Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Košākais latvju putniņš dadzītiS

Ilmārs Tīrmanis

Dadzītis Carduelis carduelis ir krāšņākais no augu vārdos nodēvētajiem putniem. Arī starp Latvijas putniem viņš ir viens no krāšņākajiem vai vismaz krāsainākajiem. Starp citu, ziemā Latvijā uzturas divreiz vairāk dadzīšu nekā siltajā sezonā! Pirms tuvāk pievēršos dadzīša apspalvojuma krāsainumam, viņa specifiskajai ēdienkartei un citām bioloģiskajām īpatnībām, vēlos atgādināt, ka šim lidonim diemžēl ir vēl otrs, tautā mazāk zināms, bet ornitologu samērā bieži lietots nosaukums – ciglis. Kāpēc diemžēl? Tāpēc, ka ciglis, iespējams, ir latviskots krieviskais ščegoļ vai, vēl ticamāk, vāciskais Stieglitz. Savukārt vācu valodā putniņam vārds, jādomā, piešķirts, viņa balss dēļ, konkrēti, raksturīgā, skanīgā sauciena dēļ, kas skan apmēram tā: cik-ilit -cik! Ceru, piekritīsit, ka latviskais nosaukums ir jaukāks. Tas, manuprāt, arī raksturo mūsu tautas labvēlīgo attieksmi pret šo sugu: pamazināmā forma (dadzītis, nevis dadzis) skan mīļi, vai ne?

Bērni necilāki par vecākiem

Dadzītis ir augumā necils, apmēram zvirbuļa lieluma (bet par zvirbuli slaidāks un vieglāks) putniņš. Viņa ķermeņa garums – aptuveni 14 cm. Svars ir samērā svārstīgs – no 13 līdz 21 gramam, un tas atkarīgs, protams, no barošanās apstākļiem, kā arī no vecuma un dzimuma – jaunie putni ir smagāki par vecajiem, mātītes ir smagākas par tēviņiem. Toties apspalvojuma krāsa gan mātītēm, gan tēviņiem ir pilnīgi vienāda. Taču atšķirīgs ir jauno un veco putnu spalvu tērps. Vecajiem jeb pieaugušajiem dadzīšiem tas košāks. Tāds: dominējoši melna krāsa – galvas virspusē, galvas sānos no knābja pamatnes līdz acīm, astē un spārnos; balta krāsa – uz vaigiem, deniņiem, skausta, pakaklē, uz vēdera, spārnu galos un lāsumu veidā uz astes; nevienmērīgi rūsganbrūna krāsa – uz muguras, kakla un krūšu sānos; spilgti dzeltena krāsa – plata laukuma veidā šķērsām pār spārniem; sarkana krāsa – uz pieres, virs knābja, zem knābja. Raibs tērps! Arī jaunie putni ir visnotaļ raibi, daudzkrāsaini, bet viņus uzreiz var atšķirt no vecajiem, jo, ja runājam tēlaini, skaistuma ziņā dabasmāte dadzīšu mazuļus atstājusi pabērnos: jaunuļu krūšu un muguras apspalvojumā redzami tumši pleķīši un – galvenais! – viņiem nav uzkrītošās, sarkanmelnbaltās «maskas» (jauno putnu galva ir viscaur pelēkbrūna). Bet tā ir ātri pārejoša nevienlīdzība.

Garšo nezāļu sēklas

Dadzīša knābja forma un uzbūve liecina, ka viņš ir īstens cietas barības ēdājs. Īss, nosmaiļots, bet biezs un stiprs, – tāds ir knābis, kas pielāgots sēklu apvalku šķelšanai. Kādu sēklu? Barības izvēlē dadzīši nav īpaši prasīgi. Lielāko daļu no augiem, kuru sēklas viņi izmanto uzturā, cilvēki dēvē par nezālēm. Zināmu daļu šo putnu ēdienkartē ieņem arī ir kultūraugu, teiksim, biešu, rapša, saulespuķu, sēklas. Tomēr šī daļa nav liela. Dadzīši īpaši iecienījuši kurvjziežu sēklas. Pavasarī, vasaras sākumā viņus piesaista galvenokārt pienenes. Vēlāk – pārsvarā visādi čemuraugi, bet pirmām kārtām tomēr usnes un dažādi dadži.

Netīk šiem mazputniņiem dziļi meži, drūmi meži. Ligzdoša-nas sezonā dadzīši lielās, vecās vienlaidus mežaudzēs vispār nav sastopami. Droši vien tāpēc, ka tajās maz lakstaugu. Bet lakstaugi, pareizāk sakot, to sēklas, kā jau noskaidrojām, ir šo putniņu pamatbarība. Ikvienam putnam vitāli svarīgi, lai tuvumā būtu ēdiens! Ēdmaņas pietiekamība ir galvenais kritērijs, izvēloties dzīves vietu.

Dadzīši, tiesa, ne labprāt, piemājo nelielos, skrajos lapu koku un jauktu koku mežos, bet pārsvarā tomēr šo mežu malās, taču visbiežāk – birztalās, alejās, kā arī parkos, augļu dārzos. Šajos biotopos jau agri ziemas nogalē vai pavasara sākumā – martā – nereti izdodas pamanīt pirmās putniņu riesta uzvedības pazīmes, varbūt pat paveicas izdzirdēt no kāda koka zarotnes skanošu mīlas ilgu pārņemta tēviņa «kāzu» dziesmu – vīterošanu, kas sastāv no samērā skaļiem, ritmiskiem triļļiem, kuros var saklausīt arī iepriekš manis jau pieminētos raksturīgos saucienus.

Pūkaina bļodveida ligzdiņa

Pāri pa īstam sāk veidoties vēlāk – aprīlī. Tad arī dziesmas skan biežāk, ilgāk un aizrautīgāk, kaislāk. Bet pie perēkļu darināšanas lielākā daļa putniņu ķeras tikai maijā vai pat vēl vēlāk – jūnija sākumā. Godīgi sakot, pie perēkļa darināšanas ķeras mātīte viena pati. Vietu ligzdai viņa var izvēlēties dažādu sugu kokos: bērzā, liepā, ozolā, kādā augļu kokā, dažreiz pat eglē vai priedē. Parasti darina to diezgan augstu – vismaz divus metrus virs zemes. Ligzda tiek ievīta kādā lapām bagāta koka sānu zara staklē. Ligzda ir bļodveida, neliela – nepilnus desmit centimetrus plata, aptuveni piecus centimetrus augsta. Par būvmateriāliem dadzīšu mamma izmanto zālaugu lapiņas, stiebriņus, saknītes, lūkus, sūnas, ķērpjus, zirnekļu tīmekļus. Ligzdas iekšpusi viņa izklāj ar vilnu, spalvām, augu pūkām.

Ko dara pāra tēviņš, kamēr viņa sieva aizņemta ar būvdarbiem? Tēviņš dzied. Un vienlaikus viņš vērīgi uzmana apkārtni, kareivīgi aizstāv mātīti nelielu apdraudējumu gadījumā un, klusi iesvilpdamies, brīdina viņu, kad draud nopietnas briesmas. Viņš allaž pavada savu partneri, kad tā dodas pēc kārtējās būvmateriālu porcijas.

Mazuļus baro ar sēkliņām

Ja darbi iesākti laikus un viss noritējis gludi, jūnija vidū perēklis ir gatavs. Sākas dēšana. Dējumā parasti ir četras vai piecas gaišzilas, ar sarkanbrūniem vai violetiem raibumiņiem izrotātas oliņas. Beidzas dēšana, sākas perēšana. Olu sildīšana – tikai mātītes uzdevums. Tēviņa pienākums – ba-rot perētāju.

Mazuļi izšķiļas pēc nepilnu divu nedēļu perēšanas – jūnija nogalē –, laikā, kad jau nobriedušas samērā daudzu lakst-augu sēklas. Tas ir svarīgi, jo pēcnācējus dadzīši ēdina galvenokārt ar sēklām, sēklkopām. Šī barība ir cieta, tāpēc, pirms grūst to mazuļu negausīgajās rīklītēs, vecāki sēklas sašķeļ knābī un pēc tam atmiekšķē guzā. Līdztekus viņi piebaro jauno paaudzi arī ar nelieliem kukaiņiem un kukaiņu kāpuriem, kurus pa ceļam pie reizes paķer no tiem augiem, kuru sēklas vāc bērnu pamatēdienam.

Rēķinot no izšķilšanās brīža līdz pirmajam lidojumam, kopumā ligzdā jaunie putni pavada divas nedēļas. Kad izgulētais, nobradātais šūpulis ir pamests, vecāku rūpes par pēcnācējiem tomēr vēl nebeidzas. Vairāk par nedēļu māte un tēvs turpat – ligzdvietas tuvumā – joprojām turpina savas atvases piebarot, līdz tās iemācās patstāvīgi sameklēt ēdienu pienācīgā daudzumā. Un tad... patriec pēcnācējus. Jaunputniņi vieni paši dodas plašajā pasaulē, bet viņu vecāki otrreiz metas sugas atjaunošanas procesā.

Jā, Latvijā dadzīši ligzdo divas reizes sezonā. Tātad otrreiz – viss tas pats: ligzdošanas teritorijas izvēle, ligzdas ierīkošanas vietas izvēle, dziesmu skandēšana, lakstošanās, perēkļa darināšana, dēšana, perēšana, bērnkopība. Tiesa, šoreiz mazuļu ēdienkartē ir jau citu zālaugu un arī dažu koku, piemēram, vīksnu, liepu, sēklas, jo florā, protams, notikušas sezonālas izmaiņas; vasara kā nekā sliecas uz beigu pusi.

Bariņā drošāk

Dadzīši nepagalam necieš vienpatību. Pēc aizlidošanas no ligzdošanas vietas viss perējums allaž turas cieši kopā pulciņā. Vismaz sākumā tas ir radinieku – brāļu un māsu – pulciņš. Turklāt otrā vairošanās cikla jaunuļi dzīvo vienkop ar saviem vecākiem.

Sākoties vasaras norietam – augustā, septembrī –, vairāki pulciņi «sabrāļojas», izveidojot bariņus, kas sastāv no 15-30 īpatņiem. Reizēm tie draudzīgi iekļaujas citu sugu, piemēram, zaļžubīšu, bariņos.

Gan rudenī, gan ziemā dadzīši ir īsteni klejotāji. Taču – ne no laba prāta! Septembra beigās, oktobrī vietējiem putnu bariņiem nākas sastapties un varbūt arī apvienoties ar ieceļotājiem un caurceļotājiem – no ziemeļaustrumiem šurp atklīdušajiem sugas brāļiem. Pieaug konkurence par barību. Sākas grūti laiki. Nākas doties tālākos sirojumos.

Ziemā dadzīši ir burtiski spiesti būt klejotāji, it īpaši sniegotā laikā, jo tad nav viegli atrast vietas, kur virs kupenām slienas sēklām pilni augi. Bet ir jāmeklē vietas, kur tie slienas, jo dadzīši pat ziemā cenšas nepārkāpt «bausli»: neēd nobirušas sēklas, ja netrūkst nenobirušu! Tā nu viņi neizsējušos «nezāļu» meklējumos klimst pa vasarā nenopļautām pļavām, neappļautām laukmalēm, nekoptiem dārziem, pa neizpļautām ceļu, stigu un grāvju malām. Atradis kādu diždadžu, ušņu vai zirgskābeņu puduri, putniņu bariņš iemetas tajā un rūpīgi pārlūko vienu sakaltušu ziedkopu pēc otras. Ja sēklām pilni lakstaugi nav sameklējami vai tos klāj sniegs, nākas lidot uz alkšņu audzi revidēt koku čiekuriņus.

Pārlieka centība iznīcinās dadzīšus

Klausos ziņas: tiek izsludināts konkurss «Par sakoptāko lauku sētu». Kā es uztveru šo ziņu? Ka tiek izsludināta (netīši, protams) dadzīšu un arī dažu citu žubīšu dzimtas putnu skaita samazināšanas programma! Rūpīgi izravēts sakņu dārzs, no nezālēm atbrīvotas puķu dobes, regulāri kopts mauriņš, glīti appļautas grāvju un ceļu malas – dadzīšiem šādā skaistumā nav ko meklēt. Atliek piebilst: ja iegadās tā, ka sakoptajai sētai visapkārt turklāt noris intensīva, mūsdienīga lauksaimnieciskā darbība – laikus un pilnībā tiek nopļautas pļavas, tīri nokopti lauki, sakoptas laukmalas, kultivēti zemi augļu koki, kuriem vainagā izzāģēti neražīgie zari, uz maksimālu rentabilitāti orientēta mežsaimnieciskā darbība (skujkoku monokultūru stādīšana, stādījumu regulāra atēnošana, «mazvērtīgo» koku, tostarp alkšņu, izskaušana un tamlīdzīgu mūsdienīgas saimniekošanas metožu izmantošana), – dadzīša melodiskā dziesmiņa agri vai vēlu te pārstās skanēt. •