Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Anete Legzdiņa
Foto: Anete Legzdiņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Gatavojoties Klimata konferencei Kopenhāgenā, vides organizācijas visā pasaulē sakopojušas spēkus un intelektuālos resursus, lai paustu gan savu viedokli par nepieciešamajiem lēmumiem, gan arī nāktu klajā ar jaunākajiem pētījumiem ar klimata pārmaiņām saistītajos jautājumos. Tiek diskutēts kā par CO2 emisiju samazināšanas ātrumu, tā nepieciešamajiem finanšu, politiskajiem un tehnoloģiskajiem risinājumiem tā sasniegšanai. Lai arī neviens neapšauba to, ka klimata pārmaiņas ir ļoti nopietna ne tikai vides, bet arī visas cilvēces turpmākās labklājības problēma, mums jāraugās uz to plašākā kontekstā. Kā tad klimata pārmaiņu jautājums tik pēkšņi kļuva par globālu problēmu? Ne jau nu kādu jaunu, līdz šim nezināmu zinātnes atklājumu dēļ. Tāpat kā visi vides aizsardzības jautājumi, arī šīs problēmas cēlonis ir cilvēku nevēlēšanās rēķināties ar ekoloģijas likumiem, kuru pārkāpšana allaž noved pie vides problēmām. Viens, visiem pašsaprotams princips ir, ka vidi mēs varam atļauties piesārņot tikai līdz robežai, kas nepārsniedz tās pašattīrīšanās spējas. Piemēram, Baltijas jūru vai jebkuru citu ūdenskrātuvi drīkstam piemēslot ar barības vielām tikai līdz robežai, kas neizraisa tās eitrofikāciju. Šo līmeni var salīdzinoši vienkārši noteikt. Tikpat vienkārši ir noteikt katras sugas ik gadu nozvejojamo zivju skaitu. Dabas likumi, atšķirībā no cilvēku izdotajiem, nepakļaujas «apiešanai», un katrai rīcībai ir konkrētas sekas, kuras iestājas agrāk vai vēlāk. Klimata pārmaiņas nav izņēmums. Kopš 1992. gada, kad aizsākās globālā cīņa ar klimata pārmaiņām, cilvēcei tā arī nav izdevies apturēt nemitīgi augošo CO2 piesārņojumu. Mums ir bijušas citas prioritātes. Attaisnoties jau mēs mākam – ekonomiskā augšupeja, politiski nepopulāri lēmumi un tamlīdzīgi argumenti izklausās ļoti pašsaprotami. Un tēze par to, ka mūsu pašreizējā attīstība nedrīkst radīt grūtības nākamajām paaudzēm nodrošināt viņu vajadzību apmierināšanu, izklausās cēla, bet tomēr diezgan attālināta no mūsu ikdienas dzīves. Tomēr īstenība ir tāda, ka cilvēku alkatība, ko mēs ikdienā smalki saucam par biznesa vajadzībām, ir grūti ierobežojama.

Oktobra sākumā Rīgā ar lekciju uzstājās profesors Johans Rokstrēms, kurš iepazīstināja ar Stokholmas Universitātes un Stokholmas Vides institūta pētījumu par planētas robežām. Pētnieki analizējuši deviņas galvenās slodzes planētai: ozona slāņa noārdīšanos, atmosfēras piesārņojumu, okeāna ūdens paskābināšanos, saldūdens izmantošanu, ķīmisko piesārņojumu, izmaiņas zemes lietošanā, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, izmaiņas globālajā slāpekļa un fosfora ciklā un klimata pārmaiņas. Septiņām no šīm slodzēm ir skaitliski definēta maksimāli pieļaujamā robeža, kuru pārsniedzot, sākas nopietnas vides problēmas. Un trīs no šīm robežām patlaban jau ir pārsniegtas. Bioloģiskā daudzveidība uz Zemes samazinās ātrumā, kuru var nosaukt par sesto izmiršanu Zemes vēsturē. Cilvēku iejaukšanās slāpekļa dabiskajā ciklā aptuveni četras reizes pārsniedz pieļaujamo robežu. CO2 robežvērtība atmosfērā 350 ppm ir pārsniegta un rada klimata pārmaiņas. Arī okeānu ūdens paskābināšanās un izmaiņas fosfora dabiskajā ciklā tuvojas kritiskajām planētas robežām.

Mēs saskaramies ar problēmām, bet reizēm neredzam to cēloņus. Taču cēloņi visām problēmām pašos pamatos ir vieni un tie paši – mūsu attiecības ar Zemi. Acīmredzot ar tām daudz kas nav kārtībā un ir pienācis pēdējais laiks izvērtēt savu attieksmi – iespējams, tā ir vienaldzība, iespējams – nevēlēšanās rēķināties ar citiem, iespējams – bezdarbība. Mēs visi ikdienā esam lēmumu pieņēmēji. Tāpēc negaidīsim lēmumus tik daudz no citiem, jo nākotne ir atkarīga no mūsu pašu lēmumiem.

 

Ģirts Strazdiņš