Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gājputnu ceļš cauri klimata pārmaiņām

Viesturs Ķerus,
Latvijas Ornitoloģijas biedrība;
Viļņa Skujas foto


Martā, kad esmu ķēries pie šā raksta sagatavošanas, gaisa temperatūra jau turas plusos un portāls http://www.dabasdati.lv ziņo, ka klāt ir pirmie gājputni – meža baloži, lauku cīruļi, mājas strazdi, ķīvītes... Pavasaris, ko ievadīja zīlīšu dziedāšana jau janvārī, ir sācies pa īstam! Gājputnu aizlidošana un atgriešanās katru gadu veicina pārdomas: par dzīves un gada cikliem, par pasauli, par putnu spējām atrast ceļu (pat tādu, pa kuru nekad nav lidots) un pēdējā laikā arvien biežāk – arī par klimata pārmaiņām. Lai gan par to iemesliem un apmēriem joprojām turpinās diskusijas, vienmēr esmu teicis, ka ar klimata pārmaiņām ir tāpat kā ar evolūciju – tai ir pārāk daudz acīmredzamu pierādījumu, lai varētu noliegt tās esamību. Bet kā klimata pārmaiņas ietekmēs putnus?


Kāpēc un uz kurieni putni dodas pārziemot

Jāsāk ar to, kāpēc gājputni vispār pamet Latviju – vietu, kur tie ir šķīlušies un uzauguši. Iespējams, visprecīzākā (un arī visbezjēdzīgākā) atbilde ir – tāpēc, ka tā ir darījuši viņu senči neskaitāmās paaudzēs. Par putnu migrācijas izcelsmi ir dažādas teorijas, bet viena no ticamākajām vēsta, ka putnus uz «siltajām zemēm» aizdzen barības trūkums ligzdošanas vietās. Mums, cilvēkiem, kas raduši vairāk uz vietas sēdēt, nevis apkārt dauzīties, ir intuitīvs priekšstats, ka putnu tālie pārlidojumi ir grūtību un briesmu pilni. No vienas puses, tā arī ir, bet, no otras puses, ja dabiskajā lietu kārtībā neiejaucas cilvēks, pārziemot Latvijā ir daudz grūtāk – garās un aukstās ziemas naktis un barības trūkums (kukaiņi apkārt nerāpo un augiem sēklas neienākas) paņem daudzu putnu dzīvību, un arī putnu piebarošana cilvēku priekam ir tikai kā spļāviens okeānā. Protams, šādu dabisku apstākļu izraisītu bojāeju kompensē lielais mazuļu skaits, piemēram, lielo zīlīšu pāris sezonas laikā izperē aptuveni 20 mazuļu, bet lakstīgala, kas ziemu pavada Āfrikā, – tikai piecus.

Lai skaidrāk saprastu faktorus, kas ietekmē putnu migrāciju un klimata un tā pārmaiņu lomu migrācijā, jāzina, ka gājputnus var dalīt divās grupās – tuvajos migrantos un tālajos migrantos. Protams, šis dalījums ir cilvēku izgudrots un reizēm stipri nosacīts, bet tomēr... No Latvijas pozīcijām raugoties, tuvie migranti ir tie gājputni, kas ziemu pavada tepat Eiropā – tās dienvidu un rietumu daļā. Pie tuvajiem migrantiem pieder, piemēram, mājas strazdi, dzērves, lauku cīruļi un ķīvītes. Tālie migranti, savukārt, dodas uz ziemošanas vietām Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša (dažas sugas aizceļo arī uz Indiju). Tālie migranti ir, piemēram, stārķi, vālodzes, lakstīgalas, dzeguzes un bezdelīgas.

Dažādas pieejas migrācijai

Rudenī putni nesteidzīgi, sākumā vairāk barojoties nekā lidojot, atstāj savas ligzdošanas vietas. Vasarā šķīlušies jaunie putni lielākoties dodas nezināmajā vien iedzimtības vadīti un tā sauktā migrācijas nemiera dzīti. Pirmie atkāpjas tālie migranti, kam ceļš līdz ziemošanas vietām tālāks. Gaiss vēl ir silts un visapkārt netrūkst kukaiņu, kad lakstīgalas, bezdelīgas, svīres un citi gājputni, kam ceļamērķis ir Āfrika, jau dodas ceļā. Kā signāls, ka laiks doties prom, tālajiem migrantiem kalpo t.s. iekšējais pulkstenis – dienas kļūst arvien īsākas un rudens tuvumu var manīt jau tad, kad gaisa temperatūra par to vēl neliecina. Protams, arī pārējie putni jūt dienas garuma pārmaiņas un rudens tuvošanos, bet tuvie migranti vēl nekur nesteidzas. Tie gaidīs aukstāka laika iestāšanos un tikai tad dosies ceļā uz DR Eiropu.

Pavasarī aina ir citāda. Pirmkārt, putnu ir mazāk, – rudenī migrācijā piedalījās visi jaunie putni, bet tālais ceļš un dažādi apstākļi ziemošanas vietās ir bijuši par iemeslu daļas putnu bojāejai. Otrkārt, šoreiz putniem gan ir jāsteidzas – ir svarīgi būt pirmajam ligzdošanas vietā un aizņemt labāko teritoriju, kas nodrošinās vislabāko ligzdošanas vietu un visvairāk barības pašiem un jaunajai paaudzei. Ne velti tēviņi, kuru uzdevums ir teritorijas iekarošana, bieži atgriežas pirms mātītēm. Atlidojušās mātītes tad nu var izvēlēties tēviņu ne tikai pēc fiziskajiem parametriem un dziedāšanas prasmēm, bet arī pēc tā rīcībā esošā nekustamā īpašuma.

Katrai gājputnu grupai ir savs signāls, lai uzsāktu mājupceļu, – tāpat kā pavasarī tālie migranti paļaujas uz iekšējo pulksteni, bet tuvie migranti ņem vērā laika apstākļus. Līdz ar to tuvo migrantu atgriešanās laiks gadu no gada var būt ļoti mainīgs, taču jebkurā gadījumā tie ierodas pirms tālajiem migrantiem – jau februārī vai martā. Turklāt tuvie migranti ir elastīgāki un, iestājoties nelabvēlīgiem laika apstākļiem, var doties atpakaļ uz siltākiem reģioniem. Tālie migranti atgriežas vēlāk (piemēram, lakstīgalas un dzeguzes – maija sākumā, bet mazais svilpis – tikai maija vidū), un gadu no gada to atlidošanas laiks faktiski nemainās. Ja aprīļa beigās vai maija sākumā uznāk sals un sniegs, vēlu atlidojušie gājputni prom neaizlido, bet lielā skaitā var iet bojā.

Klimata maiņu sekas putnu dzīvē

Palūkosimies, piemēram, uz melnā mušķērāja mazuli, kurš jūnija vidū izšķīlies no olas. Jau uzreiz tam jāsāk gatavoties migrācijai – ir strauji jāaug un jāattīstās, lai augusta beigās varētu doties uz ziemošanas vietu Āfrikā. Vecāki to cītīgi baro ar kukaiņu kāpuriem, kuri šajā laikā lielā skaitā sastopami mežā. Rudenim tuvojoties, putns sāk just migrācijas nemieru un pastiprināti barojas, lai uzkrātu barības rezerves ceļam. Kādu vakaru jaunais putns, iedzimtības vadīts, dodas Āfrikas virzienā. Mušķērājs lido naktīs, bet dienas izmanto, lai atpūstos un barotos. Lidojumā liela nozīme ir laika apstākļiem – visvieglāk lidot, ja pūš ceļavējš, bet, iestājoties nelabvēlīgam laikam, piemēram, vētrai, lidojums ir jāpārtrauc. Pēc laika melnais mušķērājs sasniedz Vidusjūru. Stārķi un plēsīgie putni, kas migrāciju laikā planē, izmantojot siltās augšupejošās gaisa strāvas, Vidusjūrai met līkumu, jo virs jūras šādu strāvu nav, bet mušķērājs var doties jūrai pāri. Te gan vairs nevarēs ne atpūsties, ne barību uzņemt – Vidusjūra ir jāpārvar vienā piegājienā. Otrā pusē gaida Sahāras tuksnesis – ārkārtīgi karsts smilšu klajums, kurā nolaisties gan var, bet barības tikpat kā nav. Tātad arī šo šķērsli nāksies pārvarēt, izmantojot tikai uzkrātās tauku rezerves. Ja viss noticis veiksmīgi, Latvijas melnais mušķērājs nonāk Rietumāfrikas mežos, kur var baroties un gaidīt, kad iekšējais pulkstenis liks doties atpakaļ uz Latviju.

Bet klimats mainās... Klimata zinātnieki prognozē, ka pavasaris Latvijā varētu sākties ātrāk. Kukaiņiem, kas dzīvo šeit uz vietas, ir vieglāk pielāgoties pārmaiņām, līdz ar to arī kukaiņu «mazuļu» laiks (t.i., laiks, kad vislielākajā skaitā sastopami kukaiņu kāpuri) var sākties agrāk nekā līdz šim. Bet putni, kas ziemu pavada Āfrikā neatkarīgi no laika apstākļiem pie mums, gadu no gada atgriežas apmēram tajā pašā laikā. Pat tad, ja tie mēģina pielāgoties mainīgajam klimatam, tik strauji tas neveicas, un kukaiņu kāpuru maksimums, kam mušķērāju mazuļu šķilšanās laiks bija labi pieskaņots, var tikt nokavēts. Kāpuru ir maz, un visiem mazuļiem vairs nepietiek.

Ja mazulim tomēr paveicies un ir bijis pietiekami daudz barības, lai tas izaugtu, migrācijas ceļš var kļūt grūtāks, proti, straujas laika apstākļu maiņas (piemēram, pēkšņas vētras) var ne tikai aizkavēt migrāciju, bet arī izraisīt daudzu putnu bojāeju. Aizvien biežāk novērojamās ekstrēmās laika apstākļu parādības ir viena no prognozētajām klimata pārmaiņu izpausmēm.

Pieņemsim, ka putns ir izvairījies no vētrām un sekmīgi ticis līdz Āfrikas piekrastei. Nu tam būtu jāšķērso Sahāras tuksnesis, kas klimata pārmaiņu un cilvēka darbības rezultātā plešas arvien lielāks. Kā jau minēju, putnam tuksnesis jāpārvar bez iespējas baroties, un katru gadu šis šķērslis ir arvien grūtāk pārvarams. Ne velti Sahāru šķērsojošie gājputni tiek uzskatīti par vieniem no apdraudētākajiem Eiropas putniem.

Pastāv viedoklis, ka pie klimata pārmaiņām vismaz daļēji vainojams cilvēks, kurinot ogles un naftu un laižot gaisā ogļskābo gāzi un citas t.s. siltumnīcas efekta gāzes. Tad nu arī pats cilvēks, cik nu spēj (un grib) mēģina visu vērst par labu, piemēram, pārejot uz atjaunojamiem energoresursiem – vēja un saules enerģiju, biodegvielu u.tml. Tomēr mums ir nelāga tieksme labas idejas pārvērst nepārdomātos pasākumos ar sliktām sekām, it īpaši, kad labās idejas kļūst par biznesu. Jau minēju ceļavēja nozīmi putnu migrācijā. To pašu vēju cilvēki grib izmantot elektrības ražošanai un slej tā ceļā vēja elektrostacijas. Latvijā vēja parki pagaidām vēl tiek samērā labi kontrolēti, bet šur tur citās valstīs tie stāv tieši gājputnu ceļā un no zaļo enerģiju ražojošām vējdzirnavām ir kļuvuši par gaļas mašīnām... Protams, neviens saprātīgs cilvēks nenoliegs nepieciešamību izmantot atjaunojamus un neizsmeļamus energoresursus, bet svarīgi šos pasākumus plānot tā, lai ir arī «kur putniem(i) uzmesties».

Grūti būt tālajam migrantam mainīgā klimatā! Bet kā ar ķīvītēm, mājas strazdiem un citiem tuvajiem migrantiem? Atgādinu, ka šo putnu aizlidošanu un atlidošanu lielā mērā ietekmē laika apstākļi. Rudenī tie var nesteidzīgi baroties un gaidīt pirmo sniegu un salu. Ja sniegs un sals tā arī neuznāk, putni var arī neaizlidot. Atcerieties – svarīgi būt pirmajam ligzdošanas vietā! Piemēram, ziemojošo mājas strazdu skaits Latvijā pēdējā laikā pieaug, un arī citi tuvie migranti pie mums laiku pa laikam siltākās ziemās ir novērojami. Tas gan nenozīmē, ka tuvie migranti un nometnieki būs tikai ieguvēji no mainīgā klimata – arī šiem putniem varētu būt grūtības mazuļu šķilšanās laiku pielāgot brīdim, kad visbagātīgāk pieejama barība, un arī šos putnus apdraud ekstremāli laika apstākļi.

Klimata pārmaiņas nav medusmaize gandrīz nevienam – putniem pavisam noteikti ne. Tāpēc, kā klasiskajā domugraudā teikts, domāsim globāli un rīkosimies lokāli: varbūt labāk atstāt mašīnu mājās un paieties kājām, lai tam mušķērājam vieglāks ceļš uz Āfriku? •


Gājputnu ierašanos vēros un gaidīs visā Eiropā

Baltā stārķa, bezdelīgas, dzeguzes un svīres atlidošanu šogad ar nepacietību gaida 36 Eiropas valstīs, kur iedzīvotāji piedalās starptautiskajā gājputnu atgriešanās programmā «Spring Alive» (Dzīvais pavasaris). Pērn saņemts rekordliels skaits – pavisam 101 228 – ziņojumu, tostarp 3890 no Latvijas. Arī šogad Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina atbalstīt šo starptautisko iniciatīvu, vērot gājputnu ierašanos Latvijā un ziņot par to mājaslapā http://www.springalive.net. Turpat kartēs var sekot līdzi gājputnu atlidošanai, vērojot, kā to atgriešanās vilnis lēnām pārvietojas Eiropā, sākot ar ziņojumiem par bezdelīgām Spānijā jau februārī un beidzot ar svīru ierašanos Somijā un Zviedrijā pat jūnijā.

Balto stārķi Latvijā parasti sagaidām marta beigās, aprīļa sākumā, bezdelīgas un dzeguzes pārradīsies aprīļa beigās, maija sākumā, svīres – maija sākumā vai vidū, tomēr atsevišķi putni var ierasties krietni agrāk.

Jāpiemin arī, ka šogad programma «Spring Alive» piepulcējusi vēl vienu gājputnu sugu – krāšņvārnveidīgo putnu kārtai piederošo bišu dzeni. Tiesa, Latvijā šī dienvidu suga sastopama ļoti nelielā skaitā Kurzemes pusē, kur Pāvilostas novadā reģistrēta dažu bišu dzeņu pāru ligzdošana.

Ziņo par pavasara vēstnešu atlidošanu
http://www.springalive.net!