Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zoologa piezīmes uz Slīteres dabas aizsardzības plāna lapām

Vilnis Skuja, Slīteres NP speciālists;
autora foto

Pagājušā gada nogalē tika pabeigts darbs pie Slīteres nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādes. Plāna apspriešanā piedalījās dažādu sabiedrības interešu grupu pārstāvji, arī mednieki. Katra interešu grupa tādā reizē cenšas panākt savai darbībai labvēlīgākus nosacījumus, un tas ir pašsaprotami. Satraucošs bija kas cits, proti, diskusijās ar medniekiem kā īlens no maisa izlīda šo vīru vājās zināšanas par teritoriju, kurā viņiem ļauts medīt. Smieties vai raudāt – tāda neizpratne pārņēma pēc kārtējā izskanējušā jautājuma.

«Kāpēc medības īpaši aizsargājamā teritorijā nav pielīdzināmas medībām ierindas medību platībās?»*

Jautājums par medībām aizsargājamās teritorijās joprojām ir kā karsts kartupelis, laikam tādēļ līdz šim par to nav plaši runāts, piemēram: kam būtu tiesības medīt īpaši aizsargājamās teritorijās, kā to pareizi un atbilstoši aizsargājamās teritorijas izveidošanas mērķiem darīt konkrētajā aizsargājamajā teritorijā? Šādas teritorijas Latvijā ir ļoti dažādas gan pēc lieluma, gan izveidošanas mērķiem un apsaimniekošanas veida, tāpēc nav iespējams visaptverošs standarta risinājums, taču tas nenozīmē, ka problēmas nav, – lai to sāktu risināt, problēma vispirms ir jānosauc vārdā.

Gandrīz vai ikviens, uzzinājis, ka Slīteres NP notiek medības, izbrīnā sarauc uzacis. Diemžēl neviens nacionālais parks nav pietiekami liels, lai varētu funkcionēt kā dabiska pašregulējoša sistēma. Gadījumos, kad kādas zvēru populācijas skaits pārlieku pieaug, jāiejaucas cilvēkam. Tātad jāmedī. Tas, vai jāmedī viss, kas krūmos kustas, ir cits jautājums. Slīteres NP kopš 1979. gada nemedī putnus, āpšus, zaķus, no 2005. gada – vilkus un lūšus. Nav vajadzības to darīt. Iespējams, ka arī staltbriežus un jo īpaši aļņus nevajadzētu medīt katru gadu, jo to blīvums ir zemāks nekā apkārtējās teritorijās. Te nav safari parks. Medības nacionālajā parkā ir tikai instruments medījamo dzīvnieku populāciju apsaimniekošanā.

Medības ir organizēts atpūtas pasākums, kurā cilvēki izklaidējas. Citiem vārdiem – medniekiem ir dota vaļa no sirds atpūsties mežā, kādu pa starpai arī sašaujot vai nošaujot. Viņiem nav obligāti jānomedī viss nomedīšanai atļautais zvēru skaits. Viņi var iet un medīt vienos un tajos pašos meža nogabalos kaut katru dienu, var neiet nemaz. Kāpēc aizsargājamā teritorijā tas nebūtu pieļaujams? – Tāpēc, ka, dzenājot medījamos dzīvniekus, tiek traucēti arī nemedījamie. Piemēram, klinšu ērglis, kurš noskatījis ligzdošanas vietu meža kvartālā, kurā regulāri parādās bars ar aurojošiem cilvēkiem, pametīs šo kvartālu kā nepiemērotu. Ir jāizšķiras par prioritātēm – vai atpūtas nodrošināšana 20 cilvēkiem teritorijā, par kuru visa Latvijas sabiedrība ir vie-nojusies, ka tā tiek izņemta no saimnieciskās aprites par labu dabas vērtību saglabāšanai, ir svarīgāka par visu?

Pagājušā gadsimta beigās Slīteres valsts rezervātā notika dzīvnieku skaita regulēšana. Pēc definīcijas: regulējot no populācijas tiek izņemts noteikts dzīvnieku daudzums, kas ļauj saglabāt vēlamo īpatņu skaitu populācijā. Jānomedī būtu viss nomedīt atļautais zvēru skaits, turklāt cenšoties to darīt pēc iespējas efektīvi, lai samazinātu traucējumu nemedījamo dzīvnieku populācijās.

«Šī teritorija ne ar ko neatšķiras no pārējās Latvijas!»*

Slīteres nacionālais parks dibināts 2000. gadā, bet tā vecākā daļa izveidota jau 1923. gadā. Pirms trīsdesmit gadiem – 1979. gadā – pašreizējā nacionālā parka teritorijā tika nodibināts Slīteres valsts rezervāts, kuru gadsimtu mijā pārdēvēja par Slīteres nacionālo parku. Tas ir iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo dabas teritoriju tīklā «Natura 2000». Šis nacionālais parks dabas daudzveidības ziņā ir viena no bagātākajām teritorijām Baltijas jūras piekrastē. Slīteres nacionālais parks pārējo aizsargājamo dabas teritoriju vidū ir unikāls jau ar tā ģeogrāfisko novietojumu un ģeomorfoloģisko uzbūvi, nemaz nerunājot par šeit sastopamo floru un faunu. Zilie kalni – Baltijas ledus ezera senkrasts – segti veciem, mazskartiem platlapju mežiem. Starp Kolku un Bažu purvu atrodas kangaru un vigu komplekss, kuru veido 180 kāpas, kas mijas ar starpkāpu ieplakām. Nekur citur pasaulē šāds ģeomorfoloģisks veidojums tik lielā platībā nav sastopams. Jūras tuvums un īpatnējā ģeomorfoloģiskā uzbūve rada īpašus vides apstākļus. Parka mežos atrod augu, sēņu un bezmugurkaulnieku sugas, kuras nekur citur Latvijā nav sastopamas. Te mīt arī daudz īpaši aizsargājamo mugurkaulnieku sugu. Tādēļ ir svarīgi, kam tiek uzticēts delikātais pienākums regulēt zvēru skaitu šajā Noasa šķirstā. Jūs taču negribētu, ka jūsu tuviniekam operāciju veic pašpārliecināts, prasts miesnieks no Centrāltirgus gaļas paviljona ar attieksmi «gaļa paliek gaļa».

«Pie juristiem mēs noskaidrojām, ka medījamajiem dzīvniekiem nav nekāda sakara ar dabas aizsardzību»*

Jebkurš pamatskolas skolēns par šādu šokējošu «gudrību» saņemtu nesekmīgu atzīmi. Naivums un pārliecība, ar kādu šī frāze tika pateikta, liecināja, ka cilvēks nezina ābeci un ar to lepojas. Dažādas apmācību programmas tiek organizētas skolotājiem, mediķiem un tomātu audzētājiem, bet mednieku kvalifikācijas paaugstināšana atstāta katra paša ziņā. Tāpēc šajā jomā pārsvarā sastopami nevis īsti mednieki, bet vienkārši šāvēji, turklāt daļa no viņiem arī šaut tā īsti nemaz nemāk.

Medījamie zvēri ir ikvienas ekosistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tur tie uzturas, barojas un mirst. Tie ietekmē gan vidi, kuru apdzīvo, gan arī augus un dzīvniekus līdzās. To ietekme uz pārējo ekosistēmu ir atkarīga no daudziem faktoriem un var izpausties ļoti dažādi. Piemēram, varētu domāt, kāds gan sakars briežu dzimtas zvēriem ar strupastēm un pelēm? Izrādās, ka nomests un zemē trūdošs aļņa rags ar savu bioloģiski aktīvo vielu saturu spēj izraisīt lokālu grauzēju savairošanos. Tas, savukārt, nozīmē, ka koku sēklas te tiks pastiprināti izēstas. Pētījumi Krievijas taigā parādīja, ka grauzēju aktivitātes dēļ efektīva meža pašatjaunošanās var notikt tikai sēklu ražas gados. Briežu dzimtas zvēri, apkožot kokaugus, ietekmē meža atjaunošanos, kavē pameža veidošanos un lauču aizaugšanu ar kokiem, tā aktīvi ietekmējot augāju un te mītošos dzīvniekus. Meža cūkas var radīt pamatīgas pārmaiņas veģetācijā vai arī uzturēt esošo līdzsvaru, regulāri uzrokot meža lauces. Pārlieku savairojoties, tās apdraud uz zemes ligzdojošo putnu populācijas. Un kur tad vēl bebrs! Šis grauzējs īsā laika posmā spēj pārveidot vidi līdz nepazīšanai, liekot pazust esošajam sugu kompleksam un radot iespēju citām sugām. Tādus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Secinājums: medījamie dzīvnieki aktīvi piedalās biomasas producēšanā, bioloģisko sistēmu uzturēšanā un līdzsvarošanā, enerģijas un vielu transformēšanā un vides pārveidošanā. Tie ir dabas sastāvdaļa.

«Kāpēc Slīteres nacionālajā parkā zvērus nedrīkst piebarot? Pat kūtī lopus baro...»*

Mežs nav kūts! Kaut arī attiecībā uz Latvijas mežiem šis apgalvojums nav korekts, jo daudzviet mednieki mežu ir padarījuši par kūti, ar piebarošanu palielinot vides ietilpību tiktāl, ka vietumis stāvoklis draud ar epidēmiju draudiem un vides degradāciju. Barības daudzums ir viens no limitējošajiem faktoriem, kurš novērš pārapdzīvotību. Ar piebarošanu varam panākt, ka apsaimniekotajā mežā zvēru skaits būs daudzreiz lielāks par to, kāds tas būtu bez piebarošanas, bet tas nozīmē, ka medījamo zvēru ietekme uz vidi arī pieaugs: tiks par daudz apkosts, uzrakts, nomīdīts, mainot dzīves vidi un nosacījumus citām augu un dzīvnieku sugām. Mežs kļūs par kūti, kurā nebūs ne vēsts no dabiskuma. Pasākumi, kuru mērķis ir mākslīgi palielināt dzīvnieku skaitu, ir pretrunā ar nacionālā parka izveides un apsaimniekošanas pamatprincipiem.

«Kāpēc Slīteres nacionālajā parkā neatļauj šaut lielos plēsējus?»*

Pretjautājums: «Bet kāpēc tas būtu jāatļauj?» Tas vilku pāris vai lūšu ģimene, kas mitinās parka teritorijā, neko nenozīmē šo dzīvnieku sugas saglabāšanai Latvijā, bet lielo plēsēju klātbūtne parkā nodrošina iespējami dabisku vidi. Tiek saglabāts plēsēju spiediens uz upuru populācijām, un tas ceļ nacionālā parka bioloģisko vērtību. Analfabētiskas ir mednieku bailes, ka Slīteres nacionālā parka 160 km2 var savairoties tik milzīgi daudz lielo plēsēju, ka tie «apēdīs» pārējo Kurzemi. Vīri, reizēm vajag palasīt grāmatas!

«Būtu nepieciešams mainīt zonējumu no dabas rezervāta zonas uz dabas lieguma zonu...»*

Šo apstulbinošo priekšlikumu atļaušos nekomentēt, tikai lasītājam paskaidrošu, ka rezervātā medīt nedrīkst, bet dabas liegumā drīkst. Tātad – mainiet, jo mums, 20 Dieva dēliem, tā labpatiktos. Šī nostāja spilgti atspoguļo mednieku izpratni par to, «kurš mežā ir galvenais». Domāju, ka nojaušat, kādu atbildi viņi sagaida – «Čiekurs...». •

 

* – biedrības «Mednieku klubs «Slīteres Hubertus»» biedru izteikumi sabiedriskās apspriedes laikā Mazirbē 2009. gada 30. decembrī