Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Līzīte traģiski, ar lauztām pakaļkājām un joprojām neizskaidroti gāja bojā 2009. gada 14. maijā, kamēr Velga gulēja slimnīcā...
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lācēns skatās pasaulē

Foto: Velga Vītola
Aparāts: vecais, labais «Zenit»
Teksts: Velga Vītola

Fotogrāfijā redzama mana otrā izaudzinātā lācenīte Līzīte aptuveni 5 mēnešu vecumā. Bilde tapusi 2002. gada pavasarī. Viņa lūkojas uz zaru, ko rokās tur mana meita Dace, tā mudinot lācēnu gan celties pakaļkājās, gan arī mācīties iet uz priekšu, – vairāk par dažiem solīšiem gan parasti nesanāca...

Lāči – gan lieli, gan mazi – bieži un labprāt ceļas pakaļkājās, lai labāk un tālāk varētu saskatīt un saost apkārtējo pasauli. Pieauguši lāči mēdz arī stāvot uz pakaļkājām skrāpēt koku mizu un rīvēties gar kokiem. Mazi lācēni, tiklīdz ir iemācījušies staigāt – un tas notiek aptuveni divu mēnešu vecumu –, mēģina piecelties pakaļkājās, pie kaut kā pieturoties. Līzītei, kura uzauga pie cilvēkiem, tā bija istabas siena, dīvāns vai «mammas» kāja.

Pāris mēnešu veciem lācēniem ir milzīga interese par visu, kas apkārt; tie visu mēģina izpētīt, apošņāt un aptaustīt gan ar ķepām, gan zobiem – zāli, koku lapas, rāpojošus un lidojošus kukaiņus, vardes utt. Drīz viņi sāk vingrināties arī kāpšanā kokos, kur dabā auguši lācēni slēpjas briesmu brīžos.

Līzīte visu sava mūža pirmo vasaru brīvi dzīvoja gan pa māju, gan pagalmu, bet tuvumā vienmēr bija jābūt kādam viņas «ģimenes» loceklim – vislabāk, protams, «mammai», tas ir, man. Ir gluži dabiski, ka lācēns, gluži kā bērns, visdrošāk šādā vecumā jūtas mammas tuvumā.

Devāmies arī regulārās pastaigās pa tuvējo mežu. Dažreiz uz attālākām vietām braucām ar mašīnu – es pie stūres, lācēns klēpī. Nobijušies lācēni savvaļā slēpjas pie mammas vai kāpj kokā. Līzīte tādos brīžos slēpās aiz manis, ar priekškājām apķeroties ap «mammas» kāju – lai drošāk! Ik pa brīdim Ilzīte un Līzīte nāca arī pēc savas mīļuma devas – bučas; tad lācenītes bubinādamas ņēmās sūkāt manas rokas un pirkstus. Pēcāk – nomierinājušās, apmīļotas, varētu pat teikt, saņēmušas kārtējo devu «mammas» mīlestības enerģijas – devās tālāk izpētīt «lielo» pasauli... •