Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pēcāk jau ir smieklīgi

Velga Vītola,
Līgatnes dabas taku zvērkope;
autores foto


Kad pirms 30 gadiem atnācu strādāt uz Gaujas nacionālo parku par zvērkopi, manī bija liela mīlestība pret dabu, vēlme dzīvot mežā un rūpēties par dzīvniekiem, bet lielas saprašanas par to, ko īsti nozīmē savvaļas dzīvnieku kopšana un audzināšana, nebija. Izrādījās, ka bez milzīgas uzņēmības, pacietības un izturības noteikti ir nepieciešama arī laba humora izjūta un spēja pasmieties pašai par sevi, un ko gan citu varēja sagaidīt – darbu Līgatnē es sāku tieši 1. aprīlī... Tagad varu droši apgalvot, ka visvieglāk pataisīt sevi par muļķi ir... strādājot ar dzīvniekiem. Tas, ka neesmu sasieta un spaidu kārtā nogādāta uz attiecīgu ārstniecības iestādi, nudien nav mans nopelns, bet gan citu cilvēku neuzņēmība...


Pirmajos gados voljeros dzīvojošie dzīvnieki samērā regulāri pastaigājās nevis pa savām iežogotajām teritorijām, bet gan ārpus tām (neslēpšu, ka krietni retāk, bet tā gadās arī tagad). Iemesli tam ir visdažādākie, visbiežāk – uz žogiem uzkrituši koki. Reiz cauri staltbriežu voljeram izskrēja meža cūku bars, uztaisot kārtīgus caurumus žoga sietā, reizēm neapdomīgi parka apmeklētāji savu automašīnu ir iestūrējuši tieši dzīvnieku aplokā, bet dažkārt kādam vienkārši ir gribējies sabojāt žogu vai atlauzt vārtiņus. Tā kā pie mums dzīvojošie dzīvnieki pie cilvēkiem pārsvarā ir ļoti pieraduši un savu kopēju, tas ir, mani, vienmēr ir labi pazinuši, tad to dabūšana atpakaļ voljerā parasti notiek šādi: es eju pa mežu, pa takām un ceļiem un ik pa laikam, cik vien skaļi spēdama, saucu izmukušo dzīvnieku vārdā. Rezultātā izbēgušais briedis, alnis, lapsa vai kāds cits, izdzirdējis savas «audžumammas» balsi, atrodas, un mēs kopīgi dodamies atpakaļ uz voljeru.

Velcies šurp, pasaules blandoņa!

Un tagad iedomājieties parasta sēņotāja, ogotāja vai vienkārši klusu meža pastaigu mīļotāja reakciju, kad piepeši no visdziļākajiem meža biezokņiem atskan patiešām SKAĻA kliegšana: «Buča, Buča, Bučiņa! Nāc, nāc, mīļumiņ!» (staltbriedim), «Čali, Čali, kur esi? Nāc taču!» (alnim) vai «Fēliks, Fēliks, nu velcies reiz šurp, tu, pasaules blandoņa!» (lapsai) utt. Jāpiebilst, ka visbiežāk jau dzīvnieks, kuru saucu, nemaz nav redzams – tikai viens pa mežu brienošs un pilnā kaklā aurojošs sievišķis... Es gan arī nebļaustos nepārtraukti – pasaucu, tad gabaliņu eju klusēdama un bļauju atkal. Ja jau tieši satieku kādu cilvēku, parasti eju tam garām klusējot, bet mana klaigāšana vienalga ir labi sadzirdama – balss man skaļa, un klusi saukt jau nav nekādas jēgas...

Pastaigas ar lācēniem

Ja galīgi nav iespējams izvairīties no sarunas, es vienmēr cenšos izskaidrot savu rīcību, bet arī tad reizēm viss ir sagājis galīgi greizi. Tā, piemēram, ejot pastaigās ar lācēnu, vienreiz meža biezoknī satiku svešu sēņotāju. Vietējie līgatnieši manu hobiju staigāt apkārt lāča pavadībā jau zināja un šokēti nejutās, drīzāk bija priecīgi, ieraugot lācēnu skraidelējam pa mežu. Bet tajā brīdī lācenīte Līzīte nebija saredzama, taču es zināju, ka tūlīt viņa atkal parādīsies, tādēļ mierīgi teicu: «Labdien! Jūs tikai nebaidieties, te tūlīt atnāks lācis...» Nabaga sēņotāja, kura pilnīgi neko nezināja par manu aizraušanos ar lāču audzēšanu, nonāca mērenā šokā: «Ko!? Kāds lācis?»

Reiz pastaigājāmies ar lācenīti Ilzīti. Mēs ar meitu jau bijām šķērsojušas lauku ceļu, pa kuru tobrīd cītīgi minās pavecs riteņbraucējs. Ilzīte vēl bija ceļa otrā pusē, un mēs apstājāmies, viņu gaidīdamas. Es vēl pasaucu: «Ilzīt, meitiņ, nāc pie mammas!» Nabaga vīrietis vai palēcās gaisā ar visu divriteni, kad pāri ceļam pāris metru viņam priekšā pārlēkšoja pusaugu lācēns...

Barības meklējumos

Vēl viena lieta, kas mani bieži vien nostādījusi muļķīgā stāvoklī, ir bijusi dažādu veidu barības sagādāšana aprūpē nonākušajiem putnu un dzīvnieku mazuļiem. Savulaik man ļoti palīdzēja vietējie līgatnieši, it īpaši peļu ķeršanā, – viņi glabāja slazdos noķertās un kaķiem atņemtās peles mājas ledusskapī, kamēr aizbraucu tām pakaļ, jo atkal bija barojams kāds pūces mazulis. No vietējiem makšķerniekiem ir nācies diedelēt sīkās zivtiņas stārķēnu vajadzībām, bet visaugstākās klases profesionālis es neapšaubāmi esmu varžu ķeršanā. Vienā no pirmajām vasarām, ko dzīvoju Pauguros, reizē bija barojami trīs stārķēni. Biju tā nomocījusies, izbarojot trīs «varžēdājus», ka naktīs pat murgoju par visos virzienos bēgošām, nenoķeramām vardēm. Ka ar mani patiešām vairs nav labi, sapratu vienās viesībās. Bija jauka vasaras diena, pie mājas tika ceptas desiņas, klāts svētku galds... Tad nez no kurienes parādījās varde, kas pāri zālienam lēca savās gaitās! Pirms vispār paguvu apjēgt savu rīcību, es biju pielēkusi kājās un metos vardei pakaļ, un... Tā nu es tur stāvēju – labās drēbēs ģērbusies, ar abās rokās sažņaugtu laupījumu... Kad attapos, mēģināju kaut kā iziet no situācijas un ne īpaši veiksmīgi, bet tomēr izskaidrot apstulbušajiem ciemiņiem savu spontāno reakciju: «Hi, hi, re, kāda interesanta vardīte gadījusies! Aiznesīšu viņu labāk tālāk, ka tikai mēs te viņu nesabradājam...» Toreiz tā arī ar smagu sirdi nācās vardi atlaist, jo ātrumā nevarēju izdomāt, kā lai aiztransportēju to pāri pusei Latvijas līdz saviem stārķiem...

Ar cirvi pakaļ vāverei

Reiz man mājās dzīvoja vairāki mazuļi – bebrēns, vāverēns un vēl pāris zaķēnu. Biju nodomājusi aiziet noskaldīt bebram kādu svaigu zaru. Tā nu es, cirvīti rokā nesdama, devos cauri mežiņam, kad ieraudzīju pa zemi lecam vāveri, kura kaut ko nesa zobos. Tajā brīdī pat nesaskatīju, ko īsti viņa nes. Sapratu vien to, ka tā ir vāverēm noderīga lieta, tātad – derēs arī manam vāverēnam! Bet kā lai atņem vāverei tās nesamo? Skaidrs! Viņa tā riktīgi jānobiedē! Tā arī darīju: sāku pilnā balsī ūjināt un bļaut, skrēju pakaļ vāverei kā indiānis, cirvīti vicinot pa gaisu un izsaucot kaujas sau-cienus. Viss notika, kā bija plānots: vāvere savu nesamo nometa, pati uzskrēja eglē un no augšas vēl mani nolamāja. Es priecīga nometos rāpus zem egles un meklēju sūnās un viršos to, ko vāvere bēgot nometusi. Izrādījās, ka tas ir liels un smags čiekurs, pilns ar sēklām. Ļoti apmierināta ar sevi un veiksmīgajām «medībām» piecēlos un, tīrot gružus no drēbēm, ieraudzīju, ka pa taku, kuru šķērsoju kā uzbrūkošs indiānis, iet bariņš parka apmeklētāju, kuri nu stāvēja kā sastinguši un ļoti nopietni skatījās manī... Jāpiebilst, ka viņi mani ieraudzīja tikai tad, kad biju izlidojusi no meža viņiem tieši priekšā, nelabi aurojot un cirvīti pa gaisu vicinot. Neviens no viņiem vāveri, protams, nemaz neredzēja... Ko īsti viņi nodomāja, tā arī neuzzināju, jo tajā reizē sapratu, ka labāk vispār neko nepaskaidrot, bet pēc iespējas ātrāk tīties prom...

Neveiklības aptiekā

Komiskas situācijas reizēm gadās arī aptiekā, kad tur jāiegādājas kaut kas dzīvnieku, ne cilvēku vajadzībām. Vietējā aptiekā mani labi pazīst un pie kāda īpatnējāka pirkuma tikai pajautā, kuram dzīvniekam tad šoreiz konkrētā lieta ir vajadzīga. Grūtāk ir iepirkties svešās aptiekās. Tā reiz Līzītei bija ciets vēders, un es meklēju speciālos pilienus zīdaiņiem šādam gadījumam. Pārdevēja toreiz ļoti uzstājīgi vaicāja man zīdaiņa svaru un vecumu. Es atkal visādi izlocījos, jo nevarēju taču teikt, ka mans audžubērns vēl nav pat kilogramu smags...

Vienā Rīgas aptiekā gadījās uzjautrinoša situācija saistībā ar lāču audžumeitu Ilzīti. Viņai reizēm ir problēmas ar apmatojumu, un veterinārajā aptiekā pieejamie līdzekļi bija izrādījušies maz efektīvi, tāpēc vēlējos pamēģināt kādu no cilvēkiem paredzētajiem uztura bagātinātāju. Tāpēc lūgums pārdevējai skanēja šādi: «Vai jums, lūdzu, būtu kāds līdzeklis matiem?» Pārdevēja man pavaicāja: «Kam jums tās zāles vajag – vīrietim vai sievietei?» Es mazliet apmulsu, bet ātri izdomāju, ja jau Ilzītei, tātad – sievietei, un tā arī pateicu. Bet intereses pēc pārdevējai pajautāju, kāda gan atšķirība – vīrietim vai sievietei? Uz to es saņēmu ātru atbildi: «Nu, jūs taču negribēsiet, lai jums spalvas aug pa visu ķermeni?!» Knapi novaldījos, lai nesāktu skaļi smieties, jo tieši tāds bija mans mērķis – lai kārtīgas spalvas, tas ir, mati, augtu pa visu ķermeni, bet... lācim! Taču to pateikt tā arī neuzdrošinājos, tāpat kā pārorientēties un teikt, ka tā sieviete laikam tomēr būs vīrietis, lai saņemtu vēl iedarbīgāku matu augšanas līdzekli. Tā arī toreiz palikām pie sieviešu zālēm!

Vistiešāk savas domas par mani savulaik izteica kāda vietējā sieviete, no kuras ņēmu govs pienu bebrēnam, bet nebiju to teikusi. Tā kā toreiz manis pašas bērni bija vēl pavisam mazi, viņa bija nospriedusi, ka piens domāts viņiem. Tā nu kādā karstā vasaras dienā, aizelsusies un nosvīdusi no bērnu ratiņu grūtās stumšanas, ierados pie viņas. Lāga sieviņa, iedevusi man burku ar pienu, mudināja tūlīt pat dot to bērniem. Tad nu arī pateicu, skaidri un gaiši, ka piens nav domāts bērniem, bet gan bebrēnam. Sieviete brīdi klusēja, cieši manī raudzīdamās, un tad teica: «Nu, tu gan esi stulba!» Skaidri un gaiši...

Rīki jāsargā

Jāatzīst gan, ka reizēm vēl neērtāk jūtos, kad izgāžos kāda dzīvnieka acīs. Visbiežāk tas gadās, kad paslīd vai aiz kaut kā aizķeras kājas un es nokrītu zemē. Viena tāda reize bija pagājušajā vasarā, kad, kā parasti, staigāju pa voljeru, fotografēdama un filmēdama savu aļņu mazmeitiņu Saulcerīti ar viņas meitiņu Vizbulīti. Pļava ir ļoti ciņaina, un tai cauri tekošajam strautam ir vairāki atzari. Tā nu es tuvojos aļniem, brienot pa garo zāli, kas sniedzās man līdz viduklim. Te pēkšņi viena kāja iekļuva tieši ūdensbedrē. Tā kā abas rokas bija aizņemtas – vienā videokamera, otrā fotoaparāts –, man atlika tikai ar elegantu grāciju sāniski, visā augumā gāzties tieši tekošajā ūdenī, samērcējot pat galvu. Tikai rokas stiepās ārā no ūdens, pretī debesīm... Un tad tieši pretī ieraudzīju alnenes lielo galvu – viņa manī noraudzījās ar tāāādu izteiksmi... Pieķēru sevi skaļi taisnojamies: «Nu un? Man bija karsti! Un kas tad ir? Atvēsināties vairs nevarēs, vai?»

Apčurāta, bet laimīga

Pie mums Līgatnē nav speciālu telpu un apstākļu, lai nodrošinātu mazuļu pareizu aprūpi visu diennakti, tāpēc ir nācies mājās turēt un audzināt visdažādākos mazuļus. Tikai alnis nav bijis pie manis ciemos, jo ir vienkārši tam par lielu... Ja man pāris vārdos būtu jāraksturo, ko īsti nozīmē turēt savvaļas dzīvnieku mazuļus savās mājās, tad pirmais, par ko es brīdinātu, – naktīs gulēsi maz! Meža iemītnieki aktīvāki pārsvarā ir naktīs, un mazuļi aprūpi no mammas grib saņemt nepārtraukti. Ja būs iespēja gulēt savā gultā, uzskati, ka tev ir paveicies! Lācenīte Līzīte, kopš iemācījās staigāt, pilnībā okupēja manu gultu ar visu istabu piedevām, jo tā taču ir mammas miga – kā gan citādi!

Jārēķinās arī, ka mammai savi bērni jāmīl un jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Tā, piemēram, lācenīte Ilzīte gribēja mammas bučas arī tad, kad bija izvārtījusies mašīneļļā vai tikko apēdusi kaltētus liellopu kuņģus. Nemitīgi uzkopšanas un tīrīšanas darbi ir garantēti, bet tu pati būsi nozelēta, nočurāta, nosmērēta utt. Būsi «mūžīgā mamma» neatkarīgi no sava vecuma. Nāksies apgūt tādu uzvedība kā zaķenei, stirnai, lapsai, alnenei, lācenei utt., ja vēlies, lai attiecīgās sugas mazulis veiksmīgi izdzīvotu. Naktīs pamodīsies no tā, ka pa tevi kāds staigā... Apgūsi precīzu attālumu, kādā savus izkārnījumus ir spējīgs «aizšaut» vēl kārtīgi neapspalvojies stārķēns... Piemērotas barības sagatavošanas un pasniegšanas sīkumos pat neiedziļināšos... Jārēķinās arī ar to, ka, lai arī cik rūpīgi mazgātos un cik tīras drēbes vilktu mugurā, ilgā dzīve kopā ar dzīvniekiem atstāj zīmes, kuras ir spējīgi nolasīt pat pilnīgi sveši suņi un kaķi.

Reiz mēs ar bērniem bijām aizbraukuši uz suņu izstādi. Staigājām, skatījāmies, es izbaudīju brīvdienu un jauko laiku. Kopā ar cilvēku bariņu vērojām kārtējos paraugdemonstrējumus, kad meita mierīgā tonī teica: «Mammu, tevi apčurā!» Blakus stāvošais suns manu kāju un labākās bikses izmantoja par sētas mietu! Suņa saimniece sāka atvainoties, sakot, ka nesaprot, kas viņas sunim uznācis, nekad mūžā tā neesot uzvedies. Bet atvainošanās brīdis bija īss, jo kāds cilvēks no pūļa iesaucās: «Bet jūs taču esat tā Lāču Mamma!» Suns bija aizmirsts, un sarunas pārgāja uz tēmām par lāčiem. Es tā arī īsti nesapratu, apvainoties vai priecāties, ka nevienu vairs neinteresēja manas nočurātās kājas...

Uzskata par savējo

Ar to, ka dzīvnieki un putni mani uzskata mazāk par cilvēku, bet vairāk par savējo, saskaros samērā bieži. Ziemās mani burtiski vajā zīlītes, kuras labi zina, ka kabatās mēdzu glabāt zemesriekstus. Ja esmu aizdomājusies un laikus nepievēršu tām uzmanību, varu sagaidīt pikējošu uzbrukumu no augšas, kuru pavada skaļa čiepstēšana. Putni mani atpazīt jebkurā apģērbā. Voljerā dzīvojošās vāveres (arī tā, kas uz «Vides Vēstu» ziemas numura vāka) man aiz apkakles slēpj riekstus, uzbužina frizūru un skraidelē pa augumu tā, it kā tas tieši tādam nolūkam arī būtu paredzēts.

Lūšu mamma Leonora mūs abus ar Inci – viņas bērnu tēvu – ir trenkājusi pa voljeru, mācot turēties pa gabalu no mazajiem lūsēniem, lai kur šie nebēdņi arī sadomātu doties. Ja Leonorai sagribas gaļu, viņa mēdz pienākt man pavisam tuvu klāt, uzšņākt un pacelt ķepu, dodot saprotamu mājienu: dosi ar labu vai arī man tā būs tev jāatņem? Tieši šī viņas kaitinošā paraduma dēļ visu laiku, kamēr atrodos lūšu voljerā, turu rezervē kādu gaļas gabalu...

Nu, kā jūs redzat, man ir gājis visvisādi... Ļoti daudzi piedzīvojumi pat nav pieminēti, piemēram, kā gājis, filmējot dažādus dzīvniekus, kādās ķibelēs es esmu iekūlusies, ķerot zvērus, kas ir smīdinājis mani pašu un cik daudz smieklīgu pārpratumu ir radies manas popularitātes dēļ. Bet par to varbūt citreiz.

Nez vai vēl kādam ir nācies doties kopīgās pastaigās plecu pie pleca ar lāci, vilku un lūsi, – jā, arī to man ir nācies darīt... Šie 30 gadi ir bijuši gan priecīgu, gan skumīgu, bet visādā ziņā interesantu piedzīvojumu pilns laiks. Te jācitē Māris Čaklais: «Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis.» Šajā ziņā es nudien esmu pasakaini bagāts cilvēks... Un es no visas sirds varu teikt, ka nu jau tālais 1981. gada 1. aprīlis joprojām ir mana mūža laimīgākā diena! •