Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

Foto: Andris Poišs.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Daiļās sirsinātājas zīdastes

Ilmārs Tīrmanis

Zīdastes (Bombycilla garrulus) ir skaisti putni, kas Latvijā uzturas pavisam īsu laika sprīdi, bet ikviens jūtas priecīgs, šos putnus ieraugot. Tie ir zvirbuļveidīgo kārtas trīs pasugu lidoņi, kas izplatīti mūsu planētas ziemeļu puslodē. Siltajā sezonā – ligzdošanas periodā un vēl kādu laiciņu pēc tā – zīdastes mājo egļu mežos un lielākās bērzu audzēs Eirāzijas ziemeļu apgabalos taigas zonā līdz pat meža tundrai, kā arī Ziemeļamerikā – Aļaskā un Kanādas rietumu daļā. Tās mitinās galvenokārt vietās, kas cilvēkiem grūti pieejamas, un dzīvo visai apslēpti, uzvedas neuzkrītoši. Tāpēc šo putnu vasaras dzīve ir salīdzinoši maz izzināta. Toties pārlidojumu un ziemošanas laikā – rudenī, ziemā un pavasarī – zīdastes ir ļoti uzkrītošas, bez grūtībām pamanāmas, viegli aplūkojamas, novērojamas. Šai laikā tās allaž dzīvo pulciņos, bariņos, pat paprāvos baros. Lielākoties uzturas apdzīvotās vietās. No cilvēkiem zīdastes neligzdošanas periodā īpaši nevairās. Dažas šo putnu kompānijas ir pat tik labticīgas, ka ļauj sev pietuvoties rokas stiepiena attālumā. Neskaitot pārlidojumus, dzīves lielāko daļu zīdastes pavada kokos, zemē nolaižas vienīgi, lai pie peļķēm veldzētu slāpes vai nomazgātos. Zīdastēm raksturīgi, ka tās gandrīz nepārtraukti trokšņo – skanīgi sirsina: «sirrr – sirrr!». Tā vienai kompānijai piederīgi īpatņi cits ar citu sazinās.

Pieļaujot, ka daži lasītāji, lai gan ievēro, tomēr neatpazīst zīdastes, sniedzu īsu šo putnu ārienes aprakstu. Izmērs un arī ķermeņa forma – kā mājas strazdam. Apspalvojums biezs, spoži zīdains, krāšņs, pamatā gaiši sārtbrūns, bet ne vienkrāsains, jo vēderdaļa ir rūsgani ietonēta, muguras lejasgals un virsaste – pelēka, zemaste – kastaņkrāsā, aste – melna, galā izdaiļota ar dzeltenu svītru, savukārt uz spārniem izceļas divi gareni sniegbalti plankumiņi un melni dzeltena josla; īpašs rotājums ir spalvu galu pagarinājumi, kas veido koši sarkanu ragvielas plātnīšu grupas (tēviņiem izteiktākas nekā mātītēm) uz spārniem un astes galā; putna galvu izdaiļo arī melnas «brilles», melna pakakle un izteiksmīgs cekuls.

Vasarā ēd mušas, pēcāk kļūst veģetārietes

Ligzdošanas sezonā, ko zīdastes pavada ziemeļos, tās pārtiek no lidojošiem insektiem, galvenokārt divspārņiem, bet vasaras nogalē, kad šīs barības daudzums sāk strauji samazināties, putni pamazām pārvietojas arvien tālāk dienvidu virzienā un pakāpeniski pārorientējas uz augu valsts barību. Latvijā šie putni ieceļotāju, klejotāju un caurceļotāju statusā ik gadu parādās jau septembrī vai oktobrī, masveidā sarodas novembrī. Cik daudz? Kā nu kuru gadu. Viss atkarīgs no barības pietiekamības, pieejamības tur, viņu šķiltenē – Krievijas ziemeļos, Skandināvijā – un tās daudzuma te – pie mums.

Pie mums atlido zīdastes, kas pieder nominālformai jeb pasugai Bombycilla garrulus garrulus. Tās še ierodas, lai meklētu konkrētu iztiku: vilkābeļu, bārbeļu, plūškoku, ievu, irbeņu, smaržīgo sausseržu augļus, pīlādžu ogas, vīnogas, arī ābolus un citus augļu dārzos nenovāktus gardumus. Zīdastes lido no vienas vietas uz citu – meklē. Un kaut kur kaut ko jau noteikti atrod. Kad atrod, nelaižas prom, iekams konkrētais ēdiens konkrētajā vietā nebeidzas. Šie dzīvnieki nealkst pēc dažādības ikdienas ēdienkartē. Lai ko un kur putni būtu atraduši, ēdmaņa parasti beidzas ļoti ātri, jo zīdastes izceļas ar pārsteidzošu negausību. Dienā katra var apēst tik daudz, ka notiesātās barības svars krietni – pat divas trīs reizes – pārspēj pašas ēdājas svaru.

Paskat! Cekulaino putnu grupiņa, skaļi sirsinādama, iemetas kokā. Ātrām kustībām zīdastes neapklusušas rauj no ķekariem ogu pēc ogas un steigšus rij. Sarijas, cik lien. Tad cita pēc citas aizspurdz uz kādu atpūtas vietu. Pārtraukums nav ilgs – parasti vien dažās minūtēs rēķināms. Seko nākamais kolektīvais uzlidojums barībai.

Zīdastu gremošanas sistēma darbojas steidzīgi – pārstrādā ēdienu desmit minūšu laikā. Tomēr tā nespēj, nepagūst tikt galā ar visu steigā aprīto apjomu. Liela daļa no nepārstrādātā nonāk atpakaļ vidē. Šai daļā, jāpiebilst, ir arī apēsto augļu sēklas, kas nav zaudējušas dīgtspēju. Tā zīdastes izplata augus.

Cik izšķiļas, tik – aiziet bojā

Uz Latviju zīdastes atceļo barības meklējumos. Ja ēdiena ir gana, daudzi putni paliek pārziemot. Ja pārtikas krājumi še beidzas, dodas tālāk – uz siltākiem apgabaliem. Tālāk aizceļojušās zīdastes, kā jau pieminēju, mēs atkal ieraugām pavasarī, atpakaļ migrācijas periodā – pirmās parasti jau martā, viskuplākajā skaitā aprīlī, pēdējās maijā. Mēs tās atkal redzam, bet kopumā daudz mazākā skaitā nekā rudenī. Ir noticis dabiskais atbirums. Tā nu daba iekārtojusi: cik kādas sugas pārstāvju nācis klāt, apmēram tikpat lielam daudzumam ir jāaiziet no šīs pasaules...

Nu, rēķiniet! Katrs zīdastu pāris ligzdošanas sezonā izvadā četrus piecus pēcnācējus. Tātad – lai planēta ātri vien nepārpildītos zīdastēm, līdz nākamajam vairošanās ciklam četriem pieciem no katriem septiņiem putniem ir jāiet bojā. Tā arī notiek. Bojā ejas iemesli mēdz būt visdažādākie, arī visai savdabīgi. Varbūt var teikt – muļķīgi? Par kādu tādu vēlos pastāstīt īpaši.

Līķu kaudze pie skolas

Lūk, patiess notikums. Pirms dažiem gadiem rudenī pie vienas no Kuldīgas vidusskolām, kurai iepretim aug pīlādži, tika atrastas daudzas beigtas zīdastes. Pēc neilga laiciņa ļaudis konstatēja, ka putnu līķu skaits pieaudzis. Cilvēki apmulsuši: pašnāvība? Dažs pat nobijies: sērga? Varu palielīties: apskatījis beigtos putnus un to atrašanas vietu, daudz neminstinādamies, paziņoju, ka lidoņi gājuši bojā, nejauši ietriecoties skolas loga stiklā. Ikviens mazputniņš, ieskrienot logā, nositas – tas nav nekas neparasts. Taču – ja vienlaikus nositas bezmaz divdesmit putnu? Turklāt vienā un tajā pašā logā lidoņu bars ietriecas divas reizes? Diemžēl man nebija lemts savām acīm skatīt traģiskos notikumus, tāpēc toreiz varēju vien izvirzīt putnu bojāejas iemesla versijas.

Logi, jo īpaši – lieli logi, jau paši par sevi lielākās daļas zīdastu dzīvē nav parasta parādība. Un, ja kāds no logiem pavērts tā, ka tajā kā spogulī atspīd debesis, saulīte un koki... Kamēr viss mierīgi, lai spīd. Taču piepeši virs zīdastu koncentrēšanās vietas parādās zvirbuļvanags! Sirsinātājas, sadalījušās mazākos pulciņos, strauji ceļas spārnos, lai mestu lokus. Lidojums – ātrs, līdzīgs mājas strazdu lidojumam. Tās zina, ka gaisā plēsējs nenoķers. Bet viņas pat nenojauš, ka tik un tā ir lemtas nāvei...

Izbaidīt, protams, var ne tikai zvirbuļvanags. Lai kas arī būtu trauksmes cēlonis, – ja saulainas debess vietā izrādās logs, cits pēc cita putni būkšķēdami atsitas pret to un krīt zemē.

Taču varbūt nelaimes iemesls nemaz nav izbīlis!? Varbūt logā kā spogulī atspīd pīlādzis, kura zaros rosās «citas» zīdastes. Straujš bariņa mēģinājums piebiedroties sugas māsām... Cits pēc cita putni būkšķēdami atsitas pret logu un krīt zemē. Otrs tāds pats mēģinājums un – līķu skaits palielinās. Traģiski! Bet katastrofa tā nav. Kuras izdzīvos, vairosies.

Gaisa akrobāts uzcienā ar gardiem kumosiņiem

Sākumā minēju, ka zīdastes ligzdo galvenokārt tādās vietās, kas cilvēkiem grūti pieejamas, tur viņas dzīvo apslēpti, uzvedas neuzkrītoši. Tāpēc nav daudz cilvēku, kas savām acīm skatījuši šo putnu ģimenes dzīvi. Taču šis tas par viņu vairošanos ir zināms. Katrs zīdastu pāris ligzdošanas sezonā (maijs – jūlijs) izaudzē četrus piecus pēcnācējus. Pēcnācēju radīšanas un kopšanas periodā šie putni neatzīst kolektīvismu. Pāris dzīvo nošķirti. Savu samērā lielo, plakanīgo ligzdu zīdastes darina galvenokārt skuju kokos, pārsvarā eglēs, dažādā augstumā, tomēr visbiežāk četrus piecus metrus virs zemes. Tā veidota no nedaudziem tieviem sausiem zariņiem, kas biezi caurvīti ar lakstaugu stiebriem, sūnām, ķērpjiem. Perēkļa izklājumā ir mīksta zālīte, augu pūkas, var būt ciedru skujas, putnu spalvas, nedaudz zīdītāju vilnas.

Lakstošanās laikā zīdastu tēviņš nedzied kādu īpašu «kāzu» dziesmu – viņš raida mātītes ausu virzienā tos pašus mums jau zināmos sirrrsinošos treļļus. Toties dāmas acīm gan tiek piedāvāts specifisks baudījums – visneiedomājamākie gaisa akrobātikas triki. Ja pat ar tiem manāmu partneres atsaucību panākt neizdodas, kavalieris piedāvā pielūgsmes objektam kādu gardu kumosiņu, taču ne jau vienkārši piedāvā, tuvinādams knābi knābim, bet, sabozis cekulu un nolaidis spārnus, tirinādamies dejo ap viņu, demonstrēdams cienastu.

Starp citu, ja putns nedzied un neveic akrobātiskus trikus, pa gabalu ir grūti pateikt, kuru dzimumu viņš pārstāv. Zīdastu mātītes ārēji tik ļoti līdzinās tēviņiem! Bet, ja putns tup ligzdā, skaidrs – mātīte dēj vai perē. Tēviņš, protams, nedēj. Viņš arī neperē. Toties viņš cītīgi baro perētāju ar guzā salasītiem kukaiņiem, kurus veikli saķēris lidojumā, un augu pumpuriem, ziediem, sēklām, ko čakli salasījis, rosīdamies koku zaros.

Perēšana ilgst aptuveni divas nedēļas. Pret mazuļiem vienlīdz gādīgi ir abi vecāki. Sākumā zīdastes savas atvases ēdina tikai ar kukaiņiem, bet, kad bērni paaugušies, sāk viņus piebarot arī ar ogām – lai pamazām pierod pie ziemas pārtikas. Sasnieguši divarpus nedēļu vecumu, zīdastēni pamet ligzdu un kopā ar vecākiem dodas iepazīt tuvējo apkārtni.

Pienāk augusts. Tuvējā apkārtne tiek pamesta. Ģimene dodas tālākos klejojumos, kuru mērķis – sastapt citus savas sugas pārstāvjus, veidot grupiņas, pulciņus, pulkus, bariņus, barus un... Un nesteidzīgi, bet mērķtiecīgi – uz siltākām zemēm! •