilvēces šādu ietaisi vēlētos arī sev, otra puse – savam partnerim. Par kādiem grēkiem evolūcija mums to atņēma, neviens tā īsti nespēj izskaidrot. •