Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Anete Legzdiņa
Foto: Anete Legzdiņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Novembris tāds dzidri dzestrs... Veļu mēnesis... Taču negribas vēl ļauties eksistenciālām skumjām un domāt par to, vai šomēnes, kad būs vairāk skaidrības par nākamā gada darba vai bezdarba iespējām, netiks apglabātas daudzas idejas un labi uzsāktie darbi. Joprojām nezinu, vai nākamgad būs «Vides Vēstis» un citi dabas un vides aizsardzību skaidrojošie mediji: «Zīlīte», «Ezis», «Vides fakti», «Dabas grāmata», «Zaļais vilnis», «Noasa šķirsts»... Jau pirms mēneša vides ministrs Raimonds Vējonis brīdināja, ka ar tik drastisku finansējuma samazinājumu vides aizsardzības sistēma Latvijā tiks sagrauta. Un tad slīcēju glābšana būs pašu slīcēju rokās. Upes varēs glābties pašas, jo diez vai Valērijs Gabrāns vairs izravēs kādu gabaliņu Mūsas, lai vimbām kur nārstot. Bet Zemgales upes tā aizaugušas, ka vairs pat nav lāgā redzamas... (Veikli paklanāmies Lietuvas virzienā par dāsno ūdeņu mēslošanu.) Meži arī varēs draudzīgi sagulties parocīgākam forvarderu kampienam – pašlaik dabas sargātājus no grozījumu mežu likumdošanā apspriešanas tur šāviena attālumā. (Tagad lai klanāmies kokrūpnieku virzienā.) Taču vairāk par to visu – žurnāla nākamajās lappusēs.

Mums vienmēr ir jābūt gataviem pārmaiņām – ikvienam var atņemt gan naudu, gan mantu. Taču nevar atņemt zināšanas un darba sparu. Tāpēc daudz svarīgāk par dzīvokļa interjera vai garderobes modernizēšanu ir smadzeņu vingrināšana. Jā, arī es nezinu, kā dzīvošu turpmāk, tāpēc cītīgi gatavojos: nolēmu kļūt par sabiedrisko vides inspektori. Brīvprātīgo darbu taču mūsu valstī neviens vēl nav aizliedzis! Un turpinu sevi stiprināt ar anekdoti no melnā humora sērijas: «Pat ja tevi izvaro, mēģini no tā gūt maksimālo baudu.» Viena draudzene vēl papildināja: «...un lai tas notiek skaistā vietā.» Zini – ļoti dziedinošs atgādinājums. Tiešām – nu ko mums var atņemt? Sarmoto rītu? Tālo skatu pāri horizontam? Mīlestību? Humora izjūtu?

Te kārtējais stāstiņš no manas dzīves. Biju uzaicināta uz nelielu vārda dienas ballīti, kas notika uz kuģīša. Solījos uzvesties labi un daudz nesprēgāt, patiesību sakot, nez kādēļ solījos vispār klusēt. Laikam jau tādēļ, lai nesabojātu svētku prieku gaviļniecei, manai mīļajai meitiņai, jo mūsu vienīgā atšķirība ir tā, ka es uzskatu, ka labi dzīvot nav labi, bet viņai gan patīk. Viss bija gludi, kamēr nesākām niekoties ar šampanieti. Bet tas jau nebija nekāds parastais pļuktvaseris, no kura otrā rītā tikai galvassāpes, – dzirkstošajā dzērienā plivinājās zelta plēksnītes!!! Tieši todien biju izrediģējusi rakstu «Ekskrementālā informācija» (38. lpp.) par to, kā zvēri cits citam sūta ziņas ar mēsliņu starpniecību, un atrados izlasītā varā. Tā nu zeltītā šampanieša iespaidā pārējiem viesību dalībniekiem skaidroju, cik svarīgi tiem, kas grib citiem padot nepārprotamu ziņu, kurš te ir galvenais, dzert tieši šādus dzērienus! – tikai tad klucis jāliek uz īpašuma robežām, lai zeltaini viz un ziņo, cik saimnieks varens no viena gala līdz otram. Pēcāk jau nemaz vairs neizbrīnīja Buldozera kungs, kurš no TV ekrāna aizrautīgi aicināja mani – un arī tevi – dzīvot taupīgāk, bet pats, izrādās, pirms dažām dienām iegādājies pulksteni par 30 tūkstošiem latu, turklāt pats nemaz tā īsti neatceras, par cik tieši... Tajā brīdī droši vien daudzi – katrs pēc savas vērtību skalas – piemeta, cik maizītes, cik grāmatu, cik benzīna vai smalku auto, cik pāru kurpīšu, cik gotiņu utt. varētu nopirkt, ja viņam būtu, tā teikt, pelmeņi. Un ko es? – Uh, es vēl pusgadu varētu «Vides Vēstīs» driķēt!

 

Anitra