Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dabas aizsardzības jaunais ģenerālis

Anitra Tooma;
autores foto


Bijušā Gaujas nacionālā parka direktora, tagad – Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora Jāņa Strautnieka ziņā nu ir visas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) un par viņa padotajiem kļuvuši agrākie kolēģi no visiem nacionālajiem parkiem un rezervātiem. Ja Jānim Strautniekam izdosies dabas aizsardzībā aizsāktā revolūcija, viņa vārdā droši vien nosauks ielu, ja ne – tad... varat paši iedomāties.


Kas no 1. jūnija ir mainījies dabas aizsardzībā?

Nu Latvijā juridiski ir tikai viena iestāde, kas atbildīga par dabas aizsardzību, nevis vairākas, kā tas bija agrāk. Dabas aizsardzības pārvalde tagad apvieno virkni teritoriālu administrāciju, kas pārzinās aizsargājamās teritorijas visā Latvijā. Šo iestāžu centri, tehniskie resursi un darbinieku kodols veidojies no Gaujas, Slīteres, Ķemeru un Rāznas nacionālā parka (NP), kā arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta un Teiču dabas rezervāta administrācijām. Turpmāk šīs organizācijas pārzinās ne tikai savas ierastās, bet arī visa reģiona aizsargājamās teritorijas, kam agrāk nebija savu aprūpētāju.

Dienvidkurzemē plānojam izveidot teritoriālo administrāciju, kuras centrs atradīsies Embūtē. Slīteres NP uzraudzīs teritoriju līdz Upesgrīvai, Abavai un Ventai. Zemgales lielāko daļu pārzinās Ķemeru NP, bet Sēlijas pusi – Teiču DR administrācijas darbinieki. Rāznas NP administrācija būs atbildīga par visu Latgali.

Taču nav svarīgi, kā mēs sadalām teritorijas, galvenais ir tas, ka tagad cilvēki pēc vienas pieturas aģentūras pamatprincipiem varēs doties uz jebkuru tuvāko teritoriālo administrāciju, lai nokārtotu jautājumus par savu īpašumu jebkurā aizsargājamā teritorijā.

Vai šis nav pirmais gadījums Latvijā, kad lielas iestādes biroju pārceļ ārpus Rīgas?

Tā ir. Rīga jau sen ir par lielu. Turklāt Dabas aizsardzības pārvaldes telpas Eksporta ielā bija par šauru, un pērn Siguldā tika atjaunota brīnišķīga ēka, ko bija paredzēts izmantot kā dabas izglītības centru, taču šajos apstākļos to šādiem nolūkiem būtu grūti uzturēt. Pirmajos divos šīs četrstāvu ēkas stāvos joprojām ir apmeklētāju centrs, un man liekas, ka šī ir tāda savdabīga dabas baznīca.

Vai šī reforma būtu notikusi, ja valstī nebūtu izsludināta lielā taupības programma?

Par šādas vienotas sistēmas izveidi Vides ministrijā runāja jau pirms daudziem gadiem, kad nevienam pat sapņos nerādījās, ka ekonomiskā situācija tik ļoti sarežģīsies. Es nezinu, vai šī reorganizācija šajā mirklī kaut ko būtiski ietaupa... Centralizācija skar tikai administratīvās funkcijas, piemēram, turpmāk būs vienota grāmatvedība un juridiskās konsultācijas, un tur ietaupījums nemaz nav tik liels. Jā, kopējais darbinieku skaits ir ievērojami samazinājies, tāpēc man jālūdz sabiedrību izturēties daudz apzinīgāk, jo ir gan mazāk dabas sargu, gan mazāk līdzekļu degvielai, laipu un stendu remontiem, atkritumu izvešanai. Ja redzat, ka citi nodarbojas ar kaitniecību, informējiet inspektorus, aizrādiet paši, neatstājiet atkritumus dabā.

Vai esi dzimis vidzemnieks?

Nē, esmu dzimis Zemgalē, Valgundes pagastā. Mācījos Kalnciema vidusskolā, tad iestājos LLU Mežsaimniecības fakultātē. 1992. gadā, mēnesi pēc izlaiduma, sāku strādāt Gaujas nacionālā parka administrācijā par direktoru.

Tā uzreiz – no studenta par direktoru?

Jā, bet nebiju jau es pēdējais students kursā! Biju gan kursa vecākais, gan fakultātē daudz darīju sabiedriskā darba jomā. Mums bija lielisks kurss, jo tolaik bija jāiztur pamatīgs konkurss – septiņi astoņi pretendenti uz vienu vietu, neskaitot tos, kuri tika uzņemti ārpus konkursa.

Tolaik mainīja veco dabas aizsardzības sistēmu, un tas droši vien ir bezprecedenta gadījums, kad augstskolu tikko beigušu jaunieti uzreiz ieceļ par iestādes vadītāju. Mežu ministrs Šļakotas kungs uzskatīja, ka jauna slota slaucīs tīrāk un labāk. Tie bija ļoti grūti gadi. Speciāli uzaudzēju bārdu, lai visi domā, ka esmu vecāks un prātīgāks. Turklāt nebiju jau nekāds puika, man aiz muguras bija ne tikai studiju, bet arī divi gadi armijā.

Diez vai bārda tev varētu līdzēt, ja nespētu neko prātīgu pateikt un paveikt... Uzreiz sāki ar reformām?

Jā, priekšā bija pieredzējis kolektīvs; atgādināšu, ka GNP dibināts 1973. gadā. Reformas jau nav nekas slikts, žēl, ka cilvēki instinktīvi turas tām pretī un uztver pārāk personīgi. Gaujas NP reorganizācijas notiek katru gadu. Visu laiku ir jāmainās, vēlams – uz augšu. Tāpēc katru gadu kaut nedaudz, bet mainīju darbinieku darba uzdevumus. Turklāt sabiedrības prasības arī mainās, un, ja sākumā kādas jomas iekustināšanai vajag trīs darbiniekus, vēlāk jau viens ar visu tiek galā. Regulāra spēku pārdalīšana atraisa radošo domu un dod iespēju optimāli izmantot speciālistu potenciālu.

Arī pētniekam jāiznāk no meža un jāiesaistās sabiedrības izglītošanā, jo kāda jēga valstij maksāt par to, ka cilvēks visu mūžu klusi pēta dažas sugas, ik pa laikam zinātnieku aprindās pastāsta par rezultātiem, bet sabiedrība par to nemūžam neuzzina? Bieži esmu piedzīvojis, kā darbinieks izmēģina spēkus citā jomā un apjauš, ka tieši tas ir viņa patiesais aicinājums. Turklāt cilvēkiem, kas strādā dabas aizsardzībā, atlīdzības lielums jau nekad nav bijusi galvenā motivācija darbam. Viņi lielākoties ir pārliecības cilvēki, tāpēc vadītājam ir jārūpējas, lai darbs būtu radošs un aizraujošs.

Kāda ir tava darba virsvērtība, jo ceru, ka arī tu neesi uzņēmies šo darbu tādēļ, ka labi maksā?

Tā kā esmu vadītājs, mana darba galvenā virsvērtība ir tā, ka redzu: ir izdevies izveidot stipru un darba spējīgu kolektīvu. Varētu teikt, ka es parazitēju uz sinerģijas, – tas mani stiprina un rosina jaunām idejām. Man ir milzīgs prieks, redzot, ka kolektīvs ir radošs, gudrs, ka varam īstenot interesantus pasākumus, ka cilvēki darba dēļ neskaita soļus un laiku. Tas arī vadītājam neļauj uzaudzēt sūnu uz muguras. Dabas aizsardzības sfēra atšķiras no citām jomām – ja citur strādājošie lielākoties jau dienas beigās redz sava darba augļus, mūsu jomas cilvēki reti kad sava mūža laikā piedzīvo rezultātu. Tas ir darbs, ko nekad nevar pabeigt.

Tas liek domāt, ka sabiedrība attiecībā pret dabu darbojas graujoši, jo dabas aizsardzība ir nebeidzams process.

Tā ir. Tāpēc nedrīkst sabiedrību šķirt no dabas aizsardzības; cilvēki ir jāiesaista un jārosina labiem darbiem vai labai bezdarbībai. Nav tā, ka cilvēki ir slikti, bet daba ir laba un ka dabas sargu darba virsvērtība ir nosargāt to no cilvēkiem. Es uzskatu, ka jādara viss, lai sabiedrība un daba kļūtu par sabiedrotajiem.

Piemēram: tur, kur ir upe, ir zivis. Un tur uzradīsies arī tie, kas tos lašus gribēs nārsta laikā noķert. Tā ir nebeidzama inspektoru un maluzvejnieku cīņa. Bet, kopš esam izveidojuši kādas trīs jaunas takas gar Gauju, krastmalā visu laiku ir pa kādam tūristam. Un tas ir lieks nemiers maluzvejniekiem. Turklāt, ja cilvēki zina, kur ziņot par nelikumībām, inspektoru darbs kļūst efektīvāks.

Kā kļuvi par Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektoru?

Maijā vides ministrs Raimonds Vējonis piedāvāja un jūnijā jau bija jāsāk strādāt. Daudz laika pārdomām nebija. Atklāti sakot, pēdējā laikā jutos noguris no pārmetumiem, mediji visu laiku uzsver, cik valsts pārvalde ir slikta un liekēdīga. Gribēju jau rakstīt atlūgumu. Starp citu, kopš strādāju šajā jomā, no valsts pārvaldes ir aizgājis nepiedodami daudz talantīgu un spējīgu cilvēku, kuri nav spējuši samierināties ar nebeidzamiem un nepamatotiem pārmetumiem.

Tātad tu jau biji raidījis Visumā vēlmi pēc pārmaiņām, un – re! – ilgi nebija jāgaida... Varbūt tas nav gluži tas, ko biji izsapņojis, taču jāpieņem, ka liktenim labāk zināms, kas cilvēkam uz Zemes jādara. Septiņpadsmit gadu rosināji citus mainīties uz augšu, nu ar šo uzdevumu pašam jātiek galā.

Jā, man jāreorganizē ļoti svarīga joma valstiskā mērogā. Nu jau esmu apjēdzis, ka Latvija nemaz tik maza nav. Turklāt tagad lielākā daļa padoto atrodas ļoti tālu no manis, man ir jāuzticas vietējai vadībai, ka viņi godam tiks galā ar pienākumiem. Bet es neesmu nekāda kantora žurka un cenšos kaut reizi nedēļā bez brīdināšanas ierasties dažādās aizsargājamās teritorijās un objektos. Man patīk strādāt aci pret aci; tagad vairāk nākas ar kolēģiem runāt pa telefonu vai sarakstīties tīmeklī. Pagaidām vēl nespēju pierast pie tik attālinātas saziņas, neesmu arī pārliecināts, ka tas ir labi.

Tā tiek īstenoti valsts budžeta taupības plāni. Vai izdodas ietaupīt?

Man šķiet, ka centralizācija un decentralizācija, līdzīgi kā ekonomikas cēlumi un kritumi, iet kā pa viļņiem šai pasaules notikumu plūdumā. Es tomēr esmu pārliecināts, ka decentralizēts modelis vienmēr strādās labāk. Un tāpēc es vienmēr visu, ko vien var, esmu centies deleģēt. Lai cilvēki negaida tikai manu gala vārdu, bet paši nāk ar savām idejām, kas balstītas pieredzē, ko viņi guvuši tādēļ, ka labāk pazīst savu teritoriju vai darba jomu. Lai pētnieki un inspektori paši paraksta dokumentus un paši atbild par sekām.

Un vēl es uzskatu, ka valstij nav jādara tas, ko var izdarīt kāds cits, turklāt, ja tas cits var izdarīt labāk. Vadot Gaujas NP, es līdz mielēm esmu izjutis, cik ļoti mums pietrūkst tiesiskā regulējuma privātajai un publiskajai partnerībai, piemēram, kā nodot privātā pārvaldīšanā dažādus apmeklētāju centrus un citus tūrisma objektus. Arī citās zemēs valsts nemaz tik ļoti neuzņemas rūpes par vides izglītošanas jomu. To dara nevalstiskās organizācijas vai pašvaldības, rodot atbalstu dažādos dabas aizsardzības fondos. Turklāt arī tūristam, kurš bauda šos dabas jaukumus, jānāk ar savu artavu, kaut nelielu, bet tomēr, lai nerastos apziņa, ka viss ir par velti.

To, ka apmeklētāji visu grib bez maksas, es skaidroju ar identitātes trūkumu un aplamo pārliecību, ka – ja jau tas ir nacionālais parks, tātad pieder tautai. Tad es saku: «Aizejiet uz Nacionālo operu un tur pamēģiniet izcilu mākslu baudīt par velti.» Arī dabas aizsardzības infrastruktūrā ieguldīti ļoti lieli līdzekļi...

Tu tagad esi atbildīgs par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, nevis stadionu, kur zeļ vienas sugas zāle. Kas tad būs prioritāte – dabas aizsardzība vai izglītojošs tūrisms?

Nekas jau nav mainījies: aizsargājamo teritoriju aizsardzība ir noteikta likumdošanā, un tas mums ir jādara. Pirms gadiem desmit arī es biju pārliecināts, ka pietiek izstrādāt stingru likumu, tad viss būs kārtībā. Ar to tomēr ir par maz. Mēs nekad nespēsim īstenot likumu ierobežojumus, ja to pamatojums nebūs izskaidrots vietējiem iedzīvotājiem, ja tas būtiski traucēs viņu sadzīvi. Nekur pasaulē nav iespējama dabas aizsardzība, ja sabiedrība ir pret to. Tāpēc cilvēki ir jāmotivē un jāizglīto, un tas ir ārkārtīgi grūts darbs. Tā kā tas šajos gados nav izdarīts gana kvalitatīvi, rūgtos augļus baudām tagad. Mums ir jāsadarbojas ar īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas aizsargājamās teritorijas, un man žēl, ka taupības ietvaros apturēta kompensāciju izmaksa. Aizsargājama teritorija arī ir dabas resurss – un to pašu izņemam no aprites. Pašvaldība vai privātīpašnieks tad kļūst bēdīgs, jo vairs nevar konkurēt ar tiem, kuru zemes ir noplicinātas un nav bioloģiski vērtīgas, bet viņi var saimniekot. Tāpēc valstī ir jābūt kompensācijas mehānismiem, lai cilvēki nebūtu galīgi nabagi tikai tāpēc, ka viņu īpašumā uzietas aizsargājamas sugas.

Tomēr – nebūsim naivi: ja valsts ir gatava nabadzībai pakļaut tūkstošiem vecu cilvēku, samazinot jau tā mazās pensijas, tad šajā nabadzības ēnā dabas aizsardzība būs pēdējā, kam piešķirs naudu!

Ja būsim gudri, nebūsim pēdējā rindā, bet vismaz vienā rindā ar pārējām nozarēm. Mums ir strukturālo fondu sniegtās iespējas, lai ĪADT veicinātu uzņēmējdarbību, kas virzīta uz ilgtspējīgu attīstību. Ir taču daudz piemēru tam, kā izveidotas lauku viesnīcas un dažādi atraktīvi tūrisma piedāvājumi. Es domāju, ka viens no ilgtspējīgas attīstības paraugmodeļiem ir tāds, ka tuvu aizsargājamām teritorijām veidojas izglītojoša tūrisma piedāvājums, un tad (vismaz citās valstīs tā parasti notiek) valsts, piesaistot struktūrfondus, veido dažādas takas, stendus, stāvlaukumus, lai cilvēki izzina dabu, tai nekaitējot. Nevar liegt cilvēkiem iepazīt skaistas vietas, tā ir mūsu dabas bagātība, kas jāliek lietā.

Tātad aizsargājamajai teritorijai ir jākalpo tikai cilvēku priekam?

Tas tā šerpi teikts, bet – arī!

Nevis kā sugu bankai, kā savdabīgam Noasa šķirstam?

Tas arī, bet jākalpo cilvēkam!

Vai parastie cilvēki saprot, ko mēs tur sargājam?

Ne vienmēr, bet mums par to jāstāsta. Ja cilvēki nesaprot, mums jāvaino tikai sevi – tātad neesam pietiekami skaidrojuši. Tā kā valstij nav liekas naudas, ko investēt dabas aizsardzībā, tā vispirms jāinvestē izglītojošā tūrisma infrastruktūrā, valsts un pašvaldības rada finanšu instrumentus, lai nodarbinātība pārvērstos no tiešās resursu izmantošanas uz netiešo izmantošanu, tātad – būtu vairāk vērsta uz pakalpojumu sfēru. Viesnīcas, krogi, auto, laivu un velonomas... Tad, kad vietējie uzņēmēji kopīgi būs attīstījuši pievilcīgu piedāvājumu tūristiem, viņi būs ieinteresēti, lai nemazinātos dabas daudzveidība un tiktu saglabāts kultūras mantojums. Un tad viņi paši kļūs par valsts partneriem tūrisma taku uzturēšanā.

Ar valsts piešķirto naudu dabas aizsardzībai nekad nav pieticis. Kādas vēl ir iespējas pelnīt ĪADT?

Pašreizējā budžetā iestrādāts, ka Dabas aizsardzības pārvaldei ir pienākums gandrīz pusi no nepieciešamajiem līdzekļiem sarūpēt pašiem. Viena iespēja to nodrošināt ir – cērtot mežus neitrālajās zonās. Protams, tas nav īsti labi, es ceru, ka ar laiku tas mainīsies. Bet ir daudzas vietas, kur saprātīga mežizstrāde ir pat nepieciešama, lai nodrošinātu dzīves telpu dažādām sugām. Taču pašlaik šis spiediens uz mežizstrādi ir par traku, par to esmu informējis ministru. Un aizsargājamās teritorijas ir ļoti dažādas: tur, kur ar likumu aizliegts pieskarties mežam, arī turpmāk neviens neko nedarīs, bet daudzas padomju laikos dibinātās aizsargājamās teritorijas ir pārlieku plašas, turklāt tajās iekļautas daudzas apdzīvotas vietas. Apkārtnē nereti ir pārlieku biezi sastādītas mežaudzes, un, no dabas aizsardzības viedokļa, tas bioloģiskajai daudzveidībai un tradicionālajai ainavai pat kaitē, tur jādomā, kā dažādot meža vidi. Es uzskatu, ka cilvēks dabā, kur viņš īsteno savus senos eksistences paņēmienus, ir dabiska parādība. Tāpēc mežu ciršana, ogošana, sēņošana un medīšana nav nekas slikts, tikai pareizi jāorganizē un jānodrošina samērība.

Tas ir un būs liels izaicinājums Dabas aizsardzības pārvaldei – izstrādāt un pārveidot tiesību sistēmu, lai tā būtu vērsta ne tikai uz dabas aizsardzību, bet uz sabiedrību. Lai cilvēki paši izglītotos. Tagad, ja cilvēks vēlas kaut ko darīt aizsargājamā teritorijā, viņam ir jāiegūst pārlieku daudz dažādu saskaņojumu. Aptuveni pusei no šiem likumā noteiktajiem papīriem nav nekādas jēgas! Dzīve ir mainījusies, bet likumi – nav. Turklāt cilvēki nevēlas paši uzzināt, kādi dokumenti iesniedzami. Esam rīkojuši seminārus, piemēram, privātajiem mežu īpašniekiem, bet viņi tos neapmeklē, nelasa likumus, jo zina, ka visu uzzinās no ierēdņa.

Arī mani biedē šie garlaicīgie un haotiskie dokumenti, un es pat nezinu, kur tos meklēt. Labāk pavaicāju savas aizsargājamās teritorijas darbiniekam...

Tā ir. Tikai beigās izrādās, ka likumdevēji ir uzlikuši stingrus noteikumus, taču – nevis sabiedrībai, bet gan valsts pārvaldes darbiniekiem, kam šajā mudžeklī ir jāatrod patiesība un jāizskaidro cilvēkam. Taču par likumu ievērošanu ir atbildīgs katrs pats. Turklāt cilvēkam nevajag likt birokrātiskus šķēršļus, bet jāprasa atbildība. Tad viņš pats meklēs konsultantu, un radīsies darba vietas cilvēkiem, kas tagad zaudē darbu valsts pārvaldē. Mēs nevaram turpmāk īstenot milzu birokrātiju, vienlaikus samazinot darbinieku skaitu.

Kā paradoksu varu minēt, ka tolaik, kad sāku strādāt Gaujas nacionālajā parkā, man bija 130 darbinieku! Tolaik nebija privātā biznesa, piemēram, Aukštaitijas nacionālajā parkā bija pat štata bārmenis! Tagad Dabas aizsardzības pārvaldē pa visu Latviju strādā 134 darbinieki. Un ar šiem niecīgajiem spēkiem nevar īstenot tādu totalitāru dabas aizsardzības politiku kā agrāk. Ar to mēs varam nodrošināt vien sabiedrības informēšanas funkciju un vāja pulsa līmenī tūrisma infrastruktūras uzturēšanu un pārkāpumu konstatēšanu.

Tāpēc cilvēkiem jāzina, kur ziņot, redzot pārkāpumus. Turklāt sabiedriskās kārtības nodrošināšana ir valsts un pašvaldības policijas uzdevums. Bet ir tendence, ka pašvaldība nolemj, ka tās policistiem jākontrolē tikai apdzīvotās vietas, bet tūristu pārkāpumi dabā nav viņu rūpe. Vai soda naudas, ko cilvēki samaksā par pārkāpumiem aizsargājamās teritorijās, nonāk Latvijas Vides aizsardzības fondā?

Nē, nauda nonāk valsts budžetā.

Ja soda naudas nonāktu atpakaļ dabas aizsardzības nozarē – vai tad jūs būtu motivēti vairāk sodīt pārkāpējus un mazāk cirst mežus?

Neko darīt! Tāda ir sistēma valstī. Ja budžetu gudri veido, tad šīm soda naudām būtu jāatgriežas atpakaļ nozarē, lai varam atjaunot norobežojošās barjeras, aizlieguma zīmes, pilnveidot informāciju. Nav mūsu pienākums saskaitīt visus nocirstos kokus vai konstatēt visus kāpu izbraukāšanas gadījumus. Mūsu pienākums ir gādāt, lai tas nenotiek.

Es uzskatu, ka arī vides inspektori ne vienmēr izprot sava darba jēgu, – galvenais nav par katru cenu sodīt cilvēkus, iesniegt priekšniecībai pēc iespējas vairāk protokolu, bet izdarīt visu, lai šie pārkāpumi nenotiktu. Vides inspektoram jābūt cilvēkam, kurš informē, kurš palīdz tūristam atrast ceļu, kurš regulāri ciemojas vietējās skolās, pagastu un novadu svētkos.

Pašlaik aizsargājamās teritorijās pētniekiem piedāvā citu darbu. Tas nozīmē, ka pētniecības joma tiek likvidēta?

Tā nav. Mūsu galvenie uzdevumi ir maksimāli iesaistīties gan dabas aizsardzības, gan teritoriālplānošanas procesos, jo pareizi izstrādāts plāns ir ļoti labs dabas aizsardzības instruments. Lai to godam veiktu, ir vajadzīga izpēte. Tātad pētniecība mums ir vajadzīga tiktāl, cik vajag svarīgu un pamatotu lēmumu pieņemšanai.

Labi pētnieki ar pieredzi tiks iesaistīti plānošanas darbu grupās, viņi strādās ar cilvēkiem, kas vēlas attīstīt, piemēram, licencētu makšķerēšanu vai ūdens tūrismu. Pētnieks informēs cilvēku par bioloģisko daudzveidību, dabas likumsakarībām, un viņi kopīgi diskutēs, ko var un ko nevar darīt. Mums ir jāsarīvējas ar citu interešu ļaudīm un jāietekmē viņu rīcība dabas aizsardzības interesēs.

Šie pienākumi ir grūti apvienojami. Vai pēc gadiem pieciem cilvēki, kas no pētniekiem pārtaisīti par vides inspektoriem, vairs spēs vispusīgi novērtēt dabas procesus savā teritorijā?

Tieši otrādi! Mēs pašlaik veidojam sistēmu, ka ir vienalga, kuras jomas pētnieks – vai tas būtu ģeologs, botāniķis, entomologs, ornitologs vai teriologs –, viņš darīs valstij vajadzīgu darbu. Šis speciālists varēs jebkurā Latvijas aizsargājamajā teritorijā iesaistīties plānošanas darbos. Šāda pieeja drīzāk cels pētnieka profesionalitāti. Līdz šim pastiprināta uzmanība tika veltīta vien sešām septiņām aizsargājamajām dabas teritorijām valstī! Bet Latvijā ir vairāki simti šādu teritoriju. Mums daudz kas ir izpētīts ļoti fundamentāli, līdz šūnu līmenim, bet mums ir ārkārtīgi maz informācijas par lielāko daļu Latvijas... Un pat tad, ja daudz kas ir pētīts, tas glabājas dažādu profesionālo biedrību atvilktnēs, bet nav nonācis līdz Dabas aizsardzības pārvaldei. Lai gan visi šie pētnieki nav nekādi brīvprātīgie – pētījumus lielākoties kāds finansē. Bieži vien šie pētījumi saucami par karjeras un hobija pētījumiem, un es nedomāju, ka šajos taupības apstākļos valstij vajadzētu finansēt rosību, par kuras rezultātiem mēs lielākoties pat neuzzinām.

Turpmāk pētnieki nesēdēs uz vietas, bet dosies garos komandējumos uz vietām, kur nepieciešama izpēte. Visos nacionālajos parkos un rezervātos ir telpas, kas paredzētas zinātnieku izmitināšanai, tāpēc viņi varēs tur dzīvot un netraucēti strādāt.

Ja budžeta samazināšanas ietvaros dabas aizsardzībai atņems vēl vairāk naudas, kā tad strādāsit?

Ja vēl vairāk tiks samazināts valsts aparāts, tad spēki vienkārši pārgrupēsies: to, ko līdz šim darīja ierēdņi, pārņems privātkonsultanti, un uzņēmējiem pašiem būs jāmaksā par viņu pakalpojumiem. Bet kontroles un informēšanas funkcijai ir jāpaliek. •