Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dzīvojot citiem «uz kakla»

M. Sc. Ineta Salmane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts
M. Sc. Dmitrijs Teļnovs, Latvijas Entomoloģijas biedrība;
autoru foto

Ērces? Acari? Mites? Milben? Kas tās tādas? Kur dzīvo? Pareizāk gan būtu jautāt, kur tās nedzīvo... Jāsaka atklāti – tās atrodamas it visur: gan tuksnešu smiltīs un arktiskajos ledājos, gan mugurkaulnieku kažokos un ausīs, turklāt vislielākajā daudzveidībā – gan organisko atlieku ēdājas, gan parazīti. Sugu daudzveidībā un izplatībā ērcēm līdzvērtīga vien kukaiņu klase.

Klusītiņām ērces rosās un dzīvo savu noslēpumaino, cilvēka parasti neievēroto dzīvi. Īpašību palikt nemanāmām tām pati māte Daba «šūpulī» ielikusi: mazas un pat ļoti mazas, vairāk vai mazāk kustīgas, perfekti pielāgojušās dzīvei visdaudzveidīgākajos apstākļos. Tās dzīvo augsnē, uz augiem vai parazitē uz dzīvniekiem. Savdabīgas un interesantas ir ērču attiecības ar bezmugurkaulniekiem. Šīs saistības gan vēl maz izzinātas.

Šoreiz pastāstīsim par ērču attiecībām ar tūkstoškājiem (Diplopoda) un prusakiem (Blattodea). Pagaidām zinātniekiem maz zināms par ērču vietu un nozīmi tūkstoškāju un prusaku dzīvē, vēl jo mazāk vai vispār neko par to nav dzirdējuši «parastie» cilvēki. Skaidrs ir tikai viens – dabā nekas nenotiek tāpat vien. Visam ir kaut kāds cēlonis un kaut kāda jēga. Ja tikai mēs to mācētu saskatīt!

Saritinās un pasargā

Pašlaik ir zināmi vairāki desmiti ģinšu no dažādām ērču grupām (Mesostigmata, Astigmata), kuras savā dzīves ciklā saistītas ar tūkstoškājiem. Taisnības labad jāatzīmē, ka gandrīz visi dati attiecināmi uz tropisko tūkstoškāju faunu. Tas ne jau tādēļ, ka mūsu platuma grādos nebūtu tūkstoškāju un ērces uz tiem nedzīvotu. Nebūt ne! Gluži vienkārši gandrīz neviens to savstarpējās attiecības nav pētījis.

Daļa uz tūkstoškājiem atrasto un aprakstīto sugu pieder pie Mesostigmata grupas. Salīdzinot ar citām ērcēm, tās ir relatīvi lielas, aptuveni 1 mm garas, kustīgas un spēj veikli pārvietoties. Ikdienu tās pavada, tekalējot pa sava saimnieka sāniem, bet, tiklīdz kaut kas tās vai pašu tūkstoškāji satrauc, ērces zibenīgi paslēpjas uz saimnieka vēdera pie daudzo kāju pamatnēm. Arī pats tūkstoškājis, sajūtot briesmas, ieņem drošu pozu, t. i., saritinās. Un nu ērces ir ienaidniekam pilnīgi nesasniedzamas. Ja nu vienīgi kāds īpaši neatlaidīgs zinātnieks pamanās dažu labu izķeksēt.

Kādēļ ērces uzturas uz tūkstoškājiem? Tas pagaidām nav zināms. Konstatēts, ka dažu ģinšu, piemēram, Narceolaelaps, ērces ir parazītiskas. Attiecībā uz lielāko daļu citu grupu ērču nav pierādījumu, ka tās būtu parazīti. Ir vairāki pieņēmumi: iespējams, ērces tūkstoškājus izmanto par pārvietošanās līdzekli. Ērču forēzija uz bezmugurkaulniekiem ir ārkārtīgi plaši izplatīta parādība visā pasaulē. (Forēzija – organismu savstarpējo attiecību forma: viens organisms izmanto otru pārvietošanās un izplatīšanās vajadzībām.)

Ērces, kā zināms, ir bezspārnu dzīvnieki. Daudzas no tām spēj relatīvi ātri kustēties, tomēr tām nenoliedzami ir izdevīgi izmantot lielākus organismus, lai veiktu lielākus attālumus īsākā laika periodā.

Un kāds tad labums no tā, ka tūkstoškājis «aizvizina» ērci uz citu vietu? Daļa šīs grupas ērču ir plēsējas. Tās barojas ar citu grupu ērcēm, nematodēm, lēcastēm un citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem, kuri mitinās tūkstoškāju veidotajās ejās, substrātā un uz trūdošām augu atliekām. Tādējādi tūkstoškājis – pārvietodamies un sev barību meklēdams – aiznes ērces no viena «zviedru galda» pie nākamā. Ērcēm atliek vien izvēlēties, kur, ko un cik daudz ēst. Jāmaksā tām nav ne par «transportu», ne «pusdienām».

Savukārt Julolaelaps ģints ērču tēviņi, iespējams, nebarojas vispār. Tā secinājuši zinātnieki, pētot to morfoloģiju. Šo tēviņu heliceras («spīles») ir ļoti vāji attīstītas, bez zobiņiem un vāji hitinizētas. Iespējams, tās tiek izmantotas tikai pārošanās funkciju veikšanai. (Heliceras zirnekļveidīgajiem, arī ērcēm, ir evolūcijas gaitā pārveidots kāju pāris; savā ziņā tās ir «rokas», jo tiek izmantotas barības, laupījuma satveršanai, daudzas sugas tās izmanto arī pārošanās procesā.)

Pagaidām tūkstoškāju attieksme pret saviem «apakšīrniekiem» nav pilnībā skaidra. Nav zināms, vai tiem ir kāds labums no ērču klātbūtnes vai tās ir tikai apgrūtinoša nešļava, kas katru dienu jānēsā līdzi.

Šņāc un pabaro

Nedaudz vairāk zinātniekiem zināms par ērcēm, kuras savu dzīvi saistījušas ar prusakiem. Viena no vislabāk pazīstamajām sugām ir Gromphadorholaelaps (Androlaelaps) schaeferi. Dabiskajos apstākļos tā ir pastāvīgs Madagaskaras šņācējprusaka Gromphadorhina portentosa sabiedrotais. Šīs ērces nav parazīti. Tās barojas ar prusaku izdalījumiem, kas rodas ēšanas, elpošanas u. c. procesos. Tas ir unikāls ptilofāgijas gadījums, kas citām ērču sugām līdz šim nav novērots. (Ptilofāgija – barošanās ar siekalām.) Šīs ērces pārsvarā uzturas pie sava saimnieka kāju pamatnes, elpatverēm, kā arī galvas apvidū. Tas saistīts ar ērču nepieciešamību uzturēties vietās ar paaugstinātu mitrumu, jo tās ir tropiskas izcelsmes un izteikti hidrofilas, t. i., mitrumu mīlošas. Veicot eksperimentus laboratorijas apstākļos, noskaidrots, ka G. schaeferi pasargā savu saimnieku no parazītiem – apēd citas ērces, kas mēdz parazitēt uz prusakiem, kā arī nesmādē savas sugas nepieaugušās ērces, t. i., savus bērnus.

Šo ērču dzīvē nozīmīgi prusaku kairomoni. Kairomons ir paša prusaka un tā kutikulas (ārējā apvalka) aromāts. Katrai prusaku sugai tas ir specifisks un neatkārtojams; kairomoni pievilina citu, tikai noteiktu sugu īpatņus. Eksperimentos ticis novērots, ka G. schaeferi, noņemtas no prusaka, sāk aktīvi skraidīt un meklēt pēkšņi pazudušo saimnieku. Kad tām «piedāvāja» ar Madagaskaras šņācējprusaka aromātu piesātinātu materiālu – papīra gabaliņu –, ērces, to atradušas, atkal nomierinājās un palika tā tiešā tuvumā.

Mūsu personīgie novērojumi par šo ērču uzvedību uz madagaskariešiem liecina, ka ērces ir perfekti pielāgojušās dzīvei uz saviem saimniekiem. Tās bieži mēdz «ošņāties» pa prusaka vēderu un mugurpusi savās nesteidzīgajās ikdienas gaitās. Bet, līdz ko prusaks – sabaidīts vai kā citādi satraucies – mazliet straujāk sakustas vai iešņācas, ērces visas kā viena metas uz prusaka ķermeņa apakšpusi un paslēpjas drošībā uz vēdera, pie kāju pamatnēm vai starp galvu un priekškrūšu vairogu. Savukārt, ja prusaku apgriež ar vēderpusi uz augšu, ērces cenšas nolīst spraugās prusaka sānos starp muguras tergītiem (segmentiem) un mīkstajiem audiem. Termins ‘ošņāties’ gan uz ērcēm neattiecas mums ierastajā nozīmē, jo deguna kā tāda jau ērcēm nav. Drīzāk jāsaka ‘aptaustīties’, jo ožas un garšas receptori tām atrodas dažādos matiņos uz kājām un pedipalpām. Pedipalpas ērcēm ir evolūcijas gaitā pārveidots kāju pāris, ko izmanto aktīvai apkārtējās vides izzināšanai, visu ar tām aptaustot.

Arī uz Panesthia, Lucihormetica un citu ģinšu prusakiem atrastas mezostigmātu ērces, bet šo grupu savstarpējās attiecības pagaidām nav izpētītas.

Proctolaelaps nauphoetae – vēl viena Mesostigmata dzimtas suga, kura, pretstatā iepriekš apskatītajām, ir parazīts. Šīs ērces sastopamas uz tropu un subtropu prusakiem, piemēram, Nauphoeta cinerea, Leucohaea maderae u. c. Šīs ērces barojas ar prusaku hemolimfu jeb asinīm.

Proctolaelaps nauphoetae uzvedība ir novērota laboratorijas apstākļos. Pieaudzis īpatnis, atradis prusaku, iekārtojas uz tā vēdera apakšpuses un rūpīgi «notīra» priekšējo kāju pāri. Ērcēm ir četri kāju pāri; pirmais ejkāju pāris ļoti bieži ir garāks par pārējiem un tiek izmantots, lai orientētos telpā. Acīmredzot tas tiek darīts ar nolūku – lai atbrīvotu sensitīvos matiņus no substrāta daļiņām un putekļiem. Sensitīvie matiņi ir īpaši jutīgi matiņi uz ērču kāju gala posma, kas tiek izmantoti apkārtējās vides izzināšanai – hemorecepcijai un termorecepcijai, taustei. Tad seko barošanās vietas meklējumi – ērce cenšas palīst zem kāda no prusaka vēderu sedzošajiem segmentiem (tergītiem) un ieurbties ar galvas daļu mīkstajās membrānās, lai uzņemtu asinis. Kukaiņu asinis satur taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus un 20-30 reižu vairāk aminoskābes nekā zīdītāju asinis.

P. nauphoetae sastopama ne tikai uz pieaugušajiem prusakiem, bet arī uz to kāpuriem. Kas notiek, kad ērces saimniekam pienāk reize mainīt ādu (un to prusaks savā mūžā dara vidēji 4-8 reizes, līdz kļūst pieaudzis)? Izrādās, ka ādas mainīšanas procesā ērces nepamet savu saimnieku ne uz mirkli. Mainot ādu, prusaks vispirms atbrīvo galvu un muguras daļu. Mirklī, pirms arī vēders izspraucas no vecās ādas, ērces veikli pārskrien uz «jauno» prusaku. Kā gan viņas zina, kurā brīdī tas jādara? Kurā brīdī jāpārlec atpakaļ uz saimnieka, lai nepaliktu uz tā kalstošās, nolietotās «garderobes»? Pagaidām zinātniekiem to nav pilnībā izdevies noskaidrot. Pastāv hipotēze, ka tās ir īpašas ķīmiskās vielas (hormoni vai enzīmi), kas prusaka asinīs veidojas pirms ādas nomaiņas.

Vēl ir zināmas uz prusakiem parazitējošas Pimeliaphilus ģints (Pterygosomatidae) ērces. Tās ir 0,5-0,8 mm garas, parasti sarkanā krāsā. Arī tās barojas ar prusaku hemolimfu, bet, salīdzinot ar P. nauphoetae, šīs ir savam saimniekam daudz bīstamākas. Labvēlīgos apstākļos Pimeliaphilus ģints ērces spēj vairoties ļoti strauji, 3-4 nedēļu laikā tās iziet visu attīstības ciklu no olas līdz pieaugušam īpatnim. Mātīte dzīves laikā var izdēt vairākus simtus olu.

Laboratorijas kultūrās novērots pat līdz 180 ērcēm uz viena Periplaneta americana prusaka. Vai nu košanas laikā ievadīto ķīmisko vielu rezultātā vai arī vienkārši novārdzināti, taču drīz pēc invadēšanās ar ērcēm prusaki iet bojā. Tika veikti mēģinājumi prusaku olu paketes (ootēkas) no inficētas kolonijas pārnest uz «tīriem» apstākļiem un izaudzēt. Neviens jaunais prusaks dienas gaismu tomēr neieraudzīja. Pimeliaphilus ģints ērces arī dabā sastopamas uz prusakiem, bet dabiskos apstākļos to savairošanos masveidā acīmredzot ierobežo dažādi ekoloģiskie faktori. Šīs ģints ērces vairākkārt ir uzklupušas arī Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza prusaku kultūrām. Ērču invāzija 2005. gadā bija tik nopietna, ka nācās likvidēt visu prusaku kultūru.

Vēl uz prusakiem sastopamas ērces, kuras pārsvarā pārtiek no mikroskopiskajām sēnēm vai atmirušajām organiskajām atliekām. Tālāk teiktais vairāk attiecas uz nebrīvē turētajiem prusakiem. Vispirms tās ieviešas uz pelējošas, bojātas prusaku barības vai to apdzīvotajā substrātā, ja terārijs ilgstoši netiek tīrīts. Un, ja tām ir iespēja netraucēti savairoties lielā skaitā, tās uzbrūk gan mirušajiem, gan arī dzīvajiem prusakiem. •