Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 7 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Iznīcībai nolemtie tunči


Šā gada aprīlī publicētais «Greenpeace» ziņojums liecina, ka globālā skatījumā tunču ieguve ir neilgtspējīga. Lielākoties visas tunču sugas tiek pārzvejotas, un tas jau vistuvākajā laikā var izraisīt šo zivju pilnīgu izzušanu.


Pašlaik pasaulē aptuveni 5% no kopējā loma ir tunči, un tas nes aptuveni 5,5 miljardus ASV dolāru peļņas gadā. Šīs zivis tiek ķertas Klusajā, Atlantijas un Indijas okeānā, bet pārstrādes un iepakošanas ražotnes atrodas visā pasaulē, arī tādās vietās kā Maldīvu salas un Filipīnas.

Lērumu piezvejas izmet pār bortu

Pasaules mērogā tikai par septiņām tunzivs sugām ir komerciāla interese. Visas šo sugu populācijas ir apdraudētas. No 23 identificētajiem krājumiem deviņi tiek pilnībā izmantoti, četri tiek pārzvejoti, trīs ir klasificēti kā kritiski apdraudēti, trīs – kā apdraudēti, vēl trīs – kā izmirstoši.

Zilā tunzivs (Thunnus thynnus) ir krāšņa un ļoti skaista zivs, bet tās dienas ir skaitītas. Kopš 1950. gada, kad tika uzsākta zilās tunzivs zveja rūpnieciskos mērogos, šo zivju krājumi ir samazinājušies par 95%, tādēļ 1996. gadā šo sugu iekļāva Starptautiskās dabas aizsardzības savienības (IUCN) apdraudēto sugu sarakstā. Saskaņā ar Pasaules Dabas fonda datiem, zilā tunzivs izmirs nākamo trīs gadu laikā. Tomēr smalko restorānu šefpavāri stāsta, ka japāņiem tunča ēšanas tradīcija ir neatņemama un ka restorāni drīzāk pacels cenas tunča ēdieniem nekā no tiem atteiksies arī tad, kad kļūs vēl grūtāk dabūt šīs zivis.

Skumji, bet pasaules gardēžu un jo īpaši japāņu kāre pēc zilās tunzivs nemazinās. Es, protams, ceru, ka «Vides Vēstu» lasītājs nav starp tiem, kuri ēduši šo reto zivi. Mums pieejamāki parasti ir konservēti tunči, visdrīzāk, dzeltenspuru tunzivs (Thunnus albacares), svītrainā tunzivs (Katsuwonus pelamis) vai garspuru tunzivs (Thunnus alalunga). Tunča konservu ražotāji mēģina iestāstīt, ka šīs tunča sugas ir kā «jūras žurkas» – ka to ir ļoti daudz un šīm sugām nekas nedraud. Taču tas nebūt nav tik vienkārši.

Pētījumi rāda, ka, piemēram, Anglijā visiecienītākā «konservu zivs» – dzeltenspuru tunzivs – pastāvīgas pārzvejas dēļ, visticamāk, ir tikai 15 gadu attālumā no izmiršanas. Klusā okeāna garspuru tunzivs populācija šobrīd šķiet pietiekami liela, tomēr Atlantijas populācija tiek uzskatīta par kritiski apdraudētu. Savukārt svītrainā tunzivs saskaņā ar «Greenpeace» ziņojumu ir visvairāk nozvejotā zivs suga pasaulē.

Tunču zvejas ierīces tiek nemitīgi modernizētas. To zvejā plaši izmanto peldošas iekārtas, kurām apkārt instinktīvi savācas milzīgi tunču un citu lielu zivju bari, tad zivis sadzen riņķa vados. Tā svītrainās tunzivs zvejošana apdraud vēl jutīgāko lielacu tunzivi (Thunnus obesus) un dzeltenspuru tunzivi, jo ārkārtīgi daudz šo zivju noķer vēl pusaugu vecumā – kā piezveju – un pēcāk izmet pār bortu jau beigtas.

2001. gadā veiktais pētījums par kādas riņķveida zvejošanas industrijas piezveju Indijas okeānā parādīja, ka laika posmā no 1990. līdz 1995. gadam nozvejots 118 000-277 000 tonnu dzeltenspuru tunzivs un svītrainās tunzivs. Piezveja, kas lielākoties notika bez uzskaites, bija šokējoša: 944-2270 t haizivju, 104-251 t zobenzivju, 53-112 t raju un 2000-4500 t citu zivju. Ļoti bieži tīklos sapinās bruņrupuči, delfīni un vaļi. Pēc «Greenpeace» datiem, ik gadu vairāk nekā 300 tūkstoši bruņrupuču tiek noķerti tunču tīklos kā piezveja, tāpēc atsevišķām bruņrupuču sugām draud izmiršana.

Piezveju jeb nemērķa lomu uzskata par atkritumiem, un visas nevajadzīgās zivis un jūras dzīvnieki tiek iemesti atpakaļ okeānā miruši. Augsta cena, ko maksājam par lēto tunci uz sviestmaizes!

Smagie metāli zivīs

Taču ilgtspēja un bioloģiskās daudzveidības mazināšanās nav vienīgā bēda, kas saistīta ar tunci. Līdzīgi kā lielākie jūras plēsēji, arī tuncis laika gaitā bioakumulē toksīnus, kas izgāzti jūrā, piemēram, dzīvsudrabs. Pasaules okeānos dzīvsudrabs nonāk no ražotnēm, kur dedzina ogles, cementa rūpnīcām un dažām kalnrūpniecības aktivitātēm. Nonācis atmosfērā, dzīvsudrabs pēcāk nolīst ūdens krātuvēs un visvairāk akumulējas tādās zivīs, kuras atrodas barības ķēdes augšgalā.

2005. gadā ASV tika testēta baltā garspuru tunzivs, un atklājās, ka smago metālu līmenis šajās zivīs bija ievērojami augstāks nekā citām tunča sugām. 5% pārbaudīto konservu kārbu saturs bija tik saindēts ar dzīvsudrabu, ka to nedrīkstētu atļaut lietot pārtikā. Vēl jaunāki dati, ko sniedz ASV Ģeoloģisko pētījumu aģentūra: kopš 1990. gada tunču un citu Klusā okeāna zivju saindētības līmenis ar dzīvsudrabu pieaudzis par 30%.

Aptuveni rēķinot, 75% visa dzīvsudraba, ko cilvēks dzīves laikā uzņem, ir no zivju ēšanas. Dzīvsudrabs ir centrālās nervu sistēmas toksīns, saskare ar to pat nelielos daudzumos var izraisīt attīstības traucējumus bērniem: samazinās koncentrēšanās spēja, valodas un vizuāli telpiskā uztvere, atmiņa un koordinācija. Pieaugušajiem tas izpaužas kā depresija, aritmija, miokardīts, bezmiegs, personības izmaiņas un uzbudinātība, galvassāpes un redzes miglošanās.

Protams, grūti noticēt, ka tunča ēšana var tik nopietni kaitēt veselībai, bet, kad kanādiešu pētnieks Brūss Lurjē (Bruce Lourie) nolēma pats uz sevis pārbaudīt, kā mainās asinsaina, ja tunci ēd septiņas reizes dienā divas dienas pēc kārtas, viņš uzzināja, ka dzīvsudraba līmenis viņa asinīs pieaudzis gandrīz 2,5 reizes!

Nebrīvē audzēts tuncis

Varbūt risinājums būtu zivjaudzētavā audzis tuncis? Tomēr nē. Attiecībā uz visām lielajām zivju sugām, kam nepieciešams nepārtraukti pārvietoties simtiem, varbūt pat tūkstošiem jūdžu pa okeāna plašumiem, lai būtu veselīgas, tas ir bezjēdzīgi. Tunča audzēšana nebrīvē saistīta ar visām tām pašām problēmām, kādas ir ar citām audzētavās mākslīgi pavairotajām zivīm, piemēram, lašiem, – slimības, grūtības panākt, lai nebrīvē audzētās nelaimīgās zivis vairotos, liek tās piebarot ar hormoniem. Skumji, bet zivjaudzēšana šodien ir līdzīga industriālajām gaļas, olu un piena fermām, kur tiek saražoti milzu atkritumu apjomi un kuras ir pilnībā atrautas no dabas. Turklāt audzētavas, kas atrodas jūrā, negarantē, ka tur izaudzētais tuncis būs bez jūrā esošajām toksiskajām vielām.

Zaļais boikots

Attiecībā uz konservētu tunču izvēli nav neviena optimistiska un zaļa ieteikuma. Ja mazumtirgotāji tomēr vēlas turpināt pārdot tunci, nevajadzētu to iepirkt no neilgtspējīgiem, negodīgiem un, saskaņā ar «Greenpeace» datiem, dažkārt nelegāliem avotiem. Lai nodrošinātu to, ka lielveikalā nopērkamais tuncis ir ķerts ar ilgtspējīgām metodēm un labi apsaimniekotās zvejsaimniecībās, mazumtirgotājiem jāzina, kur, kad un kā tas ir zvejots un vai zvejsaimniecības īpašnieks maksā godīgu cenu par zvejas licencēm piekrastes valstīm. Bet – kuru gan tas interesē?

Ja tev kā patērētājam rūp zivju krājumu saglabāšana un okeāna ekosistēmas veselība nākotnē, bet tavs iecienītais lielveikals vai zīmols nespēj nodrošināt drošu informāciju par to, kur un kā šis tuncis nozvejots, vienkārši pārtrauc to pirkt. Tikai zaļi domājošu pircēju boikots rosinās tirgotājus atteikties no tirdzniecības ar apdraudētām sugām. •

 

Pēc žurnālā «The Ecologist» un
«Greenpeace» publicētās informācijas sagatavoja
Ģirts Strazdiņš