Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vilkaču rēķini

Guna Roze;
foto no Ralfa Kokina personiskā arhīva


Latviešu oriģinālliteratūras grāmata «Kurzemes vilkaču nostāsti», kurā apkopoti divpadsmit unikāli kurzemnieku stāsti, bez šaubām ir aizraujoša lasāmviela mistikas un trilleru cienītājiem. Bet ne tikai. Fenomenāli, ka lasītājs notic katram vārdam, arī tam, ka vilkači dara ļaunu tikai tiem cilvēkiem, kam nav laba sirds – kas dara pāri citiem, arī dabai. «Kāda ir mūsu dvēsele, tādu padarām arī dabu. Tāds arī ir grāmatas galvenais vēstījums,» neslēpj autors – LU Teoloģijas fakultātes dekāns mācītājs Ralfs Kokins, kurš lielāko daļu bērnības pavadījis, kopā ar citiem puikām dauzoties Kurzemes mežos.


Vilkaču buls

Katrs stāstnieks vienu un to pašu notikumu pārstāsta citādi. Kāds bijis pirmatnējais stāsts, to vairs nezina neviens, tāpēc «Kurzemes vilkaču nostāstos» nevajadzētu meklēt vēsturiskus pieturas punktus. Tāpat kā visiem folkloras stāstiem, maģiskajiem šamaņu stāstiem un spoku stāstiem, arī maniem vilkaču stāstiem vēsturiskā dimensija ir visnenozīmīgākā. Šie stāsti runā par arhetipiem, mūsu slēptajām bailēm, izveidotajiem priekšstatiem.

Nevar noliegt, ka dabā ir neparastas vietas, kur tiek novērotas dažādas neizskaidrojamas parādības. Man nepatīk lietot vārdu ‘enerģētisks’, jo latviskajā vidē tas tiek pilnīgi pārprasts un par enerģijām runā bērnišķīgā, smieklīgā veidā. Šīs parādību vietas bieži vien sakrīt ar ģeomagnētisko lūzumu vietām, kas ietekmē arī dažādu katastrofu skaitu konkrētajā vietā. Iespējams, ka ģeomagnētiskā lauka ietekmē kaut kādā veidā transformējas arī cilvēku apziņa un zemapziņa, tāpēc tieši tur notiek savādi redzējumi. Visvairāk neizskaidrojamu lietu notiek tieši purvu reģionos. Iespējams, tas izskaidrojams ar purvu gāzēm.

Arī pats esmu piedzīvojis dīvainus notikumus. Reiz Kaltenes meža gravā redzēju, kā no miglas, kas bija kārtaina kā kūka, nāca laukā tādas kā zirgu, kā vilku galvas. Izvelku savu spoguļkameru, kurai tikko uzlādēta baterija, bet nevaru dabūt autofokusu. Vienkārši nevaru! Pēkšņi skatos – akumulators «nosēdies»! Tu nekā vairs nevari izdarīt un domā: «Ārprāts! Kurš man ticēs, ka kaut kas tāds ir bijis, ka tāds skats vispār ir bijis iespējams?!» Grūtu sirdi gāju atpakaļ uz mašīnu. Kaut kur aiz Mērsraga vai Bērzciema pēkšņi redzu pārdimensionālu varavīksni virs jūras! Domāju: pamēģināšu nofotografēt. Pilnu atmiņas karti ar bildēm «piešāvu»! Vakarā mājās vēl kādu pusstundu muļķojos ar to fotoaparātu un domāju: nu cik ilgi tas akumulators turēs? Bet viņš turēja. Nekad pēc tam tādi joki vairs nav gadījušies. Kas tas īsti bija, kas notika, ka Kaltenē tieši tajā rēgu brīdī fotoaparāts nedarbojās? Varbūt tam pat ir elementārs fizikāls vai ķīmisks izskaidrojums. Es nezinu...

Vēl viens gadījums bija Bažu purvā. Es pārzinu topogrāfiskās lietas, diezgan labi māku orientēties pēc kartes un varu noiet lielus gabalus. Reiz atstāju mašīnu kaut kur pie Melnsila un kājām devos iekšā Bažu purvā fotografēt. Parasti man līdzi ir topogrāfiskā karte, es eju pēc pulksteņa un pēc kompasa un zinu, kur man jānonāk. Visas vietas es ļoti labi atrodu. Tā nu kārtējo reizi skatos kartē: lūk, te ir ezera līkums (līdz nākamajai vietai apvidus ir diezgan purvains) – ne gluži ezers, bet tāda lāmaina vieta ar purva akačiem, starp kuriem ir arī relatīvi sausas joslas. Izrēķinu, ka izlaipošana pa tām vietām aizņems kādas 15-20 minūtes. Paskatos pulkstenī – divi vai trīs pēcpusdienā. Eju pēc kartes, atkal visu atrodu, nonāku galā, mēģinu fotografēt, bet – kaut kas nav kārtībā ar gaismām. It kā nekas nav mainījies: viegli nomācies laiks, lietus nelīst... Bet ar gaismām kaut kas vairs nav īsti pareizi. Iestatījumi manai spoguļkamerai ir ļoti precīzi. Uzlieku automātiskā režīmā, taču vienalga nesanāk īstās krāsas. Mēģinu saslēgt režīmus manuāli un redzu – viss nobīdījies! «Kas par lietu?!» domāju. Tad nejauši paskatos mobilā telefona pulkstenī – jau astoņi vakarā! Apstulbstu. GSM zonas te nav, varbūt ar telefonu kaut kas noticis? Paskatos rokaspulkstenī – jā, tieši tikpat, cik rāda mobilais telefons. Reāli ir pagājušas kādas četras piecas stundas, bet es esmu nogājis... necik! Es nepīpēju, nedzeru, narkotiskas vielas nelietoju. Pēc manām domām, esmu nogājis aptuveni 15-20 minūtes, nu labi – ne ilgāk par pusstundu, jo nedaudz uzēdu mellenes pa ceļam, bet pulkstenis ir astoņi, un dari, ko tu gribi! Pirmā doma: kas notika pa šo laiku? Es taču negulēju! Tas bija gadījums, ko nesapratu. Tur kaut kas nobīdījās. Neizskaidrojamas lietas reizēm notiek ar cilvēkiem.

Bīstamā robeža

Nedaudz esmu pētījis arī šamaņu lietas. Piemēram, šamanim jānosūta ziņa 500 kilometru vai tālāk, taču nav ne telefona, ne rācijas – nav nekādu saziņu iespēju. «Es tagad iedošu tev informāciju, kas jānodod tālumā.» Viņš neuzraksta to ne uz tāss, ne kā citādi. Viņš rituāla laikā vienkārši ierunā to kaut kādā ragā, aiztaisa ragu ciet, un pēc sazin cik dienām, pēc sazin cik simtiem kilometru kāds cits šamanis arī uztaisa rituālu, attaisa to ragu vaļā un saprot visu, ko pirmais ir sacījis. Tam nav normāla izskaidrojuma, es to uztveru tikai un vienīgi kā fenomenu. Bet tas funkcionē.

Lai gan es vienmēr uz visu skatos no racionālās un zinātniskās puses un mēģinu izslēgt mistiskas lietas, tomēr redzu, ka tik vienkārši nemaz nav. Esmu lasījis par Mērfija likuma pētījumiem, arī par zināmām fatalitātes aksiomām. Ir tāds «krustošanās fenomens», ko pazīst katrs šoferis. Arī ikviens cilvēks, kas braucis ar velosipēdu vai gājis pa ceļu kājām, būs pamanījis, ka mašīnas visbiežāk krustojas tieši tur, kur tu tajā brīdī atrodies ceļa malā.

Pētījums tāds: šosejas posms, pa kuru stundas laikā pārvietojas labi ja divas trīs automašīnas. Ceļa malā «it kā» saplīsusi kravas automašīna. No abām pusēm šī vieta tiek filmēta. Un tiešām – gandrīz visas krustošanās ar pretī braucošo automašīnu notiek tieši tajā vietā, kur ir šis šķērslis ceļa malā. Viens izskaidrojums ir tāds, ka cilvēks, pamanot negatīvās situācijas, mēģina tās novērst un domā: «Kaut tik’ man nevajadzētu mainīties ar pretī braucošo automašīnu tajā vietā!» Tas kaut kā ietekmē braucēja izvēlēto kustības ātrumu, soļu ritmu gājējiem, un tieši tur viņi samainās.

Es nezinu, kas tie par nelaimīgiem fatalitātes likumiem! Runā arī par kaut kādiem Mērfija likumu atvasinājumiem, par Otro Termodinamikas likumu, kurš kaut kādos atvasinājumos darbojas šādā destruktīvā, katastrofālā veidā, nemitīgi producējot katastrofu situācijas, nelaimīgas nejaušības. Mēs visu līdz galam nezinām.

Varbūt arī nav jāzina. Pasaulē ir eksotēriskas lietas un ir ezotēriskas lietas. Eksotēriskās ir paredzētas visiem. Bet ir kaut kāds līmenis, zināšanas – arī reliģijā un pētniecībā –, kas nav piemērotas visiem, lietas, kurām jāpaliek ezotērām, ekskluzīvām tikai savējiem, kas zina, saprot, prot tās atbildīgi lietot. Cilvēki ar maģiskām nosliecēm var tās neizprast un aplami izmantot sev un citiem par postu.

Dieva vārds ļoti radikāli vēršas pret visām šīm maģiski okultajām lietām paša cilvēka veselības un dzīvības labad, jo tās saistās ar pilnīgi pretējiem spēkiem, ar nāvi – ļoti skaidri un nepārprotami. Pasaule nav neitrāla, ir ļoti daudz spēku, kas ir pret Dievu. Mēs nevaram teikt, ka šie spēki ir ar cilvēku, kaut arī cilvēki ar tiem sastopas un spēj sazināties. Nekas nenotiek tāpat vien, ar altruismu neviens šajā pasaulē nenodarbojas, tas viss ir uz kaut kā rēķina. Savā 15 gadu mācītāja darba stāžā esmu redzējis, ka visas šīs maģiski okultās lietas noved pie diezgan smagām sekām. Cilvēki pārāk vieglprātīgi pret to izturas un mēģina traktēt šīs lietas pēc sava prāta. Viņi saka: «Ja es varu uzzināt savu nākotni, ja kāds var dziedināt manu kaiti, kāpēc to nedarīt, ja man palīdz?» Bet šī «palīdzība» vienmēr notiek uz kaut kādu iekšējo resursu rēķina.

Turklāt visā ezotērajā ir robeža, aiz kuras neko vairāk izpētīt nevar. Varbūt kādreiz es pie vilkaču stāstiem atgriezīšos un pierakstīšu to, kas nedaudz dziļākā līmenī palika ārpus grāmatas, jo tā uzrakstīta ļoti vienkārši. Taču tam ir vajadzīga pilnīgi cita veida pētniecība un laika resursi, kas pārsniedz manas šā brīža iespējas. Pagaidām šo tēmu pats sev esmu noslēdzis ar pārliecību – ir cilvēku redzējumi, bet tādu vilkaču nav! Vismaz zooloģiskā vai kriptozooloģiskā izpratnē viņu nav. Cits jautājums ir par arhetipiem, par psihisku un garīgu realitāti, par sava veida reliģiskiem priekšstatiem.

Atgriešanās nevainībā

Ja manā grāmatā ir kaut kāds vēstījums, tas, drīzāk, ir ekoloģisks vēstījums par to, ko mēs darām ar savu zemi, ar savu dabu. Ļoti daudzos Kurzemes stāstos parādās sāpe par dabas izpostīšanu vai par skaistuma pārtaisīšanu pēc savas gaumes, par lietu iešaurināšanu. Ir jau nocirsti faktiski visi lielākie un skaistākie Kurzemes meži. Viss pa tīro! Visur kailcirtes ar pseidozinātnisku pamatojumu: redziet, mums ir atstātas dažas kroplas, ģenētiski mazvērtīgas priedes vai egles, kuras kaut kādā mistiskā veidā neizkaltīs, kuras neapgāzīs vējš. Viņas kaut kā izsēs sēklas, un tur izaugs mežs... Es nezinu, kā ir jāaizmālē sev acis, ko jāsaēdas, lai teiktu: cik mežus izcērt, tik ataug vietā. Man ir aizdomas, ka cilvēki, kuri tā var runāt, vispār nav redzējuši mežu. Tā ir pseidozinātne, kas pakļauta naudas pelnīšanas mašinērijai. Mums jau nevajag to koku, mums vajag naudu – vēl vairāk naudas, vajag «uzvārīties»! Tāpēc meži ir izvaroti, izkropļoti, un tie nebija ne krievi, ne citi iekarotāji, kas to izdarīja. Tie bija un ir mūsu pašu latvieši, kuri Otrās atmodas laikā teica: «Mūsu tēvutēvu meži – mūsu dabas bagātība un emocionālā vērtība!» Lielākā daļa bāleliņu no tēvutēviem atgūto «emocionālo vērtību» vienkārši steidzās izcirst, lai, padomju nabadzības kompleksu mākti, ar skubu iepirktu kārotās mantiņas. Skaisto mežu vietā palicis baiss tukšums, kas aprij visu, arī mūsu cilvēcību.

Tās lietas, par kurām es rakstu, zināmā mērā ir raudāšana par to, kas ir bijis un kā vairs nav. Arī vilkaču grāmatā vairākkārt pieminētais Draņķozols tagad ir sakropļots, nokaltis un viens pilnīgi izmainītas ekosistēmas vidū, viss ir mainījies. Gleznainais Zirgezers tagad ir piesārņots dīķis kailcirtes vidū... Tāda pasaule, kas ir tikai materiāla, izkalkulējama, izmantojama un naudā pārvēršama, ir briesmīga. Tās ir baigas lamatas mums pašiem.

Tas, ko mēs, latvieši, tagad darām... – mēs dabu padarām līdzīgu savai traumētajai, kompleksu māktajai dvēselei. Cik kropla un izvarota ir mūsu dvēsele, tieši tādu mēs padarām dabu – vienos vienīgos robos, caurumos, netīrumos. Viss, ko mēs varam, ir piemētāt, piesārņot, nolauzt, salauzt, nozagt vai arī uzbūvēt baigākās villas, kas ir miroņu kauli, salīdzinot ar to, kas tai vietā bija pirms tam un ko mēs esam pārdevuši. Esam pārdevuši savu godu un cilvēcību – diemžēl. Tāpēc mēs tagad esam tik nabadzīgi. Tāpēc latvietis nevar nemelot un nevar neapzagt savu tautieti. Kur tad ir mūsu tikums, godaprāts, cilvēcība? Tieši šo vēstījumu es ļoti apzināti esmu mēģinājis ielikt grāmatā.

Varbūt daudziem šis salīdzinājums nepatiks, bet izcirst mežus ir tas pats, kas spīdzināt kaķīti vai dzīvu zivi uzlikt uz āķa. Kā tu vari dzīvai radībai kaut ko tādu nodarīt? Kā tu drīksti iet medībās tikai prieka pēc? Tie ir necilvēki, tie faktiski ir kropļi, kuri var nošaut dzīvnieku prieka pēc. Kā tu vari paijāt savu suni vai kaķi un tajā pašā laikā pārgriezt rīkli dzīvnieciņam mežā? Kas tā ir par dubulto morāli!? Kāpēc savā mājā un sētā mēs uzmanāmies, lai tik kaut ko nenolauztu, lai tik viss augtu, lai justos labi, bet ārpus savas sētas mēslojam, laužam, cērtam, iznīcinām...

Pieļauju, ka daudzi teiks: kas tas par sprukstiņu, kurš šitā var runāt? Kas īsti mūs dara par cilvēkiem? Vai mežonība? Agresivitāte? Instinkti? Bezatbildība? Negodīgums? Kas dēmonu atšķir no cilvēka, kropli no vesela cilvēka? Vesels cilvēks var ar atbildību paskatīties uz pasauli, kurā dzīvo, ar saprātu, ar sirsnību var izturēties pret visu sev apkārt. Bībelē ir tā skaistā metafora par to, ka cilvēks gan staigās pa zemi, bet nesabradās tur augošo un ziedošo... Tas ir tas, kas atšķir cilvēku no dēmona vai kropļa. Diemžēl visapkārt redzams, kā mēs izturamies pret saviem mazākajiem brāļiem, pret tiem, kuri nevar mums neko pateikt pretī, iesūdzēt tiesā, – dzīvniekiem, dabas resursiem, visu dzīvo ap mums, par sevi mazākiem, vājākiem, nabagākiem...

Es neesmu no tiem, kas uzskata: pasarg’ Dievs, nerunāsim par ļauno, nerunāsim par problēmām, runāsim tikai par labām lietām! Es domāju, ka ir jāskatās ļoti reāli uz pasauli. Es neesmu tāds optimists, kas saka: sāksim tagad visi pozitīvi domāt, un viss mainīsies. Tomēr es ļoti cerīgi skatos uz manu bērnu paaudzi, arī uz paaudzi, kas nāks vēl pēc tam. Varbūt viņiem būs spēks nerīkoties tā, kā rīkojamies mēs. Bet man jau tagad ir kauns, ar ko mēs ieiesim vēsturē, kurā ir tikai fakti, un mainīt neko vairs nevar. Šī pasaule, viss, kas tagad Latvijā notiek, ir pasaule, kādu spējusi radīt mūsu paaudze. Neko labāku mēs diemžēl neesam spējuši radīt. Bet ir vēl viena iespēja – tomēr spēt mainīties un dzīvot citādi. Rīkoties atbilstoši tam, kam un uz ko ticam. •