Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vaikas salu rezervāts 100 gadu jubilejas gaidās

Juris Smaļinskis;
autora foto


Jau nākamgad Baltijas valstu dabas aizsardzības vēsturē gaidāms nozīmīgs notikums – kādreizējais Vaikas salu putnu liegums (tagad iekļauts Vilsandi nacionālā parka teritorijā) svinēs apaļu simt gadu jubileju.


Vaikas salas (igauniski – Vaika saared) ir unikāla sešu mazu saliņu kopa aptuveni sešus ar pusi kilometru garās Vilsandi salas rietumu piekrastē ar ainavu un skatiem, kādus nekur citur Baltijas valstīs neredzēsit. Salu būtiskākā vērtība ir gan šeit ligzdojošie putni un to daudzveidība, gan arī to ģeoloģiskā izcelsme, kas izpaužas apkārtnes neparastajā ainavā un faktā, ka Rietumigaunijas salas ieskaujošā teritorija Zemes garozas neotektoniskās aktivitātes dēļ paceļas ar ātrumu 2,5-3 mm gadā. Uz Vaikas salām nav atsevišķu dabas vai kultūrvēstures pieminekļu, tādēļ vienīgās cilvēka darbības pamanāmās pēdas šeit ir jūras izskalotais «kultūrslānis», kāds dzelzsbetona stabs (kādreizējā rezervāta informācijas zīme?) un tā sauktās putnu mājas – no salās atrodamā materiāla un betona veidotas alas un nišas, kas domātas kā mākslīgas putnu ligzdvietas to piesaistīšanai. Uz vienas no putnu mājām saglabājies gada skaitlis 1934.

Pirmoreiz Baltijā

Stāstot par salām, ir jāatgriežas simt gadu senā vēsturē. Putnu bagātība Vaikas salās pārsteidza un iedvesmoja vienu no Rīgas Dabaspētnieku biedrības pētniekiem profesoru Kārli Reinholdu Kupferu (1872–1935), pēc kura iniciatīvas salu aizsardzības nolūkā 1910. gada 14. augustā tika izveidota pirmā aizsargājamā dabas teritorija (putnu liegums) tagadējo trīs Baltijas valstu teritorijā. Tajā pašā gadā Vaikas salās un Kihelkonnas apkārtnē tika apgredzenoti 124 putni, kas bija pirmais putnu gredzenošanas gadījums triju Baltijas valstu mērogā. Vaikas salu putnu liegums gan neradās tukšā vietā, jo pirms nepilna gada, proti, 1909. gada rudenī, ar Rīgas Dabaspētnieku biedrības un profesora Kupfera atbalstu Kihelkonnā (14 km uz dienvidaustrumiem no Vaikas salām – Sāmsalā) tika izveidota bioloģiskās izpētes stacija. Bet vēl divus gadus iepriekš – 1908. gadā – Vilsandi bākas uzraugs Arturs Toms Vaikas salas bija paņēmis nomā tieši ar šādu mērķi – aizsargāt tajās ligzdojošos putnus.

Noderīgi atgādināt, ka tieši K. R. Kupfers bija zinātnieks, ar kura atbalstu 1912. gadā izveidoja Moricsalas dabas rezervātu Usmas ezerā, kas ir otrs vecākais Baltijas, vecākais Latvijas dabas rezervāts un arī pirmā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Tādējādi pastāv cieša pagātnes saikne starp Moricsalu un Vaikas salām.

Atšķirīgās salas

Kaut arī salas atrodas nelielā jūras pleķītī (aptuveni 1 km x 0,7 km) un ir pārredzamas no viena skatu punkta, tās tomēr ir atšķirīgas. Tā kā vismaz interneta vidē neizdevās atrast atsevišķu salu sīkākus aprakstus, tikai ļoti vispārīgus un šabloniskus faktus, šajā publikācijā pastāstīšu, ko pats novēroju.

Kullipank – mazākā no saliņām, vien pārdesmit metru diametrā. Jūras ūdeņu izrobots zemas un asas dolomīta klints fragments, klāts ar oļiem, nelieliem laukakmeņiem un kādu atsevišķi stāvošu lakstaugu, kas labi izceļas uz nedzīvās dabas pelēcīgā fona. Iespējams, ka spēcīgās vētrās saliņa pazūd zem jūras viļņiem.

Ülemine Vaika (Ülemine Vaigas) – Augšējā Vaikas sala, kas atrodas tālākajā dienvidu punktā un vistālāk no Vilsandi salas (ap 0,9 km), ir otra lielākā sala. Tās platā, lēzenā un klinšainā piekraste pāriet nelielā paaugstinājumā, uz kura dzīvesvietu atradis pat kāds zems un nolīcis kadiķis. Salas «vidieni» klāj lakstaugi, daudzos akmeņus – sūnas un dzeltenie sienas ķērpji, bet tuvāk jūrai sazēluši lekni jūras kāposti. Līdzās salai tās ziemeļu un rietumu pusē jūrā atrodas vēl nelielas mikrosaliņas un rifu paliekas, kas darbojas kā iespaidīga viļņlaužu josla vētru un stiprāka vēja laikā.

Keskmine Vaika (Keskmine Vaigas) – Vidējā Vaikas salā ir visiespaidīgākie dolomīta atsegumi, kas vietumis sasniedz 2 m augstumu. Visu salas virsmu klāj iespaidīgi dolomīta bloki, kas izraibināti sekliem caurumiņiem kā siets. Tie veidojušies ilgstošā laika periodā, ūdenim iedarbojoties uz iezi (kavernozs dolomīts) – karsta u. c. dabas procesu rezultātā. Šādas dabas rotaļas vērojamas arī uz citām Vilsandi arhipelāga salām.

Alumine Vaika (Alumine Vaigas) – Apakšējā Vaikas sala ir vislielākā, aptuveni 150 m diametrā. Paceļas vismaz divus metrus virs jūras līmeņa. Uz tās ir bagātīga veģetācija un pat kāds zems krūms salas «centrālajā daļā». Redzami kādu metru augsti atsegumi. Te atrodas arī iepriekš minētās putnu mājas. No šīs saliņas labi pārskatāma Karirahu – uz ziemeļiem vistālāk esošā saliņa.

Karirahu – kaut arī uz kartes tā atzīmēta kā vidēja lieluma saliņa, dabā tā ir zems un tikai nedaudz virs jūras līmeņa pacēlies dolomīta klints sēklis, kur parasti pulcējas lielas bridējputnu un jūraskraukļu kolonijas.

Mustpank – tulkojumā no igauņu valodas Melnā klints. Līdzīga Kullipank saliņai, taču nedaudz lielāka un augstāka. Arī veģetācija šeit krietni bagātīgāka, kaut arī sala viscaur klāta lieliem un asiem dolomīta bluķiem. No Mustpank līdz Vilsandi salai ir aptuveni 100 metru, un tā labi pārskatāma arī no lielākās salas puses. Nosaukums, visticamāk, cēlies no nomelnējušiem atsegumiem tās ziemeļu pusē.

Koraļļu rifi?

Vaikas salu un Vilsandi salu arhipelāga pamatni veido Silūra perioda dolomīta nogulumieži, kas daudzviet atsegumu veidā redzami gan salu piekrastēs, gan arī to vidienē. Silūrs ir ģeoloģisks periods ar vairāk nekā 400 miljonu gadu vecu pagātni. Tajā laikā tagadējo Baltijas valstu teritorija kontinentu dreifa rezultātā atradās otrpus Ekvatoram (kaut kur subekvatoriālajā joslā) un tai piegulošo jūru un okeānu ūdeņos dzīvoja rifus veidojošās zarndobumaiņu (kramaļģes, stromatopori, koraļļi u. c.) sugas, no kurām, laikā gaitā ejot bojā, veidojās t. s. rifu dolomīts. Tas nozīmē, ka mūsdienās, staigājot pa Vilsandi salas klinšaino krastu, mēs būtībā pārvietojamies pa neaptverami vecu koraļļu rifu un tajos kādreiz dzīvojošo organismu fosilijām. Interesanti, ja mēģina saprast, kas tajā laikā notika ar Zemes un dzīvās dabas evolūciju...

Vilsandi nacionālais parks

1971. gadā Vaikas putnu lieguma teritoriju ievērojami paplašināja un izveidoja Vilsandi rezervātu. Padomju laikā tas (ieskaitot Vilsandi salu un Sāmsalas piekrasti) bija faktiski nepieejams gan šeit pastāvošā pierobežas militārā, gan arī rezervāta režīma dēļ. Jau vēlāk, pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas, 1993. gadā uz Vilsandi rezervāta bāzes tika izveidota cita īpaši aizsargājamā dabas teritorija – Vilsandi nacionālais parks (tagad arī «Natura 2000»), kura galvenais izveides mērķis bija un joprojām ir Vilsandi arhipelāga salu (vairāk nekā simt mazu saliņu), to dabas vērtību un kultūrainavas aizsardzība. Viena no lielākajām Baltijas jūras roņu populācijām, uz Vaikas salām ligzdojošo putnu kolonijas, interesantā ģeoloģija, Vilsandi salas kultūrainava – tās ir tikai dažas no izcilajām vērtībām. Nacionālais parks nav apmeklētājiem slēgta teritorija, gluži otrādi – tas atvērts jebkuram interesentam. Izņēmums – minētās Vaikas salas un vēl atsevišķas mazās saliņas dienvidrietumos no Vilsandi salas, kurām joprojām ir rezervāta statuss. Tās drīkst apmeklēt vien īpašos gadījumos nacionālā parka reindžera pavadībā un laikā, kad izvesti ligzdojošo putnu mazuļi.

Kā un kad nokļūt un kā labāk iepazīt?

Piemērotākais laiks Vilsandi nacionālā parka apmeklējumam, protams, ir vasara – no jūnija līdz augustam, taču jāņem vērā, ka vasaras otrajā pusē Baltijas jūrā sākas spēcīga viļņošanās, un tas var apgrūtināt nokļūšanu uz minētās salas. Vēl pavisam nesen bija pieejams ļoti neparasts piedāvājums – brauciens ar padomju laikā ražotu kravas automašīnu pāri jūrai pa mazajām salām no Sāmsalas, Kuusnõmme pussalas, līdz Vilsandi salai. Taču laika zobs un sāļais ūdens ir panācis savu – šķiet, ka tuvākajā laikā unikālais tūrisma produkts nebūs pieejams. Otra iespēja – brist! Jā, brist pāri nepilnus četrus kilometrus platajam jūras šaurumam, pa kuru stiepjas vairāku mazu salu rinda. Starp citu, šo maršrutu popularizē Vilsandi nacionālā parka administrācija. Protams, to var darīt tikai piemērotos klimatiskajos apstākļos un zinot maršrutu dabā. Pilnvērtīgai Vilsandi arhipelāga apceļošanai (pārējām salām nav rezervāta režīma statuss) noderēs jūras laiva vai jūras kajaks. Bet tas jau vairāk piemērots braucējiem ar pieredzi vai zinošāka gida pavadībā.

Lai iepazītu Vaikas salas, uz tām nav jāatstāj savas pēdas. Turklāt, kā jau minēts iepriekš, salu patvaļīgi apmeklējumi ir aizliegti. Risinājums? To var darīt no distances, jo visas Vaikas salas lieliski var pārskatīt no Vilsandi salas galējā rietumu punkta – Vilsandi bākas apkārtnes. Lai izšķirtu jau sīkākas detaļas un noteiktu putnu sugas, noderēs labs tālskatis vai putnu vērotāja teleskops. Vecajā padomju armijas robežsargu tornī gan nekāpiet, jo arī to ir pieveicis laika zobs. •