Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

Skats uz mežiem no gaisa balona šā gada maijā: labajā apakšējā stūrī – vēl neskarts Slīteres nacionālais parks, tieši aiz tā robežas – kādi 15 svaigi izcirtumi! Tālumā – Zilā kalna krauja un Vīdale.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vaid Latvijas meži – vai dzirdi?

Dainis Īvāns;
Dacītes Beķeres foto


Vaid Latvijas meži, vaid grūti, vai dzirdi?
Salts tērauda asums tiem laužas caur sirdi.

Tā, vērodams 20. gadsimta sākuma laupītājmežsaimniecību, dzejojis Augusts Saulietis, un šīs vārsmas grāmatā «Meža vakari» citējis starpkaru Latvijas Mežu departamenta direktors Krišs Melderis. Viņš tolaik spēja izveidot tik spēcīgu valsts meža sardzi, ka tā ar nebūtiskām izmaiņām, saglabādama zaļo Latviju, pastāvējusi līdz mūsdienām – līdz brīdim, kad zemkopības ministrs Jānis Dūklavs atklāti pieteicies ne tikai par Valsts meža dienesta, bet arī senču saudzēto mežu kapraci. Pēc viņa pavēles sākusies pēdējos 100 gados vērienīgākā un vienlaikus profānākā Valsts meža dienesta «izciršana».


Nesen Saeimā apstiprināja likumu grozījumus par valsts mežu vienkāršotu nodošanu pašvaldībām, un pirmā to paspējusi izmantot tieši Ventspils Dome. Šis ir pirmais nopietnais cirtiens Latvijas ilgtspējai. Otrs – Saeimā līdz kārtējam lasījumam nonākuši Meža likuma grozījumi rūpnieciski cērtamo koku apmēra un vecuma robežu samazināšanai, tajā pašā laikā neierobežojot cirsmu koncentrāciju un atceļot piepilsētu mežu saudzības režīmu. Trešais – Valsts meža dienesta (VMD) reorganizācija.

Nepaklausīgos padzen

Zemkopības ministrijai pakļauto institūciju vērtēšanā J. Dūklavs VMD simptomātiski licis atzīmi «neapmierinoši». Formālais iegansts šīm domstarpībām bija «krīzes lēmums» 2008. un 2009. gadā ciršanas normu izņēmuma kārtā palielināt no 17 000 līdz 25 000 ha. Tas akciju sabiedrībai «Latvijas valsts meži» (LVM) ļāva par valstij ne visai izdevīgām, toties izredzētiem kokrūpniekiem draudzīgām cenām pārdot koksni un gūt pamatīgu peļņu. Nauda ar zemkopības ministra svētību vēlāk sadalīta apšaubāmiem mērķiem, to skaitā partiju ziedotāju organizācijām un miljonāru bērnu tenisa izpriecām. Turpināt izciršanas dzīres sabiedriskajos mežos VMD vadība nu ir atteikusies. Ministrija VMD ģenerāldirektoram Jānim Kinnam pavasarī pavēlēja reorganizēt dienestu ar norādi likvidēt mežniecības. Kinna piedāvāja drīzāk likvidēt virsmežniecības, un par nepaklausību viņam nācās atkāpties. Zemkopības ministra iecerētā VMD reforma ir nekas cits kā politiski neuzticamās mežu sardzes iepludināšana virsmežniecībās, vietējā mežu uzraudzības tīkla iznīcināšana un attiekšanās no dienesta centralizētajām vides aizsardzības funkcijām.

Gada sākumā, tiekoties ar reģionālās preses žurnālistiem, ZZS sirmais komjaunietis izsmēja priekšlikumu valsts mežos ierobežot postīgās kailcirtes un slavēja to koncentrēšanu vienuviet. Vēl vairāk – līdztekus paziņojumam, ka apse «nav koks» un to jāļauj zāģēt bez jelkādiem ierobežojumiem, ministrs grib panākt ciršanas apliecinājumu atcelšanu vispār! Tas nozīmē, ka reorganizācijas mērķis nav nekas cits kā valsts mežsargu un mežziņu likvidācija. To 16. maijā, atkāpdamies no amata, apliecināja līdzšinējais VMD ģenerāldirektors Jānis Kinna. Jāpiezīmē arī, ka pēc valsts vides inspekcijas mērķtiecīgas novājināšanas mežsargi un mežziņi pašlaik ir teju vienīgās valsts amatpersonas, kas nodarbojas ar praktisko dabas aizsardzību.

Ceļš, kurš neved nekur

Zīmīgi, ka privātajos mežos izstrādāto koku daudzums pēdējos gados nav īpaši palielinājies. Turpretī LVM plosīšanās tautas īpašumos pēc kokrūpnieku lūguma, bet dīvainā kārtā par spīti ornitologu, entomologu, botāniķu, daudzu vietējo iedzīvotāju protestiem paplašinājusies. Tā nav sagadīšanās, ka Zemgales un Kurzemes tīrumos šogad redzami lieli briežu bari – viņu īstās mājas pārvērstas kailcirtēs. Starp meža masīvu kapsētām stiepjas aptuveni 50 metru plati «aizkari», ko agri vai vēlu izgāzīs vējš. Šādā vīzē LVM «ievēro» un vienlaikus apiet likumu, kas Dūklavam un mežu izlaupītajiem joprojām vēl liekas par stingru. Savukārt LVM labi algoto aģitatoru stāsti par rekordlieliem jaunu koku stādījumiem ir tikai melšana, jo tie vienlaikus ir rekordmazi uz plašo izcirtumu fona.

Zemkopības ministrijas atbalstīto Latvijas mežu izniekošanu pamanījuši un kritiski novērtējuši arī ārzemēs. LVM, kā zināms, ne tikai atņemts starptautiskais mežu labas apsaimniekošanas sertifikāts FSC, bet tās barbarisms šoziem tika izgaismots pusstundu garā televīzijas «Al Jazeera» sižetā. Neizskaidrojamā izšķērdībā un meža izķērnāšanā pārvērtusies LVM bēdīgi slaveno ceļu būve, kur ieguvēji ir vien būvkantori un grants vedēji, bet ne sabiedrība un daba. Šie pompozām šosejām līdzīgie ceļi, tāpat kā J. Dūklava mežu politika, beidzas tumšā biežņā un neved nekur. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arvien biežāk uzbērumu abās pusēs ieraugām ar harvesteriem fatāli izpostītus zemsedzes klajumus, no kuriem uz visiem laikiem aizceļojuši tās pašas brutālās tehnikas traumētie un godīgai, kvalitatīvai kokrūpniecībai nederīgie baļķi. Vai tad trūkst pietiekamu ieganstu, lai valsts, daudz nedomādama, patriektu šos «dārzniekus āžus»?

Tomēr jebkuras paškritikas vietā LVM propagandas iestādījums «Mammadaba» pērk «ārzemju imperiālismu» (starptautiskos sertificētājus un «Al Jazeera» žurnālistus) atmaskojošus sižetus Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, bet iestādes priekšniecība sacer pasaciņas, kuras stāsta pašu nopirktos medijos. Ja neticam acīmredzamajam, var šķist, ka mežu mums vēl daudz. Īstenībā meža platība uz vienu valsts iedzīvotāju Latvijā jau ir zem Eiropā vidējā līmeņa, kaut arī koksni eksportējam uz divreiz mežaināko Zviedriju. Lai attaisnotu kailcirtes, LVM pēdējā laikā iemanījušies koku audzi bravūrīgi pielīdzināt burkānu tīrumam, kas sējams un novācams vienā rāvienā, lai nesapūst. Vēl izmanto «zinātnisku argumentu» par kailcirti, kas esot laba ar to vien, ka mežu traucējot «tikai vienreiz» un slavē jaunaudzes, kas glābs planētas klimatu, jo čakli piesaista CO2. Mežu investīciju fonds nepažēloja 37 tūkstošus budžeta latu, lai apmaksātu Daugavpils Universitātes biologu pētījumu, kas pierāda, ka, iznīcinot bioloģisko daudzveidību, tā palielinās jeb to, ka izcirtumā bioloģiskā daudzveidība ir lielāka nekā vecā mežā, – par to pētījuma vadītājs E. Pēterhofs ieguvis labi apmaksātu darbu LVM. Tagad bērni un pat skolotāji daudzviet sākuši arī ticēt, ka koks skaitās pieaudzis pēc desmit gadiem, bet par mežu daudz vērtīgāks ir izcirtumā ieperinātais lielveikals vai sporta laukums. «Mammadaba» patērētāja audzināšanā nonākusi tik tālu, ka kārtējā skolēnu «mežu konkursā» par galveno balvu izsludinājusi braucienu uz Holandi – vienu no trim Eiropas valstīm, kur līdztekus Liebritānijai un Dānijai dabisko kokaudžu faktiski vairs nav.

Kas būs, kad nebūs?

Mežinieki, kam esmu jautājis, kādēļ LVM tik pārmērīgi cenšas pelnīt uz valsts mežu rēķina, rausta vien plecus. Akciju sabiedrības dibināšanas mērķis, kā nekā, bija nevis nauda, bet Latvijas nozīmīgāko resursu krātuves – meža – saudzīga apsaimniekošana un saglabāšana. Protams, tas varētu nepatikt pēdējos gados uzcelto skandināvu kokapstrādes fabriku īpašniekiem. Tas laikam nebūtu pa prātam arī dārgo harvesteru saimniekiem, taču noteikti būtu Latvijas pilsoņu – valsts mežu patieso īpašnieku – vairākuma interesēs. Vien pēc daudzām pēdējā laika publikācijām par VMD likvidāciju un vārtu atvēršanu mežu izlaupītājiem zemkopības ministrs beidzot nolaidies līdz sēņēdājiem un ogēdājiem, «Latvijas Avīzē» paziņodams, ka «viņa pienākums ir paskaidrot, kāpēc pārmaiņas nepieciešamas». Tomēr atbilde («Mežsargu skaits nemazināsies», LA, 26.05.2011) nevieš nekādu skaidrību par «optimizācijas» būtību. Ne ar mājienu politiķis nav izvērtējis pašreizējo mežsargu un mežziņu noslogojumu, kur nu vēl atskaitījies par Valsts kontroles 2010. gada 26. novembra ziņojumu, kurā norādīts, ka «VMD mežsargu skaita samazināšana vidēji par 36%, vienlaikus palielinot apgaitas platību pat par 65%, ir izraisījusi veikto pārbaužu skaita samazinājumu par 83%, tādējādi radot neatklāto pārkāpumu pieauguma risku».

J. Dūklavs izliekas neredzam Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides konsultatīvās padomes 2011. gada 14. aprīļa oficiālo prasību izskaidrot Zemkopības ministrijas amatpersonu interešu konfliktu, jo viņi vienlaikus pārrauga gan VMD, gan barojas no LVM cirsmām. Tajā pašā laikā mežu reformators ir pārliecināts, ka mežsargiem ar līdzšinējo izsmiekla algu vēl jāuzrauga nepārraugāmās apgaitas un turpat uz celma jāpieņem lēmumi izcirtēju labā. Tāpat viņš apņēmies likvidēt VMD specializēto ugunsdzēsības dienestu, jo meža ugunsgrēkos taču var cerēt uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas die-nesta atsaucību. Argumentācijas, kāpēc VMD piedāvātais risinājums arī šajā gadījumā ir nepareizs, nav. Iespējams, Dūklavs grib iet Putina pēdās, tur līdzīgs lēmums Krieviju noveda pie katastrofālas meža ugunsgrēku izplatības pērn.

Katrā ziņā, ministrs apgalvo, ka VMD speciālisti vairs nezinot, kas un kā jāmaina. Viņš taču nedrīkst skaļi teikt, ka vecā cirsmu norma vienkārši neatbilst Dūklava un viņa čomu augošajai apetītei. Lai to remdētu, ministrs atklāj, ka «Silavas» zinātnieki pašlaik strādā pie mūsdienu zināšanām atbilstošākām aprēķina metodēm. Tad nu varam būt droši, ka šie pērkamie «zinātnieki» tiešām pierādīs, ka meža pieauguma tempi ne no šā, ne no tā pēkšņi dubultojušies, ka koks novākšanas vecumu sasniedz tikpat ātri, cik burkāns, bet burkānu tīrums var iztikt bez meža sardzes pakalpojumiem.

Vai valsts mežu izlaupītāji atkāpsies?

Pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmuma atlaist Saeimu J. Dūklavam VMD izformēšanai atlicis pavisam maz laika – līdz 23. jūlijam, bet atklātībā joprojām nav nodots neviens dienesta reorganizācijas priekšlikums. Ir tikai vispārīgs ministra rīkojums Nr. 45 par to, ka sliktais VMD nav paklausījis nekļūdīgajam politiķim, tāpēc sodāms ar galvas un kāju nociršanu, atstājot tikai vēderu. Tas, protams, VMD negausīgajam puncim – virsmežziņiem – ir kā saldēdiens. Viņi ministram kolektīvā petīcijā apliecinājuši padevību. Viens no tiem – Madonas virsmežzinis Greidiņš, starp citu, vēl nesen savu vienaldzību pret mežu likteni spilgti demonstrēja atbildē Vides aizsardzības klubam par neatļautu kailcirti Kāla ezera aizsargjoslā. Vakieši saņēma tikai murgainu likumu citējumu bez jelkāda viedokļa, kur nu vēl nosodījuma.

Tomēr bez virsmežziņu padevības Dūklavam vēl nepieciešams simulēt «tautas» atbalstu dienesta izputināšanai un Meža likuma pārvēršanai atļaujā cirst bez sāta. Tālab VMD jēgas apriešanā sarosījusies «Meža īpašnieku biedrība» (MIB). Tās valdes priekšsēdis Arnis Muižnieks jau izteicies, ka gan jaunajam Meža likumam, gan VMD reorganizācijai faktiski jāpaplašina izcirtēju rīcības brīvība un visatļautība. Meža īpašnieki esot «neizpratnē par plānotajiem grozījumiem Meža likumā, kas līdzās esošiem apzīmējumiem «aizsargājama dabas teritorija», «mikroliegums» un «aizsargjosla» paredz ieviest jaunu jēdzienu – «bioloģiski nozīmīgi meža struktūras elementi».» (LA, 27.05.2011.) Lai arī MIB kritizētais vēl nav likuma grozījums, bet tikai vides ekspertu kautrīgs piedāvājums, ar A. Muižnieku uz vienu roku meties SIA «Kursa MRU» mežu īpašnieks E. Dupužs – Ventspils feodālajā pavalstī jau sen iepazīts kā aktīvs mežu aizsardzības apkarotājs un dabas liegumu noliedzējs. Taču, ja man kā vienam no Latvijas meža īpašniekiem, kurš nedz Muižnieku, nedz Dupužu nav pilnvarojis runāt savā vārdā, MIB paziņojumi rada naivus jautājumus, tad atbildi uz tiem pilnībā sniedz minētās organizācijas padomes sastāvs. Tur sēž gan LVM vadītājs R. Strīpnieks, gan «Rīgas mežu» pilnvarots pārstāvis, gan skandināvu koksnes lielrūpnieku deleģēts kungs Larss Georgs Hedlunds, gan Tautas partijas politiķis Inesis Boķis – viņi uzdodas par 150 tūkstošu Latvijas mežu īpašnieku aizstāvjiem. Neizbrīna arī tas, ka E. Dupuža Ventspils uzņēmums «Kursa MRU» vienlaikus ir LVM klients, kam laipns līgums ļauj izvīlēt 60 000 ha tautai piederošo mežu Ziemeļkurzemē un 15 000 ha Dienvidkurzemē. Vai tikpat postošā un skandalozā veidā kā Mordangā? Savukārt MIB kā «nevalstiska organizācija» pārstāvēta vairākās Zemkopības ministrijas struktūrās, piemēram, Meža attīstības fondā, un drīzāk uzskatāma par VMD izputināšanas pasūtītāju, ne «tautas balsi». Viņi portālā http://www.pietiek.com mani un pārējos citādi domājošos mēģina vest pie prāta, apgalvojot, ka Latvijā meži ir pietiekami labi aizsargāti, jo viss, kas būtu jāsargā, droši paslēpts 682 īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas no izciršanas glābj 0,8 miljonus hektāru Latvijas teritorijas, nepieminot, ka liela daļa no šīm platībām ir purvi, mitrāji un ezeri. Turklāt mežu īpašnieki paklausīgi atstājot cirsmās ekoloģiskos kokus, bet prieka vietā jaušamas bēdas par desmit gados neiegūtiem 40 miljoniem latu.

Zelta briedis drazu kaudzes galā

Jā, nozarē bija nepieciešama reforma. Tomēr gluži pretēja tai, ko Meža departaments uzsācis pēc J. Dūklava pavēles. Laikam viena no lielākajām, lai arī, šķiet, apzinātajām kļūdām, kādreiz sadalot Latvijas valsts mežu apsaimniekošanas sistēmu Valsts meža dienestā un akciju sabiedrībā «Latvijas valsts meži», bija valsts mežu sargātāju pazemojoša ierindošana nabaga brāļu lomā. Es domāju, ka visprātīgākais būtu atjaunot jau sagrauto un atgriezties pie Kriša Meldera 20. gadsimta 20.-30. gados iedibinātajiem meža sardzes principiem, nevis graut tālāk. Krišs Melderis teicis arī tā: «Kurš nemīl un nesaudzē dzīvo mežu, nemīl dzimteni.»

Kas notiks, ja zemkopības ministram izdosies iznīcināt pašreiz vienīgo meža dzīvo radību interešu aizstāvi valsts kokaudzēs – Valsts meža dienestu? Laikam varētu uzskaitīt shēmas, korporatīvos sakarus, ieinteresētus rūpniekus, politiķus, kas turas kādreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas komjaunatnes sekretāra J. Dūklava ēnā. Tomēr visizteiksmīgāk to, manuprāt, atklāj svaigs projekts, ko Zemkopības ministrijas un J. Dūklava kūrētajā Medību saimniecības attīstības fondā nav kautrējusies iesniegt Ventspils Dome. Runa ir par zelta krāsas staltbrieža uzstādīšanu drazu uzbērumā, ko sauc par Lemberga hūti. Kur gan citur, ja ne plikajā paugurā zelta teļa pielūdzējiem novietot savu elku? Uz turieni pāri tuksnesī pārvērstiem Latvijas mežiem varēs brist ļaudis, kas zina, ka nauda nesmird, bet laikam nezina, ka to nevar ēst. •