Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Edgars Millers
Foto: Vilnis Skuja.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pelēko vai sārto? izvēlies!

Anitra Tooma

Rudenī, kad instinkti dzen lašus no jūras mesties bīstamajā ceļojumā augšup pa straujupēm, līdzīgi instinkti nedod miera cēlo zivju ķērājiem. Varētu jau teikt, ka vienmēr kāds kādu noķers un apēdīs, ka tāda ir evolūcija un izdzīvošana... Taču, kad cilvēku populācija savairojusies daudz niknāk nekā laši, divkājaiņu ēstgriba ir jāierobežo. Turklāt savulaik visdižākā lašupe Daugava i dēļ ir zaudējusi savu statusu, par lašupēm var saukt vien Salacu, Gauju, Ventu un Irbi, kā arī daudzas mazās upītes un to pietekas.

Vai mākslīgais bojā genofondu?

Šķiet, nu vai tad bodē lašu trūkst? Oranžo, nebrīvē audzēto norvēģu zivi var nopirkt katrā lielveikalā; ja trāpās atlaides – pat par pieņemamu cenu. Bet cilvēkam, redz, nav labi, viņam vajag savvaļā augušu – dabīgu – zivi! Tagad, kad liegums beidzies, legāli zvejotu vietējo pelēko lašu (kas 90% gadījumu tomēr ir mākslīgi pavairoti) pirkšana svētku galdam varbūt nemaz tik nosodāma nav. Vismaz kaut kas dabīgs. Taču arī lašu audzēšana nebrīvē, kā stāstīja nupat no Norvēģijas pētnieciskā komandējuma atgriezies kolēģis Ģirts Strazdiņš, kļuvusi videi un cilvēku veselībai draudzīgāka nekā pirms gadiem divdesmit, proti, zivis vairs netiekot peldinātas ar medikamentiem bagātinātos ūdeņos, tā vietā ir izstrādātas potes pret slimībām, ko saņem mazuļi. Krāsviela, ko pievieno barībai, ir līdzīga dabīgajai, tikai sintezēta mākslīgi, citādi nebrīvē audzētie laši būtu vēl pelēkāki nekā savvaļas radinieki.

Bet, no otras puses, jārēķinās, ka dabīgo lašu daudzums, salīdzinot ar mākslīgi pavairotajiem, nepārsniedz 10-15%, tāpēc dabīgais Baltijas lasis ir mūsu nacionālā bagātība. Kaut katra lasiene iznērš un tēviņš apaugļo aptuveni 10 tūkstošus ikru, pēc gadiem dzimtajā upē atgriežas ne vairāk par 50 viņu pēcteču... Lai kompensētu dabīgo lašu mazumiņu, Latvijas zivjaudzētavas katru gadu upēs ielaiž aptuveni miljonu mākslīgi pavairotu lašu mazuļu jeb smoltu. Šo rosību gan var vērtēt divējādi, proti, mēs kļūstam neatkarīgāki no importa zivīm, bet vienlaikus arī vājinām dabīgo lašu populāciju.

Sudrabotais ceļotājs

Lasis ir viena no ceļotājzivīm, kas dzīvo jūrā, bet, sasniedzot dzimbriedumu, dodas nārstot uz krāčainām un oļainām upēm. Parasti tas notiek oktobrī, novembrī, kad ūdens temperatūra pazeminās līdz 2-6°C, ir paisums vai jūras vējš. Aprīlī no apaugļotajiem ik-riem izšķiļas mazuļi, kas upē pavada pāris gadu un tad līdz maija beigām steidz doties uz jūru, lai pēcāk atgrieztos.

Lašu nārstam būtisks ir ūdens straumes ātrums 0,6-1 m/s, dziļums vismaz 0,5 m un oļaina gultne. Laši, izvēloties nārsta vietu, irdina un tīra oļaino grunts virskārtu, un tā rodas t.s. berze jeb aptuveni kvadrātmetru plaši gaiši laukumi upē. Tur, kur gruntī ir ūdeņu strāvas, lašu māte ar asti izrok vairākas bedrītes, iznērš aptuveni 10 tūkstošus ikru, ar kuru apaugļošanu tiek galā vairāki tēviņi. Tad laši ikrus apber ar oļiem – rodas pauguriņš, caur kuru plūst ūdens un apgādā ikrus ar skābekli. Lielākā daļa iznārstojušo lašu ziemo upes dziļākajās vietās. Zinātnieki lēš, ka tikai 5% lašu piedzīvo nārstu vēl kādu reizi mūžā. Laši jūrā aizpeld līdz pat 800 km no dzimtās upes.

Kā neitralizēt vides inspektoru

Ar apbrīnu vienmēr klausos vides un zivju inspektoru stāstos par to, kas pieredzēts reidos. Uz vīriem gan šauj, gan bojā viņu automašīnas, gan rūpīgi uzpasē amatpersonu ikdienas gaitas, piemēram, ja cilvēks manīts kādā saviesīgā pasākumā, ceļu policists par to ir informēts. Pūtiens trubiņā, tiesības nost uz vairākiem gadiem – un sevišķi medīgs inspektors neitralizēts! Protams, nevienam nav tiesību sēsties pie stūres reibumā, kaut pēc vienas alus pudeles iztukšošanas. Tāpēc vides inspektoram jābūt kristālskaidram no rīta līdz otram rītam.

Kurzemē lašu nārsts pieticīgs

Stāsta Mazirbē dzīvojošais Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Mērsraga kontroles sektora vecākais zivju inspektors Edgars Millers.

«Šoruden Kurzemē lašu nārsts bija ļoti pieticīgs. Taču dabā viss notiek cikliski, un šogad vērojams nārsta četru gadu cikla zemākais punkts, piemēram, Rojas upē bija tikai viena nārsta bedre. Bet! Nav jau teikts, ka nārsts notiek tikai līdz 30. novembrim... Tik siltā rudenī, kāds ir šogad, nav brīnums, ka zivis nespēj noskaņoties, tādēļ pilnīgi iespējams, ka dažs labs lasis dosies nārstot arī janvārī. Lašveidīgajām zivīm jau ģenētiski gēnos ielikta dzimtās vietas informācija un spēcīgs šķēršļu pārvarēšanas instinkts.

Turpretī Daugavā, arī Vidzemes lašupēs, šogad bija patiešām daudz lašu. Daugavā visu rudeni notika terminālā zveja: tika noķerti visi laši, dabīgi vairojušās zivis atlaida, bet mākslīgi vairotās (ar nogrieztu taukspuru) nokļuva uz pannas. Ir uzskats, ka laši, kas izšķīlušies zivaudzētavās, ir aprobežotāki un pusimpotenti, tāpēc, lai nekaitētu savvaļas populācijai, tos pie vairošanās cenšas nelaist.

Kā veicas ar zivju sargāšanu? Redz, ar maliķiem ir tāpat kā ar laika apstākļiem: ja upē nāk zivis, tad viņš tur būs, ja zivju maz, tad arī maluzvejnieks likteni lieki neizaicinās – kā nekā par katru nelegāli noķertu lasi jāmaksā sods līdz 500 latiem. Šoruden manam auto pārdūra divas riepas, bet citādi viss kā parasti: vaktējam šos stundas desmit, viņi mūs – tikpat; tiklīdz aizbraucam uz citu objektu, maliķis ir klāt. Tāpēc visādi cenšamies viņus apmānīt: ar dienesta auto aizbraucam uz vienu pusi, šie cits citam ziņo, ka gaiss tīrs. Bet mēs nomainām automašīnas un esam atpakaļ; parasti atstājam auto tālu prom no upes, lavāmies kilometriem, bet vienmēr jāatstāj sargs mašīnā, citādi nereti gadās, ka atgriežoties riepas sagrieztas.

Ja es esmu viens uz 100 kilometriem, tad maluzvejnieki – uz katru kilometru pa vienam. Es tomēr ceru vēl pieredzēt to, ka zivju inspektors ir nevis ienaidnieks, ar kuru neviens nesadarbojas, bet gan zivju resursu apsaimniekotāju – tātad zvejnieku – sabiedrotais un palīgs. Ja mājā ielaužas zaglis, cilvēks taču sauc policiju un visādi cenšas, lai garnadzis tiktu notverts un sodīts! Ja arī zvejnieki sāks uztraukties, ka kāds zog viņu zivis, nevis aizdos vēl maliķim savu laivu, tad mūsu darbs būs daudz efektīvāks. Tagad tā jocīgi sanāk – uz roņiem zvejnieki dusmojas un visādi tos nīdē, bet ar nelegālajiem zvejniekiem, kas nemaksā nevienu nodevu, tikai samazina zivju resursus, viņi draudzīgi sadzer.

Kad vaicāju somu kolēģiem, kā viņi sargā savas zivis, šie atbild: «Mēs nevienu nevaktējam. Mūs vaktē! Kad apsekojam upju un jūras krastu, makšķernieki nāk klāt un konsultējas, vai pareizi izpratuši dažādus zvejas aizliegumus un bez prasīšanas uzrāda makšķerēšanas karti.» Pirms gadiem divdesmit Norvēģijā zaļie vairākus gadus paši izpirka visas lašu ķeršanas licences. Neviens, protams, šīs zivis neķēra, un tā sekmīgi tika atjaunots dabīgo lašu skaits.

Es uzskatu, ka Baltijas lašu labklājība visvairāk atkarīga no apstākļiem jūrā un tā, cik dabiskas un nepārveidotas ir mūsu upes. Man prieks, ka Baltijas brētliņu populācija pašlaik ir nostabilizējusies un pietiek ne tikai šprotu ražošanai, bet arī lašu barībai. Un, ja zivīm pietiek ēdamā, tad tās sekmīgi sasniedz vairošanās vecumu un uzsāk senseno ceļu augšup pa lašupi nērst. Mums atliek vien izgaiņāt maluzvejniekus.»

2009. gadā veiktas izmaiņas Makšķerēšanas noteikumos:

Drīkst makšķerēt par 60 cm garāku taimiņu un lasi vienu no katras sugas – jūras piekrastes ūdeņos, kā arī Buļļupē, Sausajā Daugavā un Daugavā posmā no ietekas jūrā līdz Rīgas HES.

Aizliegts ķert lašus un taimiņus jūras piekrastes ūdeņos, kā arī Buļļupē, Sausajā Daugavā un Daugavā posmā no ietekas jūrā līdz Rīgas HES no 1. oktobra līdz 15. novembrim. Pārējos iekšējos ūdeņos lašus aizliegts ķert visu gadu, izņemot licencētās makšķerēšanas nolikumos norādītajās vietās un laikos. Licences maksa lašu un taimiņu makšķerēšanai ir Ls 10 dienā.

Sods par noķertu lasi paredzēts no 20 līdz 500 latiem, papildus tiek aprēķināti arī zaudējumi zivju resursiem, proti, 300 latu par vienību, bez tam lieta tiek nodota Valsts policijai kriminālprocesa uzsākšanai, jo likums paredz šādu procedūru, ja zaudējumi zivju resursiem pārsniedz vienas minimālās mēnešalgas apmēru.

Labās ziņas

Kopš 2008. gada, lai aizsargātu ūdensputnus un jūras zīdītājus, Baltijas jūrā tiek pārtraukta lašu zveja ar dreifējošajiem tīkliem. Līdz tam vairāk nekā 350 zvejas kuģu drīkstēja lietot pat 21 km garus tā sauktos driftertīklus, tādējādi katru dienu Baltijas jūrā staipījās tīkli 6300 km kopgarumā! Tāpēc būtiski samazinājusies lašu nozveja jūrā un pašlaik atļautās kvotas nemaz netiek pilnībā izmantotas.

ES Latvijai iedalītās nozvejas kvotas Baltijas jūrā 2010. gadam

Suga 2009. gada kvota 2010. gada kvota Starpība
Gab.   %  
Lasis gab. 40 820 38 738 -2082   -5

Lašu smoltu ielaišana dabiskajās ūdenstilpēs 2009. gadā

Zivaudzētava Zivju vecums Skaits, tūkst. gab.
Dole (Daugava) viengadnieki 140,6
Kārļi (Gauja) divgadnieki 7,1
viengadnieki 102,9
Ķegums (Daugava) viengadnieki 203,4
Pelči (Venta) viengadnieki 75,8
Tome (Daugava) viengadnieki 432,4
Kopā   962,2

Avots: Latvijas Zivju resursu aģentūra.

Raksts publicēts ar Koalīcijas par tīru Baltiju un Eiropas Komisijas atbalstu. •