Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vai svešs var kļūt par mūsējo?

Jeļena Litvinceva


Latvijā ik gadu savvaļā atrod jaunas dzīvnieku un augu sugas, kas nav raksturīgas mūsu biotopiem, turklāt invazīvo sugu izplatība visā pasaulē kļūst par lielu problēmu. Tā kā šīm sugām nav dabisko ienaidnieku jaunapgūtajā reģionā, tās ātri izplatās un izspiež no biotopiem ierastās sugas. Pitons, bruņrupucis, krokodils – šie eksotiskie dzīvnieki Latvijas dabā nonākuši tikai ar cilvēku starpniecību.


Bruņrupuči pirmajā brīdī šķiet ļoti lēni dzīvnieki, un cilvēki tos uztver kā sava veida mazkustīgu rotaļlietu. Mazotnē šo dzīvnieku viegli var ielikt kabatā un pārvest pāri robežām. Liels pārsteigums saimniekam ir tas, ka lēnīgie bruņrupuči ātri aug un spēj izdzīvot pat veselu mēnesi bez ēdamā. Vasarā ārā pastaigāties palaists dzīvnieks var viegli pazust zālē, un tālākais nu ir paša bruņrupuča ziņā. Taču bieži vien šāds mājdzīvnieks vienkārši apnīk, jo tas neizrāda īpašas emocijas pret saimnieku, dzīvo savā pasaulē, katru dienu kakā un bez ļauna nolūka var sāpīgi iekost. Turklāt daži eksemplāri spēj nodzīvot pat pusgadsimtu!

Globālā sasilšana turpinās, klimats arī Latvijā kļūst maigāks, tāpēc siltumu mīlošajiem savvaļā pasprukušajiem bruņrupučiem arī pie mums radīsies iespējas ne tikai izdzīvot, bet pat piedzīvot olu izšķilšanos. Ārpus sava izplatības areāla pagaidām tie spēj vairoties tikai Itālijā un Francijā, kur pasprukuši no audzētavām. Nonākot savvaļā, tie ik gadu izdēj 20–30 olu. Dažas no eksotiskajām ūdens bruņrupuču sugām spēj izdzīvot arī Latvijas mērenajās ziemās, jo pārziemo lielākoties ūdenī, kur ūdens temperatūra zem ledus ir aptuveni +4°C. Tomēr bruņrupuču olām ir nepieciešama diezgan augsta inkubācijas temperatūra. Labi, ka pagaidām mūsu vasaras nav pārlieku karstas, taču, ja ņemam vērā, ka bruņrupuči dzīvo 40-50 gadu, izturīgākie, iespējams, pārdzīvos klimata maiņas un veikli savairosies, tiklīdz tas būs iespējams.

Runā, ka zooveikalos sastopamo reto sugu skaits ir lielāks nekā savvaļā, un daudzas sugas mūsdienās diemžēl vairs var atrast vienīgi mājdzīvnieku un zooloģisko dārzu kolekcijās. Zooveikalos, kā arī nelegālos tirdziņos visā pasaulē tirgo mazus, aptuveni 10 cm lielus bruņrupučus; tos pārvadā ārkārtīgi nežēlīgi – kā apelsīnus lielos konteineros, tūkstošiem dzīvnieku iet bojā, bet baiso vešanu pārdzīvojušie bruņrupuči ir īsteni izdzīvotāji, kas spēj piemēroties citādiem klimata apstākļiem un svešai videi. Gadās, ka bruņrupučus tūristi no Latvijas sagūsta apceļotās valsts savvaļā un atved kā suvenīrus uz mājām.

Latgales zoodārzs palīdz noklīdušajiem

Latgales zooloģiskajā dārzā īpaši pēta mūsu vietējo purva bruņrupuču dzīvesveidu un izplatību, tāpēc nav brīnums, ka cilvēki uz turieni zvana, tiklīdz ieraudzījuši dabā vienalga kādu bruņrupuci. Tā kā no terārijiem izmukušie eksoti varētu apdraudēt vietējos retos abiniekus un purva bruņrupučus, darbinieki pieņem visus notvertos bruņrupučus.

Trachemys scripta

Šobrīd Latgales zoodārzā mīt 57 bruņrupuči no divām pasugām Trachemys scripta elegans un Trachemys scripta scripta. Trachemys scripta elegans jeb sarkanausu bruņrupuča īpaša pazīme, kas to atšķir no Trachemys scripta scripta, ir sarkans plankums, kas stiepjas no acs uz auss pusi.

Izrādās, ka Eiropas Savienībā, tātad arī Latvijā, sarkanausu bruņrupuci ievest ir aizliegts un tas iekļauts 100 bīstamāko invazīvo sugu sarakstā. Bet Latgales zoodārzā nokļuvuši jau pieci sarkanausu bruņrupuči, kas notverti netālu no Nītaures; viens gan pamanījās izsprukt un palika dzīvot savvaļā.

Šīs sugas dabā ir sastopamas ASV, Meksikā, Centrālamerikā, Venecuēlā. Dzīvnieki labi jūtas gan Misisipi ielejā, gan pie Lielajiem ezeriem, tagad sarkanausu bruņrupuči sastopami visā Eiropā un, iespējams, arī citos kontinentos. Tā kā šos bruņrupučus zooveikalu vajadzībām pavairo īpašās fermās Francijā, Spānijā un Itālijā un olu inkubācijai tiem pietiek ar +22°–27°C, viņi spēj šajās valstīs vairoties arī savvaļā un nu jau sastopami gan vietējos grāvjos, gan upēs, ezeros, strautos, purvos un palienēs. Savvaļā spēj nodzīvot līdz pat 42 gadiem.

Šo ūdens bruņrupuču ēdienkarte ir visai plaša: zivis, tārpi, kukaiņi, moluski, ūdensrozes un citi augi. Jauno bruņrupuču pārtikas lielākā daļa jeb 70% ir ūdens dzīvnieki, pārējā – ūdens augi. Savukārt pieaugušo dzīvnieku uzturā 90% ir ūdens augi, bet 10% – ūdens dzīvnieki.

Ķīnas mīkstādainais bruņrupucis Pelodyskus sinensis

Šāds nosaukums dzīvniekam dots tādēļ, ka tam ir salīdzinoši mīksta āda un arī bruņas nav tik cietas kā citiem. Tas pārsvarā sastopams Ķīnā, Ziemeļvjetnamā, Taizemē, Korejā, kur mīt dažādās ūdenstecēs, ezeros, rīsa laukos. Ēd zivis, vēzīšus, ūdens kukaiņus, dažādus ūdens augus. Šis bruņrupucis – ja salīdzina ar sarkanausaino – dzīvo lielākās ūdenstilpēs. Savvaļā sasniedz aptuveni 30-40 gadu vecumu. Latvijā 2008. gadā atrasts viens īpatnis. Šie bruņurupuči tiek pavairoti siltā klimata joslās, Dienvidaustrumu valstu fermās. Tos plaši izmanto ķīniešu virtuvē un tautas medicīnā. Ir ziņas, ka suga manīta jau Krievijas ziemeļos.

Noteicošā loma šo dzīvnieku vairošanās procesam ir klimats, pielāgoties un izdzīvot tie spēj dažādos apstākļos, ko nevar teikt par vairošanos, jo veiksmīga inkubācija var notikt tikai karstās vasarās. Līdzīgi zivīm, bruņrupuči sāk nārstot pie noteiktas ūdens temperatūras. Tā kā viņi ir visēdāji un plēsēji, kā arī agresīvāki nekā mūsu Eiropas purva bruņrupuči (Emys orbicularis), Latvijas faunā to ietekme var būt postoša. Šo bruņrupuču kārums ir daudzi sīki dzīvnieciņi: kukaiņi, abinieki, zivis, varētu būt arī sarkanvēdera ugunskrupji – suga, kas Latvijā jau tā ir apdraudēta. Negatīvais faktors ir tas, ka kopā ar bruņrupučiem Latvijas faunā var nonākt dažādas infekcijas, kas varētu būt bīstamas vietējām sugām.

Šo sugu bruņrupučus pārdod visā Eiropā, tos eksportē no dažādām valstīm ļoti lielos apjomos. Tā kā tiem no dabas dota prasme labi slēpties, savvaļā tos pamanīt ir gandrīz neiespējami. Dzimtenē šos dzīvnieciņus apdraud skunksi, oposumi un lapsas, taču Latvijā tiem pagaidām ir samērā maz ienaidnieku. Mūsu lapsas, iespējams, nevienu bruņrupuci mūžā nav redzējušas, kur nu vēl nogaršojušas.

Ķer bruņās tērpto!

Latgales zooloģiskais dārzs kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldi visā Latvijā rīko kampaņu «Svešie Latvijā», uzņemas rūpi par svešzemju abinieku un rāpuļu sugu aprūpi vai izmitināšanu, ja dzīvnieks kļuvis lieks, – tāda savdabīga eksotisko dzīvnieku patversme, kur varat uzzināt arī to, kā savu svešzemju mīluli labāk kopt, varat apmainīties ar dažādiem dzīvniekiem. Bet galvenais – rūpējieties, lai svešie nenonāktu mūsu dabā!

Vislielākā iespēja ieraudzīt kādu izmukušu un pārziemojušu bruņrupuci ir pavasaris, kad dzīvnieki izlien sildīties saulītē. Kamēr zālīte vēl nav izaugusi, bruņrupučus pamanīt ir viegli, vēlāk tos ieraudzīt ir gandrīz neiespējami.

Latgales zooloģiskā dārza darbinieki lūdz visus, kuri pamanījuši kādu bruņrupuci savvaļā, mēģināt to noķert, ielikt spainī vai citā traukā ar augstām sienām un zvanīt Mihailam Pupiņam (tālr. 29621191) jebkurā laikā, un saņemt tālākus norādījumus.

Un, ja esat Daugavpilī, noteikti apciemojiet vietējo zooloģisko dārzu Vienības ielā 27.

http://www.latgalezoo.eu •

 

Raksts tapis sadarbībā ar Mihailu Pupiņu un Aleksandru Pučkinu.