Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gaisiņš gaist cilvēku pēdās

Dainis Īvāns;
autora foto


Gan dižu mākslas darbu izmantodami iekuram, gan vienreizēju ainavu apvidu izniekodami, kļūstam nevis labklājīgāki, bet vārgāki. Kā pēc Kokneses kanjona iznīcināšanas. Kā spridzinot ozolu mežus un ievazājot latvāņus. Kā bagarēdami un taisnodami mazās upītes, pārvērzdami kailcirtēs mežus. Kā šobrīd – degradējot Gaiziņkalna dabas parku. Staburaga rēta sūrst arī tiem, kuri Staburagu nav redzējuši. Un tādus zaudējumus neatsvērs pat miljoniem latu.


Dievu dārzs Dieviena

Lai neatkārtotos Staburaga traģēdija un likteņkalnu Gaiziņu nepiemeklētu likteņupes Daugavas liktenis, Saulcerīte Viese 1997. gadā laida pasaulē novada epu «Dieviena». Līdzīgi Latvijas dievdārzu tēlotājam, lielajam dabas aprakstniekam Albertam Caunem, viņa gribēja «..no valdošās galotnes palūkoties uz skaisto, dārgo, skumju pilno tēvzemi» un kārtējo reizi pierādīt, ka «saudzīga apiešanās ar zemi nav tikai ekonomiska problēma» (O.Leopolds). Vēlāk Imants un Rimants Ziedoņi grāmatā «Mežu zeme Latvija» Vieses sacerējumu atzina par vienu no labākajiem novada aprakstiem latviešu literatūrā. Tas ir smeldzīgs stāsts par latviskās telpas pretestību iznīcībai tepat Gaisiņā. Par dažādos laikos, dažādiem cilvēkiem un dažādos veidos pretim nākušo Laimu. Par Laimas pasauli, kur kuplo dižvītoli, verd Māras avoti, kur ezers aiz ezera un pakalns aiz pakalna saaužas Vestienas skatu gobelēnā. Balti kūpošu zemes ceļu spirāles te ceļinieku arvien ceļ gaisā un ritina ielejās. Mežu biežņa, brāļodamās ar laucēm, norām, pļavām un tīrumiem, uzlādē dzīvošanai ne tikai raibo floru un faunu, Gaiziņa tautu, bet arī latvāņus un citādus ieklīdeņus no urbanizētās pasaules.

Dievienas kosmiskā parka plānojumā īstā vieta atradusies gan šļūdoņa auklētiem laukakmeņiem, gan vēja sētiem kokiem, gan kalnienes bišu skūpstītiem ziediem.

Gaiziņa ainavas līdz nepārspējamai pilnībai te gleznojis pats Laika vecis. Līdzīgi lībiešu Turaidai, latgaliešu Sauleskalnam, augšzemnieku Daugavas lokiem, kurzemnieku Abavkrastiem šeit it viss ir izcils iedvesmas avots gan māksliniekam un ainavu arhitektam, gan jebkuram cilvēkam. Dieviena, Diviena, Devēna ir Latvijā vecākā, ģeoloģiski unikālākā sauszemes teritorija. Ledus laikmetam atkāpjoties, dzīvība tecējusi lejāk, apaugļodama vēl dzimstošās tēvzemes āres.

Gaiziņā atrasti senču upurakmeņi. Bišu un folkloras dravnieks Jānis Krūmiņš, literāte Saulcerīte Viese, arī Čaka «Pelādu» saimnieks atomfiziķis Rolands Ķemers te uzgājuši svētvietu pēdas. Arī 14. gadsimta beigu teksti, Rusova «Livonijas hronika» ved uz Bērzaunes upurbirzi, ko, līdzīgi citiem dievu mājokļiem, kolonizatoru baznīca cītīgi nīdējusi, tā cilvēku apziņā līdz šai dienai iespļaujot merkantilisma vīrusu – «mežus uzskatīt tikai par izmantošanas un patērēšanas objektiem» («Latvijas mežu vēsture», WWF, Rīga, 1999).

Lai gan tagadējie Gaisiņdārza koki veido sekundārās audzes un izcirtēji lapaini skujainajā klājienā atstājuši pārsvarā egles (36%) ar bērziem (36%), senlaiku daudzveidības dīgsti ir saglabājušies. Vestienas ainavu apvidus 27 150 hektāros raugāmi boreālie, nogāžu un gravu meži, egļu, apšu vēri, gāršas, bērzu damakšņi, baltalkšņu, ozolu gāršas, dumbrāji, niedrāji, purvāji, krūmāji. Te ligzdo melnais stārķis un uzietas vismaz četras īpaši aizsargājamas sikspārņu sugas. Gaisiņa sausstāvjus apsaimnieko trīspirkstu dzenis, bet īsās, vētraini ziedošās vasaras augļus ar visiem 30 tūkstošiem kārtīga gliemja zobu šļurbā lielais torņgliemezis (Ena montana). Sarkanās grāmatas floru ne uzskaitīt. Taču «atturīgo savādnieku» kalnu āboliņu (Trifolium montanum), ko pagājušā gadsimta 60. gados romānā «Viena vasara» ar apbrīnu apraksta A. Caune, pieejamos botāniskajos sarakstos neieraugu. Vairs nav?

Nedaudz vēlāk, 70. gados, novada bitenieks un folkloras dravnieks Baltais Krūmiņtēvs, jau grimdams mūžībā, te vēlēja dibināt nacionālo parku, «kur jāsargā ik pakalne, ik aizaudzis ezers, avots un senkapu vieta, kamēr vien Viešūra krastos dzīvos latviešu cilts».

Aizsargājamo ainavu apvidus «Vestiena»

1977. gadā ar LPSR Ministru Padomes lēmumu aizsargājamo ainavu apvidus «Vestiena» tika izveidots. Tajā iekļautas no 1927. gada valsts aizbildniecībā ņemtās Kāla ezera salas, kopš 1955. gada pastāvošais Gaiziņa dabas parks, kā arī plašākas Vestienas, Ērgļu, Bērzaunes, Aronas, Jumurdas teritorijas. 1999. gadā LR valdība apstiprināja Vestienas «skatu dārza» jaunākās robežas.

Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā šīs vietas kļuvušas par «Natura 2000» protektorātu. Vides ministrijas dokumentu krājumā pieejams arī dabas parka «Gaiziņkalns» dabas aizsardzības plāns, kas šodien man šķiet vairāk piesmiets nekā ievērots. Taču par to vēlāk. Sākumā, lai vismaz kaut kā saskaņotu ainavu apvidus daudzo īpašnieku darbošanos, rosīgu ļaužu grupa ar «Golgāta» saimnieku Juri Stradiņu priekšgalā nodibinājuši Gaiziņa sabiedrisko padomi. Pēc tam tapa arī privāta Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus aizsardzības padome (VAAAAP), ko vada Inta Luse. 2006. gadā viņa par teritorijas labiekārtošanas, izzināšanas un aizsardzības pasākumu projektu ieguva tiesības uz ES vides aizsardzības programmas «LIFE» finansējumu līdz 2011. gada martam – 714 601 eiro, no kuriem 354 tūkstoši ir tieši no Eiropas Kopienas. Ja publiskotā tāme nemelo, ikvienam Gaiziņa apmeklētājam, kā saka vidzemnieki, rassies jautājums, kādos brīnumos tik iespaidīgā summa gūlusies...

Paralēli apvidus dabas aizsardzības plāna izstrādāšanai, kas nu jau bezcerīgi ievilkusies, izaudzētas piecas dabas takas: Sirds – Mīlestības taka ap brīvdienu māju «Piekūni»; Pulgošņa taka ap brāļu Jurjānu muzeju «Meņģeļos»; Gaiziņkalna dabas taka ap viesu namu «Golgāta»; Ezera – Meža taka no «Piekūniem» līdz Talejas Velnakmenim un atpakaļ; Viešūra taka no Vestienas – Lauteres ceļa uz Kaķīšezeru.

Daļu no šiem maršrutiem esmu izstaigājis. Nevar noliegt, izliktās norādes, pieejamie bukleti, dūkstīm pārmestās laipas, neuzkrītošās mazmājiņas, drazu toveri un pļavās izpļautā sliede Gaiziņa pirmatnību patīkami tuvina gan nejaušiem apmeklētājiem, gan mērķtiecīgiem dabas vērotājiem. Tas nāk par labu arī apkaimes viesu mītnēm, ēstuvēm, pirtīm. Tomēr acīm redzams, ka pusmiljons latu tam nav tērēti. Inta Luse gan stāsta, kā par padomes līdzekļiem organizētas konferences, semināri, bērnu nometnes, izzinošas ekskursijas. Viņi palīdzot zemes īpašniekiem apzināt savu lauku un mežu labākas apsaimniekošanas veidus. Biotopu eksperti iesakot, ko tur darīt, ko ne, kas augs un kas neaugs. Arī tam, viņa pati atzīst, liela nauda nav vajadzīga. Bet kam tad? Gan projekta vadītājas, gan VAAAAP valdes locekļa, «Golgātas» saimnieka Jura Stradiņa lietošanai iegādātas divas jaunas automašīnas. Par šiem pirkumiem un naudas ieguldījumu pamatotību takās esmu dzirdējis vietējo ļaužu kurnēšanu. Patiešām dīvaini izskatās, ka komerciālas slēpošanas trases saimnieks par vides saudzēšanas naudu iegūto džipu dzenā savās biznesa darīšanās. Taču zinātāji stāsta, ka auto iepirkšana personiskām vajadzībām esot Latvijai tipisks vides projektu «apsaimniekošanas» veids. Varbūt tā ir, varbūt ne. Nav mans nolūks tagad sekot «LIFE» un citu līdzekļu izkūpēšanas procesam. Tam nepieciešams Vides ministrijas un starptautisku institūciju audits. Nespēju arī iedziļināties, kādas nesaprašanās un intereses te plosa privātos darītājus, pašvaldības un valsts pārstāvjus. Mani sāk uztraukt kas cits. Proti, par spīti dabas aizsardzības plāniem, līdzsvarotas attīstības deklarācijām, publiskotiem sabiedrisko organizāciju, kā arī Vides ministrijas un Madonas novada dokumentiem, šķiet, ka vietējais laika pareģis Gaisiņš sāk bīstami tīties miglā, zust skatam. Laima, Māra, dieviņš un pat dumjais velns, kurus agrāk še bieži uzrunājuši teiku teicēji, kļuvuši tramīgāki, cilvēkiem nerādās un varbūt gatavojas emigrēt. Gan pirmskara laika, gan padomju laika Vestienas skatu kartītēm līdzvērtīgu ainu vietā šodienas augstkalnē nevar nepamanīt nepiedienīga lauzāja piesmie-tus apvāršņus.

Gaiziņa jaunlaicēni

Ko te vairs prātot par latvju rāmajām, klusumu mīlošajām dievībām. Jau pērnziem, kad pēc ilgāka laika nonācu Gaiziņa «Pakalniešos», lai sniegotā Viešūra krastos baudītu teiksmainās zemes jaukumus un klausītos dzīvības skaņās, sapratu, ka ilgi te neizturēšu. Kaut vides gides Ineses Mailītes iekoptā mežinieku sēta ar izziņas taku ir labs paraugs, kā jāattīstās sargājamiem apvidiem, pārezera kaimiņa Gunāra Ķirsona «Lido» kalns spēj atbaidīt ne tikai meža zvērus, pārdabiskas būtnes un sapņus, bet arī dabas vērotājus. Nenogurstošs bumsī-bumsī skaļruņos vajā ikvienu, kurš nevēlas iesaistīties slēpošanas un ēšanas biznesa «sildīšanā». To gan vēl varētu labot ar trases darbinātāju un apmeklētāju attieksmes maiņu, aizsardzības zonai piedienīgu uzvedības noteikumu izvirzīšanu. Daudz bezcerīgākas Gaisiņā izskatās pēc sniega nokušanas izlīdušās būvju un rakumu pļeckas, ko atstājuši teritorijas «apguvēji». Labi iecerēto skatu no valsts kores pretīgi gandē pusraktie dīķi ar savādiem betona lēveriem un kapakmeņiem dabas parkam. Zināms, ka Potjomkina ēstuvju minhauzens un vēlākais Daugavas racējs reiz mēģinājis vienoties pat ar satiksmes ministru Šleseru par Vestienas ceļa trejdeviņu līkumu pārvēršanu automaģistrālē un gaisa kuģu nosēšanās laukuma planēšanu, lai izsalkušos ērtāk atskapētu uz šejieni no Rīgas un Maskavas. Šodien 2006. gada 27. janvāra «Latvijas Avīzē» izklāstītās Cepļa kunga ieceres atzīstamas tikvien kā par tipiska puskoka lēcēja plātīšanos. Par laimi videi. Tomēr – cik ilgi? Tas pats satiksmes ministrs taču drīz pieļāva dzelzceļa sliežu izcelšanu pirmskara Latvijas lepnumam – līnijai no Ērgļiem uz Rīgu. Tikai tā pie gudru valstsvīru saimniekošanas spētu nodrošināt rīdzinieku drošu ietikšanu Vidzemes augstienē jebkuros laika apstākļos.

Bet aizsargājamo ainavu apvidus vide degradēta tāpat. Rau, rupji nobraucītā paugurā slienas gigantiska mākslīgā krūts! Tur robusts perkusionists iebakstījis pacēlāja pupus. Bijušo Riekstu kalnu vietējie nu dēvē par Lido jeb Ķirsona kalnu, tāpat kā pašvaldības izķiņķelēto Kaķīti (Viešūru, Viesi) par Ķirsona ezeru, bet Dzīšļu lopu kūti – par viņa «muižu». Ferma gan «grūtajos laikos» 30 cilvēkiem it kā piedāvā darbu un varbūt pat algu, tomēr kolhoza kūts būtību tajā nemazina nedz plastmasas interjers laidaru vietā, nedz Disnejlendas rūķu namiņa dumjā fasāde.

Ar sliktas gaumes izaicinājumu latviskai kārtībai un ainaviskām vērtībām apmeklētāji, šķiet, samierinājušies. Vai citādi patriotiski noskaņots cilvēks te kāju spertu? Jautājums tikai, vai tādas pārvērtības ne tikai vidē, bet cilvēku apziņā bija padomā latvju valdībai, kad 1999. gadā tā ar likumu nosprauda īpaši saudzējamās dabas teritorijas robežas? Un runa jau nav tikai par Ķirsona «kā māku, tā maunu». Runa nav pat par Gaiziņa virsotnes simboliski neglīto, brūkošo skatu platformu, kurā kā pārmetums valsts uzraudzības institūciju pieļautam lopiskumam jau slapstoties mistiska sniegdēļotāja spoks. Runa nav arī par to, kādēļ šis grausts nav nojaukts, ja arhitektu grupa «3 vēji» sen uzvarējusi konkursā ar brīnišķīgu, latviski modernu «puzurtorņa» projektu. Par tādu mūs i Munameģa igauņi apskaustu, lūgtin lūgdamies: «Aizved mani uz Gaisiņu

Jā, es runāju par vides ētikas, tautas goda, ainavu apvidus normatīvu, valsts likumu un EK vides aizsardzības programmas «LIFE» priekšrakstu rupju piesmiešanu. Izskatās, reizē ar nacionālo pašlepnumu no valsts jumta istabiņas patriekti arī zaļie, kas reiz ķēdējās pie šeit ne visai piemērotā vietā liktas LMT antenas. Tagad Gaisiņā valda birokrātiskas klusēšanas un vienaldzības likums. Madonas vismežniecības atbilde Vides aizsardzības klubam par baisu kailcirti Kāla ezera aizsargjoslā ir fantastiskas atrakstīšanās paraugs, kurā citēti vien divi samudžināti normatīvi un nav pateikts pilnīgi nekas. Diemžēl koncentrētās kailcirtes ne tikai nav ierobežotas, bet izvērsušās ar neiedomājami cinisku vērienu. Kāds uz nākamo paaudžu, uz visu mūsu rēķina kārto savas bankrota problēmas. Aizsargājamo ainavu apvidus ar valsts un pašvaldību svētību strauji pārvēršas par celmaini. Taču tas vēl nav viss. Turpat Gaiziņkalna dabas parkā, īpaši saudzējamā gravā un likteņkalna nogāzē, līdzīgi karā cirstai brūcei rēgojas svaigi rakts, gandrīz 30 m plats šļūkšanas kanāls. Tas burtiski piesmej blakus ierīkoto dabas taku un izpriecu industrijas dzirnās samaļ formāli aizsargātos biotopus. Visparadoksālākais, ka barbariskā biznesa projekta autors ir arī VAAAAP valdes loceklis Juris Stradiņš, kas pats dabas taku veidojis.

Tomēr Gaisiņā palicis arī daudz laba un skaista. Pēc manas publikācijas Madonas «Starā» ģimene, kam šajā apvidū pieder viesu nams, mierināja, ka viss likteņkalns jau neesot izpostīts, tikai daļa. Bet cilvēkam, kuru apstrādājis recidīvists, diez vai kļūs vieglāk, ja burlaka advokāts teiks, ka nevajag uztraukties, sakropļota tikai daļa ķermeņa, pārējais taču vesels...

Likumīgie noziegumi

Pat ja Vestienas ainavu lieguma postīšana ir veiksmīgi saskaņota ar būvvaldēm, Vides ministrijas vietējām institūcijām un arhitektūras uzraugiem, kas liekas ļoti ticami, tas ir tikai vainu pastiprinošs apstāklis noziegumam pret nākotnes Latviju. Kas pie tā vainīgs? Vainīgi vispirms ir vides un meža aizsardzības likumi, kas ilgus gadus pie mums tapināti ne sabiedrības, bet izlaupītāju interesēs. Vainīga primitīvā domāšana, kuras saknes neviļus rodu Madonas novada vadītāja Andreja Ceļapītera runā, kas protokolēta Gaiziņkalna dabas aizsardzības plāna apspriešanā 2004. gada 31. maijā: «Nevajadzētu pārspīlēt dabas parkā esošo sugu un biotopu vērtību. Daudz kur Latvijā ir tādas vietas! Tā varam piepildīt teicienu «Kaut vīzēs, bet Eiropā»! Gaiziņkalna galvenā vērtība ir ainaviskums, ko arī nepieciešams ekspluatēt no ekonomiskā viedokļa. Jādomā par ekonomisko izdevīgumu!» Pazīstami vārdi un domu gaita, vai ne? Vienkārši apgūsim, kampsim! Kaut pašu svētāko. Lai arī labi zināms, ka nevienu dabas liegumu nedibina «ekonomiskā izdevīguma» dēļ, mēs vienalga no tā izspiedīsim pēdējo dzīvības sulu! Citās intervijās Ceļapīters jau atklāti lobē Ķirsona avantūras. Un, kad madonieši man atstāsta, ka, tiekoties ar izlaiduma klašu skolēniem, novada «paps» uzsvēris – viņam, pieņemot darbā kādu cilvēku, izglītība esot tikai kādā piektajā vietā –, vairs nebrīnos par feodālisko barbarismu Gaisiņā.

Izskatās, nekas cits kā greiza, piezemēti utilitāra vērtību sistēma Madonas pašvaldībai un reģionālajām vides iestādēm pilnīgi laupījusi vēlmi veidot kaut nelielu, tomēr savu ainavu apvidus administrāciju, kādu Daugavpils rajons, piemēram, varējis bez valsts atbalsta uzturēt dabas parkā «Daugavas loki». Diezin vai kaut viens vienīgs Madonas novada deleģēts, Vestienas aizsargājamā apvidus saglabāšanā ieinteresēts un, galvenais, tam pilnvarots pārraugs būtu pieļāvis būtībā netransformējamu meža zemju pārveidošanu industriālās trasēs, haotisko celtniecību, Viešūra izteces patvaļīgu aizsprostošanu un Gaisiņa piekliegšanu ar decibeliem, kas aizliegti pat pilsētās.

Vestienas ainavu apvidus dabas aizsardzības plāna izstrādes vilcināšanā vainojamas pavisam konkrētas novada un valsts amatpersonas, to bezatbildība, iespējams, nekompetence un pat pērkamība. Valsts kontrole daudzkārt lieliski uzrādījusi šādu ļaužu dalību miljonu šķērdēšanā un sevis prēmēšanā. Taču kas kontrolēs naudas izteiksmē nenovērtējamo Latvijas nacionālo ainavu izsaimniekošanu? Kas to pārtrauks? Sveši iekarotāji, kas latvisko kultūrvidi cirtuši kā Lāčplēša ausi? Savējie kā iekarotāji? Vai mēs paši?

Vai arī...

Saulcerīte Viese epā «Dieviena» piemin mošķeni, kas simtgadē reizi izlien no Viešūra lūgt pretimnācējiem kaut ar mēslu dakšām, kaut trauklupatu puņķus noslaucīt. Kad neviens neizlīdz, ļumpatīgā čāča ieplunkšķ dzelmē. Tā bijis, kamēr vien Viešūra krastos dzīvo latviešu cilts. Nācēja esot naudas vecene. Ja pakalpiņš viņai degunu noslaucītu, tiktu stāvus bagāts, bet Gaisiņš ar savējiem, visticamāk, izgaistu. Bet es, kaut arī man ļoti patīk slēpot ar distanču slēpēm, vēl ceru, ka šogad būs silta ziema un beidzot izputēs vismaz Gaisiņu postošās un videi izcili nedraudzīgās pacēlāju biznesa trases. •

 

* Gaisiņš – ar sakni no vārda «gaiss».