Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Energoefektivitāte un drošība – Eiropas un Latvijas nākotne

Sallija Benfelde


Enerģētika ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas risināms Eiropas valstu un Latvijas valdībai, tādēļ «Vides Vēstis» aicināja uz sarunu Eiropas Savienības enerģētikas komisāru Andri Piebalgu.


Nesen izskanēja ziņa, ka Eiropas Komisija palīdzēs Baltijas valstīm risināt jautājumus, kas saistīti ar enerģētiku. Vai tas nozīmē, ka nespējam pieņemt saprātīgus un efektīvus lēmumus?

Diemžēl tirgus pats Baltijas valstīs neveido labu sadarbību un savienību. Mums bija «Eestlink» elektrotīklu starpsa-vienojums starp Igauniju un Somiju, kas bija labs sākums, var teikt, ka komisija palīdzēja, bet tomēr pašas kompānijas bija tās, kas šo procesu virzīja uz priekšu, un savienojums notika. Visi pārējie Baltijas valstu, Ziemeļvalstu un Polijas elektrotīklu starpsavienojumi diemžēl virzās uz priekšu ļoti lēni – gan savienojums starp Lietuvu un Poliju, kura būvniecība sāksies 2010. gadā un 2012. gadā viss jau varētu notikt, ja vien viss norisināsies, kā iecerēts. Ar Zviedriju ir daži sarežģījumi, kas it kā ir pārvarēti, bet progress varētu būt lielāks. Arī otrs savienojums Igaunija–Somija nevirzās uz priekšu, nemaz nerunājot par gāzes diversifikāciju. Tas ir vēl viens jautājums, kuru Baltijas valstis dažādu iemeslu dēļ pašas nevar atrisināt, un tirgus arī tur neko nedara, tādēļ ir vajadzīga politiska aktivitāte – līdzīgi kā daudzās citās jomās. Izrādās, ka valdībām tirgus ekonomikā tomēr ir lielāka ietekme, nekā mēs domājām, tādēļ Komisijas plānos ir panākt to, ko tirgus pats līdz šim nav izdarījis. Baltijas valstis nav izolēta sala. Ja, piemēram, ir piegādes grūtības – tā gan pašlaik ir tīri teorētiska iespēja –, tad gan Ziemeļvalstu, gan Eiropas tirgus vajadzības gadījumā to varētu nosegt, un valsts nepaliktu aukstumā un tumsā. Tādēļ labs solis uz priekšu bija Ziemeļvalstu, Polijas un Baltijas valstu ministru prezidentu tikšanās, kuras laikā premjeri piekrita Komisijas iecerei, un tas priecē, jo varbūt būs vajadzīga papildu nauda no Eiropas Savienības, būs vajadzīga ES budžeta mobilizācija, bet tas ir izdarāms, ja ir politiskais atbalsts.

Ziņās izskanēja, ka Baltijas valstīm būtu vajadzīgs kopējs sašķidrinātās gāzes terminālis. Taču šādām iecerēm ir vajadzīgs nopietns finansējums. Vai Eiropas Komisija redz, kur to meklēt?

Ir divi varianti: viens ir sašķidrinātās gāzes terminālis, bet otrs – gāzes vads. Par gāzes vadu virzienā no Dānijas uz Poliju – un tādā gadījumā arī uz Lietuvu – jau diezgan ilgi tiek runāts, bet tas nozīmētu, ka Norvēģijas gāze nāktu pa vadu, kura priekšrocība ir ilgtermiņa līguma iespēja, kamēr sašķidrinātās gāzes piegādēm ilgtermiņa līguma iespējas ir ierobežotākas, jo jāvadās pēc tirgus apstākļiem. Tiesa gan, arī sašķidrinātās gāzes piegādēm ir iespējami ilgtermiņa līgumi, bet Baltijas gāzes tirgus nav tik liels, lai varētu būt garantija, ka tāds līgums būs iespējams. Tad gan nāksies mobilizēt to naudu, kas ir Transeiropas tīklos, un lielākā daļa gan būs transportēšanai, būs vajadzīga finanšu pārdale, varbūt būs jāiesaista Eiropas Investīciju banka. Katrā ziņā nauda būs jāmeklē, jo patlaban nav tādu finanšu, kuras būtu rezervētas sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībai. Manuprāt, visnozīmīgākais tomēr ir elektroenerģijas tirgus, tādēļ starpsavienojumiem ir ļoti būtiska nozīme.

Sašķidrinātās gāzes termināļa būtiska nozīme acīmredzot ir tā, ka Baltijai vairs nebūtu viens gāzes piegādātājs, proti, «Gazprom», kaut arī tas joprojām būtu dominējošais mūsu tirgū. Tādējādi samazinātos ne tikai Krievijas ekonomiskā, bet arī politiskā ietekme Baltijā. Vai tā ir Eiropas Komisijas iniciatīvas galvenā motivācija?

Protams, diversifikācija ir galvenais. No komerciālā viedokļa problēmu nav, gāzi Krievijā var nopirkt, bet, protams, sajūta, ka ir tikai viens piegādātājs, pircēju vienmēr padara ļoti tramīgu. Ja piegādātājs vienmēr ir ļoti godprātīgs, tad problēmu nav, bet es, piemēram, no Lietuvas premjera esmu dzirdējis, ka viņiem tiek piedāvāts gāzi pirkt par augstāku cenu nekā Vācijai, bet tas jau vairs nav īpaši godīgi. Ja piegādātājs ir tikai viens, tad vienmēr var pateikt: gribi pērc, negribi – nepērc. Lietuvā pieprasījums pēc gāzes aug un augs, tādēļ diversifikācija kļūst par nepieciešamību, kas maina visu situāciju.

Eiropas Komisijas iniciatīva skar arī atjaunojamo energo-resursu izmantošanu. Latvijā šajā jautājumā izskan vispretrunīgākie viedokļi – sākot no apgalvojumiem, ka mums nav pareizā vēja un ka atjaunojamie energoresursi neko daudz nevar dot, līdz pat pārliecībai, ka energoresursu deficītu, kas radīsies pēc Ignalinas AES slēgšanas, atjaunojamie energoresursi var segt pilnībā. Kāds ir jūsu ieskats šajā jautājumā?

Nesen tikos ar Latvijas Biomasas asociācijas speciālistiem, un viņu aprēķini rāda, ka biomasas potenciāls ir divkāršs pret mūsu patēriņu (skat. 34. lpp.– red.). Asociācija nodarbojas ar biomasas izstrādi, pārdod to arī uz ārzemēm, un transporta izdevumi pārsniedz biomasas izmaksas. Tas, protams, ir absurds. Asociācijas aprēķini man izskatījās ļoti profesionāli, bet es neesmu eksperts, tādēļ lūdzu šos aprēķinus pārbaudīt Eiropas Komisijas ekspertiem. Ja aprēķini izrādīsies pareizi, būtu grēks Latvijā biomasu neizmantot. Biomasas asociācijas aprēķini rāda, ka Latvijā meža platības visu laiku pieaug, tāpat arī ir pieaugušas aizaugušās lauksaimniecības platības.

Daļa speciālistu gan apgalvo, ka meža platību pieaugums ir formāls, jo tās ir jaunaudzes, kas nesen stādītas un mežizstrādei būs derīgas pēc gadiem trīsdesmit, piecdesmit...

Speciālistiem tas būtu jāpārbauda, bet, ja taisnība ir asociācijai, tad tā ir laba «recepte» enerģētiskajai neatkarībai. Katrā ziņā – viņiem ir taisnība, runājot par siltuma tarifu kāpumu, jo gāzes cena aug, tai vēl jāpieliek 4%, kas tiek tirgotājam, un rezultāts ir redzams. Lai nu kā – biomasa mums ir, un tā ir vēl viena problēma, kuru man nāksies risināt Eiropas Komisijā. Nupat biju Spānijā, un man stāstīja, kādas problēmas ar biomasu bijušas viņiem. Tā kā Lielbritānijā bija liels pieprasījums pēc biomasas, jo viņiem bija prasība, ka tā jāpievieno oglēm, turklāt cena bija augstāka nekā Spānijā, tad, protams, biomasa tika pārdota. Viņiem nācās pieņemt lēmumu par cenas paaugstināšanu, un tagad šī problēma ir atrisināta, turklāt daļēji «palīdzēja» arī Latvijas biomasas eksportētāji. Uzskatu, ka mums ir nopietns biomasas potenciāls, kurš vēl netiek izmantots.

Otrs jautājums ir par vēja enerģiju, un esmu pārliecināts, ka to var un vajag izmantot. Tiesa gan, runājot par vēja enerģiju, vienmēr tiek atgādināts, ka tā nav pastāvīga, jo vēja var nebūt. Tomēr daudzās valstīs to izmanto, vajadzības gadījumā pieslēdzot citas jaudas, un balansa ievērošana ir labi apgūta. Ja kādā brīdī vējš dod daudz enerģijas, saražoto elektroenerģiju var pārdot, un mēs būsim ieguvēji. Piemēram, Spānijā saules arī nav vienmēr, bet viņi ir iemācījušies visu sabalansēt, un saules enerģijas izmantošana pat tiek palielināta. Latvijā gan saules ir par maz, varētu varbūt vienīgi atbalstīt kāda pilotprojekta izveidi. Varbūt tiem, kuri ir pietiekami turīgi, lai pirktu saules baterijas un izmantotu saules enerģiju, varētu būt kādas nodokļu atlaides, jo viņi tādā veidā samazinātu kopējo elektroenerģijas patēriņu.

Tomēr pats galvenais Latvijā ir energoefektivitāte. Ekonomikas mi-nistrija ir izstrādājusi jaunas prognozes elektroenerģijas patēriņam nākotnē, kuras mani gan priecē, gan apbēdina. Priecē tādēļ, ka gaidāmais pieaugums ir samazinājies, un tas ir paredzams no 2,5% līdz 4%, kamēr agrāk bija runa par 5% un pat vairāk. Apbēdina tas, ka ministrija savos aprēķinos nav iekļāvusi energoefektivitātes pasākumus, bet tie varētu dot patēriņa samazinājumu par vēl vismaz procentu. Žēl, ka vēl joprojām netiek novērtēta valsts loma energoresursu patēriņa samazināšanā, jo Latvijas vislielākais resurss ir energoefektivitāte. Mēs varam siltināt mājas, veikt tīklu siltumizolāciju – mums vēl šis resurss nav izmantots. Tas nav izdarāms vienā dienā, bet slēpj sevī lielu potenciālu, turklāt tas var dot jaunas darbavietas.

Mums jārēķinās ar to, ka ekonomiskā konjunktūra ir un būs slikta, bet kas gan vēl var dot jaunas darbavietas? Kas Latvijai ir? Mums ir koksne, mums ir biomasa, un valdībai jāskatās, kā to izmantot. Zinu, ka ir bijušas runas par jūras viļņu enerģiju, bet Latvija nav tik bagāta, tur ir vajadzīgi lieli ieguldījumi. Portugālē īstenots tāds pilotprojekts, bet es domāju, ka mums tāds nav vajadzīgs, mums jāiegulda tur, kur var sagaidīt lielāku atdevi. Latvijai enerģētikas jomā tā ir biomasa un energoefektivitāte. Ja kāds privāts uzņēmējs grib ieguldīt vēja enerģijas apgūšanā, tad, protams, lai viņš to dara, kādēļ gan ne?

Ja runājam par naftas cenām, tad atslābums ir tikai īslaicīgs. Mums jārēķinās ar to, ka visas problēmas paliks, nekur tās nepazudīs. Savukārt, ja runājam par gāzi, tad Krievijā trīs lielie gāzes lauki samazinās savu ieguvi, viņiem ir jāpalaiž Jamalas gāzes lauks, un nav garantijas, ka tas notiks 2011. gadā, kā paredzēts. Tādēļ visiem gribētājiem gāzes var nepietikt. Mēs varam strīdēties, vai mūsu potenciāls divreiz pārsniedz mums vajadzīgo elektroenerģijas daudzumu, un teikt, ka šis skaitlis varbūt ir tikai pusotru reizi lielāks par patēriņu, bet mums ir potenciāls, kas var dot enerģiju un darbavietas. Ar to nedrīkst nerēķināties.

Kā vērtējat lēmumu Latvijā celt ogļu staciju?

Es domāju, ka tas ir pareizi no diversifikācijas viedokļa. No zaļā jeb ekoloģiskā viedokļa tā ir problēma, kaut arī pozitīvais ir tas, ka var likt klāt biomasu. Turklāt ir diezgan daudz kompāniju, kas interesējas par šo projektu. Nezinu, vai «Latvenergo» pats gribēs celt šo staciju vai kādu uzaicinās, bet interese ir. Jāteic arī, ka šodienas ogļu stacijas vairs nav tādas kā agrāk, modernajās stacijās vides piesārņojuma ar ogļu putekļiem vairs nav. Ekonomikas mi-nistrija ir izdarījusi noteiktu izvēli, tagad atliek tikai darbu turpināt. Negatīvais šajā lietā ir CO2 izmešu kvotu cenas. Kvotas būs jāpērk, un to cena tiks iekļauta tarifā. Naudu par kvotām saņems Latvijas valdība, un tas jau būs tās ziņā, kā šo naudu izlietot, – to, piemēram, varēs investēt atjaunojamo energoresursu apgūšanai, ja valdība to gribēs darīt. Gāzei CO2 izmešu ir mazāk, un jāmaksā par elektrību būtu mazāk – tas ir fakts. Tomēr gāzes cena ir ļoti svārstīga, tā ir piesaistīta mazuta cenai, kamēr ogļu cena ir stabilāka. Ja Latvijā gribam attīstīt intensīvas industrijas, ir skaidrs, ka elektroenerģija būs vajadzīga, un ogļu stacija dos pamatjaudu. Enerģētikā vieglu risinājumu nav. Piemēram, Somijas Olkiluoto AES nodošanas termiņš ir atlikts no 2009. gada uz 2011. gadu, bet tagad jau uz 2012. gadu. Kodolenerģija ir ārkārtīgi prasīga, visas investīcijas rūpīgi tiek pārbaudītas, inženiertehniskajiem risinājumiem jābūt ārkārtīgi precīziem, un jebkura novirze attālina projekta īstenošanu. Turklāt papildu problēma somiem ir tā, ka 20 gadus pie viņiem AES netika būvētas, viņiem nav pieredzes mūsdienu AES būvniecībā.

Ogļu stacija ir salīdzinoši vienkāršāka, turklāt jaunākās paaudzes stacijās «uz āru» vispār nekas nenāk, paliek vienīgi jautājums par kvotu cenu. Taču arī tas nav tik viennozīmīgi. Polija kādu laiku dusmojās uz Eiropas Komisiju, sakot, ka viņiem ir ogles un tādēļ ir tikai ogļu stacijas, bet dārgās kvotas piespiedīs viņus pirkt gāzi no Krievijas, palielinot atkarību no tās. Mēs veicām visus aprēķinus, un izrādījās, ka tā nav, jo, izmantojot biomasu un modernas tehnoloģijas, elektrības cena ar visām kvotām ir zemāka nekā gāzei, kura kļūst aizvien dārgāka. Tādēļ, manuprāt, lēmums par ogļu staciju bija pareizs, bet ideālu risinājumu nav vispār. Jā, vislabākais ir atjaunojamo energoresursu izmantošana, un, ja valdība meklē labāko ceļu, ir jāizmanto Latvijas iespējas attiecībā uz energoefektivitāti un biomasas izmantošanu. Ja grib palielināt diversifikāciju, tad pareizi ir izmantot ogļu staciju. Ja runājam par situāciju Baltijā, tad Ignalinas AES tiks slēgta, un viņi izmantos gāzi. Igauņiem ir degslāneklis, bet ar to kvotu problēma ir vēl lielāka nekā ar oglēm. Tas nozīmē, ka mūsu ogļu stacijai būs labas iespējas apgādāt Baltiju ar elektrību. Tā kā Ziemeļvalstu un Baltijas tīkli būs saistīti, elektrību varēsim pirkt vai pārdot – pēc vajadzības.

Pēdējā laikā Latvijā publiski ir izskanējusi ideja par to, ka mums vajadzētu arī pašiem savu AES. Kā vērtējat šo ideju? Vai tā ir reāli īstenojama un vai ir vajadzīga?

Tā ir nereāla ideja. Sākšu ar vienkāršāko: kur to būvēt? Kura pašvaldība tam piekritīs? Citādi būtu, ja tāda stacija kādā teritorijā jau būtu bijusi agrāk, bet tagad – tīri psiholoģiski – cilvēki būs pret to. Otra lieta ir, ka lietuvieši ar to visu ir tikuši stipri tālāk, viņiem ir likums, ir vieta, kur AES ir arī tagad, un cilvēki ir piekrituši šās atomstacijas celtniecībai šajā vietā. Turklāt Lietuvai jau ir visas struktūras, ir pieredze, ir vienošanās par sadarbību. Latvijai ir skaidra nostāja enerģētikas jautājumos: ir lēmums par ogļu staciju, ir solījums piedalīties Iganlinas AES projektā. Ja vēl tiks strādāts, lai vairāk izmantotu atjaunojamos energoresursus un palielinātu energoefektivitāti, varēs teikt, ka Latvijas situācija ir ļoti stabila. Katrā ziņā kopš mūsu tikšanās pirms gada situācija enerģētikas jautājumos Latvijā ir ļoti uzlabojusies.

Pirms gada sacījāt, ka Eiropas Komisija ir devusi zaļo gais-mu kodolenerģijai, neiebilstot pret tās izmantošanu un izvēli atstājot katras valsts pašas ziņā. Vai gada laikā kaut kas šajā nostājā ir mainījies?

Nē, šajā jautājumā nekas nav mainījies, katra valsts pati par to lemj. Mēs tikai sekojam, lai viss notiktu stingri atbilstoši noteikumiem un prasībām. Pašlaik gatavoju ietvaru jautājumam par drošību kodolstacijās, bet nacionālās valstis joprojām būs tās, kas pieņems lēmumus un atbildēs par drošību. Jautājums, kas joprojām sagādā galvassāpes, ir par izlietotās kodoldegvielas glabāšanu. Pašlaik to glabā droši, bet – ko ar to darīt vēlāk? Jo nav saprātīgi, ka tādu glabātavu ir daudz. Trijās valstīs – Bulgārijā, Slovākijā un Rumānijā – ir parādījušies jauni AES projekti. Neapšaubāmi, ka šie projekti prasa milzīgas investīcijas, un finanšu krīze tam nenāk par labu. Kaut arī AES ir rentablas, tās atmaksājas ar laiku, bet tūlītējie ieguldījumi ir ļoti lieli.

Vai esat iepazinies ar vides novērtējumu saistībā ar Ignalinas AES, kura apspriešana ir sākusies arī Latvijā?

Nē, neesmu ar to iepazinies, jo Eiropas Komisija atzinumu kopā ar visiem zaļo iebildumiem saņems, kad operators prasīs atļauju sākt būvniecību. Es vienmēr ar vislielāko nopietnību izturos pret zaļo vērtējumu, kaut arī viņi pret AES ir principā, viņu nostāja un aktivitātes liek nezaudēt uzmanību, liek būt precīziem. Jebkurā gadījumā uz visiem iebildumiem var un vajag atbildēt. Es uzticos zaļajiem, un viņu kritika daudzos gadījumos palīdz.

Eiropas Komisijas attieksme pret «Nord Stream» gāzes vadu līdz šim bija visai neitrāla, bet nesen nācāt klajā ar pozitīvu attieksmi pret šo gāzes vadu. Vai tā ir vēlme pilnīgi nesabojāt attiecības ar Krieviju pēc tam, kad tā saņēma kritiku par karu Gruzijā?

Kara laikā un pēc tam neviena Eiropas valsts neatteicās no iespējas saņemt gāzi no Krievijas, kaut arī teorētiski tas bija iespējams. Tas nozīmē, ka Eiropas un Krievijas attiecības enerģētikas tirgū turpinās. Šis gāzes vads ir vienīgā Eiropas un Krievijas sadarbība, kur Eiropas kompānijas strādā kā līdzvērtīgas. Mums ir aizvien mazāk sadarbības un konkrētu saskarsmes punktu dažādos projektos, bet, ja gribam politiskas sadarbības iespējas nākotnē, tad ir vajadzīgs arī kāds kopīgs projekts, tam turklāt ir liela politiska nozīme.

Runājot par situāciju Eiropā un pasaulē, gribu akcentēt finanšu krīzi, kas, manuprāt, valstīm liks kļūt intravertākām, vairāk ierauties sevī. Tādēļ Latvijai ir jādomā, kā atrast savu vietu, nodarbošanos un darbavietas. Atjaunojamie energoresursi un energoefektivitāte var dot daudz jaunu darbavietu un mazināt atkarību no citām valstīm. •