Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Meklē dzīvei piemērotu planētu

Inta Grīnberga


«Cilvēkiem vajag pārcelties uz citu planētu ārpus Saules sistēmas, lai nākotnē saglabātu cilvēku sugu.»

(Stīvens Hokings)


Ar vārdu ‘pasaule’ (pa + saulei) mūsu senči saprata Saules sistēmu. Tāpēc, domājot par pasaules galu, jāatceras, ka runa ir ne tikai par planētu Zeme, bet visām Saules sistēmā esošajām dzīvības izpausmēm – planētām, zvaigznēm, pavadoņiem u.c. Saules sistēma, tāpat kā viss, kas atrodas Visumā, kādreiz tika radīta. Likumsakarīgas ir arī tās beigas – sadalīšanās elementārdaļiņās, kuras kļūs par jaunu dzīvības izpausmju sastāvdaļām.

Zinātniekiem ir dažādi viedokļi par to, kad un kādā veidā varētu notikt pasaules gals. Tomēr, neskatoties uz satraucošajiem šo notikumu attēlojumiem, ir cilvēki, kurus mierina doma, ka pašlaik uz Zemes dzīvojošie pasaules galu varētu nepiedzīvot. Pašlaik notiek paātrināta Saules sistēmas tuvošanās tās dzīves beigām. Atbildība par to jāuzņemas gan visiem tiem, kuri paši iesaistījās posta darbos, gan tiem, kuri nedarīja visu iespējamo, lai citu cilvēku neprāta izpausmes apstādinātu. Kādam varbūt šos vārdus ir grūti saistīt ar savu ikdienas dzīvi, bet, izvērtējot katru savas dzīves notikumu, nākas secināt, ka jebkura rakstura nepatikšanu cēlonis ir paša radīts. Jo vairāk neveiksmju un sarežģījumu dzīvē, jo vairāk nepareizu darbību pieļauts. Kopumā vērtējot, cilvēces saimnieciskā darbība uz zemeslodes ir nepareiza jau pašos pamatos, ko izraisa tas, ka vairumam no mums nav zināšanu par to, kā nekaitīgi un saudzīgi apsaimniekot mūsu tagadējās mājas – Zemi.

Baisas prognozes

Viens no pasaulē ievērojamākajiem astrofiziķiem, Nacionālā zinātnisko pētījumu centra (National Centre for Scientific Research) direktors Huberts Rīvs (Hubert Reeves) jau 2005. gadā norādīja, ka vismaz 90 % globālās sasilšanas iemeslu izraisa cilvēka darbība un ka draudi cilvēcei izmirt ir pavisam reāli. Šo paredzējumu apstiprina ANO un daudzu valstu zinātnieku aprēķini: ledāju kušana, jūras līmeņa celšanās, tuksnešu palielināšanās, vētras, plūdi un citas dabas katastrofas ir mūsu ikdiena un tuvākā nākotne. Iemesli lielākajai daļai cilvēku ir labi zināmi: gaisa piesārņojums, ko rada transports, rūpnīcas, vulkānu izvirdumi un citi avoti, kas izraisa slimības, siltumnīcas efektu un globālo sasilšanu. Eiropas Vides aģentūra ziņo, ka gaisa piesārņojums eiropiešu vidējo mūža ilgumu ir samazinājis par gandrīz gadu un katru gadu veicina simtiem tūkstošu cilvēku nāvi. Dzīvību apdraud ūdens piesārņojums ar naftas produktiem un kaitīgajām vielām, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā un rūpniecībā. Vairāk nekā 100 miljoniem cilvēku 53 valstu reģionos nav pieejams veselīgs dzeramais ūdens, vēsta Eiropas Vides aģentūra. Cilvēku skaita palielināšanās pasaulē, dzeramā ūdens un pārtikas trūkums izraisīs cilvēku fiziskas sadursmes un masveida bojāeju – izmirs ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī tautas. Milzīgu kaitējumu nodara augsnes piesārņojums, ko rada intensīvā lauksaimniecība, atkritumu izgāztuves, rūpnīcu darbība un vielas, kas augsnē nonāk degvielas glabāšanas vietās. Un tās ir tikai dažas no kaitīgajām sekām, ko izraisa cilvēku saimnieciskā darbība.

ASV ekologa, profesora Dr. Džeimsa Efraima Lavloka (James Ephraim Lovelock) nākotnes paredzējums ir vēl biedējošāks. Viņaprāt, šā gadsimta beigās galvenokārt bada dēļ bojā varētu aiziet aptuveni 90 % cilvēces, jo globālās sasilšanas dēļ gaisa temperatūra, iespējams, palielināsies par četriem grādiem. Profesors, kas iepriekš ASV Aeronautikas un kosmisko pētījumu pārvaldes (NASA) uzdevumā meklēja dzīvības pazīmes uz Marsa, bija viens no pirmajiem zinātniekiem pasaulē, kurš cilvēci brīdināja par globālo sasilšanu.

Ja par bīstamo vielu piesārņojumu un to sekām zinātnieki sabiedrībai sniedz ziņas kaut daļēji, tad reti kurš piemin informatīvo piesārņojumu. Tās ir cilvēku ļaunās – naidīgās, atriebīgās, dusmu, aizvainojuma, žēluma un citu tamlīdzīgu izpausmju radītās – domas (ziņu plūsmas), kas caurvij visus Zemi aptverošos slāņus. Katra mūsu darbība ietekmē Visumu kopumā – veicinot tā attīstību vai izraisot aizvien lielāku nekārtību. No tā izriet, ka cilvēces darbība pasaules galu var strauji tuvināt, bet var arī attālināt. Ja jau šobrīd Zeme ir kļuvusi par bīstamu Visuma piesārņojuma avotu, tad Visuma turpmākās attīstības labā Zemei nākas iet bojā priekšlaicīgi. Bet, ja mēs, cilvēki, atrastu gudrību un spēku apturēt kaitīgās norises uz Zemes, ja iemācītos dzīvot vienotībā cits ar citu un pārējo dabu, Zeme atveseļotos un spētu turpināt dzīvi. Arī viens no teorētiskās fizikas un matemātikas izcilākajiem zinātniekiem Stīvens Hokings (Stephen Hawking) norāda, ka viens no iespējamajiem cilvēces bojāejas iemesliem varētu būt cilvēku nespēja mierīgi sadzīvot. Zinātnieks uzskata, ka sadursmes atkārtosies aizvien biežāk, bet sekas tām – traģiskas un, iespējams, ļaunākas par tām, ko cilvēki piedzīvoja Karību jūras krīzes laikā 1963. gadā, kad pasaulē gandrīz sākās kodolkarš.

Prom no Saules sistēmas

Jau 2000. gadā S. Hokings izteicās, ka cilvēcei tuvāko 300 gadu laikā ir jāatrod veidi, kā pārcelties uz kādu citu planētu, jo Zemi mēs būsim piemēslojuši tā, ka dzīve šeit vairs nebūs iespējama. Arī turpmākajos gados un mūsdienās zinātnieks turpina atgādināt, ka cilvēcei ļoti nopietni jādomā par iespējām apdzīvot citas planētas, ja vien tā nebūs sevi jau iznīcinājusi nākamo 100 gadu laikā. Zinātnieks min vairākus iespējamos iznīcības iemeslus: globālā sasilšana, kodolkarš, jauni vīrusi, kā arī daudzi citi cēloņi, ko mums patlaban grūti pat iedomāties. Vienīgais viņa piedāvātais risinājums – dzīve ārpus Saules sistēmas. Savukārt zinātnieki no Pasaules Dabas fonda, apkopojot zinātnieku pētījumus no visas pasaules, jau 2002. gadā secināja, ka, lai cilvēce spētu izdzīvot un apmierināt savas pašreizējās strauji augošās vajadzības, 2050. gadā tai vajadzēs okupēt divas planētas, kuru izmēri ir līdzīgi Zemei.

Ko mēs varam secināt: vienīgais pamatojums lielākās daļas zinātnieku vēlmēm sameklēt cilvēcei apdzīvojamu planētu ir tas, ka Zeme drīz būs tik tālu sabojāta, ka dzīvot uz tās vairs nebūs iespējams. Tāpēc plāni par cilvēces dzīvi ārpus Saules sistēmas ir jāvērtē, lietojot salīdzinājumu ar žurkām, kas bēg no grimstoša kuģa. Atšķirība tikai tāda, ka šo «kuģi» – mūsu planētu – mēs paši esam izpostījuši un arī tā priekšlaicīga bojāeja būs mūsu noziedzīgās darbības rezultāts.

Planētu apdzīvošanas plāni

Pirmā planēta, kuras vārds tika minēts saistībā ar cilvēces pārcelšanos, bija Mēness. Tas ir Zemes dabiskais pavadonis un Zemei vistuvāk esošā mūsdienu zinātnieku atrastā planēta. Taču Mēnesim nav atmosfēras, uz tā nav atrasts arī ūdens. Ja uz Mēness uzceltu pilsētu, tā būtu nepārtraukti jāapgādā ar gaisu, ūdeni un cita veida pārtiku.

Liekas, visvairāk traģisko cilvēces nākotni apzinās tieši amerikāņi un ne bez iemesla, jo ASV ir viena no valstīm, kuras iedzīvotāji visstraujāk izlieto dabas bagātības un rada aptuveni 36 % no pasaules piesārņojuma. 2005. gadā tieši NASA toreizējais vadītājs Maikls Grifins (Michael D. Griffin) bija tas, kurš paziņoja, ka viņš nezina tieši kad, bet pienāks diena, kad cilvēki kolonizēs visu Saules sistēmu un pēc tam telpu ārpus tās. Viņaprāt, būtu ļoti svarīgi, ja to izdarītu tieši amerikāņi. Ar katru gadu tiek palielināts NASA budžets, kas 2010. gadā sasniegs 18 686 miljardus ASV dolāru, no kura liela daļa paredzēta Visuma izpētes programmas «Zvaigznājs» (Constellation) īstenošanai. Šajā programmā bija paredzēts līdz 2020. gadam izveidot pastāvīgu apdzīvojamu bāzi uz Mēness, kā arī nogādāt cilvēkus uz Marsa. Nesen Mēness bāzes celtniecība tika atlikta ekonomiskās krīzes dēļ. Nauda, kas paredzēta bāzes celtniecībai, tikšot novirzīta citiem «Zvaigznāja» uzdevumiem, to skaitā Marsa izpētei, ko NASA vadība atzina par vienu no galvenajiem darbiem. Neskatoties uz to, NASA praktiskā darbība rāda, ka tās interese par Mēnesi nav zudusi, jo šā gada jūnijā NASA paziņoja par saviem plāniem apšaudīt Mēnesi ar raķetēm, kurām, atbilstoši astronautu plāniem, vajadzētu radīt Mēness virsmā krāterus, kas parādītu, vai zem Mēness virsmas nav apslēptas sasaluša ūdens krātuves. Savukārt šā gada augustā NASA ziņoja, ka sadarbībā ar Indijas Kosmosa izpētes organizāciju (ISRO) ledu uz Mēness mēģinās atrast, izmantojot satelītus.

Savukārt NASA sabiedrotie – zinātnieki no Arizonas Visuma attīstības kompānijas «Paragon» (Paragon Space Development Corporation) – ieplānojuši eksperimentu, kura laikā uz Mēness tiks izveidots sakņu dārzs, lai pārliecinātos, vai iespējams izaudzēt pārtiku to astronautu apgādei, kas nākotnē veidos koloniju uz Mēness. Dārzu uz Mēness plānots nogādāt aptuveni 2012. gadā.

Bez Mēness aizvien biežāk tiek minēts Marsa vārds. Marss ir Zemei diezgan tuvu esoša planēta ar atmosfēru, turklāt uz tās kādreiz ir bijis ūdens. Daudzi zinātnieki tieši Marsu uzskata par cilvēku dzīvei piemērotāko planētu un domā, kā Marsu padarīt apdzīvojamu. Sabiedrībai ir pieejamas ziņas par NASA plānu sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru (European Space Agency/ESA) 2030.–2040. gadā uz Marsu nosūtīt astronautu komandu ar visu dzīvei un izpētei vajadzīgo aprīkojumu. Lidojums, kas labākajā gadījumā ilgtu vienu gadu, prasītu milzīgas izmaksas, tāpēc ir zinātnieki, kuri uzskata, ka astronautiem tas būtu vienvirziena ceļojums bez iespējas atgriezties uz Zemes, – tikai tad, ja uz Zemes tiktu radītas kādas jaunas tehnoloģijas, Marsa pētniekiem varētu palīdzēt nokļūt atpakaļ.

Par to, cik ļoti patiesi ir ASV plāni kolonizēt Marsu, liecina arī fakts, ka ASV valdība daļu naudas, kas paredzēta Habla kosmiskā teleskopa (Hubble Space Telescope) darbībai, novirzīja programmai par Marsa kolonizēšanas izpēti. Bez ASV Marsu izpētīt plāno arī Krievija, kura šogad pavasarī sāka veidot modeļlidojumus ar nosaukumu «Mars-500». Tā ir lidojuma imitācija, kas nozīmē, ka astronautiem ir jādzīvo un jāstrādā maksimāli līdzīgos apstākļos tiem, kādi varēt būt sagaidāmi īsta lidojuma laikā uz Marsu.

Pašreizējie atklājumi uz Marsa liecina vien par to, ka šī planēta kādreiz ir bijusi apdzīvota, nevis par to, ka tās apdzīvošana iespējama nākotnē. Lai arī vairāki atklājumi liecina, ka uz Marsa atrodamas atsevišķas dzīvības pazīmes, tomēr tās nepierāda to, ka uz Marsa būtu iespējams izveidot cilvēcei nepieciešamus dzīves apstākļus. Marss kā planēta pašlaik lēnām mirst tāpat kā jebkurš cits savu aktīvo darbību beidzis debess ķermenis. Saistībā ar Marsu daļu zinātnieku satrauc vēl kāds fakts: aptuveni divas trešdaļas visu uz Marsu nosūtīto gaisa kuģu cietuši neveiksmi. To skaidro ar nosūtītajām izpētes iekārtām neuztveramu citplanētiešu esamību uz šīs planētas, kam nav vēlama cilvēku klātbūtne.

Profesors S. Hokings uzskata, ka Saules sistēmā vispār nav nevienas planētas, uz kuras cilvēce varētu dzīvot, bēgot no Zemes, tāpēc tai būs jāmeklē dzīvesvieta ārpus Saules sistēmas. Zinātnieki to arī dara. Piemēram, NASA ir atklājusi savus plānus palaist kosmosā satelītteleskopu, kura mērķis ir meklēt apdzīvojamas planētas tuvējās zvaigžņu sistēmās. Pagaidām vienīgā zinātnieku atrastā Zemei līdzīgā planēta ir «581 c», kas atrodas Svaru zvaigznājā vairāk nekā 20 gaismas gadu attālumā no Zemes un riņķo ap zvaigzni «Gliese 581». Tās masa ir pus-otru reizi lielāka nekā Zemei. Spektrālā analīze parādījusi, ka uz šīs planētas ir ūdens un skābeklis un, pēc zinātnieku domām, tā varētu būt apdzīvota. Lai līdz tai aizlidotu parastā raķete, vajadzīgi aptuveni 10 tūkstoši gadu, tāpēc zinātnieki meklē tai līdzīgu planētu, kas atrastos tuvāk Zemei.

Katastrofas, kas atkārtojas

Jau tālā pagātnē cilvēce bija sasniegusi noteiktu attīstību, kas deva tai iespēju veidot Zemei līdzīgu dzīvi uz citām planētām. Jāpiebilst, ka tolaik cilvēcei pieejamais zināšanu daudzums un prasmes, kas izpaudās unikālu tehnoloģiju izstrādē un spējā norises dabā izmantot savā labā, bija nesalīdzināmi pārākas par mūsdienu cilvēces ieguvumiem. Diemžēl strauja apziņas degradēšanās šo vēlmi īstenot neļāva. Degradācija senajiem cilvēkiem līdzīgi mūsdienu cilvēcei izpaudās tieksmē dažādas tehnoloģijas un dabas spēkus vērst pret citiem savas sugas pārstāvjiem, sadarbību pārvēršot cīņās par varu. Visos laikos cilvēces vēsturē augsts zināšanu un prasmju līmenis, kas tiek īstenots pretēji dabā noteiktajai kārtībai, izraisa planetāru katastrofu. Tas ir veids, kādā Zeme atbrīvojas no tiem saviem apdzīvotājiem, kas konstruktīvas sadarbības vietā izvēlējušies vardarbību un parazītisku dzīvesveidu. Tā, piemēram, milzīgos plūdos savulaik bojā aizgāja lielākā daļa atlantu. Tikai neliela daļa atlantu saņēma brīdinājumus un paspēja izglābties. Atlanti ir bijušie Zemes apdzīvotāji, kas savā attīstībā bija daudzkārt pārāki par mūsdienu cilvēci.

Pēc katastrofas dzīvi palikušajiem notikušais ir mācību stunda. Viņu dzīve uz Zemes noteiktu laiku līdzinās ellei. Tad pamazām, atjaunojot sadarbību ar dabu un kārtību uz Zemes, cilvēce nonāk līdz tādai attīstības pakāpei, ko varētu nosaukt par Paradīzi. Kādu laiku cilvēki dzīvo, baudot to laimi, ko spēj gūt tikai ar dabu vienota būtne, kas izpratusi un veic savus uzdevumus uz Zemes. Pēc tam cilvēkos atkal uzvar ļaunās tieksmes un viņi piedzīvo jaunu planetāro katastrofu. Pavisam nesen 14 zinātnieku grupa izplatīja paziņojumu, kas pamatojas uz vairāk nekā 24 tūkstošiem zinātnisko publikāciju. Pētījums atklāja draudīgu ainu, proti, vairākas pazīmes liecina, ka ir sākusies kārtējā Zemes apdzīvotāju masveida izmiršana. Zinātnieki uzskata, ka tā būs sestā planētas vēsturē un pirmie draudus dzīvībai saņems Austrālijas un Jaunzēlandes iedzīvotāji.

Daudzi zinātnieki, kas konstatējuši planetāro katastrofu atkārtošanos, saista to tikai ar Zemes klimata pārmaiņām un uzskata, ka cilvēki to nekādā veidā neietekmē. Bet Zeme ir dzīvs organisms, kas veic Visumā noteiktus uzdevumus, vēlas pilnveidoties. Kāpēc tai vajadzīgas šīs briesmīgās katastrofas, kurā cieš tik daudz būtņu un arī pati Zeme?

Pašlaik, lai arī cik ātrus un tālu lidojošus aparātus ceļojumiem Visumā cilvēce radītu, citu planētu apdzīvošana ir neiespējama. Tas tāpēc, ka cilvēce ar savu darbību nespēj iekļauties kārtībā, kas noteikta dabā. Pirmkārt, nezināšanas dēļ, kādam nolūkam un kā darbojas daudzās dabas dzīvības izpausmes. Otrkārt, cilvēki, nepārzinot dažādu dabas veidojumu uzdevumus un darbību, sabojā tos, iznīcina un pārveido. No to sastāvdaļām rada jaunus, pat tad, ja šie jaundarinājumi rada tūlītēju kaitējumu dabai, nemaz nerunājot par to, ka bieži vien neizmērojamas kaitīgas sekas rodas ilgstošākā laikā. Tādā veidā cilvēce tuvina sevi un arī savu planētu bojāejai. Šeit vietā ir matemātikas profesora Andra Buiķa teiktais, vērtējot cilvēces iespējas sākt dzīvi uz citām planētām: «Es pārstāvu to viedokli, ka Zeme ir jāuztver kā superdzīva būtne. Mēs nekur projām netiksim, jo kaut kādi augstāki spēki mums neļaus nekur braukt cūkot. Mēs neesam nekādi okupanti, kas, pieķēzījuši vienu vietu, citā vietā turpinās savu eksistenci un ķēzīsies arī tur.» Līdzīgi uzskata arī H. Rīvs norādot, ka viņš noraida to zinātnieku pie-eju, kas plāno cilvēci pārcelt uz citu planētu tajā situācijā, kad no tā būs atkarīga cilvēku dzīvība. Viņaprāt, fakts, ka mēs neesam spējuši saglabāt dzīvību uz savas planētas, nozīmē, ka arī uz citas planētas mēs nespēsim to izdarīt.

Katru dienu daudzās pasaules valstīs notiek visdažādākā veida katastrofas. To izplatības robežas palielinās un biežums pieaug. Zinātnieki vēsta par globālu katastrofu neizbēgamību, kas izraisīs Zemes reljefa pārmaiņas arī Latvijā, pārbīdīs kontinentus, radīs jaunus, bet daļa pašreizējo nogrims ūdens dzelmē. Kā jau minēju, tādā veidā Zeme atbrīvojas no parazītiem – savtīgiem, aprobežoti domājošiem cilvēkiem. Tiem, kuri izdzīvos, būs iespēja atjaunot kārtību uz Zemes, pilnveidoties, lai iegūtu vajadzīgo izpratni un praktiskās spējas savu zināšanu īstenošanā, lai nākotnē turpinātu apdzīvot kādu citu no Visuma planētām.

Vajadzīgi kvalitatīvi jauni cilvēki

Cilvēku dzīve uz nākotnes planētas krasi atšķirsies no mūsdienu zinātnieku iedomātās. To, kas plāno cilvēku ievie-tot skafandrā un pārcelt uz citu planētu ar īpašu lidojošo kuģu palīdzību, līdzi ņemot visu cilvēka mantību. Šis un tam līdzīgie plāni tikai parāda, cik tālu cilvēce atrodas no šā uzdevuma atrisinājuma. Cilvēkam būs jāspēj pašam sevi pārvietot neierobežotā attālumā bez jebkādām palīgierīcēm. Cilvēks spēs labvēlīgā veidā ietekmēt dažādus spēkus dabā, piemēram, gravitāciju, elektromagnētisko mijiedarbību un daudzus citus, no kuriem lielu daļu mūsdienu zinātnieki vēl nav atklājuši. Pirmais vajadzīgo spēju apliecinājums būs cilvēces praktiskā darbība, atjaunojot un sakārtojot procesus uz Zemes. Izpratne par dabas norisēm un attīstības priekšnoteikumiem virzīs cilvēci pilnveidot un papildināt jau dabā radīto. Tas ir pavisam cits darbības veids – pretējs mūsdienās praktizētajai darbībai.

Jau pirms aptuveni 100 gadiem Konstantīns Ciolkovskis (Константин Циолковский; 1857–1935) – cilvēks, kurš tiek uzskatīts par mūsdienu astronautikas un aerodinamikas pamatlicēju, – nevis vienkārši stāstīja par iespējām lidot Visumā, bet arī prātoja par nākotnes dzīvi Visumā kā neizbēgamību, kā īstenību, kas sagaida cilvēci. Pēc viņa domām, tā, kas būs spējīga to izdarīt, būs nākotnes civilizācija. No šā skatu punkta Ciolkovskim tiekšanās uz Visumu bija stratēģisks plāns mūsdienu cilvēku attīstībai un viņa kosmiskās jeb kārtības filozofijas uzdevums bija sagatavot cilvēci īstai fiziskai dzīvei uz kādas citas planētas Visumā. Par pamatu šai iespējai izvirzot cilvēka attīstību līdz tādai pakāpei, kurā nākotnes cilvēks no mūsdienās dzīvojošā vairuma atšķirsies tikpat ļoti, cik mūsdienu cilvēki atšķiras no pērtiķa.

To, ka mūsu planēta reiz beigs savu dzīvi, zināja daudzas senās tautas, par ko liecina zināšanas, kas saglabājušās no mūsu tālajiem senčiem. Par cilvēcei paredzēto dzīvi uz citām planētām liecina arī dažādas reliģijas to sākotnējā neizkropļotajā veidā. Arī Jaunajā Derībā, kas atspoguļo vie-na no cilvēces skolotājiem Jēzus Kristus mācīto, vairākkārt norādīts, ka cilvēcei tiks dota cita Zeme un debesis: «Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.» (Atkl. 21:1) •