Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi


«Austra Pumpure – mana un tava»

«Austras biedrība», 2010

Grāmata par Austru Pumpuri bija mans prieks – lēnām to lasīju vairākas nedēļas vakaros pirms aizmigšanas, dungoju ImKas dziesmas un priecājos, ka arī pēc daudzu gadu klusēšanas šo to vēl atceros. Tas bija skaists laiks – jaunība, dziesmas, bardi un Austra Pumpure kā Skolotāja mums, zaļajiem gurķiem. Šī grāmata ir kā vitrāža, un tie, kam par tajā aprakstīto laiku ir saulainas atmiņas, droši vien to novērtēs visspilgtāk. Redaktori Signe Sniedze un Ēriks Pozenkovskis ir lieliski pastrādājuši, sapulcējot brīnišķīgu autoru kolektīvu – Austras bērnus un Liepājas aktierus –, kas dalās savās atmiņās par to, kā viņi, piemēram, dziedājuši ar Austru «līdz rīta šausmai». Tas, ka daudzi stāsti ir līdzīgi, apliecina to, ka tie patiesi. No sirds izsmējos par Kristīnes Sudmales jautrajām atmiņām, pārējie gan pa šo laiku kļuvuši ļoti prātīgi un prātīgi arī raksta.

Ļoti iepriecināja tas, ka redaktori atlasījuši arī vairākus rakstus no iepriekšējā gadsimta preses izdevumiem, un te nu jānoliec galva Andra Bergmaņa priekšā – nevienam nav dots tik labi izprast Austru un viņas līdzgaitniekus kā Bergmanītim, kuru dziedam gan nekad netiku manījusi. Lieliski dziesminieku pulka auru atspoguļojusi žurnāliste Anda Buševica, kuru mēs visi gan saucam par Biti. Un tad, kad visa kā jau liekas gana, grāmatas beigās izcils dziesminieku laikmeta atspoguļojums izdevies Ilzei Šarkovskai-Liepiņai. Mazliet nošu, mazliet dzejas, daudz bilžu no tiem laikiem, kad arī mēs vēl bijām jauni.

Grāmatu var nopirkt Rīgā, Saules muzejā, kas atrodas Rātslaukumā, Kungu ielā 1. Saules muzejā ik ceturtdienu no plkst.18 notiek sadziedāšanās un ģitārspēles apmācības. http://www.saulesmuzejs.lv

 
 

«Latvija. Botāniskais ceļvedis»

Juris Smaļinskis un konsultantu kolektīvs
«Lauku ceļotājs», 2010

Pērnā gada nogalē dabas draugi varēja papildināt savus grāmatu krājumus ar vairākiem sugu noteicējiem, par kuriem rakstījām iepriekšējos «Vides Vēstu» numuros. Šis ceļvedis varētu kļūt ne tikai par aizraujošu lasāmvielu, bet arī piemēru, kā veidot plašām tautas masām viegli uztveramu un ērti lietojamu kabatas formāta grāmatiņu. Viss sākas ar sadaļu «Vērts redzēt» – īsi apraksti par labākajām dabas takām un dendrārijiem ar sugām, kuras tur var apskatīt, kā arī varenāko dižkoku un aleju atrašanās vietas. Lai pašam nebūtu daudz jārēķina, Juris Smaļinskis ir izstrādājis augu un sēņu tūres pa dažādiem Latvijas novadiem.

Tad kārta sēņu, ķērpju, sūnu, aļģu, staipekņu, kosu, paparžu un sēklaugu aprakstiem. Un arī tos var uzrakstīt iedvesmojoši! Kaut vai šis: «Ežu pūpēdis – neparastas formas pūpēdis ar «adatiņām» atgādina saritinājušos ezi. Aug lapu koku mežos uz zemes.» Vai šis: «Plūmju evernija – tautā pazīstama kā ozolu sūna. Ēģiptē evernijas pievienoja mīklai kā maizes aromatizētāju, jo tās satur vielas, kas paildzina smaržu noturību. Everniju komponentes ietilpst slaveno smaržu «Chanel nr.5» sastāvā.»

Botānikas ceļvedi iesaku meklēt asociācijas «Lauku ceļotājs» birojā Pārdaugavā, Kalnciema ielā 40.

 
 

«Makšķernieka dienasgrāmata»

Einārs Siliņš
«Divpadsmit», 2011

Autors ne tikai mērcē āķi dažādās ūdenstilpēs, bet jau gadiem pieraksta savus piedzīvojumus un novērojumus, kas, atšķirībā no tepat aprakstītās «Mednieku gadagrāmatas», ir inteliģenti, ar cieņu pret dabu. Šeit neatradīsi pļēgurošanas un slaktēšanas aprakstus, neviens neapsaukā dabas zinātniekus, toties publicētas sarunas ne tikai ar pieredzējušiem makšķerniekiem, bet arī zivju inspektoriem. Daudz lietišķu padomu, kurus ar interesi var palasīt pat tāds cilvēks, kam lāgā nav izprotama ilgā dirnēšana krastā, cerot noķert kādu zivi. Vismaz man bija interesanti palasīt par plekstu ķeršanas smalkumiem, jo bieži redzu makšķerniekus jūras krastā. Ar prieku lasīju interviju ar Māri Olti, un arī viņš runā par ētiku – par to, ka nekad savos TV raidījumos nerādīs «zivju ķeršanas paņēmienus, kas kaitē zivīm kā spēles dalībniecēm. Nekad nerādīšu, kā braukt vasarā ar laiviņu pa Gauju un tricināt gar pacerēm vardītes, jo tad sapals šajā upē tiks piebeigts divu nedēļu laikā. Nekad nerādīšu, kā ar gumijas tārpu varētu paņemt foreli un vēl šo to.» Māris saka, ka makšķernieks ir Dieva dota radība mājās, viņš ir jāsaprot un jāsaudzē. Iesaku «Makšķernieka dienasgrāmatu» izlasīt visām sievietēm, lai labāk izprastu savu vīrieti, kam «āķis lūpā».

 
 

«Baha ziedu terapija»

Džulians Barnards
SIA «Ziedu enerģija», 2010

Grāmata tiem, kuri zina, ka daba mums visu jau ir sagatavojusi – atliek vien pieliekties un pastiept roku. Baha ziedu terapija Latvijā pamazām kļūst aizvien populārāka. Tās pamatā ir princips organisma līdzsvarošanai izmantot tikai ziedu preparātus, kas pagatavoti saskaņā ar ārsta Edvarda Baha oriģinālajām metodēm. Ir sarakstīts daudz grāmatu par tā sauktajiem Baha ziediem, bet latviešu valodā šīs metodes piekritēji nolēmuši iztulkot vislabāko un izsmeļošāko no tām. Džulians Barnards visus iedrošina, sakot, ka Baha ziedu terapijā ikviens var kļūt par ekspertu, ja vien atrod sevī dotības analizēt augu un cilvēka emocionālo stāvokļu kopsakarības. Augu raksturs atbilst cilvēka raksturam, piemēram, ozola izturība atbilst stipra un neatlaidīga cilvēka emocionālajam stāvoklim, turpretī smalkie un savrupie cilvēki līdzinās trauslajai purva sermulītei.

Arī šī grāmata jau krietnu laiku pavada blakus manam spilvenam, izlasu nodaļu par kādu augu kā draugu un biedru, tad mierīgi laižos miegā, – pavasaris nav novēršams, atkal viss zaļos un smaržos, un varēsim ņemt no dabas ne daudz, ne maz, bet tā, lai pietiek.

Vislētāk grāmatu un daudzas citas ar Baha ziediem saistītas lietas var iegādāties SIA «Ziedu enerģija» Pārdaugavā, Dīķa ielā 44, vai tīmeklī: http://www.ziedu-energija.lv.

 
 

«Meža vakari»

Krišs Melderis
«Divpadsmit», 2010

Kad viedokļu krustugunīs esi jau apjucis un nesaproti, kam taisnība un kurš pūš miglu acīs – meža cirtēji vai dabas sargātāji –, der paņemt rokās klasiku, piemēram, «Meža vakarus», un palēnām izlasīt. Šis ir grāmatas 4.izdevums, kas veltīts mežkopja, mežu tipoloģijas pamatlicēja Kriša Meldera 130 gadu atcerei. Pirmo reizi «Meža vakari» tika nodrukāti 1932.gadā, un – kāda sakritība! – tas sarakstīts namā Rīgā, Ausekļa ielā 4, kuram iepretī tagad atrodas «Vides Vēstu» redakcija.

Interesanti, kā Krišs Melderis mežu salīdzina ar cilvēku: «It sevišķi izceļas viņa varaskāre, tieksme iekarot pasauli, pie tam vissistemātiskāko cīņu tas ved galvenokārt ar vienu no saviem daudzajiem ienaidniekiem – klajumu. Šo cīņu mežs īsteno ar divējiem paņēmieniem: ar mežmalu un pionieriem.»

«Mežam, tāpat kā cilvēkam, varas nekad nav par daudz. Aleksandrs Lielais, Romas ķeizari, Napoleons gribēja iekarot pasauli, mežs grib to pašu. Mežs ir liels faktors dabas un cilvēces dzīvē, līdz ar to tam ir daudz kaitētāju kā no dabas, tā kultūras puses. Lai cik sāpīgi nebūtu upuri, ko no meža prasa vējš, uguns, kukaiņi, slimības un citi iespaidi, tie meža eksistenci neapdraud tādā mērā, kā vislielākais dabas postītājs – cilvēks, tāpēc viņš patiesi ir pelnījis, ka to nosaucam par lielāko meža ienaidnieku un postītāju, pie tam tādu, pret kuru nav nekādu līdzekļu.»

 
 

«Mednieka gadagrāmata 2011»

«Lauku Avīze», 2010

Par «Mednieku gadagrāmatu 2010» gribēju pastāstīt jau pērn, bet draugi mani atrunāja. Taču šogad nespēju atturēties, nepastāstījusi, ar kādu informāciju apmainās Latvijas mednieki un viņu priekšstāvji. Jau pirmajā grāmatas lappusē tās veidotājs Aldis Sāvičs lepni apgalvo, ka «tieši mednieki ir tie, kas sargā medņus, nevis ar zaļo krāsu maskējušies skaļo lozungu skandētāji. Viņi jau neliek pie medņu riesta vietām slazdus plēsējiem, viņi nemeklē, kur jaunu mājvietu atraduši iztraucētie putni.» 8. lpp. Elmārs Švēde paziņo, ka Putnu direktīva ir pie vainas, ka mazumā iet skaistās, senās putnu medību tradīcijas, štrunts par putniem, nav vairs iemesla izbradāt dīķus. Vēl trakāk nogrēkojušies gulbju pētnieki, kas «ir slimīgi apmāti ar putniem un dažādiem veidiem veicina to izplatību», tāpēc vainojami cilvēka nāvē. Īpašs gadījums ir autors, kurš slēpjas aiz pseidonīma Berts Svešinieks... Bet nav jau liels noslēpums, ka tas ir ūsaina ornitologa brālis ar putnisku uzvārdu. Viņam gadagrāmatā uzticēts gods iepazīstināt ar dažādām medījamo dzīvnieku sugām. Tad nu mēs 70. lpp. uzzinām, ka nereti mednieki sivēnus nodur ar mietu, jo žēl tērēt munīciju un bail, ka nesavaino suni. Vēl autors uzskata par nepieciešamu palepoties, ka stundas ceturksni turējis bebrēnu, piespiestu ar koku, zem ūdens, bet šis palicis dzīvs, tādēļ pašaizsardzības nolūkos nācies zvēriņu nogalināt ar citām metodēm. Šie ir tikai daži piemēri, tomēr tie uzskatāmi parāda, cik vienā valstī vienā laikā ir dažādi uzskati par metodēm, kā būtu jāsadzīvo ar bioloģisko daudzveidību.

 
 

Teksts: Anitra Tooma