Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Neapturamais labestības piliens – Indijā, Bangladešā. Latvijā?

Arnis Šablovskis;
Kurta Sautera un autora foto


Ir tādi cilvēki, kas savā tiecībā dāvāt kādu labestības pilienu pasaulei nav apturami. Nav apturami tādēļ, ka paši reiz izbaudījuši to bezgalīgo prieku, ko katrs dāvātājs jūt ieplūstam sirdī pēc tam, kad ir atvēris savu dvēseli līdzcilvēkiem, ir viņus uzklausījis un savu mazo iespēju robežās mēģinājis palīdzēt. Un palīdzēt otram – tas pat vairāk nozīmē palīdzēt sev pašam. Atkal tikt galā ar savu egoismu, ieraudzīt pasaules mīlestības likumu, ieklausīties visdiženākajā – pasaules mīlestības – simfonijā, kurā arī mums katram sava vieta, savs instruments un partija savā dzīves situācijā, savā vidē un savos apstākļos spēlējama. Šā brīža situācija Latvijā atkal prasa pēc papildu iedvesmas savstarpējas solidaritātes, savstarpējas līdzcietības un arī palīdzības virzienā.

Varbūt šie mazie mīlestības pilieni, ko pasaulē raida «Vides Vēstu» pastāvīgais draugs Šveices fotogrāfs Kurts Sauters, var iedvesmot arī tevi kādiem maziem labestības pilieniem mūsu Latvijā, mūsu Rīgā, mūsu pagastā.


Skola Bodhgajā, Indijā

Šī skola atvērta reģionā, kur jau pati skolas esamība vien ir īpašs notikums. Bihāra, kur atrodas Bodhgaja, ir nabadzīgākā Indijas pavalsts. Bodhgajā atrodas viena no galvenajām budistu svētvietām – Bodhi koks, zem kura zariem princis Sidhārtha saņēma apgaismību un kļuva par Budu (Apgaismoto). Tieši šeit ir ala, kurā viņš vairākus gadus meditēja. Bodhgajā ik gadu ierodas budistu svētceļnieki no visas pasaules. Te lielās apmetnēs dzīvo arī daudz tibetiešu, kuri, bailēs no vajāšanām, bijuši spiesti pamest savu dzimteni. Liela daļa to veikusi kājām, nelegāli pārejot kalnaino robežu no Ķīnas.

Skolēni, kas apmeklē kustības «Dalīšanās privilēģijās» skolu, galvenokārt ir bērni no izraidīto iedzīvotāju slāņa, no tiem, kuri ir ārpus kastu sistēmas. Oficiāli šī sistēma Indijā jau sen ir atcelta, taču praktiskajā sadzīvē viss turpinās un cilvēki veseliem ciemiem te ir atstāti faktiski bez jebkādas infrastruktūras – skolām, medicīnas iestādēm utt. (Savā ziņā Latvija vietumis jau līdzinās šai Indijas videi... Un kastu sistēma taču arī partiju izredzēto bagātnieku vidē pastāv.)

Tāpēc skolas atvēršana šādā vidē ir vesels apvērsums. Ne tikai bērniem. Te ar daždažādām problēmām nāk arī pieaugušie, jo skolā var vismaz kaut ko uzzināt par medicīnisko palīdzību, ja gadās ļoti smagi saslimt... Te dažkārt var dabūt arī vitaminizētu bezmaksas ēdienu. Viss šeit attīstās ļoti pakāpeniski: sākumā bija zeme skolai, tad tapa ēka ar pāris klasēm... Bērni klasēs sēž uz grīdas, taču nu, pēc pāris gadu darbības, skolēni tikuši pat pie savas skolas formas un klasēs, iespējams, būs arī visvienkāršākie soli. Pavisam nesen bērni saņēma pavisam praktiskas lietas, kas viņus ļoti iepriecināja, – trauciņus dzeramajam ūdenim un cepures, kas nu pasargās no saules. Vēl pirms gada bērni tika pie pirmajām mācību grāmatām savā mūžā. Soli pa solim... Dažos ciematos, kur par skolu vēl var tikai sapņot, mācības notiek tieši zem klajas debess. Bet Bodhgajas skolā viss notiek, un par to jāpateicas Kurtam Sauteram un viņa Šveices draugiem, kas visa gada garumā savu iespēju robežās atbalsta skolotājus un mācību procesu.

Bangladeša un sapnis par skolu...

Bangladeša ir vēl nabadzīgāka valsts par Indiju, un cilvēku blīvums te ir pat lielāks. Patiesībā Bangladeša ir sena Indijas sastāvdaļa, kur pārsvarā dzīvo musulmaņi. Laikā, kad Indija ieguva neatkarību, liela daļa valsts musulmaņu devās Pakistānas un arī pašreizējās Bangladešas virzienā, un tā ar laiku izveidojās šīs divas jaunās valstis. Redzot Kurta aktivitātes Indijā, Bulbuls no Bangladešas, ciemojoties Kalkutā, viņam ierosināja atvērt «Dalīšanās privilēģijās» skolu arī viņa ciematā. Līdz reālai skolai te vēl tāls ceļš mērojams, bet tas jau ir sācies. Vien pati ziņa par iespējamo skolu šajā nomaļajā ciematā izraisījusi patiesu vietējās sabiedrības sakustēšanos. Un patiesībā skola ļoti dabiskā veidā jau ir sākusi darboties – pagaidām gan vēl bez skolas ēkas. Bērni pulcējas zem klajas debess un pāris cilvēku vadībā apgūst pamatiemaņas – lasīšanu un rakstīšanu.

Kurts dāvāja pirmo naudiņu Bulbulam, lai tas nopirktu dažas govis un pāris šujmašīnu. Tādējādi šie «mazie biznesi» varētu līdzēt iekrāt naudu skolas ēkas celtniecībai. Un kaut kas jau tiešām sāk īstenoties: pienu izdodas pārdot, ar šujmašīnām var uzmeistarot ne tikai apģērba gabalus, bet arī mazus maciņus mobilajiem telefoniem, kurus Kurts par ziedojumiem skolas atbalstam izplata Šveicē. Soli pa solim...

Taču tikmēr Latvijā nevis atver jaunas skolas, bet gan tās likvidē. Daudzviet Latvijas laukus patlaban jau var salīdzināt ar Āzijas pamestākajiem nostūriem, bet abās vietās tomēr līdzēt var viens un tas pats, proti, mēģināt uzsākt it kā neiespējamas lietas, kaut ar maziem līdzekļiem, bet patiesu un entuziasma pilnu attieksmi.

Droši vien līdzīgi stāsti kā Kurtam tur tālumā ir arī kādam tepat Latvijā, un nu ir īstais laiks tos izstāstīt – lai cits citu stiprinātu. Atsūti savu stāstu ar bildēm par to, kā tavas pilsētas vai ciemata entuzias-tiem ar maziem līdzekļiem ir izdevies panākt ko skaistu ikdienā, kas nebija neko spoža. Neegoistiskā laba darīšanā saviem līdzcilvēkiem klāt stāvot pats Dievs. Un varbūt, ka tā arī ir taisnība... •