Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Raimonds Vējonis, Māra Oltes pieskatīts, atstāj plaukstas nospiedumu.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Septiņus gadus kā mazais princis

Anitra Tooma


Raimonds Vējonis ir zaļais, kā mūspusē Ķencis saka, no viena gala līdz otram. Nav ilgtspējīgāka ministra par viņu. Kopš Induļa Emša laikiem nav bijis zaļajiem draudzīgāka ministra par viņu. Bet nu arī Raimondam nolaidušās rokas, un situāciju valstī viņš raksturo vienā, bet plašāk nerakstāmā vārdā. Es tomēr ceru, ka viņš nepildīs solījumu atkāpties pie pirmās iespējas... Mums visiem ir bail, mums visiem ir liela neziņa, bet – ja saliksim muguras kopā, tad taču izturēsim, vai ne, Raimond?


Vai varēji iedomāties, ka pienāks laiks, kad īsti vairs nebūs saprotams, ko tālāk darīt ar nozari?

Jā, tas ir sāpīgi, jo vides aizsardzības jomā strādāju jau 20 gadu. Sāku tālajā 1989. gadā, kad kļuvu par Madonas reģionālās dabas aizsardzības komitejas direktora vietnieku. Vides ministrs esmu jau septiņus gadus. Jūtos bezspēcīgs, redzot, ka valsts attīstība aizgājusi galīgi greizi. Tagad man ar tām pašām rokām, ar kurām vides aizsardzības sistēmu Latvijā veidoju, tā ir «jāpiegriež». Esmu tev jau agrāk teicis, ka vairs negribu būt ministrs, bet nu gan ir pēdējais piliens: cik nu ilgi valdība turēsies, es strādāšu, bet tad nu gan vairs ne. Psiholoģiski tas, kas notiek, ir pārāk smagi. Vides aizsardzības finansējums vienmēr tika izcīnīts smagā, grūtā cīņā pa latam vien, bet tagad pa simtiem tūkstošiem latu jāgriež nost neskatoties. Turklāt tas jādara ārkārtīgi strauji, reizēm pat dažu minūšu laikā.

Ko varam teikt mūsu nozares cilvēkiem, kā tālāk dzīvot? Simtiem cilvēku, kas uzticīgi kalpojuši dabas aizsardzībai, ir nesaprašanā, būs viņi vajadzīgi vai ne...

Vides aizsardzības sistēma valstij būs vajadzīga. Jā, ir būtiski samazināts gan darbinieku skaits, gan finansējums. No daudz kā mums bija jāatsakās, un šis samazināšanas process jau vēl nav beidzies. Ja gada sākumā vides aizsardzības sistēmā strādāja 1831 darbinieks, tad gada beigās paliks vien 861, tātad samazinājums par 53 procentiem.

Bet nevajag visu uztvert tik katastrofāli, jo jebkuras pārmaiņas ved uz pašattīrīšanos, veicina radošo garu un galu galā – attīstību. Šīs pārmaiņas, ko pēdējā laikā piedzīvojam, ir devušas iespēju pārskatīt kadru jautājumu, un no daža laba slinkāka darbinieka varējām atbrīvoties bez liekiem skandāliem. Pārvērtējām dažādu iestāžu darbu; bija jau pa šiem gadiem sadarīti arī dažādi pārspīlējumi, ko iedzīvotāji nesaprata, tāpēc nopulgoja visu vides aizsardzības sistēmu. Mums jāpārvērtē vides likumdošana un dažādie ierobežojumi, lai cilvēki, kas dzīvo īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, varētu dzīvot, saimniekot un viņus pārāk netraucētu dabas aizsardzības prasības. Mums tik ātri bija jāpārņem Eiropas likumdošana, ka nepietika laika to piemērot Latvijas apstākļiem. Turklāt nereti mēs iestrādājām vēl papildu ierobežojumus, jo neuzticējāmies vietējiem cilvēkiem un pašvaldībām tāpēc, ka nereti piedzīvojām ļoti brutālu attieksmi pret dabas vērtībām. Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka mums pašiem jāmaina sava domāšana – vairāk jāuzticas cilvēkiem, jāskaidro likumsakarības un jāveicina, lai viņi brīvprātīgi un bez bailēm no iespējamiem sodiem saudzētu dabu un vidi.

Dabas aizsardzība kļūs cilvēkiem draudzīgāka?

Nu, kaut kad jau ir jālauž tas neuzticēšanās mūris. Pašlaik gan neviens nevienam netic – ne iedzīvotāji valsts varai, ne valsts vara un ierēdņi cilvēkiem. Viena lieta ir izveidot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, jo tur ir retas sugas un biotopi, un ir vietas, kur tas ir jādara... Bet jebkurā šādā teritorijā taču dzīvo cilvēki! Kaut vai Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, – viņi tur dzīvo gadu desmitiem, un tikai pateicoties viņiem mums vispār ir ko aizsargāt! Vai, piemēram, Pāvilostas pelēkā kāpa... Varam aizliegt jebkādas darbības, bet, ja tur neizcirtīs mazās priedītes, tad šī unikālā kāpa aizaugs un tur būs normāls piekrastes priežu mežs. Līdzīgi ir ar Grīņu rezervātu, proti, tagad retie augi labāk aug citur, nevis ļoti aizsargātajā teritorijā.

Tāpēc nevaram vietējos iedzīvotājus noskaņot pret dabas aizsardzību ar pēkšņu neuzticību un iedomāties, ka tieši mēs labāk zinām, kā saglabāt biotopus. Taču, ja notiek klajas nejaucības – koku izciršana un neatļauta būvniecība –, tad nu gan vajag sodīt tā, lai nekad vairs roka neceļas ko tādu pat mēģināt darīt.

Vai krīzes laikos izdzīvos ļoti dārgā atkritumu apsaimniekošanas sistēma?

Nevajag grimt pesimismā, jo visas krīzes reiz beidzas. Eiropas ieguldīto naudu atkritumu saimniecības modernizācijā mums nevar atņemt, un pa šim gadiem paveikts liels darbs: izveidota sistēma, rekultivētas vecās izgāztuves... Vairs tikai jāpilnveido atkritumu šķirošana, lai ikviens iedzīvotājs ērti var atbrīvoties no šķirotiem atkritumiem. Jā, tas pašlaik nav rentabli, taču tagad daudz ko var izdarīt lētāk.

Kā ierobežot stihisko atkritumu dedzināšanu?

Atbilstoši pastāvošajai likumdošanai atkritumu apsaimniekošanas organizēšana ir pašvaldību kompetence: jānodrošina uzņēmēji un iedzīvotāji ar drošu infrastruktūru ne tikai atkritumu jomā, bet arī dzeramā ūdens un notekūdeņu attīrīšanas jomā. Veidojot poligonus, valsts nākusi pretī, mērķtiecīgi piešķirot tam Eiropas naudu. Bet struktūras uzturēšana ir pašvaldību joma.

Skarbā realitāte ir tā, ka tantiņa savas mājas pagalmā dedzina plastmasu, bet pārējie kaimiņi smok nost.

Es ceru, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas pašvaldības ir kļuvušas spēcīgākas un visam vajadzētu uzlaboties. Nereti gan gadās, ka pašvaldība netiek galā ar uzņēmējiem, kas apņēmušies nodrošināt atkritumu apsaimniekošanu.

Manuprāt, vislabākais piemērs ir atkritumu apsaimniekošana Ziemeļvidzemes reģionā. Sākumā tas bija pilotprojekts, un tagad ikviens var braukt pie viņiem mācīties.

Vislielākās problēmas ir Rīgā, kur atkritumu bizness ir pakļauts politiskām cīņām. Jā, galvaspilsētā atkritumi tiek izvesti no daudzdzīvokļu mājām, kaut kas tiek savākts arī no privātmājām, bet teikt, ka Rīgā var ērti nodot šķirotus atkritumus, ka te viss ir izdarīts, lai samazinātu atkritumus, tā nu ir aplamība. Rīdzinieki taču ir lielākie atkritumu radītāji valstī! Ja galvaspilsēta atrisinātu šīs problēmas kaut vai uz pusi, tas par ceturtdaļu atrisinātu visas valsts problēmas.

Pašlaik daudzas pašvaldības pasludina savu teritoriju par zonu, kas ir brīva no ģenētiski modificētām kultūrām. Kāpēc to nevarēja visa Latvija kā valsts?

Mēs gājām vienīgo likumīgi iespējamo ceļu, lai Eiropas Savienība nevarētu pārmest, ka Latvijas likumdošana ir pretrunā ar ES likumdošanu. Izmantojām visus legālos tiesiskos instrumentus, kas Eiropā radīti. Vides ministrijas parlamentārā sekretāre Žaneta Mikosa «Vides Vēstu» oktobra numurā ļoti labi izskaidroja, kas, kā un kāpēc. Bet pašvaldības bez ierobežojumiem var pasludināt ĢMO brīvās zonas, turklāt nav riska, ka Latviju par to varētu iesūdzēt ES tiesā. Mums nevajag jaunus starptautiskos tiesu procesus pret valsti.

ES vides joma ir tiesiski visstingrāk regulētā – pat pasaules līmenī. Likumu ir ļoti daudz, ne visus no tiem esam pārņēmuši bez korekcijām, tāpēc nereti esam spiesti aizstāvēties – esam vai neesam izpildījuši visas prasības.

Otrs ir tiesvedība par reālo dabas aizsardzības jomu ieviešanu dzīvē. Mums ir daudz teritoriju, kur, ņemot vērā cilvēku intereses, tās veidotas mazākas, un pašlaik mums jāpierāda, kāpēc tā. To, protams, grūti pierādīt, jo nekādi ekonomiskie aspekti Eiropas funkcionāru acīs nevar būt par pamatu, lai neievērotu dabas aizsardzības prasības. Izskatās, ka drīzumā valsts dabūs reāli pa asti, ka nav pietiekami aizsargāti konkrēti biotopi.

Mēs nevaram izmantot argumentu, ka mums aizsargājamo teritoriju procentuāli ir vairāk nekā citās ES valstīs, jo globālā līmenī jāsaglabā gan reti biotopi, gan retas sugas, un te teritoriālais iedalījums valstīs netiek ņemts vērā. Kad mēs veidojām ĪADT, kas aizņem aptuveni 12% no valsts teritorijas, domājām, ka tas nu gan ir pietiekami, bet tagad izrādās, ka 20 no visām ĪADT ir par mazu un tās ir jāpaplašina. Protams, purvs ir vienota ekosistēma, un ir grūti pierādīt, ka biotops saglabāsies, ja daļā teritorijas mēs to aizsargāsim, bet otrā pusē ļausim iegūt kūdru.

Nesen beidzās ANO Klimata konference. Vai ES bija vienota politika CO2 samazināšanas jomā?

Protams, ka ikviena dalībvalsts varēja iesniegt savas idejas un pretenzijas, lai izveidotu vienotu ES pozīciju klimata jomā. Tas, ko celsim priekšā Kopenhāgenas konferencē, veidojies garos un ilgos strīdos gan starp vides ministriem, gan premjeriem, taču tagad jau ir formulēta vienota ES pozīcija, ar kuru tā startēs pasaules līmeņa sarunās. Šajā lielajā spēlē vienai mazai valstiņai panākt tieši sev labvēlīgākus nosacījumus ir bezcerīgi. Te cīnās valstu grupas: Eiropa, Amerika, Krievija, Ķīna, Āfrikas valstis. ANO ir vairāk nekā 250 valstu, tāpēc pie sarunu galda ir bezcerīgi panākt jelkādu vienošanos. Nav jau arī ES kopīgais viedoklis ideāls, tomēr tas ir panākts.

Vai nebija domstarpību starp Rietumu un Austrumu bloka valstīm?

Tā ir cīņa starp ekonomikām – attīstīto ekonomiku pārstāv vecās dalībvalstis, un, protams, ka tām maz rūp jaunās valstis, kur ekonomika tikai tagad sāk atgūties. Jebkuri papildu ierobežojumi emisiju jomā rada bažas, ka tiem, kas tikai tagad sāk ražošanu, būs grūtības iegūt atļaujas darbam. Tāpēc Austrumu bloks kopā cīnījās, lai tad, kad runā par atbalstu jaunattīstības valstīm, tiktu ņemts vērā tās valsts ieguldījums emisiju samazināšanā. Konferencē svarīgi panākt, lai valstis, kas pašlaik strauji attīstās, piemēram, Brazīlija un Ķīna, nevis saņem attīstīto valstu naudu emisiju samazināšanai (arī Latvija skaitās šo valstu grupā), bet pašas dod savu līdzfinansējumu problēmu risināšanai pasaules līmenī. Bet līdzsvars ir ļoti trausls, tāpēc nezinu vēl, kā to izdosies nodrošināt dzīvē.

Vai Latvijai ir plāns, kā samazināt klimata pārmaiņas?

Jā, Latvijā top gan šāds plāns, gan adaptācijas plāns. Kad speciālisti būs šos plānus izstrādājuši, tie tiks nodoti sabiedriskajai apspriešanai un apstiprināšanai Ministru kabinetā. Jau tagad paredzu, ka Finanšu ministrija daudz kam pretosies, vaicājot, kas par to maksās...

Bet Latvijai taču arī jādomā, kā samazināt CO2 emisijas!

Protams! Mēs nevaram gulēt uz vecajiem lauriem un turpināt priecāties par vareno izmešu samazinājumu, kas lielā mērā radies tikai tāpēc, ka 90. gadu sākumā līdz ar neatkarības iegūšanu sabruka rūpniecība. Arī pašlaik mums ir daudz iespēju samazināt emisijas. Protams, jaunās tehnoloģijas ir ar samazinātiem izmešiem, bet kā pārveidot vecās rūpnīcas, kaut vai «Liepājas metalurgu»? Tur ir nepieciešamas milzīgas investīcijas.

Bet nevajag vainot tikai ražotājus. Mēs katrs ar savu dzīvesveidu radām pārlieku lielu izmešu daudzumu, jo patērējam pārlieku daudz enerģijas. Tāpēc ir jāsiltina ne tikai lielās ēkas, bet arī jāpiešķir mikrokredīti privātmājām, lai tās kļūtu energoneatkarīgākas no monopoliem, jāattīsta atjaunojamie energoresursi, jāsamazina transporta ietekme uz klimatu, un tam visam mēs varam izmantot miljonus, ko iegūstam, pārdodot citām valstīm emisiju kvotas. Vēl varētu ielu un ceļu apgaismojumu nodrošināt ar saules baterijām vai nelieliem vēja ģeneratoriem. Daudz labu piemēru esmu redzējis Skandināvijas valstīs, un tur tas labi darbojas.

Kā varētu piespiest kaut to pašu «Liepājas metalurgu» modernizēties?

Uzņēmums jau sen ir gatavs modernizēties, jo tā varētu samazināt arī produkcijas ražošanas izmaksas; tam ir izstrādāts pat projekts. Pamatproblēma ir neelastīgā kredītu politika, jo bankas vispār vairs neuzdrošinās dot kredītus, un, ja dod, tad ar lieliem procentiem. Bet «Liepājas metalurga» modernizācijai nepieciešams vairāk nekā 100 miljonu latu ieguldījums!

Vai joprojām ir aktuāls ogļu spēkstacijas būves projekts Liepājā?

Patlaban sapņot par kaut ko tādu ir pilnīgi nereāli. Neticu, ka pašlaik kāds uzņēmējs, zinot, ka par papildu emisijām būs jāmaksā aizvien bargāki nodokļi, gribēs ieguldīt tādā projektā. Tāpat jāaizmirst, ka Latvija varētu piedalīties Ignalīnas AES celtniecībā, jo valstij taču nav naudas, lai piedalītos lielos investīciju projektos! Tas, ka valstij ir jādomā, kā aizvietot trūkstošo enerģijas daudzumu jau no nākamā gada, kad slēgs Ignalīnas AES, tas ir cits jautājums. Un risinājumi bija jāmeklē jau pirms pieciem sešiem gadiem! Ekonomikas ministrijai pa šiem gadiem bija nevis jāprāto, kā apkarot Vides ministrijas centienus aizsargāt vidi un dabu, bet gan – kā veidot valsts politiku energoneatkarības nodrošināšanā. Tas nav izdarīts, un mēs joprojām turpinām grābstīties kā pa tumšu istabu un kāpjam uz grābekļiem.

Risinājums būtu atjaunojamie resursi, papildu pieslēgumi Zviedrijas energoresursiem. Diemžēl Latvijas nodokļu politika neveicina zaļo jomu attīstību, jo nav atšķirības, vai kurina ar gāzi vai malku – nodokļi ir vienādi. Ir vienalga, vai tu brauc ar fosilo degvielu darbināmā auto vai elektromobilī.

Vai tad neko pa šiem gadiem nevarējāt mainīt?

Valstij vienmēr ir pietrūcis politiskās vēlmes kaut ko zaļu izdarīt. Vienmēr svarīgāki ir šodienas ieguvumi un tūlīt iegūstamie nodokļi. Manuprāt, pašlaik īstenotā nodokļu politika ir pilnīgi aplama, kaut zinu, ka pastāvošos uzskatus ir grūti lauzt. Ja budžetu veido, skaitot «viens plus viens ir divi», un pretī liek izdevumu sadaļu, tad iznāk, ka, paaugstinot nodokļus, iegūsim vairāk tērējamas naudas. Kaut pēc tam izrādās, ka cilvēki sāk taupīt vai blēdīties, tādēļ plānotais nodokļu daudzums kasē nemaz neienāk.

Zaļā nodokļu politika īstenojas ilgākā laika periodā, proti, šodien tie ir izdevumi, bet vēlāk būs ieņēmumi, taču pašlaik visu rēķina tikai viena vai pāris gadu ietvaros. To jau pierāda PVN paaugstināšana no 18% uz 21% – ieņēmumi samazinājās. Esmu pārliecināts, ka valsts kase tikai iegūtu, ja šo nodokli samazinātu uz 16%.

Skandināvijā ir CO2 nodoklis, kas piespiež uzņēmumus ieviest videi draudzīgas tehnoloģijas. Kā ir pie mums?

Mūsu dabas resursu nodokļa ietvaros CO2 sadaļa ir ar augšup kāpjošu tendenci, un tas liek uzņēmējiem aizdomāties. No Vides ministrijas viedokļa raugoties, mēs ne tur vien vēlētos lielākas likmes. Arī maza likme atkritumu noglabāšanā neveicina to šķirošanu, bet jāņem vērā arī pašreizējā situācija valstī.

Agrāk liela daļa no dabas resursu nodokļa tika apsaimniekota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda starpniecību, bet tagad tas faktiski strādā vāja pulsa režīmā?

Jā, agrāk dabas resursu nodoklis ieplūda Vides aizsardzības fondā, un mēs varējām plānot naudas plūsmu. Kopš 2003. gada viss notiek uz programmu bāzes, kad bija jācīnās par katru latu. Šogad vispārējās samazināšanas ietvaros pamatīgi apcirpts ir ne tikai Vides aizsardzības fonds, bet arī pārējie – Ceļu, Zivju, Mežu, Kultūrkapitāla – fondi, tāpēc ka daudzas valsts izsaimniekošanas problēmas tiek risinātas uz dažādu fondu rēķina. Ja tas tiek darīts tikai krīzes laikā, tad es to vēl varu saprast, bet, ja pēc pāris gadiem atgriezīsimies normālā situācijā, bet fondu darbs netiks atjaunots, tad par ilgtspējīgu attīstību es to nevaru nosaukt. Katrs fonds risina specifiskas jomas, un bez tiem nevar iztikt.

Klāt jauns gads. Ko tu mums visiem novēlētu?

Ne viss jāprasa tikai no valsts, katrs pats var daudz ko izdarīt gan savā labā, gan vides aizsardzības jomā. Piemēram, ja mēs taupīsim elektrību, valstij nevajadzēs to tik daudz pirkt no citām valstīm, bet mums, iedzīvotājiem, būs par to mazāk jāmaksā. Ja taupīsim siltumu, mazāk būs jāmaksā par apkuri... Katram no mums ir jābūt sirdī Mazajam princim un jārūpējas par savu planētu. Un jāatmet gaudas un žēlabas. Tāds negatīvisms cilvēkus paralizē. Ir droši jāraugās nākotnē, tad mēs noteikti ieraudzīsim savu laimīgo zvaigzni. •