Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļā eņģele

Ilze Liepa;
foto no Leldes Eņģeles personīgā arhīva


Lelde Eņģele ir bioloģe – Latvijas Dabas fonda padomes locekle un augu sugu un biotopu eksperte. Aktīvi darbojas Botāniķu biedrībā un ir Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētājas vietniece. Viņa ir viena no tiem botāniķiem ekspertiem, kurus mežu izcirtēji, būvnieki un citi tiem līdzīgie sauc par radikāļiem un labāk redz ejam nekā nākam, savukārt cita sabiedrības daļa viņu dēvē par Zaļo Eņģeli – Lelde ir gatava atsaukties dabas aizstāvju palīgā saucieniem un doties ārā pat nakts melnumā, lietū, sniegā vai dubļos.


Tu esi ļoti daudz darījusi Latvijas dabas vērtību apzināšanā un aizsardzībā. Tas ir darbs, kas sniedz sirds piepildījumu un misijas apziņu, bet lielus personīgus materiālos labumus pretī nedod. Kāpēc tev ir svarīgi sargāt dabu?

Tā kā daba – jūra vai mežs – nevar aiziet ne uz Ministru kabinetu, ne Saeimu, lai sevi pasargātu, jābūt cilvēkiem, kas mēģina aizstāvēt tos, kas paši nevar. Patiesībā jau mēs ikviens esam dabas daļa, mēs bez tās nespējam pastāvēt. Tādēļ cilvēkam nav tiesību uzmesties par kaklakungu un noteicēju visam dzīvajam un regulēt to pēc saviem ieskatiem. Cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar dabu, nedrīkst to izmantot vairāk, nekā tas būtu samērojams un nepieciešams.

Kas ir vides eksperts?

Eksperts ir speciālists, kurš, tāpat kā ārsts, novērtē situāciju. Es vērtēju, vai biotopā ir reti augi un ko vajadzētu darīt vai – tieši pretēji – nedarīt, lai tā puķe tur augtu, konkrētais mežiņš saglabātos vai kāpa pastāvētu. Vidutāja loma sākas pēc tam, kad eksperta slēdzienu jāmēģina īstenot dzīvē un saskaņot ar visām citām interesēm, kas dažkārt ir pat ļoti pretējas. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par ekspertu sertificēšanas kārtību nu tā ir sertificēta profesija. Piemēram, es esmu sertificēta augu un biotopu eksperte.

Zaļo vidū esi izslavēta kā cilvēks, kas gatavs doties palīgā pat vistrakākajos un bezcerīgākajos gadījumos. Kur tu ņem tam ierosmi, spēku un atsaucību?

Laikam jāsaka: daba sauc!

Kāpēc vides novērtējums ir tik svarīgs? Sabiedrībā bieži vien pret to ir visai noliedzoša attieksme: atrada man te kaut kādu puķīti, nu es neko vairs nevaru iesākt, bizness pagalam, nākotnes perspektīvas pagalam – viss pagalam...

Mūsu darba galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkam sadzīvot ar dabu. Tas nenozīmē, ka vienmēr tā puķīte ir ieceļama svēto kārtā un neko, nekur, nekā vairs nevar darīt. Tāpēc esam mēs, vides eksperti, kas novērtēs katru situāciju un palīdzēs atrast saprātīgāko risinājumu, lai gan augs paliktu dzīvs un vairotos, gan arī cilvēks varētu dzīvot un saimniekot.

Tieši pieminēto stereotipu dēļ viens no maniem mērķiem ir veicināt sabiedrības izpratni, ka biotopi ir svarīgi ne tikai ekspertiem. To saglabāšana ir svarīga visai sabiedrībai un visai pasaulei. Tas, ko svešvārdā sauc par biotopu, ir konkrēta vieta ar konkrētām īpašībām un īpatnībām, un, ja tā vieta ir tik unikāla un atšķirīga, ja citur tādas nav, tad tā ir neizmērojama dabas vērtība. Mums ir unikāla iespēja to redzēt un saudzēt, lai saglabātu arī nākamajām paaudzēm. Man ļoti patīk indiāņu teiciens, ka zemi mēs neesam saņēmuši mantojumā no senčiem, bet gan aizņēmušies no saviem bērniem. Tā ir dziļa un būtiska doma!

Kāda Latvijā šobrīd ir situācija ar biotopiem? Piemēram, kāda pikta tantiņa palūr pa logu un redz, ka viss ir zaļš – tātad viss ir kārtībā...

Situācija patiesībā ir ļoti sarežģīta, par to būtu jāstāsta gari un plaši. Savā ziņā jau tantei, kas paskatās pa logu un redz, ka viss ir zaļš, taisnība, jo Latvija tiešām nav blīvi apdzīvota, mums ir daudz neizmantotu zemju, ir daudz dabas retumu utt. Uz «civilizētās» pasaules daļas fona mēs varētu justies ļoti bagāti. Ir pat oficiāls novērtējums, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Taču, no otras puses, viena lieta ir tie krūmi, ko tante redz pa logu, kas ir vienkārši kārkli un aizauguši tīrumi, bet pavisam kas cits ir dabas daudzveidība un retumi, piemēram, Pelēkā kāpa, kas ir īpašs dabas veidojums. Un, ja godīgi, tad tās pašas kāpas, vecie, neskartie meži, apsaimniekotas, neielabotas, ilglaicīgas (vismaz 30-50 gadi) pļavas, nepārraktas upes un upju straujteces, tīri un dzidri ezeri – tie jau arī Latvijā ir retumi…

Vai valsts pietiekami aizsargā šīs īpašās vietas? Uz papīra jau droši vien viss ir kārtībā, viss notiek, taču kā ir patiesībā?

Pretrunu ir daudz, taču, ja šīs dabas bagātības mums vēl aizvien ir, tad valsts tomēr ir palīdzējusi sabiedrībai un speciālistiem tās nosargāt. Protams, ir mūžīgie konflikti par konkrētiem īpašumiem. Ir likumpārkāpumi, ir vāji uzrakstīti normatīvi. Taču, ja var pieiet pie jūras un, skatoties no pludmales, redzēt kāpas un mežu līdz pat apvārsnim, nevis promenādi, tas jau ir rādītājs, ka valstī ir izdevies nosargāt šīs dabas vērtības. Taču nedrīkst gulēt uz lauriem un visu tā viegli palaist pašplūsmā. Vides speciālistiem ir rūpīgi jāseko jaunākajiem atklājumiem, pasaules tendencēm un vietējām politiskajām vēsmām. Ir jāredz arī iespējas, kur var paieties pretī zemes īpašniekiem un uzņēmējiem, taču vienlaikus ir virkne jomu, kur prasības vajag pastiprināt. Piemēram, Latvijā ar likumu ir pietiekami labi aizsargātas applūstošās palienes, taču neapplūstošie, sausie upju krasti, ja vien pašvaldība un zemes īpašnieks pats nav saprātīgs, nebūt nav pasargāti no apbūves.

Vai cilvēki prot novērtēt un ikdienā saudzēt dabas vērtības? Varbūt mēs vairāk esam kā tie, kas praviešus savā zemē nenovērtē, – nesaskatām to dārgumu, kas mums ir līdzās? Brīžiem šķiet, ka vairāk dzird burkšķēšanu, ka tie biologi atkal kaut ko šiverē un atrod...

Burkšķus jau visupirms dzird no tiem, kuri visskaļāk burkšķ. Man ir sajūta, ka «vidējais» Latvijas iedzīvotājs ir pietiekami zaļš un dabai draudzīgs. Tas, kurš dzīvo laukos un saimnieko savā īpašumā, parasti nav tāds ļaunprātis un iznīcinātājs. Drīzāk jāatzīst, ka dažkārt no zaļo un ekspertu puses ir pietrūcis sarunu un izskaidrošanas, daudz kas ir noticis pārāk lielā steigā.

Tavs vārds parādās saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma lietā, Vestienu, Mārupīti, Pelēko kāpu utt. Tas ir zaļo cīņas lauks dabas vērtību pasargāšanā, spēja pretoties lielām naudām, lielām ietekmēm un aizstāvēt to trauslo, smalko, zaļo pavedienu.

Cik labi pateici – trauslais, zaļais pavediens, jo tas tik tiešām brīžiem ir pavisam trausls pavediens, kas ir gudri jātur un jātin tai mūsu kopīgajā kamolā. Es neizvairos no sarežģītām lietām, ja vien jūtu, ka manas zināšanas būs pietiekamas, lai to risinātu. Reizēm tas ir liels izaicinājums sarežģītā lietā atrast labāko risinājumu, lai daba tiktu saglabāta, kā arī zemes īpašnieks netiktu gluži atraidīts.

Īpašas pieminēšanas vērta ir lieta par Garkalnes pagasta teritorijas plānojumu. Vietējie iedzīvotāji uzaicināja mani apskatīties dabā Baltezera krastu, kur tika plānota apbūve, un sniegt atzinumu. Tā bija lieliska sabiedrības iniciatīva. Garkalnes iedzīvotāji, iesaistot Vides aizsardzības klubu, vairākus gadus cīnījās pret Baltezera krasta aizbūvēšanu. Viņi paši meklēja ekspertus, sabiedriskās organizācijas un juristus, un tas vainagojās ar fantastisku uzvaru Satversmes tiesā – tā, vienkāršoti sakot, lēma, ka applūstošajās palienēs mājas nav jāceļ. Tika apturēts un grozīts Garkalnes pagasta teritorijas plānojums. Grozīts tika arī Aizsargjoslu likums, un tagad visām pašvaldībām ir jārespektē applūstošās teritorijas. Uz Latvijas kopējā vides aizsardzības cīņu fona tas tiešām bija vēsturisks brīdis, kas pierādīja, ka arī videi ir savas tiesības.

Ir svarīgi pareizi un pamatoti spēt izteikt savu nostāju.

Tas ir ļoti svarīgi, jo visās diskusijās un cīņās ar citādi domājošajiem, valsts pārvaldi ļoti svarīgas ir zināšanas, neatlaidība un prasme argumentēt savu viedokli un pierādīt, ka tev ir taisnība.

Vai vari pakomentēt notikumus un dabas aizstāvju un uzņēmēja konfliktu Vestienā?

Vispār tas ir ļoti sarežģīts gadījums un ļoti grūts darbs. Kolēģe aizgāja strādāt citur, un, tā kā es šo teritoriju kā augu sugu un biotopu eksperte jau biju izstaigājusi un pārzināju, piekritu vadīt dabas aizsardzības plāna izstrādi. Taču šis gadījums ir nopietnu pārdomu vērts, daudz kas nav izdevies tā, kā vajadzētu. Manuprāt, lielie konflikti, kas izvērtušies, ir pilnīgi muļķīgi un lieki. Ja būtu izdevies izrunāties ar uzņēmējiem, Ķirsona kungu to skaitā, ar vietējiem iedzīvotājiem, viss būtu izvērties daudz izdevīgāk gan cilvēkiem, gan dabai. Aizsargājamo ainavu apvidus «Vestiena» ir liela teritorija, tur ir dabas vērtības, bet tas nav ne dabas liegums, ne rezervāts. Tur ir vieta gan dabai, gan cilvēkam, ja vien prot to visu līdzsvarot. Savukārt Riekstu kalna uzbēršana un pēdējie rakumi Gaiziņkalnā ir atsevišķi aplūkojami jautājumi, kur VAK varētu daudz stāstīt. Taču, skatoties filozofiski, – ja tas ir viens no Latvijas aizsargājamo ainavu apvidiem, kur aizsargā tradicionālo ainavu, tad ir jautājums, vai kalna mākslīga paaugstināšana ir saskaņā ar šīs teritorijas izveidošanas un aizsardzības mērķi vai nav?

Tas, ko izdarīja uzņēmēji, it kā bija saskaņā ar pieņemtajiem normatīviem, taču bēdīgākais, ka liela daļa šo darbu palika pusdarīti. Pašlaik tur ir posta skats: dīķi bez ūdens ar milzīgām betonētām kāpnēm un nezāļu laukiem krastā, slēpošanas trase, kas izskatās kā karalauks… Labi, vienu vietu mēs atdodam intensīvai atpūtai, jo tas cilvēkiem ir vajadzīgs. Taču viss jādara saprātīgi. Vai tas ir normāli, ja vispirms, kā Gaiziņkalnā, ierīko dabas takas, bet vēlāk tām pāri izstumj šļūcamtrasi? Tas nav ne pārdomāti, ne saprātīgi. Var redzēt, ka pašiem uzņēmējiem šajos jautājumos pietrūkst pārdomātu un ilgtermiņa plānu. Varam vien ironizēt, ka jāpriecājas, jo pagaidām vismaz Gaiziņkalns nav augstāks uzbērts.

Jārēķinās, ka šādi strīdīgi gadījumi vienmēr ir bijuši un būs un katrs ar saviem argumentiem mēģinās vilkt deķīti uz savu pusi. Protams, ir vietas, kur viss ir skaidrs, piemēram, ja ir mūžamežs, tad ir mūžamežs un nekas cits tur nevar būt, taču lielākajā daļā gadījumu jāvērtē ne tikai dabas, bet arī cilvēku vajadzības.

Kādas ir galvenās problēmas, ar ko saskaries savā darbā?

Sarežģīts jautājums... Man tā darbības joma ir ļoti plaša – sākot no iešanas dabā kā ekspertam un beidzot ar papīru darbu, izstrādājot dabas aizsardzības plānus un piedaloties normatīvu saskaņošanā. Galvenā problēma varētu būt saskarsme – cilvēki negrib ne saprast, bet mēs nemākam izstāstīt. Un tikai tāpēc, ka neprotam īstajiem vārdiem un saprotamā veidā sarunāties. Otra lielākā problēma ir dažu indivīdu lielā varas apziņa, klajā nekaunība. Ir cilvēki, kas iedomājas, ja reiz tikuši pie varas, tad tagad var diktēt pasaulei savu kārtību un pārkāpt dabas un saprāta likumus, uzspiest savu viedokli citiem.

Vai bieži nākas ar tādiem saskarties?

Man ātri tādas lietas aizmirstas, taču ir kaut vai Vestienas gadījums, par ko bija raksts arī žurnālā «Vides Vēstis».

Esmu dzirdējusi, ka tevi sauc par bioloģi–radikāli.

Es gan nemaz neesmu tā radikālākā un, jo īpaši pēdējos gados, cenšos uz daudziem jautājumiem paskatīties no iespējami dažādiem skatu punktiem, taču nepamatotiem kompromisiem nepadodos gan – tas taisnība. Es uzskatu, ka radikāli zaļie, kas iet ar savu zaļo skarbo redzējumu, ceļ troksni, ir obligāti nepieciešami, jo, ja uz sarunām ar pretējo pusi, kas ir ne mazāk radikāla, piemēram, būvnieki un mežu izcirtēji, jau pašā sākumā ies ar maigu kompromisa piedāvājumu, tad tas kompromiss tiks aizvilkts būvnieku un izcirtēju pusē.

Par ko ir lielākais gandarījums šo gadu laikā?

Saskaņā ar Konfūcija teikto, ka, izvēloties darīt to, kas patīk, nekad nebūs jāstrādā, varu justies veiksminiece, jo es patiešām daru to, kas man ir tuvs un tīkams. Mans darbs ir mans dzīvesveids. Prieks par to, ka esam nosargājuši jūras piekrasti, ka mums ir pieeja jūrai, ir kāpas, meži, nevis apbūve un žogi līdz ūdenim. Prieks un gandarījums par to pašu pieminēto Garkalnes gadījumu, jo, rakstot atzinumu, bija cerības, ka kaut ko spēsim aizstāvēt, taču tik liela uzvara bija patīkams pārsteigums un gandarījums. Liels prieks arī par to, ka krīzes laikā nelikvidēja Vides ministriju, jo vienubrīd sajūta bija pavisam bezspēcīga un drausmīga. Prieks, ka esam noturējuši savu zaļo fronti, prieks, ka ir iespējas ne tikai cīnīties, bet arī normāli strādāt, saprātīgi īstenot dabai draudzīgas idejas.

Vēl ir liels prieks par to, ka manāms progress cilvēku izpratnē. Piemēram, ja vēl pirms vēlēšanām visur tika skandināts, ka tie trakie zaļie grib iznīcināt Rīgas Brīvostu, tad tagad arī Satiksmes ministrija izsaka jau saprotošāku viedokli, proti, ka aizsargājamā teritorija Irbes šaurumā varētu būt, tikai ir normāli jānoregulē kuģu satiksme. Tas ir pierādījums, ka var arī it kā pretējas lietas sadzīvot.

Kādi, tavuprāt, ir vērtīgākie projekti, pie kuriem esi strādājusi?

Katrs projekts ir vērtīgs un interesants, bet man personīgi interesantākais šķiet Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes LIFE projekts «Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā» – ļoti vērtīgs tieši sabiedrības izpratnes veidošanas un vides izglītošanas ziņā. Iegūtie fakti gan lieti noderēja sarunās ar pašvaldībām un veicināja dabas interešu iestrādāšanu pašvaldību plānojumos, gan arī pavisam praktiski, jo tika izveidotas takas, atpūtas vietas, ko pašvaldības uztur joprojām.

Otrs projekts, kuru gribu īpaši atzīmēt, ir Latvijas Dabas fonda LIFE projekts «Latvijas palieņu pļavu atjaunošana ES prioritāro sugu un biotopu saglabāšanai». Šā projekta ietvaros tika apzinātas, atjaunotas un atsāktas apsaimniekot vērtīgākās Latvijas palieņu pļavas.

Kopumā arī man tas ir atklājums, ka Latvijā ir tik daudz un dažādas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Vienā vasarā biju Lubāna mitrājā. Fantastiska vieta! Liekas, ka nekas unikālāks par to vairs nav sastopams. Bet nākamajā gadā izrādās, ka tikpat unikālas, taču pavisam citādas ir Pededzes pļavas pie Litenes. Pēc tam atklājas Rūjas paliene, Lielo Kangaru purvs, Kapu ezers, Vestiena, Daugavas loki… Arī it kā ļoti civilizētajā un uzartajā Zemgalē atrodas fantastiskas pērlītes, piemēram, dabas liegumi «Svētaines un Skujaines ieleja» un «Līvbērzes liekņa». Skujaine vispār ir apbrīnojami daudzveidīga. Tur ir viss – sākot ar upītēm un smilšakmeņiem un beidzot ar mežiem un avoksnājiem. Savukārt Līvbērze ir kā miniatūrs rezervāts. Tur ir tāda daudzveidība! – Ik uz soļa paveras kas pilnīgi jauns.

Pats svarīgākais mūsu visu kopējā darbā ir līdzīgi domājošo sadarbība visos līmeņos un pie katras iespējas. Pirmkārt, visiem zaļajiem jācenšas citam citu atbalstīt, strādāt kopā un meklēt sadarbības iespējas arī ar citādi domājošajiem. Sabiedrībā valda uzskats, ka ierēdņi un deputāti itin nekur neder, taču gribas pateikt labus vārdus arī par viņiem. It sevišķi sāpīgi no visām pusēm «sit» Vides ministrijas ierēdņus. No vienas puses, viņus «sit» zaļie, mani ieskaitot, uzmācas ar savām sūdzībām un vēstulēm, no otras puses – uzņēmēji, mežu izcirtēji, politiķi... Domāju, viņiem situācija un apstākļi ir vissarežģītākie. Neskaitāmajās sanāksmēs ir nācies sastapt ļoti profesionālus un dabas aizsardzībā ieinteresētus valsts pārvaldes, pašvaldību un uzņēmumu darbiniekus. Tāpēc varu vien izteikt cieņu tiem godprātīgajiem ierēdņiem un politiķiem, kuri mūsu – vides ekspertu un vides organizāciju – viedokli cenšas izvirzīt cauri Ministru kabinetam un Saeimai. Taču ar likumiem un noteikumiem vien ir par maz – tiem ir jāgūst atbalsts sabiedrībā. Draugiem un nedraugiem atgādinu, ka mēs esam kā tāda zaļā Mātes Dabas mafija. Ne vienmēr visi esam redzami, bet mūsu ir daudz, un mēs esam visur! •