Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ministrs uz Aizkraukles ģimnāzijas jumta blakus saules kolektoriem.
Foto: Anitra Tooma.

Piedaloties Lielajā talkā un sakopjot jūras piekrasti.
Foto: no VARAM arhīva.

Cilvēks akvalangā ir Raimonds Vējonis. Pagājušajā gadā viņš ienira Liepājas kanālā, kas ir viens no visvairāk piesārņotajiem objektiem valstī, lai apsekotu grunti.
Foto: no VARAM arhīva.

Stādot kociņu.
Foto: no VARAM arhīva.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dubultministrs krustcelēs

Anitra Tooma


Raimondu Vējoni var apbrīnot – tik daudzus gadus atrasties politikas epicentrā un spēt saglabāt normālas attiecības ar lielāko daļu tur esošo ļaužu... Atzīšos, katrā gadu mijā pirmais tosts, ko saku, ir: «Par Raimondu!», jo – kamēr Vējonis būs savā amatā, vides un dabas aizsardzības jomā strādājošie var paļauties uz speciālista sapratni. Sarunās ar vides nozares cilvēkiem kā murgu atceramies laikus, kad Vides ministriju vadīja mednieks, ekonomists vai pasaules apceļotājs. Viegli nav, to jau zinām. Patiesībā man žēl ministra kā cilvēka, jo savas dzīves jau viņam faktiski nav – arī šī saruna notika krietni pēc viņa darba laika.


Kad pēdējo reizi tevi intervēju, tu sapņoji, ka vairs nebūsi ministra amatā un varēsi pievērsties normālai dzīvei. Bet tagad esi divkāršs ministrs – gan vides, gan pašvaldību jomās.

Jā, bija pirms pāris gadiem uznācis tāds vājuma mirklis, kad likās – esmu savu misiju pabeidzis un vides ministra amatā vairs nav jaunu mērķu, tikai rūpes par to, kā savilkt kopā galus nozares budžetā. Bet pašvaldību sfēra ir ļoti plaša, tie vairs nav tikai vides un dabas aizsardzības jautājumi, tie ir arī attīstības, plānošanas, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jautājumi, un tas ir jauns izaicinājums.

Vai tas nav labi aizmirsts vecais?

Laikā, kad 2002.gadā sāku strādāt par vides ministru, notika Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) reorganizācija. Politisku spēlīšu rezultātā iestāde tika sadalīta trīs daļās, izveidojot Reģionālās attīstības un pašvaldību ministriju un būvniecības nozari pievienojot Ekonomikas ministrijai. Pa šo laiku valsts attīstība un līdz ar to arī būvniecības nozare ir apstājusies. Apvienība «Par labu Latviju» bija pret ministriju apvienošanu – viņuprāt, tas bremzētu jelkādu valsts attīstību, jo galveno lomu spēlēšot vides aizsardzība. Nekā vairs nebūšot, visa valsts viens liels rezervāts. Bet – ja līdz šim tā nav bijis, tad arī turpmāk tā nebūs! Es gribētu pierādīt, ka vide un attīstība viena bez otras nav iespējama – ja ir saprātīgs līdzsvars, valsts vispusīgi attīstās. Ir iespējams gan saglabāt dabas vērtības, gan to, ka pašvaldības attīstās. Ja mums tas izdosies, es būšu gandarīts, ka turpinu strādāt par ministru.

Saeimas balsojums par VARAM ministru iecelt Vējoni bija apskaužams! Pat premjers nebauda tādu deputātu uzticību: visi bija par, atturējās tikai trīs apvienības «Par labu Latviju» pārstāvji.

Patiesībā arī viņiem nav pretenziju pret Vējoni kā ministru, viņi ar savu balsojumu protestēja pret abu ministriju apvienošanu. PLL ir pārliecināti, ka gan Vides ministrija, gan Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija bija jāapvieno ar Ekonomikas ministriju.

Priekšvēlēšanu laikā vērojot PLL atbalstītāju izrunāšanos televīzijā, cilvēki, kas pārstāv vides nozares, lēni sirmoja. Es divas dienas bez valodas staigāju...

Ne tikai tu biji pamatīgā diskomfortā. Priekšvēlēšanu laikā dabas aizsardzība tika pataisīta par lielāko grēkāzi un vainota it visās valsts problēmās. Es gan uzskatu, ka pie vainas ir nepareiza plānošana un tas, ka valstī nav ekonomikas politikas.

Pēdējo gadu laikā vides un dabas aizsardzība ir tā novājināta, ka tālāk vairs nav kur. Nozares cilvēki jūtas kā uz kūstoša ledus gabala!

Protams, vides aizsardzības sistēma ir novājināta, kaut gan jāatzīst, ka ne jau tikai mūsu nozare ir briesmās. Valsts pārvadei ik dienu ir jāpieņem ļoti nepopulāri lēmumi, kas skar medicīnu, izglītību, sociālos pabalstus. Katrā jomā strādā cilvēki. Mums klājas gauži, tāpēc ka arī treknajos gados vides nozari īpaši nelutināja, jo tā laika premjeri Zaļās partijas teiktajā īpaši neklausījās. Tajā pašā laikā budžeta samazināšana uz daudzām lietām un tēriņiem liek paraudzīties no cita skatu punkta. Tas iedvesmo kaut vai optimizēt iekšējos izdevumus, piemēram, centralizējot grāmatvedību, un tas pat uzlabo darba kvalitāti. Turpretī automašīnu centralizēts iepirkums tikai veicināja pārmaksāšanu, bet nu šī aplamā sistēma ir likvidēta.

Ar prieku skatos, ka daudzus Dabas aizsardzības pārvaldes kantorus apsilda ar siltumsūkņiem, vides nozares iestādēs šķiro papīru, nodod baterijas. Gribētos, lai Vides un reģionālās attīstības ministrija vēl vairāk ar savu izvēli popularizētu resursu taupīšanu un izmantotu atjaunojamos resursus.

Dabas aizsardzības pārvaldes pārveidošana un optimizācija uzskatāmi parāda, kā, prasmīgi saimniekojot, var strādāt labāk arī ar mazākiem līdzekļiem. Turklāt tagad tiek līdzvērtīgi uzraudzītas visas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, nevis tikai rezervāti un nacionālie parki. Un daudzi vidējā līmeņa pārvaldes darbinieki tagad pelna nevis mazāk, bet pat vairāk! Ir palikuši vislabākie profesionāļi, un viņi ir motivēti strādāt efektīvāk.

Runājot par siltumsūkņiem un citām tehnoloģijām, protams, ka Vides ministrija jau gadiem atbalsta atjaunojamo energoresursu attīstību valstī, tātad mūsu pienākums ir attīstīt šādus projektus arī pašu iestādēs. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta birojs ar skaisti atjaunotu ēku, kur ierīkots siltumsūknis, ir klasisks piemērs tam, kā jāstrādā zaļi. Turklāt Ziemeļvidzemes reģions ir ļoti progresīvs, jo Salacgrīvas novads ir zaļi domājoša un progresīva pašvaldība, kas domā, kā ieviest dažādus projektus. Gan biomasas izmantošana, gan saules un vēja enerģija, gan – pats jaunākais – jūras siltumsūknis skolas un bērnudārza apsildīšanai! Šādi pilotprojekti mudina arī citas pašvaldības mācīties, kā kļūt energoneatkarīgām. Un tieši energoneatkarība ir galvenais, pēc kā jātiecas.

Tāpēc, izmantojot Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansējumu, krietnu naudas plūsmu novirzām ne tikai pašvaldību un izglītības iestāžu ēku siltināšanai, bet nozīmīgu daļu – 27 miljonus latu – arī attīstībai. Tagad gan pašvaldībām, gan komersantiem ir iespēja pieteikties uz finansiālu atbalstu atjaunojamo energoresursu ieviešanai, piemēram, saules, vēja, biomasas enerģijas ražošanas iekārtu iegādei, lai mēs kļūtu energoneatkarīgāki. Visu laiku iedzīvotāji sūdzas, ka valsts neatbalsta mājsaimniecības, tikai palielina nodokļus. Tad nu ir pienākusi reize, kad esam atvēlējuši 11 miljonus latu, lai varētu attīstīt projektus, kur privātīpašumos izmanto atjaunojamos energoresursus. Par šo naudu gandrīz divos tūkstošos saimniecību varēs ierīkot saules kolektorus, siltumsūkņus, vēja rotorus, nomainīt apkures sistēmu biomasas kurināšanai.

Bet tā ir ļoti smaga nauda: viss jāveic par savu naudu un tikai tad, ja viss ir pareizi, solītie 50% tiek atmaksāti. Tas laikam tāpēc, ka mēs neuzticamies cilvēkiem...

Šī būs pirmā tāda veida valsts un iedzīvotāju sadarbība. Ik pa laikam pieredzēts, kā pie finansējuma tiek arī negodīgi cilvēki, un tas grauj uzticību visiem. Vienmēr ir jāuzmanās, turklāt šāda veida projekti nav lēti. Diemžēl izsekot līdzi legāliem un nelegāliem cilvēku ienākumiem mēs nevaram, ja jau pat VID to lāgā nespēj. Iedosim lielu naudu avansā, bet cilvēks aizmuks uz citu valsti, un visi gali ūdenī, – tā riskēt mēs arī nevaram. Taču, ja cilvēks godprātīgi izpildīs visas projekta prasības, tad maksimāli var atgūt septiņus tūkstošus latu.

Krievija sola mums lētāku gāzi... Vai tas nekavēs atjaunojamo energoresursu ieviešanu?

Šis līgums tika noslēgts tikai uz vienu gadu. Un kas būs pēc tam? Varbūt gāzes cena celsies par 30-40%, to diemžēl mēs nevaram zināt. Es uzskatu, ka Latvijā ir aplama nodokļu politika – patiesībā gāzei būtu jāpiemēro PVN pamatlikme, t.i., 22%, bet atjaunojamajiem energoresursiem – pazeminātā PVN likme. Tā mēs sekmētu to, ka pašvaldības un iedzīvotāji būtu ieinteresēti izmantot lētākus un zaļākus enerģijas veidus. Labi vismaz, ka labots Saeimas nakts balsojumā pieņemtais aplamais lēmums piemērot malkai lielo PVN, bet gāzei palika 10%. Par atjaunojamo energoresursu plašu ieviešanu mēs varēsim runāt tikai pie diviem nosacījumiem: ja ir vai nu Eiropas, vai Klimata instrumenta vai kādu citu fondu atbalsts; otrs – ja tiek radīta atbilstoša nodokļu politika, piemēram, PVN atšķirības, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides tad, ja renovē īpašumus, lai izmantotu atjaunojamos resursus. Taču šajā jomā grūti panākt vienprātību ar Finanšu ministriju, jo viņi visu laiku rēķina, par cik tūkstošiem latu mazāk ienāks valsts budžetā, un, ja ir aizdomas, ka mazināsies nodokļu ieņēmumi, šādas idejas netiek atbalstītas.

Apmeklējot dažādus Klimata instrumenta ieviešanas seminārus, jūtu, ka cilvēki noskaņoti diezgan skeptiski: ja valsts mums labi piemaksās, mēs kaut ko darīsim, bet, ja nekļūsim turīgāki rīt ap pusdienlaiku, mums to nevajag!

Man gan šķiet, ka nav tik traki. Vismaz pašvaldībās ieviest KPFI projektus ir ļoti izdevīgi, mēs maksājam līdz 50% naudas avansā. Arī uzņēmējiem pēc viņu pieprasījuma maksājam avansu. Tikai iedzīvotājiem kā jauniem, nepārbaudītiem sadarbības partneriem ir stingrāki nosacījumi.

Vai tu pats nesapņo iegādāties hibrīdauto?

Sapņoju gan. Taču šādi auto diemžēl ir krietni dārgāki nekā tradicionālie, kaut autoindustrija ļoti attīsta hibrīdauto vai bezizmešu auto tehnoloģijas. Domāju, ka šis būs pavērsiena gads, kad daudzas autoražotāju kompānijas laidīs tirgū gan elektroautomobiļus, gan hibrīdauto un citus.

Esmu braucis ar Toyota Prius, ar Saab, ko darbina ar etilspirtu, – nejutu atšķirību. Esmu braucis ar BMW, kam ūdeņraža dzinējs. Esmu braucis arī ar Mitsubishi elektromobili, tur grūtāk pierast, ka auto nerūc, bet laba iespēja, kā pārvietoties īsus maršrutus pa pilsētu.

Ir valstis, kas videi draudzīga auto pircējiem dod nodokļu atlaides.

Latvijas Finanšu ministrija diemžēl rēķina katru neieņemto latu un uz zaļo ieceru atbalstu ir ļoti kūtra. Absurds: jo vairāk piesārņojam vidi un lietojam fosilo degvielu, jo valsts budžetam labāk.

Un, jo vairāk dzers un pīpēs, jo pilnāka kase būs.

Jā, tā nu ir. Bet mēs pašlaik runājam ar Rīgas Domi, ka jārada galvaspilsētā kaut nelielas, bet tomēr kaut kādas priekšrocības videi draudzīgiem auto. Piemēram, atļaujot autostāvvietās tos novietot bez maksas vai ar atlaidēm. Tas būtu solis pretī tam, kā radīt mehānismus, lai cilvēki izvēlētos videi draudzīgus auto. Veidojot šā gada budžetu, pēc mana ierosinājuma slavenajā auto nodoklī tika iestrādāts tas, ka par elektroauto nav jāmaksā vispār nekāds nodoklis.

Pērn tev bija iespēja tikties ar Krievijas premjeru jau krietni pirms Valsts prezidenta.

Protams, tas ir liels gods, ka man bija iespēja tikties ar Krievijas premjeru Putina kungu. Biju uzaicināts uz starptautisku ūdens jautājumiem veltītu konferenci. Mēs runājām par vides jautājumiem, par tolaik gadiem buksējošo līgumu, kas tagad noslēgts, – par Latvijas un Krievijas sadarbību vides jomā. Neatrisināts palicis vēl sadarbības līgums starp Latviju, Baltkrieviju un Krieviju par Daugavas un Zapadnaja Dvinas baseina aizsardzību. Tagad šeit kā jauns sadarbības partneris parādījusies Eiropas Komisija, un tā ar savām birokrātiskajām procedūrām būtiski sarežģī daudzas lietas vai vienkārši visu nobremzē uz gadiem. Protams, mēs runājām arī par citām tēmām, piemēram, Latvijas un Krievijas sadarbību ekonomikas jautājumos, un es varu teikt, ka Putins ir ļoti labi informēts par situāciju mūsu valstī.

Tikšanās ar lielvalstu vadītājiem – tā ir goda lieta. Jo īpaši ar tiem, kuri nosaka procesus pasaulē. Tā kā ilgstoši esmu ministra amatā, man ir bijusi iespēja tikties ar ļoti daudzām augstām amatpersonām. Esmu runājis arī ar Merkeles kundzi, ar Obamu ANO konferencē Ņujorkā, ar Eiropas valstu vadītājiem tikties iznāk biežāk, un katra tikšanās ir jauna pieredze un zināšanas.

Vai citās valstīs arī valda uzskats, ka vides un dabas aizsardzība kavē ekonomikas attīstību?

Pretrunas starp attīstību un dabas saglabāšanu pastāv visās valstīs. Bet ES šīs lietas regulē pietiekami stingri, un visas tās valstis, kas savu ekonomisko attīstību grib veidot, ignorējot dabas aizsardzības intereses, tiesas prāvās ir zaudējušas. Neviena valsts šajā jomā nav vinnējusi Eiropas Komisiju! Mēs taču neiznīcinām ne kultūras pieminekļus, ne baznīcas, ne cilvēkus tikai tādēļ, ka tie nav izdevīgi ražošanai. Nevienam pat prātā neienāk spridzināt baznīcas, lai to vietā celtu rūpnīcas. Skumji, ka pret cilvēku radītajām vērtībām mēs esam saudzīgāki nekā pret dabas vērtībām.

Tad jau tehnokrāti nevar cerēt, ka ES mīkstinās vides un dabas aizsardzības prasības?

Nē, nekas par to neliecina. Tiks vienkāršotas birokrātiskās procedūras, un, manuprāt, tas ir pareizi. Kāda jēga aprakstīt centneru papīra, lai izdotu vienu atļauju, ja visu var izdarīt daudz vienkāršāk?

Skatoties uz jauno finanšu politiku, kādu EK grib ieviest 2014. – 2020. gadam, redzams, ka visu fondu vadlīnijās mēģina likt prasību par to, lai jebkuras naudas piešķiršana tiktu skatīta arī caur vides aizsardzības prizmu. Ir ideja samazināt maksājumus zemniekiem un naudu novirzīt, lai saglabātu lauku ainavas un dabas vērtības. Tas pats plānots arī investīciju un infrastruktūras attīstības jomās. Vai tas izdosies, redzēsim... Lauksaimniecības jomā Latvija, tāpat kā lielākā daļa citu valstu, ir pret, bet es ceru, ka gan jau visi vienosies.

Kurš tad no Latvijas iebilst pret dabas saglabāšanu? Droši vien Zemkopības, nevis Vides ministrija.

Jā, bet Zemkopības ministrijas viedoklis saskan ar kopējo valdības politiku, proti, nauda jāpiešķir zemniekiem. Tā jau ir – Latvijas zemnieki, salīdzinot ar citu valstu zemniekiem, iepriekšējā laika periodā bija būtiski apdalīti, tā ka sākumā būtu jāpanāk lielāks atbalsts tiem zemniekiem, kuri iepriekšējā periodā saņēma mazāk. Taču man liekas, ka tas neizdosies.

Atceros cīņas ap klimata un enerģētikas paketi, ko virzīja Piebalga kungs, un arī toreiz Latvija iebilda, domājot, ko tad mēs tur varam un tas nav izdevīgi «Latvenergo» un citiem. Finālā mēs dzīvojam pēc jaunajiem enerģētikas virzieniem un nesūdzamies. Gan jau tiks panākts kompromiss arī ar lauksaimniekiem, un vides komponente būs nozīmīga.

Izrādās, ka Latvija nekad nav maksājusi nevienu soda naudu par pārkāpumiem pret dabu. Vai šobrīd neatrodamies tiesas priekštelpā?

Mēs esam ļoti tuvu, un tas būs par to, ka neesam līdz galam precīzi izveidojuši īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT). Mums ir jāpaplašina 28 aizsargājamās teritorijas, par to ierosināta pārkāpumu procedūra, izvairīties nevarēsim, jo pašvaldību pretestība noteikt lielākas ĪADT ir pieaugusi un grūti kaut ko jaunu izveidot. Mūsuprāt, pašlaik ĪADT apjoms ir pietiekams, lai nodrošinātu direktīvu izpildi Latvijā, bet EK tam nepiekrīt. Protams, ja es abstrahējos un skatos kā biologs kaut vai uz Liepājas ezeru, tad nevar vienu ezera stūri neiekļaut dabas parka teritorijā, jo ezers ir viena vesela ekosistēma. Līdzīgi ir ar purviem. Piemēram, daļā purva notiek kūdras ieguve, un nav loģiski to iekļaut aizsargājamā dabas teritorijā, bet neizstrādātā daļa ir nozīmīga putnu migrācijas vieta, tāpēc ir īpaši aizsargājama.

Kā Eiropa zina, ka kāda teritorija varētu būt lielāka? Vai tad viņi slepus apstaigā mūsu purvus un ezerus?

EK ir daudz sadarbības partneru – gan starptautiskas, gan nacionālas zinātnieku organizācijas, un konkrētajā gadījumā informācija nākusi no starptautiskās ornitoloģijas biedrības datu bāzes, kur noteiktas putnu migrācijas teritorijas. Dati tika sniegti jau sen – tad, kad Latvija vēl nemaz nebija ES dalībvalsts. Tos sniedz gan ornitologi, gan botāniķi, tātad šī informācija ir zinātniski pamatota. Tas nav tā kā ar vēja parkiem Ventspils pusē, kad tiek nodibināta viltus ornitologu biedrība, kas apgalvo, ka vēja parka teritorijā putni nelido un nekad nav lidojuši.

Mēs visas šīs vietas zinājām, bet mēģinājām neiekļaut platības, kas liekas neloģiskas, piemēram, peldvietu vai degradētu teritoriju, kur, iespējams, tas putns reiz ir bijis, bet nu gadiem vairs nav redzēts. Līdzīgas problēmas ir ar jūras teritorijām.

Kas ir lētāk – noteikt plašāku aizsargājamu teritoriju vai samaksāt sodu?

Kā tad to var noteikt? Neviens taču nepadzīs cilvēkus no peldvietām vai neaizliegs kuģiem braukt caur Irbes jūras šaurumu un neteiks, ka nedrīkst padziļināt kuģu ceļu! Tikai jāievēro noteiktas dabas aizsardzības prasības. Bailēm lielas acis! Protams, gadās arī strīdi, pārspīlējumi un pārpratumi starp pašvaldību un dabas aizsardzības plāna sagatavotājiem – kā Ogres ielejas vai Gaiziņkalna gadījumā. •