Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Labie darbi atmaksājas, nevis izputina

 

Jebkura saimnieciskā darbība, neatkarīgi no tās veida un formas, rada ietekmi uz vidi. Ievērojot šo likumsakarību, Eiropas Kopienā un līdz ar to arī Latvijas normatīvajos aktos ir nostiprināta preventīva vides aizsardzības pieeja ietekmes identificēšanai, prognozēšanai un priekšlaicīgai novēršanai, kur šādas pieejas pamatā darbojas gan obligāto, gan brīvprātīgo vides aizsardzības prasību un pasākumu sistēma. Jāteic gan, ka obligātās vides aizsardzības prasības bieži vien tiek uzskatītas par nastu vai slogu, brīvprātīgie vides instrumenti – kā braukšana uz darbu limuzīnā. Šāda rakstura dialogā starp komersantiem un valsti priekšplānā ne reizi vien ir izvirzījies jautājums par prasību stingrību un to samērīgumu attiecībā pret sabiedrības kopējo ieguvumu.

Šobrīd, kad visi jau drūzmējamies globālās ekonomiskās un finanšu krīzes šaurajā priekšnamā, šis jautājums, šķiet, nenovēršami ir iesakņojies retorisko tēmu lokā. «Mums jau tā visiem josta savilkta cieši!» šobrīd saka vai ikkatrs Latvijas komersants, tādēļ radies iespaids, ka vairāk nekā jebkad vides aizsardzība tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem uzņēmuma darbību bremzējošiem faktoriem vai nosacītu sprunguli ritenī, kas pastarpināti var kavēt arī visas tautsaimniecības atveseļošanos. Šādā situācijā, šķiet, nekas cits neatliek, kā likt pie malas sabiedriskās domas veidošanu, sakot, ka «vides aizsardzība – tas ir labi!». Šobrīd nepieciešams pavisam cits dialogs, proti, «vides aizsardzība nav tā, kas savelk jūsu jostu un negrasās to darīt arī turpmāk». Domājams, ka pie šādas vienotas izpratnes trūkuma zināmā mērā vainojams tas, ka sabiedrībā vides aizsardzības jautājumu kopa nereti tiek uzlūkota kā paralēla vai atstata telpa blakus ekonomiskās un sociālās attīstības jautājumu kopai, nevis kā tās neatņemama sastāvdaļa, kur viena ir atkarīga no otras.

Esi prātīgs arī krīzes laikā

Risinot kādu sociālas vai ekonomiskas dabas jautājumu, nepārdomātas rīcības dēļ var tikt nodarīts kaitējums videi, un šāds kaitējums ir ar augstu potenciālu, summējoties kopā ar citām nelabvēlīgām vides pārmaiņām, atgriezties ekonomiskajā un sociālajā laukā kādas pilnīgi jaunas negatīva rakstura ietekmes – iespējams, pat zaudējumu – formā. Saprotot šo likumsakarību, pavisam citā gaismā atklājas vides aizsardzības politikas mērķis – sabalansēt visu pušu intereses. Mērķis ir nevis bremzēt tautsaimniecības attīstību, bet tieši otrādi – orientēt to uz attīstību jeb – precīzāk – uz līdzsvarotu attīstību, kur gan komercdarbības, gan katra indivīda ikdienas rīcības negatīvās ietekmes ir apzinātas un novērstas jau priekšlaicīgi, tādējādi panākot, ka katra diena cilvēka dzīvē vērsta uz sociālās vides, ekonomiskās vides un dabas vides kompromisu.

Vides aizsardzības prasību noteikšanas mērķis nav likt kādam maksāt vairāk. Gluži pretēji – tās tiek noteiktas tādēļ, lai ilglaicīgā perspektīvā būtu jāmaksā tieši mazāk! Kā jau minēts, nav viegli šobrīd runāt par vides aizsardzību, un vēl grūtāk ir panākt, ka tiec sadzirdēts. Gana satraukts ir sarunu tonis jau dialogā par obligātajām vides aizsardzības prasībām vien, tādēļ vēl jo vairāk «nevietā» tiek vērtētas sarunas par brīvprātīgo ieguldījumu – gan brīvprātīgām investīcijām videi draudzīgās tehnoloģijās, gan zaļo iepirkumu, gan videi draudzīgu (ekomarķētu) produktu ražošanu un vides vadības sistēmu ieviešanu. Tomēr mēs esam pārliecināti, ka šobrīd vairāk nekā jebkad sarunās par šādiem instrumentiem balss ir nevis jāpieklusina, bet jārunā tieši un droši. Mēs piekrītam, ka šobrīd plosās «ugunsgrēks», un nav daudz citu vārdu, kas šābrīža situāciju raksturotu labāk. Neviens to nav gaidījis, neviens to negrib, un, dzēšot straujās liesmas, karstumā svilst seja. Mēs piekrītam, ka neviens cilvēks, kuram deg māja, neskrien uz veikalu pirkt dūmu detektoru. Viņš dzēš! Kā var, kā māk, bet dzēš! Tomēr šāda lietu izpratne neizslēdz to, ka dūmu detektori ir nepieciešami. Godīgi sakot, to nepieciešamība, mums šķiet, nav apšaubāma. Protams, šāds detektors negarantē, ka ugunsgrēka nekad vairs nebūs, bet tas garantē, ka cilvēks par to uzzinās agrāk – daudz agrāk, pirms uz viesistabas kumodes jau beiguši kust ģimenes albuma vāki. Tādējādi, jāsaka, zināmā mērā pārsteidzoši, bet tieši brīvprātīgie, to skaitā vides instrumenti, ir kā nosacīts dūmu detektors, jo strukturē uzņēmuma vadību un garantē, ka pareizā informācija ir pareizajā vietā un – kas pats galvenais – pareizajā laikā!

Vides pārvaldība un marķējums

Priekšplānā izvirzāmas divas vides shēmas, kas vērstas uz uzņēmumu tiešās un netiešās ietekmes mazināšanu un videi draudzīga patēriņa veicināšanu: pirmkārt, EMAS jeb vides vadības un audita sistēma, otrkārt, Eiropas Ekomarķējums jeb «Ekopuķīte». EMAS ir videi draudzīgas darbības modelis ilgtermiņa piesārņojuma slodzes mazināšanai, racionālai dabas resursu izmantošanai un vides izglītībai. Organizācija vai iestāde, kas ieviesusi vides vadības sistēmu, apņemas izpildīt visas vides likumdošanas prasības, pastāvīgi uzlabot savu veikumu vides jomā un sniegt sabiedrībai informāciju par radīto ietekmi uz vidi. Vienlaikus tiek gūts gan materiāls labums no finanšu līdzekļu ekonomijas, ūdens patēriņa un atkritumu daudzuma samazināšanas, gan arī gūts pozitīvs tēls sabiedrībā.

Ekomarķējuma pamatā ir preventīva organizāciju radītās tiešās un netiešās ietekmes mazināšana, veicinot videi draudzīgu patēriņu. Sistēmas mērķis ir sekmēt un stimulēt tādu preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, kuru ietekme uz vidi visos to dzīves cikla posmos ir samazināta līdz minimumam. Ekomarķējuma atpazīstamības zīme ir «Ekopuķīte», un to var piešķirt gan precēm, gan pakalpojumiem. Tomēr jāsaka, ka saruna par šīm shēmām šoreiz nebūt nav pašmērķis – informācija par tām ir pieejama un to, kā tās darbojas, nav grūti uzzināt.

Mērķis šobrīd ir sapratnes veidošana, ka dūmu detektors tomēr nav tas pats, kas brauciens limuzīnā! Un tieši šāds brīdis, kad naudas ir tik maz, mūsuprāt, ir pats piemērotākais, lai atgādinātu par nepieciešamību atgriezties pie sen pazaudētas vērtības, tās, kuras pamatā ir atziņa, ka labs vārds, padoms, noderīga informācija un dalīšanās pieredzē īstenībā jau naudu nemaksā – vismaz tā tam vajadzētu būt... Mēs esam pārliecināti, ka pašlaik vislielākais ieguldījums, kāds nepieciešams, ir izglītošanā un informēšanā, runājot ar tiem, kuri vēl grib klausīties, un tiem, kuri ir gatavi ieklausīties no jauna.

Pagājušā gada nogalē visvairāk nācās sarunāties ar skolēniem, un mēs ar prieku secinām, ka viņi grib domāt, ir gatavi domāt un domā. Ir nepieciešams tikai aizsākt tēmu par ikdienas rīcības ietekmi uz vidi, un sarunu skolēni turpina jau paši. Īpaši pateicamies skolēnu «Zaļās domāšanas» konkursa uzvarētājiem – Ciblas vidusskolas, Dobeles Valsts ģimnāzijas un Iecavas vidusskolas bērniem –, kā arī tām Latvijas organizācijām un uzņēmējiem, kuri bija tik drosmīgi, lai uzņemtos atbildīgo iniciatīvu būt zaļiem un aicinātu par tādiem kļūt arī pārējos. Paldies tiem, kuri grib būt EMAS «ģimenē»: Daugavpils pilsētas Domei, Naujenes, Glūdas, Bērzes, Līvbērzes, Vārkavas pagasta padomei un Preiļu novada Domei! Paldies Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai un SIA «PPE Serviss»! Paldies ZS «Jaunieviņas», SIA «Laumas» un «Usmas kempings», kas izvēlējušies «Ekopuķīti»! Bet vēl lielāks paldies visiem tiem, kuri atbalstījuši un palīdzējuši viņiem tur nonākt! Vēlam visiem spēku un izturību arī turpmāk iet pa vides aizsardzības un dabas vērtību saglabāšanas ceļu un gribam aicināt, lai pa to sāk iet arī citi. Zaļie darbi un domāšana atmaksāsies vienmēr!

Veiksmi vēlot – Vides pārraudzības valsts birojs. •