Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Labdien!

Šodien saņēmu preses katalogu un nevaru nerakstīt. Man ir tik skumji, ka katalogā nav vienīgā Latvijā iznākošā ekoloģiskā žurnāla «Vides Vēstis»! Vienīgie žurnāli, ko abonējam jau daudzus gadus, ir «Mājas Viesis» kopā ar «Latvijas Avīzi» un «Vides Vēstis». «Vides Vēstis» ir vienīgais žurnāls, kurš tiek drukāts uz ekoloģiski tīra papīra, vienīgais, kurā raksta par mūsu zaļās Latvijas dabu un kā to saudzēt, par mūsu daudzveidīgo dzīvnieku un putnu pasauli, par ekoloģisko pārtiku un ekoloģiskajiem sadzīves materiāliem utt. Kas notiek ar latviešiem, ka šādu žurnālu nelasa, nepasūta? Acīmredzot tādēļ jau arī šis žurnāls vairs netiks izdots. Vai tiešām latvieši kļuvuši tik stulbi (piedodiet par šo vārdu), ka viņus interesē tikai svešas privātās dzīves, visādi šovi un skaistumkonkursi? Kādi var būt skaistumkonkursi, ja mūsu zeme un daba netiek saudzēta, tikai piedrazota?

Vēl gribu pateikties Latvijas Radio 1, ka piektdienās ir atvēlēta stunda raidījumam «Zināmais nezināmajā». Tikai viens lūgums: ja iespējams, atkārtojiet šo raidījumu dienas laikā, nevis nakts vidū. Vissirsnīgākais paldies Anitrai Toomai par interesanto un saturīgo raidījumu. Vismaz kaut kas tiem, kuri klausās un domā. Flora un fauna iet bojā... Vai tiešām jānotiek kādām šausmām, lai latvieši sāktu domāt par savu valsti, par savu zemi?

Rita Mīlgrāve Ķeguma novadā

 

Šo vēstuli «Vides Vēstīm» pārsūtīja kolēģi no «Latvijas Avīzes». Tas uzmundrināja vēl centīgāk meklēt finansējumu, lai žurnāls varētu iznākt. Bet, kamēr vēl neviens projekts nav droši apstiprināts – un tas droši vien notiks tikai pēc valsts budžeta apstiprināšanas gadu mijas tuvumā –, neuzdrošināmies slēgt līgumu ar «Latvijas Pastu». Tāpēc pašlaik «Vides Vēstis» 2011. gadam varat abonēt žurnāla mājaslapā www.videsvestis.lv

Anete Ķuze, direktore

 

Kur īsti sākas Gauja?

No raksta iepriekšējās «Vides Vēstīs» (05/2010) man tā arī īsti netapa skaidrs, kur tad sākas Gauja. Pirms dažiem gadiem arī es kopā ar uzticamo pārvietošanās līdzekli velosipēdu devos savas dzimtās upes sākuma meklējumos. No Valkas ar vilcienu aizbraucu uz Cēsīm, tad bez bēdu aizminos pa maršrutu Priekuļi–Bērzkrogs–Taurene, priecājoties par skaistajiem un tālajiem skatiem. Pievakarē sasniedzu Bānūžu, Ilzes, Stupēnu ezeru grupu un, mežā uzcēlis telti, sagaidīju rītu. Tad nokļuvu līdz vietai, ko sauc Mali, ieraudzīju Elkas kalna vareno torni un aizlaistu baznīciņu ceļa malā, celtu no šķeltiem laukakmeņiem. Raudzījos «Vade Mecum» izdotajā autoceļu atlantā un prātoju, kur meklēt Gaujas sākumu. Karte rosināja doties no Maliem pa kreisi – Kaives virzienā. Jutu, ka tepat jau tai jābūt: ceļš veda no kalna lejup, un upes jau arī tek uz leju. Nokļuvu pie Mulēniem, kur pamesta ferma un kokzāģētava. Kartē «nopeilēju» ezeriņu un ripināju pa lauku ceļu tik uz leju. Nokļuvis pie ezeriņa, satiku vien uzrakstu «Privātīpašums» un saimnieka telefona numuru. Zvanu viņam un prasu, kur sākas Gauja. Viņš brīnās, kur esmu ņēmis viņa numuru, un atbild, ka nezinot. Es saku, ka kartē skatos, – šis nu attop, ka otrpus ceļam esot kaut kāds grāvis, lai meklējot tur. Noslēpju riteni krūmos, un 50 m attālumā no ceļa iepretī ezeriņam Elkas kalna puses nogāzē tik tiešām sākas rakts grāvis, zeme akmeņaina, mālaina. Pa ciņainajām ganībām dodos uz priekšu; urdziņa kļūst aizvien platāka. Klusām pie sevis saucu «Urā!» – mērķis sasniegts, Gaujas sākums atrasts!

Taču prāts nav mierīgs. Vai tiešām atbilde ir tik vienkārša? Minos augšup Elkas kalnā un sastopu kādu vietējo vīru, kam pastāstu, ka meklēju Gaujas sākumu. Viņš atbild, ka te jau vairākas ekspedīcijas bijušas un nolēmušas, ka Gauja sākas tur – Elkas kalnā. Minos turp un atrodu atpūtas vietu ar uzrakstu, ka te nu gan sākas Gauja. Jūsmojot par skaisto ainavu, kas paveras no 261 m augstuma, sāku brist pa varenu zāli, kur paklūpu pār pamestas tehnikas lūžņiem. Jū! Parādās kaut kādas avoksnāja pazīmes, mitrājs ar ievu biežņu un bebru mājām, bet nevienu izteku no Elkas kalna neatrodu... Lietavu laikā taču no katra kalna tek tērcītes, bet vai tādas uzreiz par Gaujas izteku var godāt?

No tā brīža man Gauja sākas 3 km no Elkas kalna DA virzienā iepretī Bumbju ezeriņam, kādus 100 m Z virzienā pāri ceļam. Nav jau melots, ka Gauja iztek no Zobola ezera. Bet – viņa tajā vispirms arī ietek! Tāpat kā Mūsa + Mēmele = Lielupe, tāpat (ja pieņemam, ka grāvis no Žuldiņām Igaunijas pierobežā + grāvis no Dores purva ir sākums Sedai) jāizlemj, vai Gaujiņa ir Gaujas pieteka vai tās sākums? Ak, šī varenā, līkumotā, viltīgā – manā dzimtā upe Gauja! Kaut sākumā rakņāta, bet vai mazums upju pa šo laiku tramdīts?

Edmunds Mertens, Valka

 

Sveika, Anitra!

Redz, reizēm sirds ir pilna un tad nevaru izturēt – ķeros rakstīt. Pēdējās «Vides Vēstīs» publicēta «brīnumpasaka» par Ķīnu – tur šķiro atkritumus, audzē ekoloģiski tīru pārtiku utt. Sinoloģe varbūt nav dzirdējusi (un ĶTR avīzēs to, protams, neraksta) ne par stingrāko interneta cenzūru pasaulē, ne par politieslodzītajiem, piemēram, vides aktīvistu un rakstnieku Daņu Dzuoreņu. Viņa noziegums – izmeklēšana, vai pie 2008. gada postošās zemestrīces lielā upuru skaita nav vainojama nekvalitatīva celtniecība. Un tādu «noziedznieku» pie sarkanajiem fašistiem ir lērums.

Zaļā Ķīna? Lūk, ko septembrī ziņoja «Greenpeace»: ar oglēm darbināmas ražotnes Ķīnā katras divarpus minūtes rada tik daudz toksisku pelnu, ka ar tiem varētu piepildītu olimpiska izmēra peldbaseinu. Divarpus minūtēs!

Tibetu ķīnieši pēc «labākajiem imperiālistu paraugiem» posta nost, jo tur ir daudz derīgo izrakteņu. Vasarā tibetieši protestēja pret zelta raktuvju paplašināšanu, kas nopostot ganības un aramzemi, – četrus demonstrantus nošāva. Tas, ka tibetiešiem aizliedz skolās mācīties savā valodā, uzspiež visu ķīnisko, jau izskanējis tālu visā pasaulē.

Un nu no citas «sērijas»... Nesen kādai sievietei Ķīnā saskaņā ar viena bērna politiku bērns ar varu izsists astotajā grūtniecības mēnesī! Viņu ar varu aizveda uz slimnīcu aborta veikšanai, bet pirms tam 12 varasvīri ielauzās mājā un nospārdīja ar kājām pa vēderu. Bērns nomira mātes miesās. Tas, protams, nav tik skaisti kā konteineri atkritumu šķirošanai (lielajās pilsētās tūristu priekam)... Vienkārši aicinu tīri cilvēciski apdomāt, no kā pārtiek un ko sludina šādas autores. Mēs Latvijā vienu nolādētu režīmu esam paši piedzīvojuši, un šīs varmācības idejas nav nemaz labākas tikai tāpēc, ka īstenojas kaut kur tālu citā pasaules malā. Atkritumu šķirošana gulaga būtību nemaina.

Māris Puķītis

 

Labdien, redakcija!

Izlasīju U. Kalniņas rakstu «Mīti un patiesība par Latvijas valsts mežos notiekošo». Mans vīrs jau vairāk nekā 10 gadu darbojas šajā jomā, vectēvs bija mežsargs, arī vairāki paziņas strādā AS «Latvijas valsts meži». Pati esmu tiešām ekoloģiski domājošs cilvēks, bet skatos uz mītiem ne no lielo resoru, bet no veselā saprāta un kopējās lietu loģikas puses.

Kad vīrs pirms vairāk nekā 10 gadiem sāka strādāt firmā «Silva» (tagad «Metsaliito»), viņam un daudziem citiem īleniekiem darbs bija tepat pie mājām, 10–20 km attālumā. Ziemā zāģēja mežu, pavasarī stādīja, tad kopa jaunaudzes. Visi bija darbu labi apguvuši, dzīvoja un ēda siltu ēdienu mājās. Benzīns tērējās minimāli.

Tagad? Tagad katru gadu ir konkursi uz tiesībām strādāt, un konkursā uzvar tas, kurš prasa LĒTĀKO samaksu. Strādniekam gandrīz vai pašam jāpiemaksā par tiesībām strādāt... Tātad darbu darīs nevis tie, kuri māk un dara to gadiem, bet būs tā, kā ir mūsu pusē: atvedīs pilnu busiņu ar zēniem no Latgales, kas krūmgriezi ierauga pirmo reizi mūžā. Meistars Valdis dienām ņemsies ar viņiem, kamēr šie sapratīs, ko no viņiem grib. Un tad viņi raus uz velna paraušanu, lai kaut cik nopelnītu. Valdim ērtāk būtu bijis piezvanīt Gunāram, kurš to pašu cirsmu vienreiz jau ir kopis: ej tagad atkal uz to un kārtējo reizi apskaties, kas tur darāms. Nevienam nekur nebūtu jābrauc, un visi būtu droši par to, ka darbs ir IK DIENU UN TAS IR LABI APGŪTS.

Tagad vieni stāda – tātad darbs ir tikai divus mēnešus gadā –, otri kopj jaunaudzes – atkal visa vasara bez darba, jo ir putnu ligzdošanas periods, bet trešie zāģē visu gadu, lai gan ir labi zināms, ka vērtīgāko koksni iegūst ziemā, un prātīgi saimnieki tā dara.

Valsts mežu apsaimniekojoša uzņēmuma štatā NAV NEVIENA ZĀĢĒTĀJA, NEVIENA JAUNAUDŽU KOPĒJA. Vai mēs varam iedomāties frizētavu, kuras štatā nav neviena friziera, slimnīcu, kur ir tikai juristi un priekšnieki, bet neviena štata daktera? Jocīgi skan, vai ne? Bet Latvijā šāda absurda situācija optimizācijas rezultātā pamazām ir izveidojusies.

Varbūt vajadzētu atgriezties pie vecās kārtības? Tā būtu patiesi valstiska domāšana, jo tas cilvēks, kas zāģē un kopj mežu, pelna naudu, par kuru viņš tepat, šajā valstī pērk citas preces un pakalpojumus. Bet tagad cilvēks, kurš katra gada beigās ir spiests izmisīgi domāt par to, vai nākamgad darbs būs vai ne, vai nu smagi saslimst no nemitīgā uztraukuma, vai arī atmet ar roku. Un labie, čaklie cilvēki aizbrauc tur, kur ir darbs visu laiku. Ir tāds jēdziens «cilvēka ekoloģija».

Mežā strādā ar zāģi, krūmgriezi... Tagad – ar harvesteru. Kad to ieraugu naktī strādājam, man ir sajūta, ka atrodos uz citas planētas. Jo mežs un cilvēki naktī guļ, bet strādā pa dienu... Mežs – tie nav tikai koki. Un arī tiem kā dzīviem organismiem ir svarīgi, vai mežā ienāk pazīstams, prasmīgs cilvēks, vai ķapļap darītājs, kam zem riteņiem šķīst zari. Domātu, ka trillerus saskatījies. Bet naktī jau neko neredz... Govs norauj pienu, ja nedabū savu slaucēju. Koks nevar izraut saknes un aiziet. Domāju, ja drīkstētu, vienā otrā vietā mūs atstātu tuksneša vidū. Latvieši – maza, ēdelīga tautiņa pie Baltijas jūras, kas dzīvo kokos un ēd sēnes... Kā šogad...

Es saprotu, ka stādaudzētavas ir ierīkotas un tām sava naudiņa jāpelna. Bet katrs pārstādīts koks pāris gadu stāv uz vietas. Un, ja tā saknes iebāž zemē ātrstādītājs, kam «jāsavāc» hektāri un jānopelna, tad tie ir vēl pāris gadi. Tie koki, kas pēc meža izciršanas paši iesējas, aug daudz spēcīgāki. Tur, kur koks grib augt. Bērzs vienuviet, egle – citur. To ir daudz, liekos var izņemt ārā, bet to sakņu sistēma veidojas pati.

Alksnis ir tikpat ātraudzīgs, cik apse, un dod labu, siltu malku. Kāpēc ir jāstāda svešzemju kociņi šķeldai vai jādangājas pa purviem, lai vāktu šķeldošanai kārklus? Kārklam patīk kājas turēt ūdenī, purvā, tam ir grūti piekļūt. Bet baltalkšņi daudzviet aug griezdamies. Malka labu labā. Vietējais var to izcirst, un pēc pāris gadiem būs atkal. Tiek saistīts CO2 lielā daudzumā, jo lapu masa ir samērā liela. Otrs krūms, kas saista šo gāzi, baro mežu, dod lielu lapu masu katru gadu un būtībā baro mirstošās padomju laika egļu tīraudzes, ir lazda. Ļoti silta, pat karsta malka, starp citu!

Meža darbinieki zina, ka ieplaciņas, kurās audzis mežs, var būt samērā sausas, bet pēc izciršanas strauji pārpurvojas, jo ir likvidēti dabiskie sūkņi, kas visu gadu regulāri nosusināja augsni un arī deva dabai nokrišņus.

Nu gan laikam pietiks. Ceru un ticu, ka meža kopēju dinastijas vēl atceras, kas ir saimniekošana, kas pa prātam arī mežam, ne tikai cilvēkam. Šajā jomā mēs varētu būt Eiropai priekšgalā un tai daudz ko mācīt. Ja jūs būtu redzējuši, ar kādu sajūsmu mūsu orhidejas, čūskas un dzērvi fotografēja vācu soļotāji! Viņu vārdi bija: mēs šīs bagātības jau esam pazaudējuši! Nepieļaujiet mūsu kļūdas, sargājiet un glabājiet to, ko daba jums dod! Manā izpratnē saimniekošana saskaņā ar dabu un veselo saprātu, nevis FSC vai citi papīri, liecinātu par valstisku domāšanu.

Meža labsajūtas vairošanā un cilvēku izglītošanā līdz ausīm –
Anita Biseniece, ģeogrāfe, vides gide no Pokaiņiem