Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Viena no pētītajām teritorijām – Īrija, Kalingfordas reģions. Ar raustītu līniju apzīmēta pētītā teritorija, sarkanie punkti norāda, kur dzīvo ar vēzi saslimušie cilvēki, ar zilo krāsu atzīmētas piekrastes radioaktīvās dūņas.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 11 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Radioaktīvajam piesārņojumam nav robežu

Ilze Liepa

Ik pa brīdim arī Latvijā izskan ziņas par un ap atomenerģiju un radioaktīvo piesārņojumu. Ieskanas, bet tikpat ātri noklust… Novembra sākumā vides aktīvisti Francijā pieķēdējās pie dzelzceļa sliedēm, lai apturētu vilcienu ar kodolatkritumu kravu, kam būtu līdzvērtīgs starojums kā divām Černobiļas AES katastrofām; Vācijā pulcējās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, lai nepieļautu to pašu atkritumu ievešanu savā zemē. Bet mēs, Latvijā, laikam domājam pēc principa: «Kamēr pa galvu nesit, tikmēr mani tas neskar! Mēs jau tīri un zaļi!» Taču tik skaista un laba diemžēl pasaule ir tikai mūsu sapņos. Izrādās, arī mūsu zeme un tauta ir būtiski pakļauta radioaktīvajam piesārņojumam!

2010. gada 14. oktobrī LR Saeimas sēdes darba kārtībā bija iekļauti daudzi grozījumi likumos*, tāpēc Latvijā viesojās un ar atklātu vēstuli «Par radioaktīvā piesārņojuma eksistenciālajiem draudiem cilvēcei» pie Latvijas valdības un sabiedrības vērsās Eiropas Radiācijas risku komitejas (ECRR)** pārstāvji – Baltijas Jūras Reģionālā ECRR ģenerālsekretāre Ditta Rietuma un ECRR zinātniskais sekretārs, profesors un vides aktīvists Kriss Basbijs (Chris Busby).

Tas, ka AES un kodolatkritumu glabātavas visai planētas ekosistēmai rada lielāku kaitējumu nekā labumu, ilgtspējīgi un saprātīgi domājošiem cilvēkiem ir skaidrs. Visas atomelektrostacijas milzīgos apmēros nepārtraukti rada atomatkritumus, kurus patiesībā nav kur glabāt.

Šobrīd vairākas Eiropas valstis cilvēces un visas planētas drošības apsvērumu dēļ ir nolēmušas atteikties no atomenerģijas izmantošanas, jo tā atzīta par bīstamu un dārgu vides aizsardzības kļūdu, kam nākotnē nav vietas Eiropā. Katastrofu iespējamība, radioaktīvo atkritumu un kodolieroču izplatīšanās draudi ir tikai daži no ļoti nopietniem riskiem. Piemērs nav tālu jāmeklē – Černobiļa. Ir pagājuši vairāk nekā 24 gadi kopš katastrofas Černobiļas AES, taču cilvēki joprojām cieš no šīs traģēdijas izraisītām veselības problēmām. Līdzīgi nelaimes gadījumi jebkurā brīdī var notikt ikvienā no kodolreaktoriem, izraisot radioaktivitātes noplūdi, – katru dienu reaktoru darbības rezultātā radioaktīvie materiāli regulāri nokļūst gaisā un ūdenī.

Atomelektrostacijas rada bīstamus radioaktīvos atkritumus, kuru starojums apdraud visu dzīvo, ar ko tiem ir tieša saskare. Šie atkritumi jāglabā neskaitāmus tūkstošus gadu no cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem droši nošķirtā vietā. Atomelektrostacijas darbojas jau vairāk nekā 50 gadu, bet līdz pat šim brīdim vēl neviens nezina, kā droši atbrīvoties no kodolatkritumiem, un var teikt, ka visā pasaulē patlaban nav nevienas drošas radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas vietas! Sekas uz vidi, cilvēka veselību un ģenētiku tiek tikai pētītas, un jau tagad aina ir biedējoša.

Radioaktīvākā jūra pasaulē

Arī Baltijas jūra ir cietusi no radioaktīvā piesārņojuma, un vairāki zinātnieki izsaka apgalvojumu, ka tā diemžēl ir visradioaktīvākā jūra pasaulē***. Teikšu godīgi – mani šāds atzinums šausmina. Ceru, ka par to būs vēl daudz diskusiju un zinātnisku pētījumu. Tāpēc piedomāsim pie katra lēmuma, kas var ietekmēt vides un jūras kvalitāti.

Zinātnieki par galvenajiem Baltijas jūras radioaktivitātes piesārņojuma cēloņiem ir minējuši atomieroču atmosfēras izmēģinājumus aukstā kara laikā, Černobiļas avārijas radītās sekas, kā arī Baltijas jūras krastos esošo atomelektrostaciju un pagaidu kodolatkritumu glabātavu darbību.

Mēs vēl ļoti daudz nezinām par to, kas slēpjas mūsu mīļajā jūrā. 2010. gada sākumā Zviedrijas televīzija «SVT» un vēlāk arī Latvijas ziņu aģentūra «LETA» ziņoja, ka Krievijas armija tiek turēta aizdomās par ķīmisko ieroču un kodolatkritumu izgāšanu Baltijas jūrā, Gotlandes piekrastē, deviņdesmito gadu sākumā. TV reportāžā tika minēts, ka Zviedrijas Militārās drošības dienesta MUST rīcībā ir trīs slepeni dokumenti ar informāciju par šiem gadījumiem, kā arī pauda neizpratni, ka Zviedrijas valdība, kas par šo incidentu ir informēta jau pirms desmit gadiem sanāksmē, kurā piedalījās izlūkošanas un muitas dienestu, kā arī ieroču neizplatīšanas un eksporta uzraudzības aģentūras pārstāvji, neesot nekādi reaģējusi…

Latvijas Aizsardzības ministrija šajā sakarā nevarēja sniegt apliecinājumu, vai šī ziņa ir patiesa, taču jebkurā gadījumā pat vislielākajiem skeptiķiem, atomenerģijas un atomelektrostaciju piekritējiem jāatzīst, ka Baltijas jūrā patiešām «slēpjas» daudz piesārņojuma, arī no Pirmā un Otrā pasaules kara, un šai problēmai ir jāpievērš nopietna uzmanība, nevis jārada jauni apdraudējumi.

Kodolatkritumus glabās klintī

Zviedrijā notiek aktīva diskusija par milzīgas kodolatkritumu glabātavas izveidi 400 m dziļumā klintī, kas atrodas tikai 60 m no Baltijas jūras – Forsmarkas atomelektrostacijas teritorijā. Tikai divas Zviedrijas pašvaldības piekrita atļaut izmantot savu zemi šādam projektam, jo tajās jau atrodas vairākas AES un iedzīvotāju attieksme pret šiem jautājumiem ir pielaidīgāka nekā citur. Forsmarkā, jūras tiešā tuvumā Somija un Zviedrija plāno aprakt visradioaktīvākos atkritumus – izlietoto kodoldegvielu! BET! – Tā saglabās savu bīstamību miljardiem gadu, un nav nekādas garantijas, ka jūras dibenā izraktie tuneļi vai vara konteineri spēs nodrošināt absolūti drošu uzglabāšanu ilgā laika periodā, kā arī pasargās tos dažādu dabas katastrofu, piemēram, zemestrīču, laikā.

Piejūras iedzīvotājiem vēzi konstatē biežāk

Nopietnas pārdomas raisīja ECRR pārstāvja zinātnieka K. Basbija prezentācijas, kas tika nolasītas Latvijas vizītes laikā LR Vides ministrijā, Latvijas Zinātņu akadēmijā un VAK Zaļajā skolā. Viņš stāstīja par pētījumiem, ko veikusi starptautiska zinātnieku grupa vairāk nekā desmit gadu garumā. Viena no galvenajām tēzēm bija pētījumi, kas apstiprina radiācijas piesārņojuma riska bīstamību arī teritorijās ap Baltijas jūru, un atziņa, ka pastāv cieša saistība starp radioaktivitātes pieaugumu un šo reģionu iedzīvotāju saslimstību ar vēzi.

Zinātnieki veica plašus pētījumus Ziemeļzviedrijā un Īrijā, kur tika salīdzināti saslimstības ar krūts vēzi dati starp piekrastes reģioniem un iekšzemes reģioniem pirms un pēc Černobiļas AES katastrofas. Secinājums: lai gan radiācija no Černobiļas nonāca arī iekšzemē, saslimstība ar krūts vēzi pēc 1986. gada maija traģiskā notikuma daudzviet pat mazinājusies, savukārt piekrastē saslimstība būtiski pieaugusi. Rodas jautājums – kāpēc? Izrādās, ka piekrastē radiācijas līmenis ir daudz augstāks, jo radioaktivitāte koncentrējas ne tikai piekrastes un zemūdens dūņās, bet, jūrai viļņojoties, radioaktīvo atkritumu daļiņas tiek izmestas gaisā un izplatās ar vēju. Veicot dažādus eksperimentus, tika atklāts, ka vislielākā un spēcīgākā piesārņojuma ietekme vērojama aptuveni 1 km attālumā no jūras, tālāk tā krītas.

Zinātnieku grupa, veicot šos pētījumus lokālos reģionos, aptaujāja piekrastes iedzīvotājus par saslimšanas gadījumiem ar vēzi, kādā vecumā šīs saslimšanas atklātas utt.

Šādi tika izpētīti daudzi reģioni, un secinājums visur bija viens, proti, onkoloģisko saslimšanu gadījumi vairāk konstatēti jūras tuvumā dzīvojošajiem, ko izskaidro ar radioaktīvo daļiņu ieelpošanu, kas pēcāk iekļūst limfātiskajā sistēmā. Diemžēl pētījumi atklāja arī to, ka visvairāk apdraudēti ir bērni vecumā līdz četriem gadiem.

Pirmo reizi šī baisā sakarība tika atklāta 1999. gadā, kad, strādājot Īrijas valdības uzdevumā, K. Basbijs un viņa zinātnieku grupa pētīja pārrobežu radioaktīvo piesārņojumu Īrijā. Šai valstij nav savu kodolstaciju, tāpēc bija bažas, ka Īrijas jūrā nonāk piesārņojums no Anglijas. Diemžēl pētījumi atklāja nepatīkamu ainu, ka radioaktīvais materiāls no Anglijas patiešām ieplūst arī Īrijas jūrā, bet onkoloģisko saslimšanu gadījumu pieaugums cilvēkiem, kas dzīvoja Īrijas austrumu krastā un peldējās Īrijas jūrā, pieaudzis par 40% salīdzinājumā ar iekšzemē dzīvojošajiem.

Nedrīkst zaudēt modrību ne mirkli

Arī Latvijas iedzīvotāji nav pasargāti no šādas radioaktīvās ietekmes. Tāpēc ECRR zinātnieki vērsās arī pie mūsu valsts valdības un sabiedrības, jo, viņuprāt, pētījumi, kas veikti Īrijā un Zviedrijā, vedina domāt, ka arī Baltijas valstu piejūras reģionu iedzīvotāju saslimstība ar vēzi varētu būt būtiski pieaugusi. Lai novērstu turpmāku risku pieaugumu, ir jāveic papildu pētījumi. Kā uzsvēra K. Basbijs, ECRR šobrīd Zviedrijā ir izveidojusi īpašu biroju un piedāvā veikt pētījumu par saslimstību ar vēzi Baltijas valstu jūras piekrastē, un aicina sadarbībai atsaukties ieinteresētus Baltijas valstu zinātniekus un citus ekspertus, kas vēlētos piedalīties šajā darbā*****.

ECRR pārstāvji uzsvēra, ka tādas starptautiskās konvencijas kā ANO «Espo Konvencija par IVN pārrobežu kontekstā» un ANO Jūras tiesību konvencija, kuras ir ratificējusi arī Latvija, dod kaimiņvalstīm likumīgas tiesības iebilst pret liela mēroga projektiem, kas var radīt negatīvas sekas citu valstu iedzīvotājiem un videi. Tad kādēļ neviena no valstīm – Latvija, Vācija Dānija utt. – šīs tiesības joprojām oficiāli neizmanto? Kam jānotiek, lai mūsu valdība saprastu, ka arī klusēšana neatbrīvo no atbildības? Vai mums patiešām nav, ko iebilst, ja, piemēram, Zviedrija, pašā Baltijas jūras krastā grib noglabāt kārtējo kodolatkritumu gūzmu? Šādi bezatbildīgi un tuvredzīgi lēmumi un mūsu klusējošā neizlēmība ietekmēs visu – gan cilvēkus un dzīvniekus, gan ekosistēmu. Ar to nedrīkst samierināties, mums ir tiesības skaļi izteikt savu viedokli un protestēt: ikvienam ir jāizturas atbildīgi pret vidi un savu planētu.

Šis īsais atomelektrostaciju periods, kurā šobrīd dzīvojam, vēl neskaitāmām paaudzēm atstās neizdzēšamu mantojumu. Un vēl – vai esat kādreiz aizdomājušies, kāda tagad būtu pasaule un neskaitāmu cilvēku dzīves, ja Černobiļas AES vietā būtu uzbūvēti pāris tūkstoši vēja ģeneratoru vai Saules bateriju? •


Eiropas Radiācijas risku komitejas atklātā vēstule:

«Sakarā ar to, ka kļūdu summa ekoloģiskās drošības kultūras sistēmā, kā arī sociālās un ekonomiskās drošības sistēmās, ir novedusi cilvēci līdz eksistenciālam riskam, kā arī tādēļ, ka Latvijas armijas karavīri atrodas militārajās zonās, kur tiek lietoti urāna ieroči, kā arī sakarā ar to, ka Saeimas šā gada 14. oktobra sēdes darba kārtībā iekļauti minētie likumu grozījumi, uzskatām par nepieciešamu neatliekami informēt Latvijas sabiedrību par sekojošo.

Baltijas jūra ir radioaktīvākā jūra pasaulē. Tā ir cietusi no atomieroču atmosfēras izmēģinājumiem aukstā kara laikā, Černobiļas avārijas radītajām sekām, un arī tās krastos esošās atomelektrostacijas un pagaidu kodolatkritumu glabātavas turpina pasliktināt situāciju. Radioaktīvā elementa cēzija-137 koncentrācija Baltijas jūras nogulumiežos sasniedz līdz pat 50 000 bekerelu uz kvadrātmetru (tas nozīmē, ka vienā sekundē notiek 50 000 sabrukšanas aktu). Radioaktīvais piesārņojums indē ūdeni, pārtiku un gaisu; vēlāk ar vēja palīdzību tas tiek aizpūsts uz krastu. Saindētā gaisa elpošana un saindēto zivju un citu produktu ēšana rada nopietnus veselības traucējumus, tostarp – vēzi. Piemēram, ir pierādīts, ka pēc Černobiļas AES avārijas Baltijas jūras krastos Zviedrijā pieauga saslimstība ar krūts vēzi, kamēr Zviedrijas iekšzemes teritorijā tā kritās.

Esam gatavi kopā ar ECRR (http://www.euradcom.org) zinātnisko sekretāru prof. Krisu Basbiju sniegt detalizētu prezentāciju par šādiem akūtiem aspektiem:

  • Baltijas jūra pēdējo 40 gadu laikā ir kļuvusi par radioaktīvāko jūru pasaulē;
  • saslimstība ar onkoloģiskām slimībām Latvijā ar katru gadu pieaug;
  • urāna u.c. daļiņas izraisa neatgriezeniskus bojājumus DNS un genofondam;
  • radioaktīvās nanodaļiņas ar gaisa plūsmu palīdzību pārvietojas apkārt visai pasaulei;
  • pētījums Izraēlā secina, ka spermas auglība desmit gadu laikā pazeminājusies pa 40%;
  • ASV un Anglijas karavīriem ir iespēja iesaldēt spermu pirms došanās karadienestā;
  • Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (International Atomic Energy Agency – IAEA) ieteiktais Starptautiskās radioloģijas aizsardzības komisijas (International Commission on Radiological Protection – ICRP) radiācijas risku paredzēšanas modelis pieļauj kļūdas līdz pat vairāku tūkstošu reižu apmērā. Jālieto ECRR modelis, kas uzticami paredz radiācijas riskus.

Ir ļoti svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji, iegūstot informāciju par kodolatkritumu kapsētām, kas top jūras piekrastē Zviedrijā un Somijā, sāktu iesaistīties Espo Konvencijas (http://www.unece.org/env/eia/eia.htm) piedāvātajos procesos, kas dod iespēju kaimiņvalstīm izteikt savu viedokli par projektiem, kuri var ietekmēt to vidi.

Tāpēc Baltijas Jūras Reģionālā Eiropas Radiācijas risku komiteja aicina:

1) izdarīt grozījumus visos iepriekš minētajos likumos, lai analizētu vidi no tajā izplatījušās radiācijas aspektiem;

2) veikt Baltijas jūras reģionā pasākumus un vidi attīrošus projektus, kas aizsargā pret radioaktīvajām vielām, kā arī informēt iedzīvotājus par radiācijas izraisītajām sekām, rast līdzekļus neatkarīgiem zinātniskiem projektiem, kas izmeklē Baltijas jūras radiācijas ietekmi uz iedzīvotāju veselību;

3) Latvijas valdību mainīt Latvijas nostāju kā kodolatkritumu glabātavu projektu Zviedrijā un Somijā NEIETEKMĒTAS VALSTS statusu; aicinām, lai Latvijas valdība un pašvaldības iesaistītos kodolatkritumu glabātavu izveides analīzes pārrunu procesos pēc Espo Konvencijas pamatprincipiem;

4) atbildīgās institūcijas steidzami pārvērtēt pielietojamo radiācijas risku modelēšanas sistēmu, apgūstot ECRR radiācijas risku novērtēšanas modeli****;

5) monitorēt urāna daļiņu piesārņojumu Baltijas jūras reģionā (HELCOM neveic);

6) izveidot urāna ieroču upuru karavīru atbalsta fondu, gādāt karavīriem iespēju iesaldēt pēctecību garantējošo sēklu pirms saskares ar riskantiem ieročiem;

7) gādāt par slepeno ieroču radioaktīvās informācijas apzināšanu, jo šādas munīcijas atliekas, pārvietojoties gaisa slāņos, var iznīcināt cilvēci vienas paaudzes laikā;

8) steidzami mainīt ekoloģiskās drošības kultūras sistēmu, kā arī sociālās un ekonomiskās drošības sistēmas, kļūdu summa kurās ir novedusi cilvēci līdz eksistenciālam riskam.

 

Ditta Rietuma
Baltijas Jūras Reģionālā ECRR ģenerālsekretāre

http://www.euradcom.org, bsr@euradcom.org


* Likumprojekts «Grozījumi Jūras kodeksā» (1983/Lp9); likumprojekts «Grozījumi Rīgas brīvostas likumā» (1944/Lp9); likumprojekts «Grozījumi Ventspils brīvostas likumā» (1945/Lp9); likumprojekts «Bīstamo kravu aprites likums» (1843/Lp9); grozījums Attīstības plānošanas sistēmas likumā (1943/Lp9); grozījums Pārtikas aprites uzraudzības likumā (1917/Lp9); likumprojekts «Jūras ūdeņu aizsardzības un pārvaldības likums» (šis ir topošs likums, pārējie – grozījumi likumos) (1939/Lp9); grozījumi Ūdens apsaimniekošanas likumā (1965/Lp9).

** 1998. gadā dibināta neatkarīgu zinātnieku komiteja, kuras sastāvā ir zinātnieki no gandrīz visām Eiropas valstīm, kā arī Krievijas un Baltkrievijas, lai veiktu pētījumus un izstrādātu jaunu, daudz precīzāku radiācijas risku noteikšanas modeli.

*** http://www.helcom.fi/stc/files/Krakow2007/HazardousSubstances_MM2007.pdf

**** Kā komentēja ECRR pārstāve D. Rietuma, «Starptautiskā Atomenerģētikas aģentūra (IAEA) un Pasaules Veselības organizācija (WHO) sludina un joprojām praktizē novecojušu, nepareizu radiācijas risku novērtēšanas modeli. Piemēram, ICRP modeļa pēdējā publikācijā 2007. gadā Černobiļas AES katastrofa nav pat pieminēta, jo, pēc ICRP modeļa, tai neesot bijis nekādu vērā ņemamu seku uz šajā apkaimē mītošo cilvēku veselību...

Pasaules valdībām daudz drošāk un saprātīgāk būtu sākt lietot ECRR modeli, ar kuru var adekvāti novērtēt un paredzēt radiācijas ietekmes sekas. Šis jaunais modelis, kas daudzviet jau tiek izmantots, ņem vērā arī organisma iekšienē, jo īpaši caur plaušām, nokļuvušo radioaktīvo nanodaļiņu ietekmi uz veselību. Diemžēl, neskatoties uz ECRR modeļa zinātniskajiem panākumiem un arī veiksmīgo pielietojumu, ASV un Lielbritānijā par to notiek tiesu prāvas, jo atomindustrija visiem spēkiem kavē tā ieviešanu. ECRR modeļa ieviešana nozīmētu atomindustrijas megabiznesa beigas.»

***** Sazināties ar K. Basbiju var, rakstot uz e-pastu bsr@euradcom.org. Vairāk informācijas par veiktajiem pētījumiem interneta vietnēs: http://www.llrc.org, http://www.greenaudit.org, http://www.euradcom.org.