Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļais sūtnis

Anitra Tooma;
foto no Ingmāra Līdakas personīgā arhīva


Ingmārs Līdaka ir labi pazīstams ne tikai zaļajās aprindās, jo diez vai visā Latvijā atradīsies kāds, kurš nekad neko nebūtu par viņu dzirdējis. Kā zaļais misionārs viņš kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās un tika ievēlēts – varētu teikt, loģiski, jo tautai taču patīk vienkārši un komunikabli puiši, kas bieži redzami TV. Ko gan zooloģiskā dārza informācijas daļas vadītājs var izdarīt politikā? 10. Saeimas vēlēšanu rezultāti droši vien pārsteidza daudzus: Ingmārs Līdaka Zaļo un zemnieku savienības sarakstā ieguva visvairāk punktu – 72 858 (17 524 plusi, 3575 mīnusi)! Salīdzinājumam: vis-vis-vispopulārākais Valdis Dombrovskis tai pašā Vidzemes apgabalā, kur startēja Ingmārs, ieguva 186 tūkstošus punktu...

Intervija ar Ingmāru notika, kā smejos, viņa dabiskajā biotopā – Rīgas zooloģiskajā dārzā, uz soliņa pie roņu baseina. Un, lai mēs nepazaudētu saikni ar realitāti, pie reizes arī pamatīgi lija. Kad staigāju pa zooloģisko dārzu vai Līgatnes dabas takām, reizēm prātoju, kāda gan misija ir būros un aplokos iesprostotajiem dzīvniekiem... Man šķiet, ka tāda pati kā Ingmāram – viņi ir savas sugas sūtņi, kas cilvēkiem dod iespēju labāk iepazīt tos, kuri dzīvo savu dabisko dzīvi.


Kā tu domā, vai Saeimā vari zaļās lietas labad ko izdarīt?

Matemātika ir ļoti vienkārša: šajā sasaukumā uz simt cilvēkiem ir trīs Zaļās partijas biedri: Kārlis Seržants, Iveta Grigule un es. Ceturtais zaļais, kas tika ievēlēts, ir vides ministrs Raimonds Vējonis. Te skaidri redzama proporcija. Visu izdarīt mēs nevaram, bet tas tik un tā ir vairāk nekā nekas.

Vai citās partijās ir zaļi domājoši cilvēki?

Noteikti! Pirmie, kas nāk prātā, ir Ilma Čepāne un Dzintars Zaķis. Prātīgi domājošu cilvēku jau netrūkst, nelaime vien tā, ka pēdējā laikā aizvien uzstājīgāk vides aizsardzību pretnostata ekonomiskajai attīstībai. Kaut vai strīds par Irbes šauruma statusu... Dažiem ir izdevīgi savu neprasmi domāt attaisnot ar šķēršļiem, kurus radījuši zaļie. Irbes šaurums ir aizsargājama «Natura 2000» teritorija, bet nupat Tautsaimniecības komisijā, pateicoties tā sauktajam AŠ spiedienam, tika aizkavētas izmaiņas sugu un biotopu aizsardzības likumā. Ministru kabineta noteikumos kuģu ceļiem, pludmales joslai, ostu teritorijām nav iecerēti nekādi būtiski ierobežojumi, un, iespējams, ka ūdensputniem Irbes šaurums tik ļoti patīk tāpēc, ka tur kuģu kustības dēļ vienmēr ir neaizsalusi ūdens josla. Tas ir svarīgi kaut tam pašam kākaulim, lai viņš varētu pārziemot. Man šķiet, ka oponenti nevis vienkārši nesaprot, bet viņiem ir izdevīgi nesaprast.

Pēc dažām priekšvēlēšanu laika diskusijām zaļie staigāja kā bez valodas. Kā tu vērtē nicīgo attieksmi pret dabas aizsardzību, ko, ērti izgāzušies krēslos, priekšvēlēšanu diskusijās pauda tie, kuri izliekas par eliti? Kaut pēcāk izrādījās, ka daudzi jau zināja, ka ir bankrota priekšā...

Priekšvēlēšanu laikā ir izdevīgi būt skarbam, demonstrēt pragmatiskus uzskatus, jo valsts maka tukšuma un bezdarba apstākļos cilvēki kāri tver ikkatru traku ideju un notic apgalvojumiem, ka visu nelaimju iemesls ir tas, ka Latvijā pārāk centīgi pilda Eiropas noteikumus, grib visus mežus pārtaisīt par rezervātiem... Bet viņi neanalizē, cik šie argumenti ir patiesi. Un tad parādās raksti par to, cik nejēdzīgi daudz koksnes sapūst mežā, kā Ķemeru purva dēļ applūst pilsētas centrs... Daudzi saka, ka gribētu attīstīt biznesu piekrastes teritorijā, bet viņiem to neļauj, – kā lai nesunī vides aizsardzību? Patiesībā lielākā daļa tikai grib uzbūvēt vasarnīcu, taču no tās pašvaldībai un vietējiem iedzīvotājiem nav nekāda labuma – nav ne jaunu darba vietu, ne būtiska nodokļu pienesuma. Bet, ja kāds arī gribēs tur attīstīt tūrismu, vietas vairs nav. Viss piebūvēts ar divus mēnešus gadā apdzīvotām dāčām.

Un patiesībā daudzviet laukos ir kvalificētu darba roku trūkums, nav neviena, kas strādātu, kaut teorētiski ir milzīgs bezdarbs. Vieglāk mest akmeņus valdības dārziņā, nevis pārstāt dzert un slinkot.

Tu esi varonīgs cilvēks – zinot, kā tiek kritizēta Saeima, tu tomēr jau otro reizi kandidēji vēlēšanās un ar pārliecinošu balsu pārsvaru tiki ievēlēts.

Protams, nav patīkami lauzties uz darbu cauri dusmīgu cilvēku pūlim, kur visi tevi pazīst un sunī. Bet tad, kad aizbraucu pie cilvēkiem uz laukiem, prieks, ka viņi tik atsaucīgi sagaida un, kad izrunājamies, dzirdu daudz labu vārdu. Protams, ja es saņemtu tikai lamas un nicinājumu, tad nebūtu vērts iet politikā un mēģināt ko izdarīt vides un dabas aizsardzības jomā.

Nesen Latvijas Radio veica «izmeklēšanu», vai jaunievēlētie deputāti atbild uz jautājumiem. Tu biji vienīgais, kas zemniekam atbildēja...

O, tur ir īpašs stāsts! Tikko mums nomainīja datorus, un tagad es pie e-pastiem tieku kādu 5 minūšu laikā. Pirms tam, lai ieslēgtu arhaisko datoru, bija jātērē apmēram 15 minūtes! Laikam bailēs no sabiedrības dusmām, kā «paēdušie runči» šķērdē tautas naudu, datori bija patiesi aizvēsturiski, vecākus neesmu redzējis. Tāpēc e-pastu lasīšana ātrāk veicās mājās, nevis darbā.

Un dators nebūt nav mans labākais draugs – ir dienas, kad es vispār pie tā nepieeju. Šoreiz tā laikam bija sagadīšanās, ka varēju atbildēt nekavējoties. Es gan sakarīgas vēstules parasti neignorēju: uz kuriem jautājumiem spēju atbildēt, atbildu, citiem iesaku, kur meklēt atbildi. Es uzskatu, ka labāk uzreiz atzīt savu nezināšanu, nekā izlikties gudrākam nekā esi. Taču ir dienas, kad nesaņemu vispār nevienu jēdzīgu vēstuli. Ir grafomāni, ir pilnmēness skartie, un jaunam deputātam paiet kāds mēnesis, kamēr viņš aptver, kas ir kas. Ir tādi rakstītāji, par kuriem pieredzējušākie kolēģi brīdina: «Tikai nemēģini viņam atbildēt, tad ar tevi būs cauri! Katru dienu saņemsi divas trīs garas, nesakarīgas vēstules!»

Mjā, ja cilvēks, kurš nestāv tuvu valdošajām aprindām, grib ko panākt, viņš nonāk gandrīz trakā statusā, tāpēc «normālais» latvietis nepīkst vispār – ja nu vienīgi komentāros tīmeklī. Vai neesam pārāk bailīgi?

Es kā biologs gribu atgādināt, kāda bija latviešu genofonda selekcija, – pēc lielajām izsūtīšanām mums visvairāk trūkst saimnieku un vadītāju, mēs esam labi vietnieki, palīgi, āmura turētāji. Es arī tāds esmu, jo uzskatu, ka neesmu radīts priekšniekošanai.

Par vides ministru nekad neiesi?

Nekad! Es zinu, ko varu, zinu – ko nevaru. Būt par administratoru un darboties ar dokumentu kaudzēm nav ne mans aicinājums, ne talants. Es labāk esmu plecs, uz kura atspiesties. Bet man žēl, ka Latvijā ir tik maz uzņēmīgu saimniekotāju. Visi sūrojas, ka valsts nedod darbu. Bet valstij tas nemaz nav jādara! Turklāt sabiedrība pieprasa, lai tiek samazinātas darbavietas valsts sektorā. Tātad – darbu var iedot tikai cits citam. Diemžēl darba pieprasītāju ir ļoti daudz, bet maz ir tādu, kas gribētu un spētu darbu dot.

Bet valsts ir uzcēlusi tādus šķēršļus uzņēmējdarbībai, ka rokas nolaižas!

Valsts vara sastāv no mūsu pašu cilvēkiem, ikviens no mums pilnīgi noteikti pazīst kādu, kurš strādā valsts pārvaldē. Brīžam vieglāk ierēdņus pie prāta vest ģimenē vai draugu un klases biedru saietā.

Tevi arī draugi mēģina vest pie prāta?

Protams! Bet man liekas, ka ierēdņi ir bijuši spiesti uzbūvēt sev apkārt šo žogu, jo vārds «ierēdnis» Latvijā nez kāpēc skan nicinoši. Viņi par to pārdzīvo, tāpēc savus žogus ļoti sargā. Absurdi, ka lielākā daļa ierēdņu amatu vietu radītas citu ierēdņu kontrolei – tas ir kontrolieru kontrolēšanas mehānisms. Dažreiz man šķiet, ka valstij būtu mazāka skāde, ja uzpasējamais kaut ko nozagtu, nevis uzturēt lērumu kontroles institūciju, izstrādāt dažādus likumus, noteikumus, pierakstīt kaudzēm dokumentu. Ja valsts kontroles atzinumā rakstīts, ka kādas valsts iestādes kvalitatīvu darbu bremzē, teiksim, 23 normatīvo aktu trūkums, tad mati saceļas stāvus. Lai visus šos papīrus radītu, strādās daudzi jo daudzi ierēdņi, kādam at-skaites būs jāpārbauda, un beigu galā iznāk, ka lielākā daļa ierēdņu strādā paši sev. Un tieši pati sabiedrība pieprasa šādu neuzticēšanos. Otrs ir tas, kā dažā institūcijā notiek kvalifikācijas vērtēšana, proti, ierēdņa darba rezultātus vērtē skaitļos: cik protokolu sastādīts, cik soda naudas uzrēķināts... Ko gan var gaidīt no amatpersonas, ja tās lietderības koeficentu rēķina tikai no tā, cik pārkāpumu viņš ir atradis, nevis – cik pilsoņiem palīdzējis strādāt, ievērojot likumu!

Bet vides aizsardzības jomā inspektoru ir tik maz, ka tālāk vairs nav kur, apsekojamās teritorijas milzīgas, algas niecīgas, degvielas limits minimāls. Šis darbs jau vairs nav godprātīgi paveicams!

Protams! Turklāt, ja inspektors aiztur pārkāpēju, viņam jāsaraksta papīru kaudze, vēl vairāk – ja viņš kļūdīsies kaut vienā jēdzienā vai komatā, izdarīgs pārkāpējs šo sodu tiesā apstrīdēs un vēl panāks, ka viņam atvainojas!

Ja kaut ko plāno samazināt sociālajā, kultūras vai izglītības jomā, cilvēki jūt, ka tiek aizskartas viņu intereses un pretojas, bet vides joma klusi cer uz sabiedrības veselo saprātu un pašsaglabāšanās instinktu. Un arī šajā gadu mijā šīs nozares cilvēki nemaz nezina, kā dzīvos tālāk.

Dzīvos slikti, jo tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka galvenais arī turpmāk būs stabilizēt ekonomiku. Šim mērķim vides un dabas aizsardzība nereti traucē. Ja pretnostatīsim veselības un vides aizsardzības jomu, daudzi teiks, ka vide var pagaidīt. Kaut dzīvošana piesārņotā vidē nevienam veselību nebūt neveicina.

Jau pāris gadu notiek aktīvi mēģinājumi likvidēt Vides ministriju. Tas, ka tā vēl joprojām pastāv, panākts ar milzu pūlēm. Ja Zaļā partija nebūtu ZZS frakcijā, savukārt ZZS frakcija Saeimā un valdībā, es galvoju – Vides ministrija jau sen būtu apvienota ar Ekonomikas ministriju un joma diskriminēta pilnībā! Bet ministrija ir, un tagad galvenais – par spīti grūtiem laikiem, saglabāt pieredzējušo speciālistu kodolu, lai brīdī, kad atkal varēsim brīvāk elpot, būtu mugurkauls, ap kuru to skeletu veidot tālāk. Bet milzīgā štatu samazināšana, ko piedzīvojām pērn, bija baiga.

Nesen pavīdēja doma, ka, lai mazinātu budžeta deficītu, šo to varētu ietaupīt uz vides izglītības rēķina. Tās ir baumas vai patiesība?

Stāsts ir vienkāršs: Vides ministrija, kuru Raimonds Vējonis vada gadus astoņus, auditu un strukturālās reformas veica jau krietni pirms tam, kad to pērn krīzes iespaidā pieprasīja valdība. Te apstiprinās krievu teiciens, ka jebkura iniciatīva ir sodāma. Mums jau vairs nebija nekā, ko samazināt! Vides ministrija ir vienīgā, kas dažas institūcijas ir pārcēlusi ārpus Rīgas, turklāt faktiski visas iestādes atrodas valsts ēkās. Tas, cik viegli Siguldā klājas Dabas aizsardzības pārvaldei un klientiem, ir cits jautājums. Mums vairs nav, ko reformēt.

Bet nāksies...

Grūti teikt... Es ceru uz Vides ministrijas rūdījumu. Tur sen nav mainījušies vadošie kadri, un viņi ļoti labi pārzina savu nozari un sargā savus speciālistus. Tāpat sargā arī pamatfunkcijas, kuras nedrīkst zaudēt.

Es ceru, ka nicinātās Eiropas stingrās dabas un vides aizsardzības prasības liegs rīkoties tuvredzīgi.

Slikti ir tas, ka Latvija vēl nekad par pārkāpumiem pret dabu un vidi nav maksājusi nevienu sodu!

Kas tur slikts?

Cilvēki taču parasti mācās tikai no savām kļūdām. Mums pārmet, ka aizsargājam dabu centīgāk, nekā Eiropa iesaka, – tur nu gan es nevaru piekrist. Ja mēs kaut reizi dabūtu pērienu no Eiropas un samaksātu dažus miljonus par kādu iznīcinātu aizsargājamu teritoriju vai pieļautu piesārņojumu, tad varbūt attieksme mainītos.

Man tomēr žēl, ka ornitologi tik nikni protestē pret vēja parkiem.

Cik zinu, tad nemaz tik ļoti viņi neprotestē. Vienkārši putnu pētnieki paģēr godīgus spēles noteikumus. Ventspils apkaimē, lai panāktu atļauju būvēt vēja parku dzērvju migrācijas vietā, paši uzņēmēji nodibināja savu ornitologu biedrību, kurai pasūtīja slēdzienu. Zaļie nav pret attīstību, taču kaitēt putniem arī neļaus.

Tev patīk strādāt Saeimā?

Protams, ka ne! Taču saprotu, ka daudzus Zaļās partijas cilvēkus, kas noteikti daudz profesionālāk varētu veidot likumus un noteikumus, tauta nepazīst un neievēl. Kaut vai izcilā atkritumu apsaimniekošanas jomas speciāliste Rūta Bendere, – viņa jau kuru reizi kandidē, bet vajadzīgo balsu skaitu neiegūst tāpēc, ka mūsu vēlētājs ir gatavs balsot vien par tiem, kurus zina un pazīst no masu medijiem. Ja tiktu ievēlēti tie cilvēki, kas ir kā radīti darbam Saeimā un zaļās idejas pārstāvēšanai politiskajā jomā, es laimīgs turpinātu strādātu zooloģiskajā dārzā un ietu filmēt dabā.

Tagad par savu sūtību uzskatu meklēt kompromisus, savest kopā un samierināt idejiskos pretiniekus. Kaut vai jaunais Meža likums... Tur ir tik daudz problēmu un radikālisma no abām pusēm! Šogad esmu daudz braukājis pa Latviju un ticies ar meža nozares cilvēkiem; es saprotu, ka arī viņi ir patrioti un arī dabas aizsardzības speciālisti ir pieļāvuši kļūdas, ko nevēlas atzīt. Lielākoties tās ir cilvēcisku attiecību kļūdas. Es gribētu, lai šis likums neapmierina nevienu! – Tikai tad likums ir labs. Es jau esmu panācis un arī turpmāk rūpēšos, lai Meža likuma apspriešanā būtu vienlīdz plaši pārstāvētas abas puses.

Tu neesi biologu lobijs – viņi taču uzskata, ka cirsmas ir pārāk milzīgas un kailcirtes skaužamas?

Hmm, milzīgās cirsmas... Bieži vien, aizbraucot uz vietu, par kuru esmu saņēmis sūdzību, ka tur ir pārāk liels izcirtums, es ieraugu šā gada cirsmu, mazliet tālāk ir, teiksim, trīsgadīga priežu jaunaudze, tālāk – septiņgadīgi priežu stādījumi, bet vizuāli, uzmetot aci garāmbraucot, nespeciālistam šķiet, ka tā ir milzonīga cirsma. Te galvenā problēma ir tā, ka cilvēki atsakās ar kokiem apaugušas platības uztvert divējādi – līdzīgi kā pļavu un rapšu lauku, proti, viens ir dabīgs mežs, otrs – koksnes audzēšanas plantācija. No bioloģiskās daudzveidības viedokļa stādītās monokultūras ir diezgan nabadzīgas un citu sugu dzīvei maznozīmīgas. Plantācijas uzdevums ir ražot skābekli un koksni, bet – jo intensīvāk apsaimnieko šīs platības, jo stingrāk jāaizsargā vietas, kas patiesi ir meži.

Ornitologs Uģis Bergmanis min daudzus gadījumus, kad mežinieki mierīgi nocērt koku, kurā ligzdo mazie ērgļi...

Protams, tā gadās. Bet tajā pašā laikā esmu bijis vietā, kur mežsargs ir neizpratnē, kāpēc ornitologi paģērējuši izveidot nepamatotu plānojumu mikroliegumam, piemēram, meža balodim, un solās nekad vairs neteikt, ka viņa pārzinātajā mežā ligzdo kāds aizsargājams putns. Jo esot atbraucis dabas eksperts un iezīmējis liegumā ne tikai pieaugušu mežu, bet par neaizskaramu pasludinājis arī jaunaudzi! Kur loģika? Tagad vairs pat rudenī nedrīkst kopt stādījumu? Bet eksperts skaidri un gaiši atbild: tas tev par to, ka laikus neziņoji!

Tev atliek laiks arī filmēšanai?

Sižetus «Dabas grāmatai» joprojām taisu, kaut nezinu, vai nākamgad tāda pārraide būs, jo naudas nav un nav pat, kam prasīt.

Pat tu neko nevari «izsist»?

Ja es nebūtu tieši iesaistījies politikā, varbūt varētu mēģināt...

Citi var, tu nevari?

Drīzāk – citi prot, es neprotu. Bet dabā es eju bieži, citādi nevaru panākt harmoniju sevī. Ja man ap desmitiem sākas darbs Saeimā, tad ap septiņiem es ar tramvaju atbraucu uz zoodārzu, izstaigāju teritoriju, parunājos ar cilvēkiem un dodos uz Saeimu. Vakarā rīkojos līdzīgi.

Tu brauc ar tramvaju?

Jā, es taču Brasā dzīvoju, visu var izbraukāt ar 11. tramvaju.

Joprojām dzīvo īrētajā dzīvoklītī?

Jā! Kā es varu uzdrošināties kaut ko nopirkt, ja man nav nekādas drošības par nākotni? Saeimā, es zinu, ka strādāšu četrus gadus, un kas pēc tam? Bet es nesūdzos, citam vēl novembrī apkures sezona nav sākusies, man atliek vien iekurināt ar malku krāsni. Turklāt malka man nav jāpērk, pats sagādāju.

Un tu joprojām brauc ar vecu mašīnu?

Nē, mašīna man ir pajauna – 2002. gada, absolūti nezaļa, jo džips. Pats jau lādos, cik tas neekonomiski, bet citādi netieku iekšā lauku mājās Vecumniekos, kur dzīvo vecāki. Tēvam un mātei ir vairāk nekā astoņdesmit gadu, un man tur jāspēj iebraukt, kad vajag, nevis tad, kad ir nožuvis ceļš.

Tu bieži esi manāms arī sociālajā portālā «Draugiem.lv», spēlītes gan nespēlē. Tu biji viens no daudzajiem, kas man pārsūtīja aicinājumu balsot par Dmitrija Boiko ziemeļu gulbju izpētes projektu. Nekad nebiju domājusi, ka dabas projekti konkurēs ar vaļasprieku iecerēm.

Viss ir atkarīgs no cilvēka, un Dima ir enerģijas bumba! Viņš uz vietas nevar nosēdēt un meklē jelkādu iespēju turpināt pētījumu. Tikai tāpēc šis projekts turas. Daudzas labas ieceres izplēn, jo par tām necīnās tik azartiski. Citi gaida, domājot, ka viņiem pienākas. No Dimas es nekad neko tādu neesmu dzirdējis. Ja viņu izmet pa durvīm, viņš kāpj pa logu, ja arī tad izmet, rāpjas pa skursteni. Tādus cilvēkus ir grēks neatbalstīt, arī es esmu iedevis kādus 50 latus, lai var nopirkt gredzenus.

Uz tālām zemēm vēl esi braucis?

Diemžēl ne, mans pēdējais brauciens bija pirms gadiem trim uz Jaungvineju.

Ko interesantu esi atradis Latvijā?

Es nevaru apstāties, un, pat ja man nebūs TV raidījuma, tas nekavēs mani doties dabā un filmēt. Nu jau pienācis laiks, ka daudzi man zvana kā tādam čekas priekšniekam pa visu Latviju un ziņo. Nupat no Kārķiem zvanīja: «Ingmār, mums te pa centru staigā mednis!» Bet Kārķi ir tālu, aiz Strenčiem, – aizbraucu, tik tiešām staigā! Sašauts spārnā, cilvēki riņķī... Sagājām skolas zālē, stāstīju visiem par medņiem. Vēl man ir aģenti no Raunas, kas atrada vakarlēpju ligzdas. Tas jau negadās bieži, pats esmu atradis kādas pāris. Kā tu nebrauksi?

Vakarlēpim jau tik tāda bedrīte vien ir!

Tur jau pat lāga bedrītes nav, tikai divas olas sūnās. Safilmēju mazuli biedējošā pozā. Turpat šogad nofilmēju dzērves ligzdu, kas bija netālu no dīķa malas, blakus egļu skupsniņa. Sēdi un filmē! Bet uz ligzdu atlido nevis dzērve, bet niedru lija! Ilgi ņēmās ap olām, beigās sāka ar kājām spārdīt...

Un tu neko?

Nu, ko es... Es filmēju. Tur jau bija skaidrs, ka lija ar savu līko knābi lielajai olai neko padarīt nevar. Turklāt, kad filmē dabas procesus, iejaukties nedrīkst.

Pagājušās vasaras lielākais piedzīvojums bija dumpju filmēšana. Ar Pekšu ģimeni iepazinos pērn, kad biju «Sējēja» balvas žūrijā, un viņi stāstīja par ligzdojošiem dumpjiem. Es saku, nekārdiniet atvasarā, uzaiciniet ciemos maijā, kad esat atraduši ligzdu. Pavasarī Uldis zvana un prasa: «Tevi tās dumpja ligzdas vēl interesē? Es te kādas divas trīs varu parādīt!» Tā es šovasar reizes piecas braucu uz Bērzgali, bet novembra beigās parādīju sižetu «Dabas grāmatā». Un, pateicoties Jānim Ķellem, laikam esmu vienīgais Latvijā, kas nofilmējis, kā vālodze baro mazuļus, – tas bija Litenes pusē.

Es nespēju iedomāties tevi stundām ilgi nekustīgi guļot slēpnī!

Diez vai es kā Māris Maskalāns spētu diennakti gaidīt slēpnī, turklāt man nemaz nav tik daudz laika. Bet, slēpnī sēžot, tu redzi ne tikai to, pēc kā esi nācis. Apkārt notiek tik daudz interesanta! Mazliet apnicīgāk ir medņu riestā: jau pievakares krēslā jāielien būdā, jāpārlaiž nakts, jāsagaida rītausma, bet būdiņa ir tik maza, ka knapi var pagriezties uz otra sāna. Auksti, miegs arī lāgā nenāk.

Pačurāt arī nedrīkst iet...

Nu, vīriešiem jau ar to mazāk problēmu. Piemēram, «Nestea» pudele ir ideāla šim nolūkam – pilnu ienes, pilnu iznes… Trakākais, ka laukā vēl tumšs, mednis virs galvas uz zara visādi «iznesas», bet nofilmēt nevari. Un tad, kad gaismiņa parādās, šis aizlido! Šopavasar ar medņu filmēšanu neveicās, citi arī sūrojās, ka riesti bijuši švaki.

Esmu novērojis, ka pat Saeimas pīpētavā no sākuma visi runā par politiku, bet tad pamazām, laideni un nemanāmi viss beidzas ar sarunām par dzīvniekiem un dabu. Māris Kučinskis aicināja ciemos – viņam dārza malā āpšu ģimene esot ierīkojusies. Pavasarī noteikti turp aizbraukšu.

Tu spēj ievērot smalkās manieres? Esi nopircis uzvalku?

Nav jau tā, ka es visu mūžu tikai džemperī un zaļā kreklā staigātu. Ja paredzams, ka man būs jāuzstājas, uzvelku gaišu kreklu, šlipsi un uzvalku. Žakete vienmēr Saeimas skapī stāv, ceturtdienās uzvelku.

Tā kā neesmu radis valkāt svešas drēbes, uz prezidenta pieņemšanām, kur ir prasība ierasties smokingā un sievai garā kleitā, neejam. Man liekas, ka vienam pasākumam šūt jaunu kleitu un pirkt ancuku, ar kuru citur nekur neklājas iet, ir galīgi nezaļi.

Cilvēki jau pierod pie katra deputāta ieradumiem, un mani nekur vairs arī neaicina. Pirmajā gadā es principiāli atteicos, labāk aizbraucu uz mežu filmēt vai uz laukiem sūdus izmēzt no kūts nekā slaistos pa pieņemšanām, kur īsti jēgas nav.

Politiķa sūtība ir palīdzēt katram cilvēkam īstenot viņa ieceres. Varu novēlēt vien to, lai katram būtu savs mērķis un lai tas nestu labumu ne tikai viņam pašam. Mans mērķis nav strādāt Saeimā, bet no dzīves jāņem tas, ko tā dod, nevis jāraud pēc tā, ko nevari dabūt.

Vēl es novēlu visiem vēlmi saprast citus, jo esmu pārliecināts, ka labu cilvēku ir daudz vairāk nekā ļaunu. Tātad – vajag tikai gribēt sarunāties. Un darīt to – kā mēs ar Anitru pie šī koka galda zem zoodārza priedes pelēkā novembra dienā, kad gāza kā pa Jāņiem... •