Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 1228 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lāču mātes monologs

Anitra Tooma;
foto no Velgas Vītolas krājumiem


Kad Velgai Vītolai bija pieci gadi, bet man – neviena, viņa čakli stumdīja ratiņus ar brēcošu nākamo «Vides Vēstu» redaktori, kas i nenojauta, cik īpašs cilvēks par viņu rūpējas. Bet varbūt jau tad mēs sajutām, cik radniecīgas būtnes esam, – kad šifrēju šo interviju, bieži vien rakstīju, pat neklausoties uz priekšu, un pēcāk pārsteigta konstatēju, ka Velga runā tieši tādiem vārdiem, kā nupat jau biju uzrakstījusi. Patiesībā tas, ko tagad lasīsi, nemaz nav intervija, bet gan Velgas monologs, ko maitāt ar jautājumiem nebija jēgas, jo Velga it kā pati sadzirdēja vēl neuzdotos jautājumus un uz tiem atbildēja, kad pienāca laiks.


Velga ir izcila personība; tādi cilvēki dzimst reizi simt gados. Šķiet, viņas misija ir iztulkot vēstis, ko mums sūta dzīvnieki. Jā, parastais asfalta cilvēks viņu sauc par traku – jo kāpēc gan jānoliek savas vieglās dienas un jāauklējas ar alni, ko viņa nekad neēdīs? Būtu labāk sivēnu nobarojusi, ne mocījusies ar lāčiem, kas no cilvēkiem jātur šāviena attālumā. Sarunas laikā Velga ne vienu reizi vien atkārtoja: es zinu, ko daru, un lieki neriskēju! Ja tā nebūtu, diez vai Velga februārī būtu svinējusi 53. dzimšanas dienu...

Ja mēs valstiskā mērogā apzinātos, cik izcils cilvēks dzīvo Lejaslīgatnes mežos, darītu visu, lai Velga varētu filmēt un fotografēt ar labu aparatūru, lai viņa rakstītu grāmatas, jo piedzīvots ir tik, cik citi 10 mūžos to nespētu. Pēc sarunas ar Līgatnes dabas taku direktoru Jāni Andrušaiti pārliecinājos, ka kolēģi Velgu ļoti lolo, gaida atgriežamies darbā un prāto, kā palīdzēt.

Velga Vītola dzimusi un uzaugusi Burtniekos. Pēc vidusskolas gadu nostrādāja par zirgkopi un tad Lauksaimniecības akadēmijā studēja Zooinženierijas fakultātē, ko pabeidza ar Sarkano diplomu.

Laimīgākā diena mūžā

1981. gada 1. aprīlis ir laimīgākā diena manā mūžā – tad es sāku strādāt Līgatnes dabas takās. Tādu laimes izjūtu nekad dzīvē vairs neesmu piedzīvojusi.

Sākumā Līgatnē man ļoti pietrūka lielā ūdens klaja, pie kā biju tā pieradusi. Bērnībā es Burtnieku ezerā jutos kā mājās, tā bija mana pasaule, zināju, kā sauc katru līcīti, kā to izbraukt. Reiz pie tēva atbrauca draugs, melnā naktī cēlāmies pāri ezeram, un es pa aklu tumsu prefekti iebraucu kanālā un noliku laivu vietā. Lielais vīrs brīnījās, kā kaut ko tādu var paveikt mazs skuķēns. Es jau četru piecu gadu vecumā gribēju dzīvot meža vidū un lai man apkārt būtu pieradināti meža dzīvnieki. Bērnībā daudz lasīju gan Darela, gan Adamsones grāmatas un sapņoju, ka dzīvošu kā viņi. Bet es zināju, ka nekad nebraukšu prom no Latvijas, tāpēc kopā ar lauvām man diez vai izdosies padzīvot. Bet zooloģiskais dārzs ir Rīgā, dzīvnieki krātiņos... Nē, man tas neder!

Viss, ko esmu vēlējusies, ir piepildījies. Varbūt man ir ļoti stiprs gara spēks, turklāt, jo vecāka kļūstu, jo brīnumainākus notikumus un sakritības piedzīvoju. Man reizēm izdodas materializēt lietas, zvērus un pat cilvēkus. Ir lietas, ko es vienkārši par savu dzīvi zinu, pat neprātojot, kas un kāpēc. Tā bija arī tad, kad pirmo reizi nokļuvu Lejaslīgatnē, – todien zeme ar debesīm griezās kopā, bet es uzreiz sapratu, ka šeit ir mana vieta. Jau nākamajā dienā grasījos izņemt dokumentus no akadēmijas, tomēr tēvs pierunāja mazliet paciesties. Tolaik Līgatnē pat nebija domas par dabas takām, laikam bija vien pāris meža cūku. Bieži braucu pie Gunāra Skribas, laikam iepatikos ar savu naivumu un entuziasmu, un viņš jau studiju laikā deva man cerības, ka varēšu te strādāt. Pēc nepilna gada patvaļīgi pametu obligāto darba- vietu Burtniekos un 1. aprīlī atnācu šeit strādāt. Toreiz Pauguru mājām vēl nebija ne logu, ne durvju, es tur dzīvoju un biju pārlaimīga. Tagad Pauguros iekārtota meža skola, bet es tepat netālu dzīvoju mājiņā, ko man uzbūvēja tēvs.

Mamma vai draugs

Pērn ciemos bija atbraukusi Kaja no Nigulas rezervāta Igaunijā, un atvadoties viņa teica: «Tu dzīvniekiem esi kā mamma, un tur rodas tavas problēmas! Ir jābūt tikai draugam!» Sākumā viņai nepiekritu, bet tagad esmu sapratusi: es tiešām par daudz pieķeros. Četrus mēnešus man bija ūdrs, bet viņš traģiski gāja bojā, par ko es nemitējos bēdāties un raudāt. Pēc Ķūķa nāves es Kajai rakstīju: «Jā, vieglāk būt par draugu...» Es ceru, ka esmu sapratusi savu kļūdu. Ja pa labam cilvēks nesaprot, caur puņķiem un asarām viņš savu mācību dabū.

Man tas ir jāmācās, citādi es sevi beidzu kopā. Es tik ļoti pieķeros saviem dzīvniekiem, ka tad, kad viņi mirst, nomirst kāda daļa no manis. Un tā sarūk man atvēlētais mūžs... Te tad beidzot būs atbilde uz tavu jautājumu, kāpēc viņi man nāk līdzi... Tāpēc, ka mums ir neparastas attiecības. Teiksim, mans aļņu bullis – jau pieaudzis, riestojošs tēviņš, bet es eju pie viņa voljērā, mēs bučojamies, un viņš nāk man līdzi kā jērs, izmisīgi noskatās, kā aiziet govis, uz kurām viņš cierē. Skatās uz mani, uz govīm, uz mani, uz govīm – un paliek pie manis! Otrs zvērkopis viņam deva iesauku Memmis. Kaut gan uzreiz teikšu, ka neviens cits aļņu aplokā ieiet nedrīkst, pat ne mani kolēģi, tad mans Antiņš uzreiz metas dzīt prom.

Nelieciet jancīgus vārdus

Nekad nelieciet dzīvniekiem jancīgus vārdus! Kaut vārdi jau atnāk paši. Kad atveda alnēnu, viņš bija pāris dienu vecs, turklāt nepareizi barots – viņam bija drausmīga caureja! Rahītiskas O veida kājas, pats nenormāli mazs ar īsām ausīm. Iedomājies – alnēns ar īsām ausīm! Es mūžā neko tādu nebiju redzējusi! Un uzvedās viņš arī kā īsts Antiņš. Savu vārdu viņš dabūja mirklī, kad tika izgrūsts no piepļūtītās mašīnas. Viņš bija smagi slims, viņam tā sāpēja kājas, ka nevarēja nostāvēt. Es mocījos un mocījos... Alnēnam nav dabiski ēst guļus, tāpēc viņš atteicās no maltītēm. Un tagad viņš ir liels, smuks bullis, bet joprojām – īsts Antiņš.

Es jau esmu vecmamma! Bet tikai dzīvniekiem, – pirmā ir mazmeitiņa alnenīte Saulcerīte, otrs ir alnēns Sprīdītis. Es taču alneni slaucu, kaut neesmu ne kazu, ne govi mūžā slaukusi! Sprīdītis piedzima rudenī, riesta laikā, tāds maziņš, bet es viņu izvilku pa ziemu. Šoruden pārējie buļļi viņu izdzina no voljēra. Jaunākajam bara bullim jāiet meklēt cita dzīvesvieta, un viņš devās pasaulē, – eh, kāpēc devu viņam vārdu Sprīdītis? Nu viņam nav stimula nākt atpakaļ...

Saulcerīte nebūtu izdzīvojusi, ja es viņu neizvilktu. Toreiz es pat negaidīju nevienu mazuli, bet, skatos, ko tie mani aļņi grozās apkārt, un redzu, ka Līnīte ir dzemdējusi. Gāju uz turieni – guļ beigts alnēns. Nu, neatstās tak’ tādu voljērā, pacēlu, lai nestu ārā. Un tajā brīdī viņa norīstījās un sāka gārgt; ja es būtu piegājusi stundu vēlāk, viņa tur būtu nomirusi. Tas ir unikāls gadījums, jo aļņi nebrīvē vairojas reti, un tas ir pirmais gadījums Līgatnē. Aļņus ir ļoti grūti turēt nebrīvē, tāpēc jau neviena nav zooloģiskajā dārzā.

Alnis nav govs, kurai tesmenis pa zemi velkas un teļš var gandrīz guļus zīst. Alnēni ēd stāvus. Bet Saulcerīte bija tik maza, ka pat tad, ja varētu nostāvēt, līdz tesmenim būtu vēl pusmetrs! Un tad es pati savām acīm redzēju, kā zvēri ar to tiek galā: mazulis skrubinās gar mātes pakaļkājām, un tas rosina aļņu govi pietupties. Bet mazulītei vispār nebija spēka! Tad es pati grābstījos alnenei ap pakaļkājām, un viņa – blarkšķ! – notupās vai līdz zemei! Bet man tas mazais jāliek pie pupiem, un pa to laiku mamma jau ir piecēlusies. Es nekādi nevarēju šīs abas lietas izdarīt vienlaikus. Un tad es mēģināju alneni slaukt, jo aļņi jau man ļauj ar sevi darīt visu. Ieslaucu kādu pusglāzi pirm-piena un ar šļirci laidu alnēnam mutē. Laikam esmu vienīgā Latvijā, kas zina, kā garšo aļņu piens: zini, ja es būtu alnēns, es nekad mūžā neņemtu mutē to pretīgo govs pienu! Trīs dienas vecs govs jaunpiens ir sāļš, aļņa piens ir kā šķidrs saldais putukrējums! Beigās alnenei apnika, viņa aizgāja un apgūlās. Es pasitu mazuli padusē un devos pie viņas. Ja kāds no malas redzētu, nez ko domātu? Guļ liels alnis, blakus stāv cilvēks un tur šim gaisā pakaļkāju. Bet mazais zīda! Protams, es varēju Saulcerīti ņemt uz mājām un barot pati, bet man tā gribējās, lai viņa paliek pie mammas. Es piebaroju mazo, bet pienu laidu gar lūpas kaktiņu, lai viņa neielāgo, ka sūkt no pudelītes ir vieglāk nekā no mātes pupa. Jā, es to visu pati izdomāju, tas ir mans kārtējais «velosipēds»; šajos 29 gados ļoti daudz tādu esmu izdomājusi.

Saulcerīte jau ir liela; rudenī voljērā ielēca savvaļas aļņu bullis, un tagad es ļoti gaidu maiju, kad, iespējams, man būs vēl kāds alnēns.

Aļņiem nebrīvē parasti ir ļoti īss mūžs: kad viņi sasnieguši četru piecu gadu vecumu, sākas gremošanas problēmas, jo viņiem nepieciešama liela teritorija, vajag griezt nagus. Parasti to dara narkozē, bet es domāju, ka manējiem to nevajadzēs, pati varēšu nagus apgriezt. Šoruden man nācās Antiņam nozāģēt ragus, jo viņam ir tieksme dusmoties uz situāciju un tīt uz ragiem voljēra žogu. Un Antiņš stāvēja kā jēriņš, kamēr ņēmos.

Par to savvaļas bulli arī varētu grāmatu uzrakstīt: viņš lenc govis, bet, kad es tās pasaucu, šīs skrien pie manis. Bullis skrien govīm priekšā, bet vai viņš divas var noturēt? Beigās viņš no manis stāvēja vai gulēja piecu metru attālumā, laikam jau nolēma, ka esmu dīvains radījums, kas jāpiecieš. Tas, ka govis dod priekšroku man, runājošam divkājim, viņam bija «jāsagremo», bet tas bija grūti, tici man! Taču ar to brīnumi vēl nebeidzās. Rudenī daudz dzīvojos pa voljēru un pamanīju, ka savvaļas bullis arī Antiņu mēģina atvirzīt no manis. Laikam jau varu teikt, ka pērn piederēju savvaļas aļņu bullim! Nez, vai kaut kas tāds jelkad piedzīvots? Beigās jau viņš sev par laimi izlēca no voljēra.

Nē, man nebija bail no tā buļļa. Viņam taču ir respekts pret cilvēku. Nenovērtē par zemu manus vārdus: es zinu, ko daru! Un tie 29 gadi tam ir pierādījums – esmu dzīva, neviens, pat visplēsīgākais zvērs man nav uzbrucis. Es nekad par velti neriskēju. Cits gan neviens nedrīkst kāpt Līgatnes voljēros, viņu nositīs nekavējoties. Šie dzīvnieki ir uzauguši nebrīvē, no cilvēkiem nebaidās. Ja ierauga savā teritorijā svešu, dodas padzīt. Pat tad, kad tu dzīvnieku esi pats izaudzinājis, ir nemitīgi jāizvērtē situācija.

Novērot to riestu bija ļoti interesanti. Sākumā bullis deva priekšroku tikai Līnītei, acīmredzot vecākai govij riests sākas agrāk. Saulcerīte varēja līst uz ceļiem maurodama, baurodama, bullis par viņu nelikās ne zinis. Tagad zinu, ka lielāko traci riesta laikā saceļ govis, buļļi tikai klusiņām īd. Un kā viņi «iznesas»! Piemēram, Antiņš un Saulcerīte – zīmīgi saskatās... un visu ir norunājuši: kur, kad cikos. Taču nekad TO nedarīs, kad «mamma» skatās. Tāpēc man neizdevās šo momentu nofotografēt – slēpies, kādos krūmos gribi.

Izdzīvo tie, kam atļauj nomirt

Es bieži tā filozofiski analizēju savu dzīvi un secināju: tikko es kādam pārāk pieķeros, man nākas to zaudēt. Draudzene, kura strādā ar tīģeriem zooloģiskajā dārzā, reiz teica: «Zini, kāpēc tev nav problēmu ar aļņiem? – Tu domās atļauj viņiem nomirt.» Jā, es tam esmu gatava vienmēr, jo zinu, ka aļņi nebrīvē ilgi nedzīvo. Tie aļņi, kas agrāk bija Līgatnē, arī nedzīvoja ilgāk par pāris gadiem, jo pāraug nagi, iemidzināt nemākam un nevaram. Zvēriem kājas sāp, pēc vajadzīgajām augu sugām viņi izstaigāt vairs nespēj, sabojājas gremošanas mikroflora, sākas caureja, dzīvnieks pārstāj ēst un aiziet bojā. Saulcerīte un Sprīdītis izdzīvoja, jo es garīgi biju gatava, ka viņi nomirs.

Ja manā mājā nonāk zaķēns, pūčulēns, stirnēns – tā nav nejaušība. Tad to uztveru divējādi: vai nu tas dzīvnieks man ir dāvana, vai mācība. Un nekad slogs! Nekad! Tā ir laime. Pēdējā lielākā dāvana man bija ūdrs Ķūķis. Pēc tam, kad maijā nomira lācene Līzīte un smagi slimoja dēls, es turējos tikai ar nervu tabletēm. Un tad 18. jūlijā, meitas dzimšanas dienā, man atveda ūdrēnu. No tā brīža es vairs neesmu dzērusi zāles. Ķūķis bija mana laime, prieks un acuraugs. Nav brīnišķīgāka zvēriņa, ar ko dzīvot kopā, – viņš nemitīgi rotaļājas un priecājas.

Pirmais bija mednis

Pirmais laikam bija pieaudzis mednis... Kāds viņu bija turējis trušu būrī. Atveda no Jelgavas rajona un atstāja! Akadēmijā man mācīja par vistām, govīm, cūkām. Bet kas ir mednis?! Telefona nav, grāmatu nav, izmisumā atcerējos bērnībā lasīto, ka mednis ēd dzērvenes, priežu skujas un granti. Uzkāpu kokā, kaut priedē nemaz nav tik viegli uzkāpt, bet man tak’ vajadzēja pamatīgu zaru ar sulīgām skujām. Uzkāpu, nozāģēju – viss kārtībā! Ar granti arī nebija lielu problēmu, bet kur lai aprīlī atrod dzērvenes? Padzirdēju, ka tuvumā ir Sudas purvs, – bridu un grābstīju dzērvenes. Putnam arī bija caureja, bet izdzīvoja. Pēc kāda laika direktors kopā ar putna glābēju atbrauca, un es, viņus sagatavojot, pastāstīju, ko es voljērā darīšu, ko darīs mednis, un viss tā arī bija. Tad Skriba man teica: «Velga, tā turpini. Lai tādas zināšanas un izpratne, kā ar šo medni, tev būtu ar visiem dzīvniekiem!» Un šis novēlējums man vienmēr skan galvā. Man vienmēr mute vaļā, acis platas un milzīga sajūsma par to, ko daru. Tad bija lapsēns, un tad – alnēns, ko es mācījos izbarot. Esmu dzīvu lapsu kā krāgu likusi ap kaklu, un šai mute vaļā, smejas, asti vicina ap galvu!

Cik Līgatnes parkā dzīvnieku?

Tagad Līgatnes dabas parkā dzīvo 47 dzīvnieki – tevi gaidot, sarēķināju: sešas stirnas, septiņi staltbrieži, trīs aļņi, četras meža cūkas, viens vilks, viena lapsa, divi suņu vilki, divi lūši, četri lāči, viena vai divas vāveres, trīs pūces, trīs ūpji, viens gulbis, akmens cauna, sesks, ūdele un jenotsuns. (Vispār jau šo sarakstu veikli norakstīju, jo Velga nespēj sausi nosaukt dzīvnieku skaitu, tūdaļ aizrautīgi sāk par katru stāstīt – autore.) Anitriņ, apklusini mani, es taču nespēju par viņiem tā īsi pastāstīt! Bet uzreiz saku: neviens no viņiem nav ar slaz-diem ķerts dabā, viņi visi ir grūtdieņi, ko atnesuši cilvēki.

Cilvēki bieži savāc stirnēnus, – visi zina, ka to nedrīkst, bet dara. Labākajā gadījumā viņi zvana man un apjautājas, ko darīt, ko dot ēst. Es visiem dodu padomus, manu numuru droši var publicēt. Ja es nevaru panākt, lai viņi neņem stirnēnus mājās, tad lai vismaz baro pareizi un nespīdzina dzīvu radību. Paņemsim viņus rudenī, kad nevajadzēs vairs pienu dot, jo savvaļai tas zvērs vairs neder. Ja viens cilvēks ir sācis dot pienu, tad ne no viena cita rokas ne stirnēns, ne briedēns, ne alnēns neēdīs. Caur puņķiem, asarām un bezjēdzīgām nāvēm es to atklāju. Tāpēc arī savus dzīvniekus kaut reizi dienā lieku barot meitai, lai viņi nepaliek bezpalīdzīgā stāvoklī, ja ar mani kas notiek. Man voljērā ir stirna Bembijs no Kurzemes – esot atnākusi uz govju aploku ēst skābbarību. Ja stirna nemūk no cilvēkiem, skaidrs, kāds viņu visu vasaru audzējis un palaidis savvaļā pretī nāvei.

Tad ir buks – esot atnācis ziemā uz kūti, bet suņi saplēsuši. Cilvēks bija ārstējis, taču vairs netika galā, atveda man. Man jau vienmēr ar stirnām pilns voljērs. Ielaidu pie aļņiem, jo viņam patika govis, – kas zina, kur bērnība pagājusi. Buks pie aļņiem labi iedzīvojās. Vasarā, kad brūces bija sadzijuša, aizvedu pie stirnām, kurām bija sācies riesta laiks, bet puiša neviena. Cilvēki mīļie, kas tur notika! Mans buks, kurš domāja, ka ir alnis, bija šokā – vesels bars stirnu riesta noskaņojumā: ausis uz priekšu, acis uz kātiņiem, metas tam āzim virsū. Nabaga zvēriņš, panikā vēkšķēdams, domāja, ka suņi viņu trenc! Turpmāk slēpās pa krūmiem, jo pats taču bija pārliecināts, ka ir alnis, un ko viņam pasākt ar stirnām?

Reiz lācis sevi pirmo reizi ieraudzīja stiklā. Dzirdu – mājā pērkons dārd! Pagriežos, mans lācis rūc nedzirdētā tonī, jo nekad taču lāci nebija redzējis, tikai cilvēkus: mammu Velgu, māsu Daci un brāli Dzintaru. Kā lai viņš zina, kā izskatās lāči? Pēcāk jau man ieteica, lai es voljēros pie vientuļajiem dzīvniekiem ielieku spoguļus – lai šie zina, kā izskatās.

Ak, man laikam pāris dienu vajadzētu, lai par visiem pastāstītu. Septiņi brieži, trīs aļņi, četras mežacūkas... Par vilku arī būtu jāstāsta vairāk. Lapsa viena, suņu vilki divi – viņiem pēc asinsanalīzēm noteikts, ka vilks kaut kad tuvumā pabijis. Lūši divi – es viņus baroju no rokas. Man patīk pie viņiem sēdēt voljērā, vēroju, kā dzīvnieki dzīvo savu dzīvi, un es esmu daļa no viņiem. Aļņi paskatās: ā, tu te sēdi, tad mēs tepat pagulēsim. Tur es jūtos kā daļa no dabas. Tā nav vārdos izsakāma sajūta, bet tā dod laimes izjūtu.

Lāči pašlaik ir četri. Tai voljērā, kur skatās no augšas, trīs un mana Ilzīte. Neviens ziemā negulēja. Jā, viņiem dzimst mazuļi, bet mēs vairs neņemamies ar atdzīvināšanu, pēcāk tāpat nav, kur viņus likt.

Ilzīte vispār dežūrlācis – ārā mīnus 28, bet viņa skraida kā vasarā. Un tās ir problēmas. Lācim ir jāguļ ziemas miegs. Lielie jau mazliet paguļ, jo viņi ir dabiski izbaroti, bet Ilzīte ir mākslīgais lācis. Viņa vairākkārt man rokās ir nomirusi un pēc tam atdzīvojusies. Arī pirms pāris gadiem – cilvēki viņu sabaroja tā, ka knapi izvilku. Viņai ir ļoti slikta veselība, un tas, ka viņa nevar ziemā pagulēt, mūža ilgumu samazina vismaz uz pusi.

Ir mums viena vai divas vecu vecās vāveres. Pūces ir trīs. Ar tām arī ir traki: sanes cilvēki pūčulēnus, bet tos ir faktiski neiespējami izbarot. Pērn man atnesa pūčulēnu, kas bija aktrise. Iedomājies, sēž mazs pūčulēns krātiņā un tu mēģini viņam kaut ko iedot. Bet viņam kakls kļūst īsāks, viena acs pieveras, otra acs pieveras, un tad viņš tā lēnām šļūk uz sāniem un nogāžas. Labi, jenotsuņi izliekas par beigtiem, bet ne jau pūces! Un reiz es biju palaidusi garām to miršanas ainu, skatos, guļ kājiņām gaisā. Nu, ja beigta, tad beigta; atveru būri, paņemu mironi, bet šī – kā lēca! Kopš tās reizes vairs neuzdrošinās teātri spēlēt.

Ja mājas dzīvnieki jāuzpasē, lai neapēd kādu draņķi, tad ar meža dzīvnieku ir otrādi – jāpanāk, lai ēd vispār. Dzīvnieki izdzīvo dažādu iemeslu dēļ, dažreiz – no dusmām. Man ir vāverēns, kam zaķēni nomirt neļāva. Nokritis tepat cilvēkiem pie kājām, asiņojošu mutīti. Noliku kastītē, bet šis neēd; es tā arī pieņēmu – nu labi, mirsti ar’. Pa to laiku atnesa divus pelēkos zaķus, vēl pēc brīža divus baltos. Ielieku zaķēnus pie tā vāverēna, visi maziņi. Vāvere paskatās baltu aci, sak, es te tagad mirstu! Bet zaķis jau neņem galvā – ļepato pāri. Vāvere pabaras, bet pāri iet nākamais zaķis. Eju no rīta – vāveres nav! Izrādās, guļ šiem apakšā uz muguras. Domāju, beidzot nomirusi, paķeru aiz astes un metu laukā, bet – izrādās – dzīva un kaifo zem zaķiem siltumā. Tā arī dzīvoja tas Čoks, nikns kā pūķis bija.

Ūpji trīs – divi normāli, no zoodārza, bet trešais! Zosīm uzbruka! Viņš vasarā pa naktīm vienai sievietei bija nokopis visus mājputnus, šī tik brīnās, kur paliek. Rudenī, kad mazie pīlēni un cālēni bija beigušies, šis uzklupa zosij, – tā beigta, bet pārējās viņam kārtīgi sadeva. Tā teikt: žadnostķ fraijera gubit jeb skopums veci piebeidz. Un viņš tur tāds pusdzīvs sēdēja, paņēmām pie saviem ūpjiem. Bet smuks...

Gulbis viens. Bet nu kadrs! Ziemo pie mums šķūnī, šņāc un lien kauties. Esmu izaudzējusi aļņus un lāčus, bet vissmagāk cietu no šī gulbja. Es nevaru tev visu izstāstīt pāris stundās!

Nešpetnie kraukļi

Tā kā daudzi zvēri jābaro ar gaļu, kas arī kraukļiem labi iet pie sirds, te mitinās kādi 20 putni. Kraukļi mani āzē un nez kāpēc tusē tieši pa stirnu voljēru. Man šķiet, tāpēc, lai ieriebtu man. Es taču zinu, ka kraukļi salasās tur, kur kāds ir beigts. Esmu neskaitāmas reizes skrējusi skatīties, kura stirna vai zaķis galu dabūjis. Bet kraukļi mierīgi zariņus mētā, dejo kāzu dejas, nedod mieru stirnām. Un tad es beidzot saskatīju, ko viņi tur dara, – ēd stirnu spiras! Un tramda viņas tāpēc, lai dabūtu svaigas... Bet tas vēl nav nekas! – Kraukļi visus atkritumus, ko atrod daudzu kilometru rādiusā, sanes pie stirnām. Noliek blakus apmeklētāju takai pamatīgu ribu, un ej tad iestāsti, ka man nemirst dzīvnieki! Izrevidē šie pankūku namiņa miskastes un sanes pie stirnām šķīvīšus, dakšiņas, čipšu pakas. Reiz viņi no lapsu voljēra pie aļņiem atnesa beigtu žurku!

Zīlītes man ēd no rokas! Viņas mani pazīst jebkurās drēbēs. Es varu aiziet kilometriem tālu pie stirnām vai lūšiem, un tad pēkšņi kāda pikē man virsū. Tāpēc vienmēr nēsāju līdzi zemesriekstus. Nesen filmēju lūsi un, lai rokas nedreb, piespiedos pie koka. Pēkšņi milzīga sniega kupena uzkrīt uz kameras, ko Ingmārs Līdaka aizdevis. Paskatos augšā – tur apmierināta vāvere!

Mīlasstāsts

Tās mīlestības šeit krustu šķērsu! Reiz trusis līdz ausīm samīlējās jenotsunī, turklāt abpusēji. Mēs cenšamies plēsējus ik pa laikam pabarot ar svaigu barību, dažreiz ar trušiem barojam arī jenotsuņus. Pirmo trusi viņš godīgi apēda, bet pēcāk skatos, jenotsuns uz mani rūc, bet otrs trusis – dzīvāks par dzīvu. Viņš taču tam trusim pīrādziņus pienesa! Tas tik piesit kāju. Bet jenotsuns ziemā gulēt grib... Tā arī beigās nokoda draugu pusmiegā, ēst gan neēda.

Man vienmēr patīk vērot, kā veidojas attiecības starp dažādu sugu dzīvniekiem. Šie stāsti ir bezgalīgi. Par stārķiem vien varētu stāstīt stundām. Gribu tikai pateikt, ka tad, ja izkritušu putnēnu ieliek ligzdā atpakaļ, vecāki to pieņem. Mans brālis pat melno stārķēnu kopā ar ligzdu uzstutēja atpakaļ, un vecāki viņu pieņēma. Tas labi, jo man jau toreiz bija trīs baltie stārķēni, brālis biedēja: ja vecie nepieņems, vedīšu tev nēģerīšus!

Misijas apziņa

Dzīvnieki, ko atved uz Līgatni, lielākoties ir brutāli un analfabētiski atņemti mātei, kas turpat vien ir un gaida, kad cilvēks aizies. Ļoti maz ir tādu, kam vecāki tiešām gājuši bojā. Bet es nekad nebaros, ja cilvēks nezinot iejaucies un atņēmis vecākiem mazuli, jo domāju, ka man ir misija – mācīt, lai cilvēki mīl dabu, izprot un paši kļūst labāki. Daudzi teiks, ka tas nav vajadzīgs, ka pastāv dabas likumi... Taču nevar tā sausi un loģiski šiem jautājumiem pieiet. Ko tad lai mācām bērniem? Ka nesanāk tā, kā teikts pasakā: ieliek vecākus ragaviņās un uz mežu!

Būtu labi, ja cilvēkiem būtu iespēja uzzināt, kā rīkoties, ja mežā atrod, piemēram, briedēnu, no ligzdas izkritušu stārķēnu. Kamēr viņi zvanās, tikmēr tas dzīvnieks mirst. Klāt pavasaris, un sākas tas pats, kas katru gadu. Lai gan lielākā daļa cilvēku zina, ka ņemt nevajag, bet ko darīt, ja no degošas kūlas izlien apsvilis zaķēns? Vai māte var gudri teikt mazulim, lai šis paliek, atnāks lapsa un iekļaus barības ķēdē? Tas nav humāni. Tāpēc svarīgi pateikt, kad ir jāglābj, kad ne. Ir svarīgi, ar ko barot. Piemēram, Antiņam bija dota mannas putra ar olām, un viņš bija pusdzīvs. Ziemā jāzina, ar ko piebarot, – nevar stirnām nogāzt siena rulli, jo izbadējušies dzīvnieki pārēdas un turpat nomirst. Un nedrīkst dzīvniekiem dot mīkstu maizi! Un sāļu speķi.

Tas ir traki, ka Latvijā nav savvaļas dzīvnieku glābšanas un rehabilitācijas centra. Es uzskatu, ka tos, kurus var izglābt, ir jāglābj, kaut Latvijā ir aizliegts mājās turēt savvaļas dzīvniekus. Bet te ir vēl viens absurds: Valsts meža dienesta vai vides inspektori atrod, ka cilvēks tur mājās savvaļas dzīvnieku, atņem un aizved vai nu uz zoodārzu, vai Līgatni. Tātad – uz nomiršanu, jo, kā jau teicu, mazuļi ēd tikai no viena cilvēka rokas. Labāk lai atstāj to dzīvnieku, kur bijis, informē par kopšanu, kontrolē, vai viss tiek izpildīts, bet ved prom tikai rudenī, kad zvērs jau paaudzies un nav atkarīgs no piena.

Bet dažreiz cilvēku stulbums ir apbrīnojams. Pērn kāds vīrietis atnesa stirnēnu. Viņš Pārgaujā sēņojis, visu dienu lasījis izcirtumā murķeļus un tik skatās, ka guļ stirnēns, bet māte nenāk barot. Šis tik sēņo, bet stirna nenāk. Pret vakaru ņēmis mazuli klēpī un nesis šurp. Bet man pat nevērās mute viņu bārt, jo šis jau pats bija pusdzīvs, nemaz nerunājot par stirnēnu! •

  • Līgatnes dabas taku apmeklētāju centra un kases darba laiks no plkst. 9 līdz 19.
  • Dabas takas vēl līdz maijam var apmeklēt par ziemas cenu – Ls 2.
  • Studentiem, skolēniem, pensionāriem – Ls 1.
  • Bērniem, invalīdiem, bērnu namu audzēkņiem – bez maksas.
  • No maija biļetes cena pieaugušajiem – Ls 2,50.
  • Piedāvā ekskursijas gidu pavadībā latviešu, krievu, angļu un vācu valodā. Ekskursijas jāpiesaka iepriekš, zvanot uz Līgatnes dabas taku apmeklētāju centru; tālruņi – 64153313, 28328800.
  • Velga Vītola – 26553318.