Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Gaujas senleja.
Foto: Mārtiņš Zīverts (no GNP arhīva).

Foto: Rihards Vidzickis.

Foto: Uģis Skrastiņš.

 

Teika par Dievu un Velnu. Deinas Dīcmanes zīmējums (Siguldas Mākslas skola).
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 7 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vara rīkste pār Daugavu

Indra Čekstere,
etnogrāfe

Sensenos laikos, kad Dievs vēl nesen bijis zemi radījis, pār sauli valdnieks bijis Dievs, bet lietus valdnieks – Velns. Viņi visu savu darbu darījuši pamītā: kad Dievs devis spožu sauli, tad Velns klusējis, bet, kad Dievs klusējis, tad Velns satinies tumšos mākoņu palagos un sūtījis zemei lietu. Bet Velns drīz palicis savā amatā pārgalvnieks: sūtījis lielas lietusgāzes un milzīgus viesuļus, tā ka vienā labā reizē virs zemes izcēlušies milzīgi ūdensplūdi un ar lielu auku Velns nopostījis visu dzīvo radību. Tas Dievam nepaticis. Viņš gribējis aizliegt Velnam nedarbus darīt. Bet ko tu, Dieviņ, Velns ir dzirdēt tādas lietas negribējis un kā spītnieks darījis vēl vairāk posta. Dievam neko darīt. Redzējis, ka citādi nevarēs, un uz Velna lietu nemaz neskatījies, bet tik sūtījis uz zemi stiprus saules starus. Bet Velns vēl nekā un dara tik savu. Pēdīgi Dievs devis tik gaišus saules starus, ka Velnam apžilbušas acis, un saules stari spiedušies cauri visiem lietus mākoņiem un radījuši mākoņos atspīdumu – varavīksni. Velns tūlīt atstājis savu amatu. Tik dažreiz, lielam negaisam nākot, tas ietinoties melnā mākonī un skrienot pa zemi. Vēl šobaltdien vecie ļaudis varavīksni saucot par strīdus zīmi un, viesulim skrienot pa lauku, teic, ka tas esot pats Nelabais. Latviešu tautas teika «Par sauli, varavīksni un viesuli»

Kas tur debesīs par skaistu tiltu: to taisa bez rokām, tur nevar nedz jāt, nedz braukt, nedz arī cilvēks piekļūt, bet pa apakšu var cauri sausām kājām iziet. Līvu tautas mīkla

Varavīksne... Kurš gan kaut reizi mūžā nav apbrīnojis šo dabas parādību? Tā var būt gan zema, gan augsta, gan izteiktā, stāvā puslokā, gan dubulta, tā var būt pret rītiem, pret vakariem, pret tumšu padebesi vai mākoņiem un ūdenī slīgstoša, kad tā it kā «dzer» no upes vai ezera, vai jūras. Varavīksni vienmēr pavada saule un lietus. Latvieši ticēja, ka šajā laikā Veļu valstī kāzas dzer neprecēti mirušie jaunieši:

Lietiņš lija saulītē,
Velēnieši kāzas dzēra:
Mans bāliņš jauns nomira,
Veļās ņēma līgaviņu.

Saules stariem lūstot un atstarojoties lietus pilienos, rodas dabas brīnums – varavīksne.

Laika zīmes

O. Gerta un A. Mauriņa grāmatā «Laikazīmes» rakstīts: «Varavīksne novērojama uz lietus joslas fona, ja saule atrodas novērotājam aiz muguras un apspīd krītošos pilienus. Lūstot lietus pilienos un iekšēji atstarojoties, saules stari sadalās spektra krāsās. Varavīksnes augšēja mala ir sarkana, bet apakšējā – violeta. Nereti redzamas divas varavīksnes – viena virs otras. Virsējai varavīksnei krāsu joslas parasti vairāk izplūdušas un platākas nekā apakšējai (galvenajai) un krāsu secība pretēja. Dažkārt krāsu joslas daļēji saplūst arī galvenajai: ja lietus pilieni sevišķi lieli, varavīksnē no septiņām krāsām redzamas tikai trīs – sarkanā, zaļā un violetā, un tad tā izskatās šaura un spilgta. Lietus pilieniem samazinoties, varavīksne kļūst bālāka un platāka. Laika zīmēs ir svarīgi, vai varavīksne parādās pret rītiem vai pret vakariem. Tas atkarīgs no vietējā lietus reizē ar sauli. Vietējo lietu izraisa augšupejošās gaisa plūsmas. Jo mitrāks gaiss, jo vājākas gaisa plūsmas vajadzīgas, lai izraisītu lietu. Tāds atmosfēras stāvoklis ir no rīta, kad varavīksne redzama pret vakariem. Turpretim dienas otrajā pusē, kad gaiss vairāk sasilis, lietavu izraisīšanai nepieciešamas daudz spēcīgākas augšupejošas plūsmas. Tāpēc varavīksne pret rītiem liecina, ka lietus no novērotāja attālinās. Par lietus attālināšanos liecina arī varavīksnes izmēri: jo tuvāk apvārsnim lietus «sega», kurai spīd cauri saules stari, jo augstāka varavīksne.»

Tautas novērojumi

Ja parādās varavīksne – būs liels lietus.

Ja varavīksne redzama pret rītiem – būs labs laiks; ja pret vakariem – būs neliels lietus.

Ja varavīksne parādās lietus laikā – līs vēl.

Ja varavīksne parādās pēc lietus – vairs nelīs.

Ja pēc lietus varavīksne parādās augstāk par sauli – būs sauss laiks.

Ja pēc lietus varavīksne ātri pazūd – strauji uzlabosies laiks.

Ja redz baltu varavīksni – pastāvēs jauks laiks.

Jo vairāk varavīksnē zaļās krāsas – jo vairāk līs.

Ja varavīksne ir zema un tajā daudz zilās krāsas – būs slikts laiks.

Ja zema un slīpa varavīksne – būs lietus

Ja augsta un apaļa varavīksne – būs skaidrs laiks.

Ja ir pilna loka varavīksne – vēl būs lietus; ja tikai varavīksnes gali – būs sauss laiks.

Ja varavīksne veidojas no rītiem uz vakariem – būs sauss; ja no vakariem uz rītiem – būs lietus.

Ja varavīksne loku met no ziemeļiem uz dienvidiem – būs lietus.

Skaistākās varavīksnes

Pati esmu divreiz mūžā piedzīvojusi pasakainu varavīksni. Vienreiz tas bija bērnībā, rudenīgā pēcpusdienā, kad pret ziemeļaustrumiem debesīs atmirdzēja milzīgs varavīksnes loks – spilgts atšķirībā no rudenīgās ainavas. Biju lasījusi grāmatā par armēņu meitenīti, kas vēlējās nostāties zem varavīksnes, lai kļūtu laimīga, un biju jau pati mēģinājusi kopā ar brāļiem paskriet zem varavīksnes. Otrreiz – pagājušajā rudenī Siguldā, kad pār zeltītiem kokiem pret tumši zilajām debesīm cauri košajai varavīksnei lidoja dzērves, skaļi sasaukdamās. Dzērves un varavīksne – tas bija tik skaisti, ka sirds iesmeldzās.

Varavīksne – daudzvārdīte

Latvieši varavīksni dēvējuši par vara vīksnu, arī par vararīksti, vararīksnu, dardedzi. Mīklā sakām: «Kaķa aste pār jūru» vai «Vara rīkste pār Daugavu» (varavīksne). Kam pieder šī spožā vara rīkste? Ja paskatāmies lībiešu folklorā, viņi varavīksni dēvē par Pitkizkor – Pērkona loku. Varbūt tā vara rīkste, ko kāds plīkšķina pār Daugavu, arī pieder Pērkontēvam? Mums tas ir Debesu kalējs, bet somugriem likās, ka pērkons ir milzīgs putns, kas ar nagiem no akmeņiem izšķiļ zibeņus.

Igauniski varavīksne ir vikerkaar (burtiski – daudzkrāsainais loks, arī izkapts). Igauņu valodā viker – ‘daudzkrāsains’; grūti pateikt, vai tas ir radies no varavīksnes nosaukuma.

Tautas leģendās, kas sakņojas kristietībā, varavīksne ir tilts, pa kuru dvēseles dodas uz debesīm, uz varavīksnes sēž eņģelis un spēlē trompeti, bet grēcīgajiem tilts salūst.

Tēls, ka varavīksne ir loks, ar kuru Dievs (Pērkons) raida uz zemi bultas un lietu, ir plaši izplatīts visā pasaulē. Vecajā Derībā ir minēts, ka tā domā arābi un dažas Āfrikas ciltis. Varavīksne ir arī indiešu kara, negaisa un mīlas dieva Indras loks. Igauņu valodas dialektā Sāremā salā varavīksne tiek dēvēta par ammukaar, somu un karēļu ukon kaari, t.i., Ukko loks, – Ukko ir pērkona dieva personificējums.

Citās somugru valodās un izloksnēs, piemēram, somu, ingriešu un karēļu, varavīksnes nosaukums bieži ir saistīts ar lietu – karēļu sateenkaar (lietus loks).

Saistība ar lietu dominē arī ģermāņu valodās: vācu Regenbogen (lietus loks) tāpat zviedru regnbåge, vecnorvēģu regnbogi, dāņu regnbue. Plaši izplatīta ir varavīksnes sasaistīšana ar debesīm, piemēram, vācu dialektā – Himmelring (debesu riņķis), franču arc-en-ciel (debesu arka). Latīņu valodā ir dažādi apzīmējumi: arcus pluvius (lietus loks), arcus caelestis (debesu tēva loks), arcus coloratus (krāsainais loks). Grieķu vārds: ιρις – IRIS. Grieķu mitoloģijā Irīda ir harpiju māsa un Olimpa dievu spārnotā vēstnese. Irīda ir gan varavīksne, gan arī varavīksnes dievietes personificējums. Tajā pašā laikā Iris oriģinālā nozīme – taka, josta, arī Irīdas (Īrisas) josta – varavīksne ir taka starp debesīm un zemi. Portugāļu valodā varavīksni dēvē par arco-iris (Iris – debesu dieviete; arī acs zīlīte, varavīksnene).

Tilts uz Asgardu

Pasaules tautu mitoloģijā un folklorā ir neskaitāmi tēli, kas skaidro šo daudzkrāsaino loku. Viens no visinteresantākajiem mitoloģiskajiem tēliem ir varavīksne Jaunākajā Eddā. Tā tiek rādīta kā Bifrosts (arī Bivrests vai Bilrosts) – trīskrāsains tilts uz Asgardu, dievu pasauli, ko ļoti prasmīgi cēluši dievi. Bifrosta sargs ir Heimdāls, viens no asiem, kas raida spožus starus. Krāsas nav minētas, bet tilts ir dievu rūpīgi celts, to izjaukt varēs vienīgi Muspela dēli, uguns milži. Jaunākajā Eddā ir piezīme, ka Bifrosts parādās sarkans, ja tur tiek kurināta uguns, lai parādītu dieviem ceļu uz Asgardu.

Eiropas kultūras telpā plaši pazīstams Bībeles stāsts par Jahvi un Noasu. Varavīksne ir derības zīme, ka Jahve vairs neiznīcinās zemi. «Es metu savu loku caur mākoņiem, starp debesīm un zemi, lai tās savienotu.» Vecajā Derībā tas ir Jahves loks, kas sūta bultas uz zemi, lai sodītu grēciniekus. Tie varētu būt ebreju tautas agrīnie mitoloģiskie motīvi, kur varavīksne saistās ar loku, zibens – ar bultām.

Jaunajā Derībā varavīksne gūst citu nozīmi – tā ir tēlota kā simbols savienībai starp Dievu un cilvēkiem, kuri tic Kristus mācībai un rada jaunu brālību. «Un atspīdēja it kā varavīksne ap viņa troni, gluži kā smaragds.» Varavīksni asociē ar halo ap Dieva vai svētā ķermeni! Gotikā Kristus ir tēlots, sēžot uz varavīksnes kā tronī pastarajā tiesā.

Tilts, taka. Senākie tēlojumi varavīksnei ir gan animistiski, gan nē. No pēdējiem minams dievu tilts vai taka, kas saista debesis un zemi – dievu un cilvēku pasauli; tas sastopams Grieķijā, Japānā, Indonēzijā, Indijā, Mezopotāmijā. Polinēziešu un havajiešu mītos mirušo dvēseles pa varavīksni tiek paradīzē, Indonēzijā tas ir tilts dvēseļu laivām. Somugru un citu ziemeļu nāciju varavīksnes atribūtikā daudz kas saplūdināts ar Piena Ceļa tēliem.

Josta. Agrāk varavīksne tika uzskatīta par kādas dievības jostu vai ietērpu. Bez jau pieminētās Irīdas varavīksne kā josta sastopama arī slāvu un ģermāņu ticējumos. Albānijā varavīksne tika uzskatīta par skaistuma dievietes un vēlākās katoļu svētās Prennes vai Prendes jostu. Viņas vārds cēlies no vārda perëndi – ‘debesis’. Bezdelīgas, kas bija iejūgtas viņas karietē, vilka to pāri debesu jumam. Pieņēmums par varavīksni kā Debesu mātes jostu dažkārt ir sastopams arī lībiešiem. Igaunijā nav tik bieži sastopams ticējums par varavīksni kā jostu, bet pazīstams tas ir, it īpaši kā par Dieva jostu.

Varavīksne un dārgumi. Ģermāņu tautas ticējumos sastopama varavīksnes saistība ar pazudušajiem dārgumiem. Varavīksnes gali vai nu norāda uz to atrašanās vietu, vai arī tā pati spēj birdināt zelta monētas. Līdzīgs ticējums sastopams arī Bretaņā Francijā. Arī tēlojums par ūdeni dzerošo varavīksni ir sastopams visās pasaules daļās. Septiņkalnē Vācijā varavīksne pasakā uzsūc augšā jautro ganu puiku ar visu aitu baru, bet lībiešiem – zvejnieku ar viņa laivu. Arī igauņiem, tāpat kā lībiešiem un latviešiem, ir ticējums, ka varavīksne, dzerot ūdeni, var iesūkt lopus, cilvēkus, arī zivis un laivas no jūras.

Čūska. No animistiskajiem pieņēmumiem par varavīksni visbiežāk ir sastopams salīdzinājums ar čūsku. Tipiski tas ir Austrālijā, bet līdzīgas leģendas sastopamas arī ekvatoriālajā Āfrikā un Brazīlijā. Čūska ir svarīga figūra iniciācijā un lietu izsaucošajos ritos, kas brīžiem ir ar ļoti bīstamu un nežēlīgu raksturu. Par varavīksni, tāpat kā par mēnesi, ir biedinājums: ja uz varavīksni rāda ar pirkstu, tas var nokrist vai nopūt.

Sarkana zoss ar zilu asti

Varavīksnes krāsas, sākot no augšas, – sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila, indigo, violeta. Dažreiz varavīksnei ir otrs loks – it kā atspīdums; tajā krāsas ir blāvākas un kārtojas nosauktajā secībā no apakšas uz augšu.

Inku indiāņu karogā Kusko ir varavīksne. Anglijā bērniem ir skaitāmpantiņš par varavīksnes krāsām: «Richard Of York Gave Battle In Vain – red, orange, yellow, green, blue, indigo, violet.»

Latvijā, tāpat kā Igaunijā, ir ievērots, ka varavīksne pirms lietus ir vairāk zila vai zaļgana, uz sausu laiku – sarkana. Igauņu mīkla: «Debesīs bura, tajā laiva, laivā sarkana zoss ar zilu asti». Vai varat atpazīt varavīksni? Igauņu tautas dziesma: «Skaidra bura ir uz mākoņa, sarkana zoss ir uz tās, tai sarkanai zosij ir zila aste». Ir arī dažādi varianti: meitene sēž uz mākoņa maliņas vai arī zoss aizvietota ar sievieti kā varavīksnes metaforu. Senslāvu valodā mīklā sacīts: «Krasnoje koromisloje nad rekoi povislo» (sarkans nēsis pār upi). Atkal dominē sarkanā krāsa. Somu un karēļu valodā cits variants: veno punainen – viņi varavīksni apzīmē kā sarkanu laivu. Somi arī teic, ka uz mākoņa sēž meitene vai sieviete. Kas ir šī sieviete?

Rauni koks – sarkanais koks – pīlādzis

Igauņi par varavīksni saka: «Üle ilma pihelgas» (pīlādžkoks pār pasauli). Igaunijas salās un Rietumigaunijā no 13. gadsimta līdz 1944. gadam dzīvoja zviedri, kas sacījuši: «Iwe wärde raunträ» – tas saistīts ar dievieti Rauni. Ukko, somu Pērkondievam, ir sieva Rauni jeb Ravdna, kas nozīmē – Sarkanā. Sens norvēģu vārds rauda – ‘sarkans’, islandiešu - raudr, lietuviešu – raûdas, sanskritā – rudhir. Igauniski raud – ‘dzelzs’ (no tā, ka rūsa sarkana?). Rauni var būt atvasināts no senskandināvu rauda. Šis apzīmējums laika gaitā ir saplūdis ar varavīksni. Rauni ir tā, kas var izglābt cilvēku no zibens spēriena, viņas spēkos ir apžēlot cilvēku negaisa laikā. Rauni pazīstama arī zviedru lapiem ar Ravdnas vārdu – Zviedrijas lapi ar šo vārdu apzīmēja gan pīlādzi, gan dievieti, turklāt lapiem pīlādzis bija veltīts Ravdnai. Uzskata, ka vārds W sākotnēji nozīmējis gan pīlādzi, gan varavīksni. Šajā sakarībā interesanti Latvijā sastopamie hidronīmi Rauna un Raunis. Pieņēmums par varavīksnes personificējumu kā Pērkona sievu attīstījies vēlāk. Tautas ticējumos pīlādzis spēj aizsargāt pret pērkonu, tāpat kā lietas vai to daļas sarkanā krāsā, tātad pīlādža svētums, iespējams, attīstījies no tā sarkanajām ogām. Latviešiem un igauņiem ir zināma tradīcija sevis aizsardzībai apsiet ap roku sarkanu dziju, igauņu cimdos ir ieadīta sarkana josliņa ap delnas pamatni. Tātad varavīksne un pīlādzis ir saistīti caur sarkano krāsu.

Latviešu tautas mīklas par varavīksni

1. Debesu māsiņa septiņās krāsās.

2. Līks kā loks, nav loks,

3. Zied kā puķe, nav puķe.

4. Viņā zemē zirgu jūdza, šai zemē loks atsprāga.

5. Mugura jumtā.

6. Viena sieksta pār visu pasauli.

7. Kaķ’aste pār jūru.

8. Vara stīpa pār Daugavu.

9. Zelta ķēde ezerā.

10. Zelta šņore mežu velk.

11. Septiņjūdžu plata josta, katra jūdze savā krāsā.

12. Liela, gara tēva josta: nevar ne apkārt apiet, ne pāri pārkāpt. •

 

Publikācijā izmantoti igauņu zinātnieces Virves Sarapiku materiāli.