Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā izaudzināt pūčulēnu

Velga Vītola, zvērkope; autores foto


To, ka pūces ir ļoti interesanti putni, uzzināju jau agrā bērnībā, kad pievakarēs gāju tēvam līdzi sloku medībās. Pārsteigta vēroju, cik klusu lido šie lielie naktsputni, un tēvs, kā jau skolotājs, man sīki izskaidroja visu par pūču uzvedību, izturēšanos, kluso lidojumu, labo redzi un teicamo dzirdi. Viņam reiz vēlā vakarā pūce bija uzbrukusi – cepuri no galvas notriekusi, un brilles arī nācies ilgi meklēt pa garo zāli... Kāpēc tas tā toreiz bija noticis – ej nu sazini! Visticamāk, ka turpat netālu pūčulēni bija slēpušies un kareivīgā māte sargāja savus bērnus.


Mana pirmā pieredze pūču turēšanā un audzēšanā sākās ar Knibiju – tā nosaucu meža pūces mazuli, kurš manā apgādībā nonāca pirms gadiem trīsdesmit maija otrajā pusē, kad tikko bija sācies otrais mans darba gads Gaujas nacionālajā parkā. Tā kā pūces savas ligzdas bieži vien ierīko pilsētu un ciemu parku lielo koku dobumos, lauku ēku pažobelēs, bēniņos un citur, nereti cilvēki metas glābt, viņuprāt, bezpalīdzīgo mazuli, kas lielākoties pēc šādas palīdzības izlaiž garu. Pirmais, ko varu ieteikt, – lieciet mierā pūčulēnu, jo diez vai esat gatavs katru vakaru medīt peles un vardes, knaibīt tos mazos gabaliņos un pacietīgi barot putnēnu, jo vecāki ar šo pienākumu tiek galā nesalīdzināmi labāk. Mazie, vēl tikai pūkām klātie putnēni, kuri vēl nemāk kārtīgi lidot, atstāj dzimto ligzdas vietu un klīst turpat apkārt, kamēr pilnībā notiek spalvu maiņa un tiek apgūta lidošanas prasme. Vecāki turpina rūpēties un barot savus mazuļus – pūčulēni nav ne pamesti, ne aizmirsti, viņi dzīvo savu dabisko dzīvi. Reizēm gan tos noķer suņi, viņi var iekrist kādā kanalizācijas bedrē vai vienkārši meklēt barību ceļmalā, tādēļ katrs gadījums būtu jāizvērtē atsevišķi. Ja vien tas ir iespējams, jāatstāj pūčulēni to dabiskajā vidē pie īstajiem vecākiem. Abi vecāki mazuļus baro pārsvarā diennakts tumšajā laikā un medī lielākoties peļveidīgos grauzējus, vardes un arī sīkus putnus un to mazuļus.

Mazulis kāpj kokā

Nesen redzēju ļoti interesantu dokumentālo filmu par meža pūču ģimenes dzīvi Krievijas mežos. Perējumā bija divi mazuļi, un viens ātri vien izplivinājās laukā no koka dobuma. Un tad redzēju kaut ko gluži neticamu – mazais meža pūčulēns kāpa augšā pa koka stumbru, turklāt tas viņam izdevās itin veikli! Ar līko, aso knābi tas ieķērās mizā, noturot ķermeni vertikālā stāvoklī, un tā, pieturoties ar knābi, ātri vien soļoja augšā par koka stumbru! Izskatījās kā parasta soļošana, enerģiski klanot galvu! Ņiprais pūčulēns tikai bija izvēlējies citu koku, nevis to, kurā bija tā dzimtais dobums, bet tas netraucēja vecākiem cītīgi turpināt mazuļa barošanu. Laikam vecākiem ne vienmēr labi veicās medībās, un vienreiz šie atnesa zaķa pakaļkājas garo pēdas daļu, kur ir tikai garš, ciets kauls, klāts ar biezi apspalvotu ādu. Tas tomēr netraucēja mazulim iedabūt garo, cieto kaulu sevī iekšā, tikai pats arī pēc tam izskatījās jancīgs – izstiepies garš stingri vertikālā pozā... Tas tikai vēlreiz parāda, cik dažāda var būt pūču ēdienkarte un cik izturīgs un visu pārstrādāt spējīgs ir to kuņģis!

Atriju kunkulis

Tieši kuņģī notiek rūpīga norītās barības sašķirošana, un nederīgās ēdiena atliekas veido cietu spalvainu kunkuli – tā saukto atriju, kas tiek izvadīta laukā caur muti. Skats, atklāti sakot, ir diezgan dīvains... Kad to vēroju pirmoreiz, likās, ka Knibijs nupat vai visas iekšas taisās izvemt laukā... un rezultātā viņam no knābja izvēlās kaut kas tāds, kam nāktos atstāt ķermeni pavisam pa citu atveri otrā galā... Tā kā pūčveidīgie putni ēd ne tikai sīkos zīdītājdzīvniekus un putnus, bet arī vardes un kukaiņus, atrijas izskatās pēc dažus centimetrus gara izkārnījuma, kurš sastāv no sapresētām spalvām, nagiem, kaulu gabaliņiem, hitīna un citām nesagremojamām atliekām.

Cerams, ka izdzīvoja

Knibiju izbaroju ar diennakti veciem izbrāķētiem cāļiem no tuvējās putnu fabrikas, jo peles tolaik bija liels «deficīts». Sākumā cāļus sadalīju vēl sīkākos gabaliņos – kā dabā būtu darījuši vecāki. Toreiz nebija piemērotu apstākļu pūču turēšanai, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc nolēmu mēģināt atlaist Knibiju atpakaļ savvaļā. Turēju putnu saimniecības ēkā, kur tas arī iemācījās lidot, un pēc aptuveni diviem mēnešiem ēkas durvis atstāju vaļā, kaut barību vēl vairākas naktis atstāju ierastajā vietā. Turpmākās Knibija gaitas man nav zināmas – varu vien cerēt, ka viņš iemācījās pats sagādāt sev iztiku. Es biju izdarījusi visu, ko tobrīd spēju..

Turpmākajos gados izaudzēju vēl vairākas meža pūces – tieši šīs sugas mazuļi visbiežāk nokļūst pie cilvēkiem. Pūčulēni parasti ātri pierod pie jauniem apstākļiem un cilvēka barotāja, sāk sarunāties, klakšķinot knābi un klusiņām čiepstot pūču valodā. Dažreiz pūces tiek traumētas, kad tās meklē barību uz autoceļiem. Parasti šādi gadījumi beidzas letāli, bet 30 gadu laikā ir bijušas vairākas reizes, kad ievainotie putni izdzīvo. Arī tagad Līgatnes dabas takās dzīvo meža pūce, kura negadījumā zaudējusi vienu aci, – savvaļā viņa vairs nav spējīga izdzīvot.


Ūpju nedienas

Līgatnē pūčveidīgo putnu mājā cieši kaimiņos ar meža pūcēm dzīvo arī trīs ūpji – lielākie pūču dzimtas putni. Divi no tiem – Hugo un Otto – pie cilvēkiem nokļuva ar dažādām traumām, brīvībā putni vairs nespētu dzīvot. Trešais ūpis ir Dāma, kura sprostā nokļuva pēc saķeršanās ar zosu baru. Netālajās lauku mājās visu vasaru – pilnīgi mistiski to māju saimniekiem – bija zuduši cālēni, pīlēni un trusēni. Apkārt bijis kārtīgs žogs pret lapsām, jenotsuņiem un citiem četrkājainiem plēsējiem, vanagi un klijāni arī netika manīti. Bet sīko putnu un dzīvnieciņu kļuva arvien mazāk un mazāk... Tā tas turpinājās līdz pat vēlam rudenim. Tas, ka pie visa vainīgs ir ūpis, atklājās tieši Ziemassvētkos, kad naktī bija noticis uzbrukums zosu baram. Acīmredzot pie vieglas barības ieguves pieradušais putns mežā nespēja atrast sev medījumu pienācīgā daudzumā un bija izšķīries par šo izmisīgo uzbrukumu. Ar vienu zosi ūpis būtu ticis galā, bet pārējās bija metušās šim virsū. Nevienlīdzīgajā cīņā bojā gāja viena zoss, taču arī pats ūpis bija stipri cietis un nākamo dienu sagaidīja «cietumā» – trušu būrī.

Ufo veiksmes stāsts

Dāma nonāca Līgatnes dabas takās un pēc atlabšanas tika salaista kopā ar pārējiem diviem ūpjiem. Ūpjiem pēc ārējā izskata dzimumu noteikt nevar, tāpēc tikai pavasarī atklājās, ka jaunpienācējs ir sieviešu dzimtes, jo izdēja olu! Toreiz tālāk par olas izdēšanu lietas nevirzījās, bet vēl pēc gada gan – maija vidū pirmo reizi Līgatnē nebrīvē turētiem ūpjiem izšķīlās mazulis Ufo! Tad, kad es pirmo reizi ieraudzīju no ūpju mammas apakšas rēgojamies mazuļa sīko galviņu ar aizvērtām acīm, skats bija visai nožēlojams. Ūpju mammai palidojot nostāk, atklājās visīstākais «sprāgonītis» – retām pūkām klāts putnēna ķermenis ar sīku galviņu un milzīgu zilganu vēderu... Mazulis gulēja ar acīm ciet un nekustējās, bet pa viņu rāpoja mušas... Atklāti sakot, biju pilnīgā pārliecībā, ka viņš nomirs tuvāko dienu, varbūt pat stundu laikā. Sazvanījos ar speciālistiem un uzzināju, ka nebrīvē turēti plēsīgo putnu mazuļi mēdzot iet bojā iekšējo parazītu dēļ, droši vien tā esot arī šoreiz. Nu ko, gaidīju tikai piemērotu brīdi, kad pie ūpju būra nebūs apmeklētāji, lai mazo «sprāgonīti» izņemtu laukā... Kad tāds brīdis gadījās, bija pagājušas jau pāris dienas, un es ievēroju, ka mans miroņkandidāts ir tā kā vairāk appūkojies un izskatās pat nedaudz žirgtāks. Sapratu, ka viss tomēr ir kārtībā, un sāku ar lielu interesi sekot līdzi ūpju ģimenes dzīvei.

Vecāku rūpes

Mamma pārsvarā uzturējās ligzdā – vai nu sēdēja kopā ar ūpēnu, vai arī abi cieši saspiedās blakus tad, kad Ufo jau bija paaaudzies tik liels, ka vairs nesatilpa zem mammas spārna. Reizēm redzama bija tikai Dāma, kurai cieši blakus atradās liela, gaišpelēka un apaļa bumba – tas bija Ufo, galvu iebāzis mammai zem spārna, ķermeni atstājot ārpusē. Rūpes par barības piegādi pilnībā uzņēmās gādīgais tēvs. Kad vakariņās tika atnestas peles, viņš nolaidās pie tām uz bluķīša, paņēma vienu knābī un sāka pārrunas ar savu sievu. Tekstu gan lāgā nesapratu, bet cilvēka ausīm tas izklausījās kā klusināti «u-ū!» saucie-ni no abām pusēm. Kad viss bija skaidri sarunāts, Hugo nolaidās blakus sievai un dēlam. Tad pele pārceļoja ūpju mammas knābī, kura baroja mazo Ufo. Bet tēvs atkal devās medībās – uz bluķi pēc nākamās peles. Vēlāk Ufo sāka barot abi vecāki – pa tiešo nogādājot peles sava vismīļotā, vienīgā mazuļa knābī. Ufo barību uzstājīgi pieprasīja ar skaļiem ķērcieniem, bet brīdī, kad pele tuvojās viņa knābim, sagaidīja to ar mīļu čiepstēšanu.

Dzīves skola

Kad abi vecāki arvien vairāk laika sāka pavadīt turpat augšā, koku zaros, Ufo izklaidēja sevi, kā nu prata: skatījās apkārt uz gaismēnu rotaļām, novēroja pa sienu rāpojošās mušas un arī pats, piepalīdzēdams ar knābi, mēģināja uzdabūt savu vēl joprojām nesamērīgi lielo ķermeņa pakaļdaļu uz blakus esošās siena ķīpas. Lejā viņš centās nokāpt eleganti, vicinot pa gaisu mazos spārneļus, bet parasti gan viss beidzās ar neveiklu nošļūkšanu lejā uz apaļīgā dibengala. Pēc ilgās un nekustīgās sēdēšanas uz zemes – droši vien lai nepaliktu stīvi kauli – ūpēns cītīgi staipījās: vispirms garo kaklu, tad kājas, pēc tam noskurinājās un tad apmierināts gulēja tālāk. Runājot par Ufo kājām: bija brīdis, kad tās kļuva nesamērīgi resnas, salīdzinot ar pārējo ķermeni, – kā tādi resni stabi ar milzīgiem pirkstiem...

Drīz vien es peles sāku likt ne tikai uz augstajiem bluķiem, kur pie tām varēja nokļūt, tikai lidojot, bet arī uz zemes pie tuvākā celma. Tad nu Ufo mēģināja arī pats aiziet pavakariņot pie ēdamgalda. Šis process izskatījās visai komisks... Vispirms ar tādu kā uzrāvienu viņš piedabūja savu ķermeni no pozas «sēdus uz dibena» stāvus stāvoklī. Brīdi pašūpojies uz visām pusēm, viņš atguva līdzsvaru un riktīgi nopeilēja vajadzīgo virzienu. Lai piedabūtu ķermeni kustēties tālāk, Ufo sāka gāzelēties uz priekšu un atpakaļ un, kad bija sasvēries uz priekšu, ļāva inerces spēkam iekustināt kājas, kas ātri aiznesa viņu līdz peļu kaudzītei. Atpakaļceļā vienmēr gāja vieglāk, un viņš lēni čāpoja atpakaļ, cenzdamies nenomīdīt savus garos kāju pirkstus. Gādīgie vecāki gan turpināja nest peles arī uz ligzdvietu – vairāk, nekā Ufo spēja apēst.

Kaut kas tomēr tajā kopīgajā dzīvošanā sagāja šķērsām, jo vienā sprostā dzīvoja ne tikai Ufo ar abiem vecākiem, bet arī onkulis Otto. Ievēroju, ka ūpēnam uzrodas aizvien jauni laukumiņi bez pūkām, kur tiem tā kā nevajadzētu būt. Tāpēc, drošs paliek nedrošs, Ufo jūnija vidū tika nošķirts no vecākiem un ievietots pats savā atsevišķā būrī, tiešos kaimiņos vāverēm. Vāveru pāris pamodināja ūpēnā visus snaudošos mednieka instinktus, jo viņš vairākas dienas mēģināja nomedīt kustīgo barību, staigādams gar žogu turp un atpakaļ. Es Ufo baroju tikai ar pelēm. Pieaugušus ūpjus var barot arī ar liellopu gaļu – esmu lasījusi par ūpju audzētavu, kur veiksmīgi izmanto sīkos gabaliņos sagrieztas liellopu sirdis, kas, lai labāk veidotos atrijas, apviļātas rīvētu burkānu skaidiņās.

Ufo bija spējīgs pilnībā koncentrēties tikai vienai konkrētai darbībai. Ja notika vairāki notikumi vienlaikus, ūpēns galīgi apjuka un sastindzis sēdēja, mirkšķinot lielās, oranžās acis. Uz katru atnesto peli viņš labu laiku cītīgi skatījās, reizēm enerģiski sagrābdams to kājas pirkstos. Tad noliecās, paņēma peli knābī un, ļoti sakoncentrējies, puspievērtām acīm, ar vairākām īsām rīšanas kustībām medījumu norija. Parasti gan vēl kādu laiku no knābja rēgojās peles astes gals – kā tāda jaunuzradusies ūsa! Ēda Ufo tiešām labi, auga ātri un pūkas drīz vien nomainīja pret skaistām, spīdīgām, brūngansvītrotām īstajām spalvām. Tā kā mums ceturto ūpi vairs nebija kur likt, Ufo rudenī devās «gājputnu gaitās» uz Igauniju, kur viņam jau bija uzbūvēta plaša mājvieta. Cerams, ka mans ūpēns dienās tiks pie savas otras pusītes un turpinās tālāk šo gudro un skaisto putnu dzimtu!

Līnīte baro Mildiņu, bet kur atrodas fotogrāfs?

Maijā un jūnija sākumā mazuļi dzimst stirnām, staltbriežiem un vislielākajiem briežu dzimtas pārstāvjiem – aļņiem. Visu šo sugu dzīvnieku mazuļiem pavisam drīz pēc piedzimšanas ir jāspēj piecelties kājās un nostāvēt, jo mammas tos baro stāvus. Tikko dzimis alnēns (metienā parasti ir 1-2 mazuļi), lai tiktu klāt pienam, sāk ar purnu bakstīt mammas pakaļkāju iekšpusi, tā izprovocēdams alneni instinktīvi pietupties – tādā veidā tesmenis «pietuvojas» mazuļa kārajai mutītei. Pirmās dienas alniene ir ar mieru barot bērnu, kad vien tas to vēlas, jo uzturas kopā ar mazuli. Vēlāk alnēni pacietīgi guļ un gaida mammu, kad tā, pati paēdusi, nāks viņus barot. Atkarībā no alnēnu fiziskā stāvokļa, mammām tie sāk sekot vidēji 3-4 nedēļu vecumā. Mammas labi zina vietu, kur bērni «nolikti gulēt», tāpēc ir ļoti svarīgi, nejauši iztraucējot guļošos mazuļus, pēc iespējas ātrāk iet prom un tos netraucēt. Alnēni, tāpat arī stirnēni un briedēni, nomierināsies, apgulsies un – sagaidīs savas mammas «noteiktajā vietā un laikā»! •