Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dabas brīnumi


Puņķainās kaijas

Bērnībā dzīvoju Jūrmalciemā un, tā kā biju ķerts uz putniem, bieži savācu pats vai kāds man atnesa kaijas ar lauztiem spārniem vai citādi ne visai veselas. Putnus es turēju mājās un mēģināju izārstēt. Neskatoties uz acīm redzamajiem ievainojumiem, viņām visām bija iesnas – tā vismaz es tolaik domāju. Kaiju nāsis nepārtraukti pilēja. Vienubrīd domāju, ka tas no caurvēja. Tikai studiju laikā uzzināju kaiju «iesnu» patieso iemeslu.

Sauszemē mītošajiem putniem sāls izdalās caur nierēm, bet jūras putniem, kuri spiesti dzert sāļo ūdeni un kopā ar barību uzņemt daudz sāls, organisms, lai atbrīvotos no liekā sāls, to izdala caur degunu. Galvaskausa iedobē virs acīm novietoti īpaši nazālie dziedzeri, kuros notiek sāls atdalīšana no asins plazmas. Šos dziedzerus dabaszinātnieki aprakstījuši jau 17. gadsimtā, bet tikai pagājušā gadsimta 50. gadu beigās tika atklāta to funkcija. Dziedzeru sekrēts pa šauriem kanāliņiem nonāk nāsīs un tiek izvadīts no organisma. Lielākajai daļai putnu sugu nazālie dziedzeri ir nelieli, turpretī jūras putniem tie ir milzīgi. Tiem putniem, kuri jūrā dzīvo sezonāli, dziedzeru apjoms var mainīties, piemēram, meža pīlēm, kuras ziemo jūrā, šo dziedzeru apjoms palielinās četras reizes. Jo «īstāks» jūras putns – jo sāļāki puņķi.

Odzes termolokators

Čūskām, kuras medī tumsā, ir vertikālas acu zīlītes, un tā tas ir arī odzei. Zalktim un gludenajai čūskai zīlītes ir apaļas. Nakts vai pilnīga tumsa grauzēja alā pazemē netraucē odzei sekmīgi medīt. Odze izmanto īpašu siltumstaru uztvērēju, kura divi sensori novietoti odzes purna galā pirms nāsīm. Sensori uztver upura raidīto infrasarkano starojumu. Čūskas siltumuztvērējs ir ārkārtīgi jutīgs un spēj izšķirt temperatūras izmaiņas pat par grāda tūkstošdaļu. Temperatūras atšķirības, ko čūska sajūt katrā no receptoriem, ļauj odzei precīzi noteikt upura atrašanās vietu un sekmīgi uzbrukt. Militāristi šo pašu principu izmanto speciālu iekārtu izgatavošanā, kuras ļauj tiem pilnīgā tumsā atrast paslēpušos ienaidnieku.

Dzeņa mēle

Dzenim mēle ir ļoti svarīgs «instruments», kas ļauj tam no dziļām spraugām un garām kāpuru alām izķeksēt ēdamo. Dzeņa mēle ir lipīga, ar dzeloņainu galu, bet galvenais – ļoti gara. Daudziem dzeņiem tā 5-6 reizes pārsniedz knābja garumu. Taču neparastākais ir veids, kā mēle novietota galvaskausā jeb, pareizāk sakot, ap to. Tā sakņojas dzeņa labajā nāsī zem ādas, apliecas apkārt visai galvai un tikai tad ienāk knābī. Smalki mēles kauliņi notur mēli «orbītā» ap galvu. Arī cilvēkam, tāpat kā ci-tiem augstākajiem mugurkaulniekiem, ir mēles kauls, kas stiprina mūsu runas aparātu. Labi, ka mums ar mēli nav jāķer kurmji, jo tad mēs izskatītos pavisam citādi.

Trešā acs

Sila ķirzaka Lacerta agilis Latvijā un Eiropā ir īpaši aizsargājama. Tā mūsu valstī ir retāk sastopama par augumā mazāko pļavas ķirzaku Lacerta vivipara, dzīvo sausākās vietās un ir ievērojami kustīgāka nekā iepriekšminētā suga. Vasaras saulē uzsilusi, tā spēj skriet tikpat ātri, cik pele, un cilvēks bieži vien nepaspēj to pat kārtīgi saskatīt, kur nu vēl apskatīt. Izpētot ķirzakas galvu tuvāk, paura daļā ieraugām kādu gaišu veidojumu, kuru mēdz dēvēt par rudimentāro aci, bet pareizāk būtu to saukt par paura orgānu. No patlaban uz Zemes dzīvojošajiem rāpuļiem šāds veidojums ir hatērijām un daļai ķirzaku sugu. Tā nozīme vēl aizvien nav līdz galam izpētīta, bet ir skaidrs, ka tas spēj uztvert gaismas starus, un gadījumā, ja uz tā pēkšņi krīt ēna, ķirzaka saprot, ka jābēg. Pētnieki uzskata, ka tas uztver un fiksē arī sezonālās gaismas izmaiņas, liekot atbilstoši reaģēt ķirzakas ķermenim. Paura orgāna caurspīdīgā daļa laiž cauri gaismas starus un atgādina acs lēcu, bet dziļāk novietotais, pigmentētais kausveida veidojums izklāts ar šūnām, kas jutīgas pret gaismu. Trešā acs ir arī dažām varžu sugām, nēģiem, tunčiem un haizivīm. Šādu trešo aci pakausī droši vien gribētu arī mednieki, karavīri un skolotāji...

«Ahoi, bebra kungs! Kāpēc jums tik balti zobi?»

Jūs jau saprotat, uz ko es tēmēju. Pareizi! Un šādu maldinošu reklāmu iespaidā rodas nepareizi priekšstati. Attēlos varat pārliecināties par to, cik patiesībā balti ir bebra priekšzobi. To priekšpusi veido cieta emalja, kuru par baltu nesauks pat pusakls cilvēks, bet tieši tā ir zoba cietākā daļa. Priekšzobu baltā, uz iekšpusi vērstā daļa ir mīkstāka. Bebrs grauž kokus, un tam nepieciešami allaž asi kā kalti priekšzobi. Zobi dilst, un te slēpjas grauzēja zobu uzbūves jēga, proti, cietākā priekšzoba daļa dilst lēnāk, mīkstākā ātrāk, tādējādi zobs pats uzasinās. Cilvēks šo principu noskatījis un izmanto, izgatavojot dažādus pašasinošos griezējinstrumentus – nažus, zāģus u.c. Pats graušanas process notiek tā: bebrs augšžoklī esošos priekšzobus iecērt kokā un tad, kustinot no sāna uz sānu apakšžokli, nogriež skaidu. Nelielu kociņu nograuž dažās minūtēs. Bebra priekšzobi aug visu mūzu, tāpēc īsāki nekļūst. Starp citu, cilvēku aprindās ziemeļnieku iedzeltenie zobi ir stiprāki nekā dienvidnieku porcelānbaltie. Bet kurš gan negribētu baltus priekšzobus... Bebrs!

Katram sava uts

Kā jau visi to labi zinām, patīkamais ar nepatīkamo iet roku rokā. Tāda nu reiz ir pasaules kārtība. Kad esam sagaidījuši atgriežamies gājputnus un sajūsmināti vērojam putnus binoklī, mums ne prātā nenāk, ka, raugoties uz kādu krāšņāku lidoni, noraugāmies arī uz veselu armiju kukaiņu, kas ērti iekārtojušies putna spalvu segā un tikai reizi pa reizei pabāž galvu laukā. Tie ir ļoti kustīgi, jo nepārtraukti nākas izvairīties no putna knābja, un tos sauc par spalvgraužiem jeb grauzējutīm. Šie kukaiņi ir vien dažus milimetrus gari, saplacināti muguras vēdera virzienā. Vislielākais spalvgrauzis ir aptuveni vienu centimetru garš un parazitē uz ērgļiem. Noteiktas sugas pielāgojušās dzīvei dažādās putna ķermeņa vietās, tāpēc dažādu sugu spalvgrauži savstarpēji nekonkurē. Uz viena putna atrod pat piecu dažādu sugu spalvgraužus. Sistemātiski radniecīgi spalvgrauži mitinās uz sistemātiski tuvām putnu grupām, piemēram, zosveidīgajiem un zvirbuļveidīgajiem ir atšķirīgi ektoparazīti. Spalvgrauži barojas, graužot spalvas, dūnas un nolobījušās ādas epitēlija plēksnītes – blaugznas un kreveles. Tikai pavisam nelielai daļai garšo asins pilītes no sakasītās ādas. Olas spalvgrauži dēj cauru gadu, jo putnu spalvu tērpā ir mūžīgā vasara. Putnam mirstot, spalvgrauži piedzīvo pasaules galu. •

Vilnis Skuja;
autora foto