Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Lūsis dabas parkā «Žverinčius» Lietuvā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kaķa gada priekšvakarā

Vilnis Skuja; Velgas Vītolas foto (rīki: Panasonic Lumix)
Fotografēts: Līgatnes dabas takās
Vāka modeļi: guļ Leonora, sēž Incis Villijs – puisis no Igaunijas

Kurš gan nepazīst lūsi – lielāko Eiropas boreālo jeb ziemeļu mežu kaķi ar pušķīšiem ausu galos? Tā svars 10-25 kg, lieli tēviņi var sasniegt pat 30 kg svaru, bet Latvijā parasti sastopami mazāki zvēri. Tēviņi lielāki par mātītēm. Ķermeņa garums var krietni pārsniegt metru. Lūsim, salīdzinot ar citiem kaķu dzimtas pārstāvjiem, ir garas kājas, tāpēc augstums skaustā ir kā palielam sunim un sasniedz 75 cm. Tas ļauj lūsim ātri skriet un veikt tālus lēcienus.

Priekšķepām ir pieci pirksti, pakaļkājām – četri, bet, tā kā priekškāju piektais pirksts ir mazs un pie zemes neskaras, apaļajā lūša pēdas nospiedumā saskatāmi vien četru pirkstu nospiedumi. Lūsis ir pirkstminis – tas nozīmē, ka viņš staigā uz pirkstgaliem. Ziemā pēdas apakšpuse klāta ar biezu apmatojumu. Tas ne tikai palielina pēdas atbalsta laukumu, lūsis, tā teikt, tur kājas siltumā un pasargā pirkstus no asām ledus šķautnēm. Platie pirksti apveltīti asiem nagiem.

Staigājot lūsis nagus ievelk gluži kā mājas kaķis, jo tie ir viņa medību ieroči, kam vienmēr jābūt asiem. Kāpjot kokā vai nadzīgi atsperoties, zvērs nagus izlaiž. Tad mīkstā substrātā atstātajos pēdu nospiedumos redzami šauri nagu nospiedumi. No vilka un citu suņu dzimtas zvēru nagiem atšķiras ar sāniski saplacināto formu: suņu dzimtas zvēriem nagi ir koniski, lūsim – kā naži. Medījot asos nagus izmanto kā āķus. Reiz, apskatot lūša noplēstu stirnu, konstatēju, ka lūsis to noturējis ar vienu vienīgu nagu, kurš bija iedūries buka sānos. Viegli iedomāties, kā stirna «pielīp» lūša ķetnai, gluži kā dzijas kamols mājas kaķa ķepai. Nagi tiek izmantoti arī, lai atstātu zīmes kokos.

Lūša biezā kažoka krāsa mēdz variēt no baložpelēkas līdz koši rudai. Parasti kažoks klāts lielākiem vai mazākiem plankumiņiem. Vēdera apakšdaļa un pakakle līdz pazodei ir gandrīz balta. Apmatojumu lūsis maina divreiz gadā – pavasarī un rudenī. Ziemas kažoks izaug jau novembra sākumā, bet āda nobriest vien ziemas sākumā. Īsās astes gals vienmēr melns.

Acis novietotas galvaskausa priekšpusē samērā tālu viena no otras. Tas nodrošina telpisko redzi, kas ir ļoti svarīga, nosakot attālumu līdz upurim, un nodrošina sekmīgas medības. Redze ļoti asa. Lidojošu putnu lūsis pamana pat vairāku kilometru attālumā, bet, kā visi plēsēji, ievēro tikai kustību. Nekustīgus objektus viņš saskata ar grūtībām. Mežā satiekot lūsi, divas reizes esmu stāvējis nekustīgi kā sālsstabs, un lūsis, mani nepamanījis, pienāca pavisam tuvu klāt. Tāpēc dzinējmedībās nomedīt lūsi nav nekāds varoņdarbs.

Lūsis medī uzglūnot, piezogas un tad izdara izšķirīgu līdz pat sešus metrus garu lēcienu. Medī viņš visu, ko var pieveikt: stirnas, lapsas, jenotsuņus, zaķus, putnus. Lielāku medījumu zvērs aprok sūnās. Tas pasargā to no maitēdāju putnu acīm, bet lapsas, jenotsuņi un vilki šādi noslēptu medījumu viegli atrod. Lēš, ka lūsis diennaktī patērē aptuveni 2 kg gaļas.

Lūši ir monogāma suga. Riestā, kurš noris ziemas beigās, nereti ap vienu mātīti salasās vairāki tēviņi, un tad iet vaļā īsts kaķu kora koncerts. Pēc aptuveni diviem mēnešiem migā, ko mātīte iekārtojusi zem izgāztu koku saknēm vai kādā pamestā lapsu vai āpšu alā, parasti piedzimst divi trīs mazuļi. Ar māti tie dzīvo kopā aptuveni gadu. Šajā laikā māte viņus apmāca dzīves gudrībās, ierāda medību paņēmienus. Jaunie lūši briesmu brīžos ir sevišķi nadzīgi kokos kāpēji, bet – pretēji bieži dzirdētajam – no koka neuzbrūk. Pašlaik lūši biežāk sastopami Ziemeļkurzemē, Ziemeļvidzemē un Sēlijā. Latvijā lūšus medīt ir atļauts, jo populācija ir stabila, bet daudzās kaimiņvalstīs, piemēram, Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā un Ukrainā, tas kļuvis par samērā retu dzīvnieku un netiek medīts.