Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pa Rīgu – ar velosipēdu?

Juris Smaļinskis;
autora foto


Nav nepieciešami statistikas fakti, lai secinātu, ka velobraucēju skaits Rīgā ar katru dienu palielinās. Tomēr, par spīti visām problēmām, kas ik dienu saistītas ar sastrēgumiem un pārpildīto sabiedrisko transportu, vēl aizvien daudzi potenciāli velobraucēji savu braucamo tur ieslēgtu mājas pagrabā vai bēniņos. Un nav jau tā, ka nav pa kurieni braukt! Pastāstīšu par tām iespējām Rīgā, kas velobraucējiem ir «oficiāli» izmantojamas un pieejamas.


Veloceliņš Imanta-Jūrmala

Pirmais veloceliņš Rīgā, ko uzbūvēja padomju laiku nogalē, kā arī vienīgais Latvijas veloceliņš, kas savieno divas Latvijas «lielpilsētas». Tā garums no Zasulauka depo līdz Priedaines dzelzceļa stacijai ir aptuveni 10 km Savos ziedu laikos veloceliņš bija aprīkots ar norādēm, shēmām, stāvlaukumiem u.c. infrastruktūras elementiem. Vienvārdsakot – tam laikam neparasts un moderns veidojums, ko cēla, lai vairotu rīdzi-nieku sportisko garu un veicinātu veselīgu dzīvesveidu.

Tā kā pagājušas jau trīs desmitgades, laika zobs, mūsu tik «nepiemērotie» klimatiskie apstākļi, laikabiedru nevīžīga un bezatbildīga rīcība, kā arī regulāras apsaimniekošanas trūkums atspoguļojas šā objekta pašreizējā stāvoklī. Veloceliņa ar asfaltu klātā virsma vietām atgādina Zemes ģeoloģiskos procesus miniatūrā – tur vērojamas gan tektonisku plaisu, gan karsta kriteņu, gan Zemes virsmas svārstību, gan lokālu kalnu grēdu un ieplaku veidošanās visos iespējamos virzienos. Turklāt dažas no «kritenēm» reāli apdraud neuzmanīgāku minēju, nedod Dievs, ārzemnieku, kuri šeit ir diezgan bieži viesi! Dažviet gar veloceliņu uzbūvēto mazdārziņu žogu malām velobraucēju acu augstumā plešas dzeloņdrāšu vijumi, bet iepretim Imantai un Zolitūdei veloceliņš kļuvis par populāru tikšanās, atpūtas un pastaigu – arī ar suņiem – vietu, kur velobraucēja tiesības netiek respektētas. Kad vasaras otrā pusē sazeļ bagātīga veģetācija, dažviet sajūta kā zaļā «koridorā». Īsta dabas taka! Esmu novērojis, ka dažus veloceliņa posmus dažkārt izmanto arī dažādu tilpumu iekšdedzes dzinēju spēkratu īpašnieki. Esiet uzmanīgi arī iebraucot vienīgajā apakšzemes tunelī – tur gaida ne viens vien pārsteigums, jo īpaši pēc lietavām!

Taču, neskatoties uz visu iepriekš minēto, tautā tā sauktais Rubika veloceliņš (tapis Rīgas pilsētas mēra A. Rubika laikā) neapšaubāmi un bez mazākā sarkasma ir uzskatāms par Latvijas ilgtspējīgāko (gan laikā, gan telpā) līdz šim realitātē īstenoto šāda tipa Latvijas velotransporta attīstības projektu un vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem Rīgas un Jūrmalas aktīvās atpūtas infrastruktūras elementiem. Turklāt tas savieno divas pilsētas, tam ir loģisks sākuma un galapunkts, blakus ir regulāra vilcienu satiksme, velobraucējus neapdraud autobraucēji u.c. Tiešām pārdomāti!

Par spīti trūkumiem un neērtībām, šis veloceliņš un tā turpinājums ir ļoti populārs. Kādā vasaras dienā pusstundas laikā saskatīju vairāk nekā divus simtus pretim braucēju! Un te laikam ir kārtējais pierādījums tam, ka, ja ir atbilstoša infrastruktūra, cilvēki to izmanto un braucēju netrūkst nevienā gada laikā. Taču – ja tādas nav, tas nebūt nenozīmē, ka potenciālo lietotāju nav un arī nebūs.

Veloceliņš Imanta-Vecrīga

Pirmais Rīgas veloceliņš, kas uzbūvēts neatkarības gados – 2001. gadā – un ir loģisks turpinājums iepriekš aprakstītajam Imantas–Jūrmalas veloceliņam pilsētas centra virzienā.

Galvenā priekšrocība – ērta un ātra nokļūšana no Imantas, Zolitūdes un citu Pārdaugavas mikrorajonu daļām līdz pilsētas centram.

Trūkumi? Veloceliņš klāts ar sarkanu krāsu (tā gan pamazām izzūd), kas zināmos apstākļos (lietus, salna, sals) tā virsmu padara krietni slidenāku nekā parastu asfalta segumu. Tādēļ attiecīgajā laika posmā ir jāizvēlas adekvāts braukšanas un manevrēšanas ātrums. Iepretim Preses namam un Ķīpsalā veloceliņš netiek atpazīts kā vieta, pa kuru pārvietojas velobraucējs, tādēļ šeit starp gājējiem un braucējiem rodas gan potenciāla, gan arī reāla konfliktu zona un paaugstināts negadījumu risks. Dažkārt pat kaitinošas ir lielās iepirkšanās mānijas pārņemtās gājēju masas lielveikala apkaimē, kas neredz vai arī nevēlas pieņemt to, ka veloceliņš ir velobraucējiem, bet gājēju ceļa daļa – gājējiem. No satiksmes drošības viedokļa neloģiskas ir veloceliņa beigas pie Prezidenta pils. Varēja vismaz beigties Vecrīgas centrā...

Veloceliņš Centrs-Mežaparks

Tiešām laba un pozitīva iniciatīva, reāls ieguldījums velosatiksmes uzlabošanai Daugavas labajā krastā. Veloceliņa būvniecība pabeigta 2007. gadā, un tā garums ir aptuveni 7 km. Veloceliņa malā ir izveidoti velostatīvi un atpūtas vietas ar soliņiem un atkritumu urnām. Nav šaubu, ka tā veidotāji ir domājuši arī par pašu veloceliņa lietotāju.

Priekšrocības. Nepilnas pusstundas laikā var sasniegt šķietami tik tālo Mežaparku, ko ne vienmēr, it īpaši darba dienas sākumā un beigās, var īstenot ar auto vai sabiedrisko transportu. Gājēju, jo īpaši Skanstes ielas un Čiekurkalna–Mežaparka posmā, ir maz, norādes un ceļazīmes (vēl nenolauztas) pirmoreiz braucošajam vietumis atvieglo orientēšanos. Veloceliņa beigās, kuras grūti atpazīt dabā, prasās tā turpinājums cauri Mežaparkam un tālāk. Nākotnē tas esot paredzēts pašvaldības velotransporta attīstības plānos.

Trūkumi? Droši vien varētu neminēt atsevišķus sīkumus, ja ne kāda dīvaina un bieži novērota situācija, proti, veloceliņu izmanto... par autostāvvietu. Skanstes ielas rajonā iepretim Latvijas Neredzīgo sporta savienības namam uz veloceliņa regulāri tiek atstātas automašīnas. Varētu jau akceptēt, ka šajā gadījumā cilvēki ar īpašām vajadzībām ir atstājuši auto nepiemērotā vietā. Taču tad saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu šeit stāvošo meršu logos vismaz vajadzētu atstāt attiecīgas uzlīmes, ka auto vada cilvēks ar īpašām vajadzībām, kā arī beidzot atrisināt nu jau vairāk nekā gadu ieilgušo automašīnu novietošanas problēmu. Un ar atbilstošām ceļazīmēm vajadzētu brīdināt arī velobraucējus, ka veloceliņu var šķērsot no auto izkāpis cilvēks ar redzes traucējumiem, kas nav mazsvarīgs drošības aspekts. No otras puses, šķiet, – visiem viens likums un viena taisnība! Tad kādēļ uz sodīšanu vienmēr tik naskā pašvaldības policija, kas vienā mirklī pamana pie Mežaparka ieejas (izrādās, ka tā ir ietve!) novietotu braucamo ar visām no tā izrietošajām sekām, šeit ik dienas neatstāj savu «papīrīti» aiz vējstikla tīrītāja? Vai arī pārvietošanās ar mehānisko transporta līdzekli un tā ilgstoša atstāšana uz gājēju un veloceliņiem atsevišķos gadījumos Rīgas pilsētā tomēr ir atļauta rīcība? Prasītos vairāku institūciju skaidrojums.

Zaļais veloceliņš pie Mārupītes

Kārtējā labā iniciatīva, kuras īstenošanu šogad gaidīja un tā arī nesagaidīja daudzi Pārdaugavas velobraucēji, kaut arī būvniecības darbi jau bija sākušies. Gan tie, kuriem divritenis ir ikdienas transporta līdzeklis, gan tie, kuri šo veloceliņu būtu izmantojuši par vienu no retajām aktīvās atpūtas iespējām Rīgā – skaistajos Mārupītes krastos. Un te vēl varētu diskutēt par to, kas Rīgas videi un cilvēkiem tagad ir lielāks zaudējums – tas, ka veloceliņš būtu uzcelts, vai tas, ka to tomēr neuzcēla...

Kaimiņos?

Vienmēr der iepazīt arī citu valstu pieredzi. Kamēr mēs te ņemamies, igauņi strādā un velotransporta infrastruktūras attīstības jomā jau šobrīd atrodas mums nesasniedzamā tālumā. Gan Tallinā, gan arī ārpus tās. Un strādā tā, lai ikdienas velobraucējam būtu reāls labums. Pirms raksta publicēšanas at-griezos no Sāremā un Hījumā, kur notiek aktīva veloceliņu būvniecība. Turklāt tādu veloceliņu, kas ir atdalīti no autoceļa ar zaļo joslu un ir visiem satiksmes dalībniekiem droši. Laikam jau uz salām ir vieglāk īstenot tādus «megaprojektus». Līdzīga situācija ir Valgā un Valgas rajonā, kā arī citviet Igaunijā.

Latviešiem jau tāpat, dzirdot vārdus «Sāmsala» un «Igaunijas salas», kņud papēži un roka sniedzas pēc ceļa somas. Un, ja kaimiņu salās kādudien būs pietiekams veloceliņu blīvums, kāpēc gan uz turieni neaizbraukt kaut piekto reizi? Jo diezin vai sauklis «Apceļosim dzimto zemi!» kādam būs aktuāls, ja dzimtajā zemē nav vai ir ļoti maz celiņu (ceļu), pa kuriem var braukt droši un ērti! Kas no tā iegūs? Protams, kaimiņvalsts uzņēmēji un ne tikai. Diemžēl mums pašiem šajā grūtajā ekonomisko un politisko pārvērtību laikā. •