Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Āzi pazīsiet pēc ragiem, kazas – pēc šikām pindzelītēm «spoguļa» apakšdaļā.

Vasarā stirnas tērpjas rūsgansarkanā kažokā.

Uzskata, ka, augstu palecoties, stirna plēsējam demonstrē savu jestrumu, tāpat – no augšas pļava labāk pārskatāma. Tumšais plankums uz pakaļkājas pēdas ir dziedzera atrašanās vieta.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mazais briedis – stirnēns

Teksts un foto: Vilnis Skuja
Rīki: Canon 500D, objektīvs Canon EF 300
Modelis: stirnēns Mazirbē

Rosījos kraukļa voljērā. Apkārt skanēja vasara. Ierastais skaņu plūdums kā pazīstams skaņdarbs netraucēja domāt un darboties, kaut arī putnologa rutīna aizvien liek kādai prāta daļai automātiski reģistrēt visu dzirdamo. Lūk, iedzeltenais ķauķis ar savu motocikla kurbulēšanu... melngalvas ķauķa strauji aprautais belkanto... bezdelīgas... suns... cielavas... vārna. Te pēkšņi smadzenēs iedegās sarkanā trauksmes signāla lampiņa: kas tā par skaņu?! Meža pūces mazuļi! – tā bija pirmā asociācija, kas ienāca prātā. Nē, tomēr kaut kas cits. Stirnēns? Jā, stirnēns! Paķēris fotoaparātu, devos skaņas virzienā. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija manā priekšā. Krūmu ieskautā pļaviņā steberēja trīs četras dienas vecs stirnas mazulis un izmisīgi sauca mammu. Normāls stirnas bērns šajā vecumā nekustīgi guļ tur, kur stirnu kaza to nolikusi, kluss kā pelīte. Brīnījos, ka lapsa kūmiņš vai lūsis te nav pabijis jau pirms manis. Man bija pilnīgi skaidrs, ka šis nabadziņš ir nāvei parādā, pareizāk sakot, ka tas, ko tagad redzu, ir gājiens pretī nāvei. Acīmredzot zaudējis mammu, es nodomāju. Skats bija sirdi plosošs. Sabildējis mazo, smagu sirdi devos atpakaļ. Tajā pašā laikā sajutu sevī nevaldāmu tieksmi noķert mazo, nelaimīgo likteņa pabērnu, pabarot, nomierināt – būt par Stirnu Dievu. Vakarā, gulēt ejot, atkal dzirdēju mazo ik pa laikam brēcam. Taču tajā brīdī gribēju būt kārtīgs Rīgas sprukstiņš, kuram dabas skaņas svešas. No rīta pirmā doma bija – nu jau mazais ir debesīs. Āmen! Liels bija mans izbrīns, kad pusdienlaikā izdzirdēju pazīstamās skaņas nākam no tās pašas pļaviņas, kur vakar.

Jau pagājušas trīs dienas un klaigātājs ik pa laikam ir dzirdams. Tas nozīmē, ka viņam ir mamma, kura viņu baro. Protams, šāda stirnu kazlēna uzvedība nav normāla, un iemesli tam var būt dažādi, piemēram, tas ir viens mūsdienīgs stirnu indigo bērns. Bet es guvu kārtējo mācību – ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Bieži vien, atraduši šādu «bezpalīdzīgu» stirnu bērnu, cilvēki grēko – aiznes viņu mājās un patiesībā to nozog ne tikai mātei, bet arī dabai. Savaldieties un nezodziet bērnu! Māte atgriezīsies, pabaros un nepieciešamības gadījumā nomainīs slēptuvi. Bet... es jūs tik labi saprotu!

Stirna Capreolus capreolus ir mazākais no Eiropas briežiem. Latīņu valodā capra nozīmē kaza, capreolus ir pamazināmā forma, tātad – kaziņa. Protams, ka ar kazām tai ir visai tāla radniecība, un DNS tests liecina, ka stirnai tuvāks radinieks ir alnis, nevis staltbriedis. Visas trīs šīs briežu sugas ir dzīvojušas un vēl aizvien mīt Latvijas teritorijā; pirmās stirnas šeit parādījās akmens laikmeta vidusposmā, kad izzuda ziemeļbrieži. Sekojot klimata maiņām, dažādos laikos Latvijas teritoriju šķērsojusi stirnu areāla ziemeļu robeža. Klimatam kļūstot maigākam, 20. gadsimta sākumā stirnas izplatības areāls izpletās uz ziemeļiem un sasniedza Somu līci. Stirna mūsu faunā ir dienvidniece, tāpēc tai grūti pārciest sniegotās ziemās.

Kurš gan nav redzējis stirnu?

Pieaugusi stirna ir pārnadzis divu trīs ūdens spaiņu svarā, liela suņa augumā. Mātītes jeb stirnu kazas augumā nedaudz mazākas par tēviņiem jeb bukiem. Ausis ir samērā lielas, un dzīvnieks tās spēj grozīt neatkarīgi vienu no otras uz dažādām pusēm. Kājas ir tievas un trauslas. Aste stirnai ir tik neuzkrītoši maza, ka ievērot to var tikai brīdī, kad stirna birdina spiras un mazo astīti saslien gaisā. Stirnas kažoks vasarā ir rūsgansarkans, ziemā – rudi pelēks ar bālganu vēderpusi. Ziemas kažoku veido akots un pavilna, vasaras kažoku – tikai akotmati. Īpašs veidojums ir tā sauktais astes spogulis. Tā sauc stirnas balto dibenu, kurš ir ziemas tērpa sastāvdaļa, jo vasaras tērpā tas nav tik košs. Ar zemādas muskuļu palīdzību spoguli var izvērst. Izvērsts spogulis norāda uz sasprindzinājumu un iespējamām briesmām. Vairākām stirnām uzturoties kopā, tās tik sinhroni izpilda šo vingrinājumu ar saviem «spoguļiem», ka pat basketbola komandas karsējmeitenēm te būtu ko pamācīties.

Tagad bukiem ragi jau cieti

Ragi ir tikai bukiem, bet reizumis gadās arī pa kādai ragainai mātītei, taču tad tie vienmēr ir ļoti mazi un kropli. Ragi ir kaula veidojums, kurš izaug katru gadu no jauna, tiek nomests un nākamajā gadā atkal izaug. Vecie āži ragus nomet pirmie – jau oktobrī – un pirmie tiek pie jauniem ragiem. Tie sāk augt jau ziemas spelgonī – janvārī, februārī. Kā zināms, evolūcijā kaulaudi izveidojās no skrimšļaudiem, tāpēc augoši ragi ir skrimšļa veidojums – mīksti, inervēti un asinsvadu caurausti. Jau aprīlī ragi pārkaulojas un tos klājošā mīkstā «zamšāda» tiek noberzta. Asinis, sajaucoties ar koku sulu, veido krāsu, kura iekrāso baltos kaula veidojumus brūnganus. Jaunākie āži ragus met vēlāk, tāpēc pie jaunas galvasrotas tiek vēlāk. Ragu augšana atspoguļo izmaiņas ķermeņa hormonālajā sistēmā. Stiprākie un vitālākie pirmie ir gatavi pāroties un to pēcnācēji būs ģenētiski kvalitatīvāki – tā ir šī fenomena bioloģiskā jēga. Pārlieku vecie, slimie un pavisam jaunie buki ragus met citos termiņos un tiek izslēgti no spēles – iespējas atstāt pēcnācējus. Reizēm stirnām novēro dažādas ragu anomālijas, kuras saistītas ar traucējumiem hormonālajā sistēmā, piemēram, pie pazemināta androgēno hormonu līmeņa veidojas parūkragi. Tā notiek, ja āzim savainoti sēklinieki.

Kaza, pretēji latviešu tautas sakāmajam, skata vīru no cepures. Stirnu kazai atliek vien uzmest aci āža ragiem, lai pārliecinātos, ka ar TO jeb āziskumu šim viss ir kārtībā. Mums, cilvēkiem, šai aspektā nav tik drošu vērtēšanas kritēriju, un tas, ka vīram ir liela cepure, nozīmē tikai to, ka viņam ir liela cepure.

Tik ātra āža vērtēšana nepieciešama, jo kaza vienkārši nevar ilgi vilcināties. Stirnu kazas ir gatavas pāroties vienreiz gadā, turklāt āžu «pieņemšanas laiks» lielākajai daļai kazu ilgst vien 36 stundas. Āži riesta noskaņojumā ir vismaz trīs nedēļas un šajā laikā var aplekt 5-6 kazas. Riestojoši āži tikpat kā neēd, tos nodarbina tikai viena doma – kā tikt pie kazas. Uz īsu laiku izveidojas pāris, bet, līdzko kaza apgājusies, āzis skatās pēc nākamās. Šādu vairošanās sistēmu sauc par ierobežotu daudzsievību jeb poligīniju. Interesanti, ka nelielai daļai mātīšu olšūnas nogatavojas līdz pat novembrim un tās ir gatavas pāroties vēlāk, taču tā drīzāk ir savdabīga populācijas «apdrošināšanas polise» neparedzētam gadījumam, jo arī āžu spējas ieriest sēklu ir ierobežotas un galvenais riests notiek jūlijā, augustā. Šajā laikā stirnāži dzenā cits citu un klausās, vai neatskanēs kazas aicinošais svilpiens. Pļavās šajā laikā parādās tādi kā raganu apļi – ap krūmiem, zāles ciņiem vai atsevišķi augošiem ko- kiem nomīdītas zāles taciņa apļa formā. Tās iemin mīlnieki, kad iekāres pārņemts āzis cieši seko kazai. Tas ir viens izcils koķetēšanas paraugs! Kazai ir iespēja, saglabājot cieņu, mukt no visa spēka, arī āzis var izrādīt īpašu veiklību, tai sekojot. Tā kā kustība notiek pa slēgtu riņķi ar dažus metrus lielu diametru, kaza var neuztraukties, vai tik neskrien par ātru, jo šādi tā nekad no āža neaizmuks. Reizēm meņģēšanās ceļš tiek iemīts astotnieka formā, veidojot bezgalības zīmi. Te es saskatu dievišķu smaidu.

Apaugļotā olšūna uzreiz neieligzdojas kazas dzemdē. Tas notiek pēc aptuveni 150 dienām, tātad ziemā – bīstamākajā sezonā stirnas dzīvē, kad valda aukstums, tumsa un bads. Kazas organismam jāsajūt, vai tas spēs iznēsāt mazuļus vai arī visi spēki jāvelta pašas izdzīvošanai. No implantācijas brīža līdz dzimšanai paiet vēl vidēji 144 dienas, un nākamā gada maija beigās – jūnija sākumā nomaļākā teritorijas nostūrī mazuļi ir klāt. Vidēji 75% gadījumu tie ir dvīņi, 20% viens un 5% trīs kazlēni. Pēc dzemdībām māte mazuļus apkopj, rūpīgi izlaizot to kažoku. Stirnēns kļūst nesaožams, un vairojas stirnas mātišķās jūtas pret kazlēnu. Dvīņi drīz pēc piedzimšanas tiek aizvesti katrs uz savu pusi. To slēptuves atrodas vairāku desmitu vai pat simtu metru attālumā viena no otras. Aprēķins vienkāršs: nelikt visas olas vienā grozā! Plēsējs, atradis vienu stirnēnu, otru nemeklē, tātad tas izdzīvo. Jaundzimušie klusi guļ slēptuvē un gaida savu mammu, kura atnāks un tos pabaros. Stirnu kaza ierodas ne biežāk kā reizi divās stundās un arī tad tikai uz dažām minūtēm. Kad mazuļi paaugas, kazas apmeklējumi kļūst vēl retāki un īsāki. Pabarojusi bērnu, tā atkal pazūd, lai neatstātu smaku un stirnu ēdājiem būtu grūtāk mazuli saost un atrast. Stirnēns pats īpaši nesmaržo, jo visi smaržīgie tiek apēsti vispirms.

Konkurentus padzen, kazas pieskata

Mazuļi ar māti dzīvo kopā līdz nākamajam pavasarim, kad kazai pienāk dzemdību laiks. Āzīšus teritorijas saimnieks padzen, bet kaziņas bieži paliek mātes iecirkņa tuvumā. Kazu individuālās teritorijas daļēji pārklājas, un kaimiņienes bieži ir asinsradinieces. Āži, kuriem ir savas teritorijas, aizsargā tās no citiem sugas brāļiem, bet labi sadzīvo ar kazām. Āža teritorijā ir vairāku kazu īpašumi. Jaunie āzīši gan spiesti klejot apkārt, meklējot neaizņemtu teritoriju. Vecā āža nāve izraisa mērnieku laikus, teritoriālās reformas un robežu pārskatīšanu vienlaikus. Vecie kaimiņi parasti iztiek ar savstarpēju izrādīšanos un lieki nekaro. Īpašumu robežas tiek iezīmētas dabā, un šim nolūkam stirnu āzim ir diezgan bagātīgs iezīmēšanas rīku arsenāls: ragi, nagi, ekskrementi, urīns un dziedzeru sekrēts. Pavasarī un vasarā, berzējot ragus, āži atstāj sekrētu no paplašinātiem tauku un sviedru dziedzeriem uz pieres, vaigiem un kakla. Kasot zemsedzi, tā tiek iesmaržināta ar dziedzeru sekrētu, kas atrodas starp pakaļkāju pirkstiem. Āzis izraudzīto kociņu bada ar lielu niknumu, vienlaikus izspārdot sūnas un zemsedzi, un tāda zīme nevar palikt nepamanīta, pat ja tu to nesaod. Smaržzīme ir kā dokuments, kurš daudz ko pasaka par tās atstājēju. Mums to nesaprast, jo stirnas oža ir desmitkārt labāka nekā mums.

Ziemā pēc ragu nomešanas stirnas apvienojas baros. Teritoriālā uzvedība šajā laikā samazinās līdz minimumam. Šis ir izdzīvošanas laiks. Āži joprojām sargā teritoriju ap sevi, tikai nu tā ir sarukusi līdz dažiem kvadrātmetriem, bet, nokūstot sniegam, visi izdzīvojušie atgriezīsies savās teritorijās – un sāksies viss no gala. Šāda sociālā struktūra izveidojusies, lai nodrošinātu iespējami labvēlīgus barošanās apstākļus grūsnajām kazām un maksimālu populācijas pieaugumu.

Ēd, lai pabarotu baktērijas

Māte mazuļus zīda 6-10 nedēļas, bet dažām stirnu kazām piens ir vēl ziemā. Stirnas piens ir gandrīz trīs reizes treknāks un tajā ir gandrīz trīsreiz vairāk olbaltumvielu nekā govs pienā. Sasnieguši trīs nedēļu vecumu, mazuļi nobauda arī kādu mīkstāku lakstu. Stirna, kā jau mazākais no Latvijas briežiem, ēd smalkāku barību nekā staltbriedis un alnis. Stirna ir atgremotājs ar sarežģītu četrkameru kuņģi. Saplūkusi barību, tā nostājas vai noguļas kādā ērtā vietā un atgremo. Pa gabalu izskatās, it kā viņa zelētu košļeni. Ik pa laikam tā pārtrauc košļāt, ieklausās apkārtējās skaņās, bet, neko aizdomīgu nemanījusi, atsāk zelēšanu. Viens saplūkšanas–atgremošanas cikls ilgst aptuveni stundu vasarā, divas – ziemā, jo ziemas barība ir rupjāka. Stirnas kuņģī mitinās kilogramiem vienšūņu, baktēriju un sēņu. Šie radījumi pārstrādā celulozi glikozē. Kopā ar augu masu tiek sagremotas arī mikrofloru veidojošās sīkbūtnes, tā iegūstot neaizvietojamās aminoskābes. Var teikt, ka stirnas ar augiem baro savu kuņģa mikrofloru, no kuras pēc tam pašas pārtiek. Stirnas barībā konstatētas vairāk nekā 250 augu sugas.

Vasarā stirnas ēd augu sulīgās daļas, rudenī sīkkrūmus – mellenes, brūklenes un viršus. Labprāt apmeklē dārzus un laukus, kur ēd rapsi un labības zelmeni. Rudenī garšo zīles, zirgkastaņu augļi un sēnes. Uzkrītot dziļam sniegam, pāriet uz bada diētu – koku zariņiem un pumpuriem. Lielā badā netiek smādēta kūla un siens.

Ziema izretina populāciju

Sniegs liedz stirnām iespēju brīvi pārvietoties barības meklējumos – jau 30 cm biezs sniegs ir milzu apgrūtinājums. Lai piekļūtu barībai, kuru sedz sniega sega, stirnām nākas nokasīt sniegu. Iedomājieties, kā jūs justos, ja nāktos rakt sniegu nevis ar lāpstu, bet ar lāpstas kātu! Stirnu tievās kājas šim darbam nav piemērotas, tāpēc dzīvnieks spiests nelietderīgi patērēt daudz enerģijas. Sekmīgai pārziemošanai svarīgi, lai sniega sega neturētos ilgi – jo īsāks sniega periods, jo labāk. Ļoti bīstama ir sērsna, kad stirnas savaino kājas. Lauku rajonos stirnas labprāt apmeklē kapus, kur barojas ar mūžzaļajiem skujeņiem un grieztajiem ziediem, tā sagādājot nepatīkamus mirkļus kapu kopējiem. Tādos brīžos mieriniet sevi ar domu, ka karsta dzīvība ir dārgāka par sasalušām atmiņām. Vai – ka Zaļajā Latvijā pat miroņlauki ir videi draudzīgs iestādījums. Katrā ziņā nepiktojieties, bet priecājieties, jo kāds, pateicoties jūsu mīlestībai uz aizgājējiem, ir izdzīvojis. Cilvēki ziemā mēdz stirnas piebarot, izliekot siena klēpjus, burkānus, bietes, bet jāatceras, ka stirnas, pieradušas baroties māju tuvumā, turpat barību meklēs arī tad, kad ziema būs pagājusi un zaļos sakņu dobes...

Stirnu mazuļus meklē lapsas, lūši, vilki, mežacūkas, ērgļi utt., pieaugušās stirnas medī suņi, lūši, vilki, mednieki, kuri gadiem, neapnikuši, nes mājās vienveidīgās stirnu ragu trofejas, auto dienām un naktīm nenogurstoši notriec stirnas uz ceļiem, skaitliski blīvā populācijā ievērojams ir infekciju un helmintožu izplatīšanās drauds, ziemas nāk ar sērsnu, badu un elpošanas ceļu slimībām... Bet, par spīti visam, pašlaik ir ziedu vasara, pļavās pilns ar stirnubērniem, un pavisam drīz kazas un āži atkal skries pa apli. •