Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Esot dabā, Sv. Francisks sadzirdēja Dieva Mīlestību...

Daudzi vakieši Sv. Francisku iepazina caur franciskāņu mūku Tēvu Andreju. Viņu var raksturot ar vārdu, ko lieto pareizticīgie, – starec; latviski tas nozīmētu – ‘viedais’. Tēvs Andrejs raksta:
«Ziedus mēdz spraust pie krūtīm, likt vāzēs, ar tiem grezno istabas. Ja spēsim sekot Svētajam Franciskam, atdarināt viņa tikumus, mūsu dvēseles kļūs skaistākas, greznotas ar garīgiem ziediem.»

Latvijas franciskāņi kopā ar vācu Bavārijas franciskāņiem – kapucīniem, kuri 20. gadsimta 30. gados Latvijā atjaunoja Sv. Franciska klosteri... Otrajā rindā trešais no kreisās – tēvs Andrejs.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ar neformāļa Svētā Franciska pieskārienu...

Arnis Šablovskis;
Georga Jemeļjānova un Sv. Alberta baznīcas arhīva foto

Svētajam Franciskam draugi bijuši un būs vienmēr. Vismaz tik ilgi, kamēr vien dziļākajai cilvēkmīlestībai un ļaužu līdzjūtībai pret mazajiem brāļiem un māsām ir kaut visniecīgākā cerība turpināties – gan pret tiem, kas uz četrām, gan pret tiem, kas uz divām kājām, tātad pret visu Dieva radībiņu. Tikmēr šai planētai ir cerība turpināties. Svētā Franciska mīlestības atvērtību un pilnību raksturo kāds sens tautas teiciens, ko mēdz citēt arī mācītāji: «Pat ja Dievs nepiedos, Svētais Francisks tomēr piedos.» Tā, protams, ir tikai līdzība, taču ļoti labi raksturo Svētā Franciska garīgos varoņdarbus. Cauri gadu gadiem mēs esam gājuši, pieļaujot dažādus kompromisus, un Dieva Gaismai tieši tuvoties vairs pat neuzdrošināmies...Tad nu neformāļu aizbildnis un īpatnais puķu bērns Francisks var līdzēt.

Šogad apritēja 800 gadu, kopš franciskānisms kļuvis par oficiāli atzītu kustību visā pasaulē. Tāpēc tā ir liela jubileja ikvienam, kam svarīga rūpe par dabu un visu Dieva radību, jo Francisku, šo Dieva vientiesi, un viņa sekotājus var uzskatīt par pirmajiem zaļajiem Eiropā. Tas notika laikā, kad kristietība – kontinenta galvenā reliģija – pārdzīvoja visai lielu krīzi, kad tā laika sabiedrība bija pilnībā noslāņojusies un visapkārt valdīja korupcija un izvirtība, kad Eiropas valstis uzsāka pasaules izlaupīšanas sacensību, plēšoties un karojot ne vien pēc lielāka kumosa citos kontinentos, bet arī savā starpā... Un tad parādījās pavisam savāds, visai negaidīts cerību asns – kāds saņēma pavisam īpašu aicinājumu atkailināties, nomest visu lieko. Sākumā – miesas, materiālā līmenī, bet vēlāk – arī dvēselē. Atkailināties tik tālu, lai sastaptos ar būtību – savu, pasaules un arī visas radības –, lai labāk sadzirdētu Mīlestības skaņdarbu, ko Mūžības garumā atskaņo pats Radītājs. Ja tu ļauj šai Kosmiskajai mūzikai nonākt uz Zemes pats caur sevi, tas nodrošina patiesu atdzimšanu un atkopšanos visai radībai. Un cilvēks šajā garīgajā laukā beidzot ierauga arī pats savu īsto, dabas nolikto vietu uz šīs planētas. Patiesībā tu uz šīs Zemes esi tikai viesis. Tāpēc nav godīgi izmantot šo planētu un citus tās iemītniekus, lai nesātīgi baudītu, apmierinot savas dziņas un iegribas. Alkatīgums un hedoniskais dzīvesveids nogalina cilvēka dvēseli. Jēga ir atgriezties atpakaļ savās dabiskajās, harmoniskajās attiecībās gan ar sevi, gan pārējo radību. Un, šādi dzīvojot, cilvēks saņem no Dieva dāvanā savu patieso, visdziļāko identitāti – baudīt laimi, prieku, mīlestību.

«Vai tad Tu neredzi, ka mans nams brūk? Ej un atjauno to!» sacīja Dievs Franciskam atklāsmē. Ar namu te domāta gan baznīca, gan planēta, gan visa sabiedrība un cilvēciskās attiecības, un katra paša personības struktūra. Gan toreiz, 13. gadsimtā, gan tagad šī atjaunotne liekas gandrīz neiespējama.

Taču cerību vieš tas, ka Francisks panāca garīgu apvērsumu un mirusī Eiropa toreiz atguva dzīvību. «Atgriezies, un tūkstoši ap tevi atgriezīsies,» teica pareizticīgo svētais Serafims Sarofskis, un šī atziņa bija patiesa gan pirms 1000 gadu, gan būs vēl pēc 1000 gadu, ja vien Zeme pastāvēs. Bet vienīgais veids, kā tiešām uzrunāt savus līdzcilvēkus, ir pašu dzīvesveids, jo tev pašam jābūt tām pārmaiņām, kuras tu gribi redzēt pasaulē.

VAK aizbildnis

Kādu brīdi pie Franciska ugunskura, kā nu mācējuši, sildījušies arī Latvijas zaļie. Grāmatas par Francisku, tekstu tulkojumi, viņa patronāža Vides aizsardzības klubā... Žurnālā «Vides Vēstis» gadu gaitā publicēti unikāli Valda Bisenieka tulkojumi gan no Franciska «Ziediņiem», gan H. Heses esejiskā grāmata par Dieva Nabadziņu... Kaut kas no Franciska dulluma jau ir piemitis arī pašiem vakiešiem. Tāpēc visus «Vides Vēstu» lasītājus vēlos sveikt Sv. Franciska kustības astoņsimtgadē – jo mēs visi esam saskārušies ar viņa zaļumu un pazemīgo sirdsgudrību.

Kā pašiem mums ir klājies? Ir vērts samērot ar vienu no Sv. Franciska līdz šim nepublicētajiem «Ziediņiem».

«Reiz, kad Svētais Francisks bija smagi slims un brālis Leons viņu kopa, brālis Leons, blakus Svētajam Franciskam lūgdams Dievu, garā tika aizvests pie kādas milzīgas, platas un straujas upes. Vērodams tos, kas gāja tai pāri, viņš ieraudzīja vairākus brāļus apkrāvušos ejam iekšā upē, kuri, tūdaļ straumes nogāzti, aizrijās ar ūdeni. Daži tika līdz trešdaļai upes, daži līdz pusei, daži gandrīz līdz krastam, bet visi viņi tomēr upes straumes un nastu dēļ, ko tie nesa uz muguras, beigās pakrita un noslīka. To redzēdams, brālis Leons juta viņiem ļoti līdzi; un pēkšņi, viņam tā stāvot, nāca milzīgs daudzums ļaužu bez jebkādām nastām un smagumiem, viņos mirdzēja tikai svētā nabadzība, un viņi iegāja iekšā šajā upē un iznāca ārā bez jebkādām briesmām. To redzējis, brālis Leons atkal atgriezās sevī.

Tad nu Svētais Francisks, garā juzdams, ka brālis Leons redzējis kādu vīziju, aicināja viņu pie sevis, viņam jautādams, ko viņš redzējis; un, kad brālis Leons viņam pēc kārtas bija izstāstījis visu vīziju, Svētais Francisks teica: «Tas, ko tu redzēji, tā arī ir. Lielā upe ir šī pasaule, brāļi, kas noslīka upē, ir tie, kuri neseko evaņģēliskajai mācībai, it īpaši, kas attiecas uz visaugstāko nabadzību, bet tie, kuri pārgāja pāri bez briesmām, ir tie brāļi, kas šai pasaulē nemeklē nekādu šīszemes mantu, nedz miesīgu būšanu un kam nekas nepieder, bet kam ir tikai pieticīga iztika un pieticīgs apģērbs un kas ir apmierināti, sekodami kailajam Kristum zem krusta, kuri Kristus un visusvētās paklausības saldo nastu un jūgu nes priecīgi un labprātīgi; tāpēc viņi viegli no laicīgās dzīves ieiet mūžīgajā dzīvošanā.»

Lai slavēts Jēzus Kristus un nabadziņš Francisks. Āmen!»

/«Ziediņi». Trīsdesmit sestā nodaļa.
Kā Svētais Francisks iztulkoja brālim Leonam skaistu vīziju,
ko tas bija redzējis. No itāļu valodas tulkojis V. Bisenieks/

Še roka, velc mani laukā!

Te nu vietā lūgt Sv. Franciska palīdzību vilkt ārā no upes tos latviešus, kuri nav vēl apslīkuši, skrienot pakaļ banku saldajam mušpapīram. «Ja Dievs nepiedos, Sv. Francisks tomēr piedos...» Šķiet, ir tomēr kāds cerību stariņš ieķerties Nabadziņa svārku stērbelē un izrāpties no dzelmes. Taču, lai izglābtos, vajag tādas sen aizmirstas lietas kā pazemību, patiesumu... Un tad pietiek vien teikt: «Labi, Francisk, še roka, velc mani ārā...» Tiešām, varbūt ne tikai Vides aizsardzības klubam, bet visai Latvijai – vismaz uz nākamo gadu – Francisku vajadzētu pieņemt par savu patronu. Nabadzība mums jau tā kā būtu nodrošināta – vairākumam gan kā liela bēda, jo par tikumu tā kļūst, ja to izvēlas brīvprātīgi... Taču Sv. Francisks varētu mums pamācīt, kā pārlaist šo nabadzības laiku ar prieku un atklāt sevī pavisam negaidītus iekšējos resursus.

Ziemassvētku laikā

Sv. Franciskam bija savs ieteikums, kā tos svinēt...

Jēzus dzimšanas svētkus viņš atzīmēja ar lielāku prieku un mīlestību nekā citus svētkus. Ziemassvētkus viņš sauca par svētku svētkiem, jo šai dienā Dieva Dēls kļuva par nabaga cilvēku – mazuli.

«Ja man būtu iespēja runāt ar imperatoru, es viņu pazemīgi un sirsnīgi lūgtu, lai viņš izdod valsts likumu, kurš visiem pilsoņiem uzliktu par pienākumu aiz mīlestības pret Dievu kaisīt uz ceļiem rudzus un kviešus, lai putni, jo īpaši mūsu brāļi zvirbuļi, varētu pietiekami priecāties tik lielos svētkos. Pienāktos, lai visi namu un piļu īpašnieki parūpētos, lai aiz mīlestības un bijības pret Dieva Dēlu naktī, kurā Vissvētākā Jaunava ielika savu Dievišķo Bērnu šūpulī starp vērsi un ēzeli, katrs saimnieks dotu savam vērsim un ēzelim vislabāko barību. Līdzīgi pienāktos, lai Ziemassvētkos bagātie cienātu ar svētku vakariņām visus nabagus un bada cietējus.» /No Sv. Franciska tekstiem/

Tiešām nebūtu slikti, ja šai īpašajā gadā Eiropas nabagu zemē Latvijā vismaz Ziemassvētkos neciestu ne vērsis, ne nabadziņš. Tikai – nez kā gan būs ar Latvijas piļu īpašniekiem...

«Pie tam viņš lēja asaras, domājot par Dieva Mātes nabadzību. Tā kā šajā dienā sākās mūsu pestīšana, Francisks vēlējās, lai katrs kristietis priecātos par Kungu un darītu labu visām Dieva radībām aiz mīlestības pret to, kurš atdeva mums pats sevi.

Savā radošajā mīlestībā trīs gadus pirms savas nāves Francisks nolēma svinēt Ziemassvētkus visai neparastā veidā. Viņam bija labs draugs Džovanni Vellita, kurš viņam uzdāvināja ar mežu apaugušu klinti. Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem Francisks pasauca Džovanni pie sevis uz Fonte Kolombo klosteri un teica: «Džovanni, ja tu esi ar mieru, ka mēs Ziemassvētkus svinam kopā, tad sagatavo rūpīgi visu to, ko es tev teikšu. Es vēlos dzīvi un uzskatāmi attēlot Betlēmes Mazuļa dzimšanas ainu. Šim nolūkam tev jāsagatavo mežā šūpulis ar sienu. Vērsim un ēzelim arī ir jābūt tur, tieši tāpat, kā tas bija Betlēmē.»

Runāts – darīts. Ziemassvētku naktī tur no visām pusēm sanāca brāļi un daudz ļaužu ar lāpām, dziedot Ziemassvētku dziesmas. Francisks stāvēja šūpulī gulošā Jēzus Mazuļa priekšā, raudot aiz mīlestības, pilns brīnišķa prieka. Tērpies kā diakons, viņš pasludināja Evaņģēliju par Jēzus Kristus dzimšanu. Katru reizi, kad viņš gribēja izteikt Jēzus Kristus vārdu, viņu pārņēma mīlestības uguns tik lielā mērā, ka viņš dēvēja Kristu tikai par Betlēmes Mazuli.»

/No Latvijas franciskāņu tēva Andreja vēl latviski nepublicētās grāmatas par Svēto Francisku/

Te vēl cita versija par Franciska Ziemassvētkiem:

«Saņēmis no pāvesta Honorija III atļauju, Francisks liek ienest grotā sienu, atvest vērsi, ēzeli un pāris aitiņu un apkārt akmens silītei sapulcina brāļus un vietējos iedzīvotājus. Tā par šīs svētās nakts notikumu raksta Toms no Čelano: «Tika pagodināta vienkāršība, slavēta nabadzība, parādīta pazemība, un tā Grečo kļuva par jauno Betlēmi. Tur ieradās cilvēku pūļi, priecājoties par Kristus dzimšanas noslēpuma neparasto svinēšanu. Viņu balsis atskanēja mežā, un klintis tās atbalsoja. Brāļi steidzās atdot godu Kungam. Visa nakts bija prieka piepildīta.» Francisks, ietērpies diakona drānās, dievbijības pilnības pārņemts, dziedāja Evaņģēliju. Viņa spēcīgā un maigā, skaidrā un labskanīgā balss aicināja visus klātesošos meklēt augstākos labumus. Pēc tam viņš teica sprediķi. Ar vārdiem, no kuriem pilēja saldums, Francisks runāja par nabadzīgā Karaļa piedzimšanu mazajā Betlēmes pilsētiņā.»

Vatikāns savā mājaslapā vēsta, ka Franciska nopelns ir nevis Ziemassvētku notikuma inscenējums vai silītes izveidošana, kuru mēs ikviens varam izveidot, bet gan tas, ka viņš parādīja, ar kādu mīlestību un pateicību mums ir jāpieņem Jēzus savā sirdī un mājā.

Jaunajā gadā vajadzētu mēģināt īstenot kādu no Sv. Franciska draudzenes Mātes Terēzes ieteikumiem:

«Esi uzticams mazās lietās, jo tieši tajās atrodams tavs spēks.
Negaidi uz vadoņiem, izdari to pats – no cilvēka uz cilvēku!
Vakardiena ir jau pagājusi, rītdiena vēl nav atnākusi. Mums ir tikai šodiena. Tāpēc sāksim tūlīt!
Mums vajadzētu mazāk runu. Paņem slotu un iztīri kādam māju! Ar to būs pateikts pietiekami.»

Visiem patiešām laimīgu un svētīgu, tātad ne bagātu Jauno gadu! •