Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Autentiski, Latgaliski, ar garšu un ieguldījumu ilgtermiņā

Daiga Kalniņa;
autores foto


«Latgale ir unikāla amatniecības zeme, bet tā nav ātra nauda. Novads ir bagāts ar vērtībām, kas citviet pasaulē zaudētas straujās attīstības dēļ, un tieši ar to cilvēkus var atvilināt uz Ludzu – Latvijas vecāko pilsētu Krievijas pierobežā. Noliecam galvu katra mūsu amatnieka priekšā, kuri ir šo vērtību radītāji,» teic Ludzas Amatnieku centra veidotāji un saimnieki, zaļi domājoši uzņēmēji, amatnieki un tūrisma organizatori Ludzā Ēriks Kudlis un Līga Kondrāte.


Nodot vēstījumu

Jautāt, kādēļ viņi to dara, būtu tas pats, kas jautāt, kādēļ viņi abi sev izgatavojuši tos zilos seno latgaļu tērpus no Kiftu un Odukalna kapulaukos atrastajiem paraugiem. Atbilde ir īsa: tie dod sakņu sajūtu! «Baltu ciltis bija gudras, savu senču dzimtu kodu un pagātnes vēstījumu nododot ar ikdienā redzamām un izmantojamām lietām, kas pieejamas visiem, nevis rakstīja uz klintīm un papirusiem, kas bija pieejami tikai izredzētajiem. Daiļamati ir smukumam. Īstie amati ir ikdienai, kas īpaši raksturīgi Latgalei,» saka Līga, un Ēriks domā tāpat. Abu sentērpi ar zemes, kosmosa un cilvēku paaudžu spēku ir pati pilnība.

«Protams, dzīve prasa pielāgoties mūsdienu apstākļiem, bet mūsu pašu ziņā ir tas, vai spējam pārmantot vērtības. Un šis laiks ir iespēja mainīt dzīvi uz labo pusi,» saka Ēriks. Abi gatavojas lielajam Latgaļu tirgum, kas 20. un 21. jūnijā notiks Ludzas Amatnieku centrā. Arī tas – viņu un mūsu sakņu sajūtai.

Līga teic: šābrīža grūtības liekot domāt, ka teju 20 neatkarības gados paši sev esam nodrošinājuši genocīdu. Taču viņa ir pārliecināta, ka latgalietis, izdzīvojis cauri gadu simtiem, arī tagad izdzīvos. «Kāpēc dejojam, dziedam, kāpēc Jāņu vakarā nevaram neiet uz kalnu? – To liek no senča uz senci gadu tūkstošos mantots ģenētiskais kods,» uzskata Līga.

Ludzas nākotni gan Līga, gan Ēriks redz saistītu ar Amatniecības centru, ar vecpilsētu un vietējiem iedzīvotājiem, kas tādam pasaules cilvēkam dažbrīd šķiet provinciāli, dzērāji vai vēl kādi... Līga un Ēriks par galveno uzdevumu uzskata radīt noteikumus un novilkt robežas, ko vairs nedrīkst pārkāpt un bojāt, jo pēdējos gados, dzenoties pēc dzīves kvalitātes un to uzlabojot, esam daudz panīcinājuši. Ap Ēriku un Līgu pulcējas domubiedri, kuri zina, kas ir Latgales vērtības, lai kopīgi tās nosargātu. Ludzas Amatnieku centrs ir viena no gaišajām vietām, ap kuru pulcējas daudz krietnu, prasmīgu cilvēku; viņiem nav daudz naudas, bet ir daudz citu bagātību. Centra dibinātāji nejūtas savā pilsētā kā donkihoti, jo līdzās ir daudz domubiedru un atbalstītāju. Viņu vidū turpat simt amatnieku Ludzā un tās apkārtnē, kuri, darinot pat vismazāko nieciņu, ieliek tajā savu domu, pasaules redzējumu un mīlestību.

Sakņu izjūta

Līga savulaik gājusi uz Ludzas Domi ar vīra Ērika – toreiz Lauku konsultāciju biroja darbinieka – ideju, ka Ludzā vajadzētu izveidot tūrisma centru, jo pilsēta ir tik bagāta. Viņa studējusi aparātu būvi, šūšanas tehnoloģijas un pedagoģiju, vīrs ir agronoms ekonomists, bet pēc aicinājuma abi esot Latgales patrioti.

Visus 10 gadus abiem ar milzu pārdrošību nācies celt Latgali augšā, jo vienmēr traucējuši stereotipi. Līga atceras: «Studiju laikā braucot uz kolhozu, autobusā man nesēdēja blakus tikai tādēļ, ka esmu no Latgales. Tā bijis vienmēr, un tas pats turpinās arī šodien. Bet es esmu lepna, ka esmu latgaliete, jo tā ir skaista, kulturāli bagāta zeme.»

«Kādreiz atnes onkulītis savām rokām darinātu ķeblīti – tādu, ar kādu arī mana vecmamma gāja govis slaukt. Tas nav ne unikāls, ne ar kādiem īpašiem kokgriezumiem, pat visai robusts, taču tas ir tieši tāds, kādu te darina un izmanto gadu simtiem. Varbūt kādam tas šķiet smieklīgi, bet tieši tā ir tā sakne, pie kuras, manuprāt, mums jāturas. Ja mēs savas saknes līdz ar tradicionālo priekšmetu, vides un savu cilvēku nenovērtēšanu, nonicināšanu, zaudēsim, kur mēs nonāksim?» jautā Līga, kura ir stingri pārliecināta par to, ka autentiskumu jācenšas saglabāt. «Par katru cenu jāsaglabā koka apbūve, dzīvesveids, tradīcijas. Lai to īstenotu, ieguldām laiku, spēku un līdzekļus. Kaut arī Latgales tūrisma piedāvājumā apstākļi varbūt ir pieticīgāki, tie, manuprāt, ir vislabākie, jo te kā īpaša pievienotā vērtība līdzi nāk sirds, cilvēks un attieksme, kas veldzē dvēseli. Eiropas ceļotāji brauca un brauks, tikai ceļos tuvāk un meklēs autentisko, latvisko ar garšu.»

Ēriks uzskata, ka pārliecība ir cieši saistīta ar vērtību izpratni. Tie, kuri sevi deklarē par zaļiem, nereti tikai izliekas, jo zaļums ir vērtību sistēmā. Pārāk uzskatāmi iekarotāju Rīgu dēvē par Latvijas sirdi. Ēriks domā, ka Rīga ir vienīgi tirgus laukums, vieta, kur tirgoties. Viņaprāt, īstā Latvijas sirds ir lauki un no senčiem mantotais ģenētiskais kods. «Par vērtību uzskatu šo kodu. Pašlaik mums atņem valsti, iznīcina dzimtas, pazūd tradīcijas, jo bērni nemācās no vecākiem un vecvecākiem, nepārmanto viņu gudrību un pieredzi. Vecā senču gudrība – dzīvot kopā, nododot dzīvesziņu pavisam dabiski, bez projektiem,» saka Ēriks. Viņa svētnīca ir daba. Pārāk daudz tiek saražots, patērējot nevajadzīgi daudz resursu uz pēcteču rēķina.

Ar patstāvīgu domāšanu

Krīzes pozitīvais guvums ir tas, ka beidzot attopamies – jāražo taču arī pašiem, nevis tikai jāpērk un jāpārdod. Tāpat pārāk daudz esam skatījušies, kā dara dāņi, holandieši un citi. «Bet kur ir tavs viedoklis?» jautā agronoms ekonomists Ēriks. Viņš savulaik no darba Lauku konsultāciju birojā aizgāja, jo nevarēja pieņemt, ka viss tiek virzīts tikai uz lielu ražu, minerālmēsliem, miglošanu... Viņaprāt, Latgalei un Latvijai kopumā tas nav pieņemami, jo Latvijas pamats un mugurkauls ir mazās saimniecības, lielās ar laiku tāpat pietuvojas rūpnieciskai ražošanai. Lielās bankrotēs, tām tagad jāpalīdz, bet mazās paliks. Tās jau ir pašpietiekamas. Latvijai nevajadzēs kā dāņiem mokoši atgriezties pie veselīgas pārtikas ražošanas, jo te to vēl pieprot.

Ēriks un Līga zaļi dzīvo ikdienā, saskaņā ar Latgales klimatu un dabu. Dzīvo koka mājā, kur ziemā aizvien vēss, nekad nav pārkurināts, guļ cieši kopā zem īstas vilnas segas. Pārtiku sagādā pie zemniekiem laukos un ik sestdienu peras melnajā pirtiņā, neaizmirstot par dažādām dziednieciskajām procedūrām, kas ikreiz kā no jauna sniedz nebijušas izjūtas un atjauno dzīvessparu. «Nedrīkstam izlaist savu organismu. Nesaprotu, kādēļ Latvijā būtu jāēd un jādzīvo tāpat kā Vidusjūras klimatā?»

Aizdomāties liek Ērika atgādinājums: ja līdz šim bērns tīrumā izrāva burkānu, rasā nomazgāja un apēda, gūstot gan vitamīnus, gan imunitāti, gan saikni ar dabu un kosmosu, tad tagad bērni, izauguši gluži vai siltumnīcas apstākļos, nespēj sevi bez antibiotikām un ķīmijas aizsargāt. «Izjaucot dabisko sistēmu, cilvēks dara pāri ne jau dabai, bet pats sev. Daba ir tik spēcīga, ka cilvēku var iznīcināt vienā mirklī. Attieksmē pret dzīvi un dabu jābūt kā draugam, nevis pavēlniekam. Bez tam daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji kļūst par vergiem, jo atkarīgi no visa, kas viņus nodrošina. Es nejūtos atkarīgs, jo pats varu izaudzēt pārtiku, sagādāt malku, bet sieva var uzšūt apģērbu,» – tā Ēriks, kurš, jau Rīgā dzīvojot, sapņojis par dzīvi laukos un izvēlējies agronomiju. Uz Rīgu viņa mamma bija aizmukusi labākas dzīves meklējumos. Ēriks nav pesimists, bet gan cilvēks ar patstāvīgu domāšanu, kā jau zemnieks un amatnieks, kurš nespēj būt no kāda atkarīgs un iegulda ilgtermiņā.

Latgalieša iedaba

Apģērbu abi iecienījuši gan no vilnas, gan lina. Līga darbojas Ērika vadītajā Ludzas Amatnieku centra skroderu darbnīcā, kur spārnu sajūtu rod, pēc individuāla pasūtījuma šujot apģērbus no lina. Lins ir izturīgs un elpojošs materiāls, ļoti piemērots valkāšanai un labdabīgs veselībai, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Lins labvēlīgi iedarbojas uz sajūtām, bilst Līga.

Bet īsto mājas sajūtu abiem visspēcīgāk dod Līgas vecmāmiņas mājas laukos, kur aizvadītas viņas bērnības vasaras. Ēriks tur tagad audzē 100 aitu, kuras ēd tikai dabisku barību: sienu, zāli, apšu mizas, auzas, lopbarības bietes un graudus, našķim – maizi, bet vēdera tīrīšanai – rutkus. Vienīgi jēriņi reizēm saņem šļirci ar selēnu. Ēriks iegādāšoties arī kazu – tā aitām esot laba barvede. Turpat četrus hektārus liels augļudārzs. Līgai šķiet, ka viņas dzīve beigtos, ja senajā mājā vairs neviens nedzīvotu un tā ietu postā, tādēļ viņi lauku mājas atjauno, lai kādreiz tur pārceltos uz dzīvi. «Man ļoti svarīgi gūt jaunu atskaites punktu, uzkāpjot kalnā vai pavasarī aizejot man tuvās vietās dabā,» saka Līga.

«Vērtība... Tā ir tā latgalieša iedaba, ne raksturs, – veids, kā viņi dzīvo, kas nāk caur dziesmu, caur stāju un caur vārdiem. Kamēr tas netiks pazaudēts, tik ilgi mēs dzīvosim. Ir jādara viss, lai tas būtu,» stingri teic Līga Kondrāte – lepna, dziļa un spītīga latgaliete, kurai uz savu pilsētu tīk raudzīties, stāvot pilskalnā ar baltu baznīcu uz pleca. Bet Ēriks piebilst, ka latgaliešu bagātība ir zināšanas, ģimene un ticība, kā arī prasme labi sadzīvot, jo uz radagabalu – uz ko gan citu? – vienmēr var paļauties. Abi uzskata, ka atpakaļceļu uz īstām vērtībām, saknēm un dabu atrod un atradīs aizvien vairāk ļaužu. •