Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Apspriesta Lietuvas jaunās AES ietekme uz vidi

Alda Ozola-Matule
Latvijas Zaļā kustība


Pēc tam, kad augusta beigās tika publiskots ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ziņojums jaunas atomelektrostacijas (AES) būvniecībai Lietuvā un ar jaunu sparu atsākās virzība uz jaunu AES būvniecību, vides aktīvisti no Latvijas un citām Baltijas valstīm tikās ar politiķiem, ministriju un energokompāniju pārstāvjiem Baltijas valstīs, lai vērstu viņu uzmanību uz nepieciešamību izmantot atjaunojamos energoresursus. Oktobra sākumā trīs vides NVO – Latvijas Zaļā kustība, Vides aizsardzības klubs un biedrība «Zaļā alternatīva» – nosūtīja pastkartes visiem Ministru kabineta locekļiem un Saeimas deputātiem ar aicinājumu ņemt vērā, ka 60% Latvijas iedzīvotāju ir pret atomenerģijas izmantošanu1. Līdz šim Latvijā nav bijušas publiskas diskusijas par to, kādēļ vals-tij piederošajam uzņēmumam «Latvenergo» šādā projektā būtu jāiesaistās, tādēļ vides aktīvisti vēlējās vērst politiķu uzmanību uz šādas diskusijas nepieciešamību. Savukārt oktobra sākumā ikviens interesents varēja piedalīties sabiedriskās apspriešanas sanāksmēs par jaunas AES ietekmi uz vidi.


Ietekme uz vidi pārrobežu kontekstā

Espoo konvencija (1991.) «Par ietekmes uz vidi novērtēšanu pārrobežu kontekstā» paredz iespēju konvencijas dalībvalstīm un to iedzīvotājiem paust savu viedokli par tādu projektu iecerēm, kas potenciāli var ietekmēt šo valstu iedzīvotāju dzīvi vai vides kvalitāti. Jaunās Lietuvas AES (Vi-saginas AES) starptautiskajā ietekmes uz vidi novērtējuma procesā iesaistījusies ne tikai Latvija, bet arī citas tuvumā esošās valstis – Igaunija, Somija, Zviedrija, Baltkrievija, Krievija un Polija, arī Austrija –, kas izteica savu interesi iesaistīties.

Lai gan Espoo konvencija paredz, ka «ietekmēto» valstu, piemēram, Latvijas, iedzīvotājiem ir jābūt tādām pašām iespējām piedalīties ietekmes uz vidi novērtējuma procesā kā Lietuvas iedzīvotājiem, praksē šī prasība tiek pildīta visai nosacīti. Lietuvas puse jau vairākkārt ir ignorējusi Latvijas valsts institūciju prasību nodrošināt visu ar IVN procesu saistīto dokumentāciju latviešu valodā, lai ļautu Latvijas iedzīvotājiem iepazīties ar pētījumiem un izteiktiem vērtējumiem par sagaidāmo ietekmi uz vidi un riskiem. Pilnie ziņojuma dokumenti pieejami2 vien angļu un krievu valodā, kā arī, protams, lietuviski. Latviešu valodā ir pieejams tikai 19 lappušu garš kopsavilkums, kas turklāt uzrakstīts tādā nedaudz neveiklā un pat visai smieklīgā valodā. Piemēram, lasot teikumus, ka «jaunās atomstacijas reģionā Lietuvā un Latvijā 5-7 gadus uzturēsies neparasti liels cilvēku skaits» vai ka «daļa no iegūtajiem apstrādātajiem radioatkritumiem tiks brīvi izlaista; likvidēta izgāztuvē, glabātavās virsmas tuvumā vai pagaidām noglabāta AES teritorijā», negribot nākas pasmaidīt, domājot par to, ko gan īsti nozīmē «neparasti liels cilvēku skaits» un kā gan notiks atkritumu «brīva izlaišana». Diemžēl šie neprecīzie un ne-veikli formulētie teikumi mazina nopietnību, ar kādu būtu jāizturas pret IVN procesu šādam lielam projektam.

IVN ziņojums – skaists pēc formas, saturā tukšs

Pirmais iespaids par 540 lappušu garo IVN ziņojumu ir visai cienījams – pirmkārt, biezuma dēļ, otrkārt, piesaistīto ekspertu skaits no Somijas un Lietuvas ir iespaidīgs, un, treškārt, ziņojuma satura rādītājs pirmajā brīdī liek noticēt, ka pētījums ir daudzpusīgs un detalizēts. Tomēr, iedziļinoties šajā ziņojumā, nācās pamatīgi vilties, jo vietām dokuments vairāk līdzinās pirmā kursa studentiem domātam tehniskam faktu apkopojumam par esošajiem atomreaktoru veidiem, bet nesniedz informāciju par to, kurš no reaktoru veidiem būtu mazāk riskants videi, jo dažādi reaktori rada atšķirīgu radioaktīvo atkritumu daudzumu un radioaktīvo vielu emisijas vidē to darbības laikā. Savukārt tādi būtiski jautājumi kā izlietotās kodoldegvielas un bīstamo radioaktīvo atkritumu apsaimniekošana nav tikuši vērtēti vispār, norādot, ka tam būšot atsevišķi IVN procesi. Taču, kā norāda paši ziņojuma autori, izlietotā kodoldegviela ir viens no atomstacijas darbības blakusproduktiem. Tātad augstas radioaktivitātes atkritumu rašanās ir neatņemama atomstacijas darbības daļa un tādēļ noteikti ir iekļaujama šajā IVN procesā. Bez tam, nezinot, cik tonnu šādu atkritumu gada laikā radīsies un kur tie tiks uzglabāti ilgtermiņā, nav iespējams zināt, cik tad īsti šāda jauna atomstacija un tās darbības izmaksās un vai vispār tāda kādam vajadzīga, ja izrādīsies pārāk dārga.

Nelielu izbrīnu vides aktīvistos raisīja norādes par sagaidāmo ietekmi un rīcību smagas avārijas (tpu, tpu, tpu! – cerams, ka tā viena iespēja no miljons nekad nerealizēsies!) gadījumā. Proti, ziņojums vēsta, ka «smagas avārijas gadījumā patvertnes nav nepieciešamas ne Lietuvā, ne ārpus tās, tāpat arī nav nepieciešama evakuācija, iedzīvotāju pagaidu vai pastāvīga pārvietošana uz citām dzīvesvietām. Galvenie aizsardzības pasākumi smagas avārijas gadījumā ir joda profilakse un ierobežojumi pārtikas produktu, piena un dzeramā ūdens lietošanā.» Tas liek atcerēties par tiem iedzīvotāju pārvietošanas un aizsardzības pasākumiem, ko veica uzreiz pēc Černobiļas AES avārijas 1986. gadā, un jāsāk šaubīties par to, vai ar piena un ūdens nedzeršanu tiešām būs pie-tiekami, lai neitralizētu radiācijas kaitīgo ietekmi. Te gan jāatgādina, ka arī Černobiļas atomstacija bija projektēta ar tādu pašu ārkārtīgi niecīgu (viens pret miljons) avārijas varbūtību kā šobrīd apspriežamajai AES.

Ziņojumā netrūkst arī dažādu visai kuriozu momentu un apsvērumu, piemēram, ziņojuma 4. nodaļā teikts, ka 1. nodaļā ir sniegts detalizēts apraksts un pamatojums tam, kādēļ jauna AES vispār nepieciešama, taču šāds apraksts tur nav atrodams, līdz ar to lasītājam nav skaidrs, kāds tad ir bijis racionāls pamats šādam projektam. Savukārt vērtējums attiecībā uz ietekmi uz Drūkšu ezeru un tā bioloģisko daudzveidību norāda, ka pašreizējās Ignalinas AES darbības pārtraukšana būtu kaitīga ezeram no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, jo ezers ziemā aizsaltu jeb, citiem vārdiem sakot, lai Drūkšu ezerā veiksmīgi turpinātos eitrofikācijas process, atomstacijai nepieciešams turpināt ezera ūdeni sildīt, lai tas ziemā neaizsaltu un tur brīvi varētu uzturēties putni.

Sabiedriskās apspriešanas sanāksmes Daugavpilī un Rīgā

Uzreiz pēc tam, kad IVN ziņojums augusta beigās tika publiskots Visaginas atomstacijas mājaslapā internetā, Latvijas Zaļā kustība kopā ar citām vides NVO vērsās pie Vides pārraudzības valsts biroja (VPVB), LR Vides ministrijas, kā arī Lietuvas Vides ministrijas ar prasību sabiedriskās apspriešanas sanāksmes Latvijā organizēt nevis «kā parasti», proti, noturēt tikai vienu sanāksmi Daugavpilī, bet gan organizēt divas sanāksmes – Daugavpilī un Rīgā. Jaunas AES būvniecības projekts ir gana nozīmīgs jautājums, lai par tā vides aspektiem un (ne)izdevīgumu diskutētu arī Rīgā, un AES ietekmētās darbības teritorija ir vairāki simti kilometru. Turklāt iepriekšējo sanāksmju pieredze liecina, ka daudzi aktīvi iedzīvotāji un pat valsts institūciju pārstāvji, kam ir ko teikt par atomenerģijas ietekmi uz vidi, līdz Daugavpilij aizņemtības dēļ neaizbrauc. LR Vides ministrija atbalstīja NVO prasību par divām sanāksmēm ietekmes uz vidi novērtējuma apspriešanai, un tās norisinājās 8. oktobrī Daugavpilī un 9. oktobrī Rīgā.

Sanāksme Daugavpilī pulcēja aptuveni 40-45 dalībniekus – lielākoties Daugavpils rajona padomes un pilsētas Domes pārstāvjus, vietējos plašsaziņas līdzekļus un dažus iedzīvotājus. Lai gan Vides pārraudzības valsts biroja pārstāvji atzina, ka Daugavpilī bija gaidījuši lielāku interesentu skaitu, izrādās, ka Daugavpils iedzīvotāji faktiski nav bijuši informēti par šo apspriedi. Kā vēlāk noskaidrojās, septembra vidū esot ievietots sludinājums vietējā laikrakstā, kā arī VPVB nosūtījis informāciju Daugavpils rajona padomei un pilsētas Domei, bet acīmredzot šīs institūcijas informācijas tālākai izplatīšanai un skaidrošanai iedzīvotājiem nav pievērsušas uzmanību, arī vietējos plašsaziņas līdzekļos diskusiju raksti vai viedokļi par AES tematiku neparādījās. Tiesa, nevar noliegt, ka daugavpilieši un apkārtējo pagastu iedzīvotāji, iespējams, jau paguruši nākt un izteikt savu viedokli par to, ka nevēlas, lai mazāk nekā 30 km attālumā no pilsētas tiktu būvēta atomstacija, jo dažādas ar atomenerģiju saistītas apspriedes – par radioaktīvo atkritumu glabātavu un vecās Ignalinas AES slēgšanu – Daugavpilī notiek aptuveni reizi pusgadā, taču pilsētas un rajona iedzīvotājiem radies iespaids, ka ietekmēt procesu nav viņu spēkos. Tādēļ sabiedriskās apspriešanas sanāksmē Daugavpilī pārsvarā bija manāmi Daugavpils rajona un pilsētas Domes pārstāvji.

Rīgā notikusī sabiedriskā apspriešanas sanāksme pulcēja aptuveni 60-70 interesentu, un viņi vairāk nekā trīs stundu garumā iesaistījās aktīvā diskusijā ar ziņojuma autoriem. Turklāt sanāksmē piedalījās dažādu sabiedrības grupu pārstāvji – gan vides speciālisti un enerģētiķi, gan tie, kuri bija atnākuši paklausīties pienākuma pēc un precīzi plkst.17.00 devās prom, gan vides aktīvisti, kā arī bērni un jaunieši, kas, uzdodot sarežģītus jautājumus IVN ziņojuma autoriem, demonstrēja, ka uzskata par nepieņemamu dzīvot ar radioaktīviem atkritumiem pārblīvētā Baltijā. Interesanti, ka klausītāju rindās bija manāmi arī VAS «Latvenergo» darbinieki, kas uzdeva provokatīvi tendenciozus jautājumus, vedinot klātesošos domāt, ka jauna stacija noteikti nebūs sliktāka par esošo un ka nevajag satraukties par radioaktīviem atkritumiem, ja ar tiem būs jātiek galā tikai tad, kad AES darbosies, kas gan ļoti izklausās pēc aicinājuma spļaut akā, no kuras pēc tam nāksies dzert.

Apkopojot – problemātiskie jautājumi, kas ne reizi vien izskanēja sanāksmju laikā:

  • ziņojums ir nekonkrēts un virspusējs, jo, kamēr nav izvēlēts konkrēts reaktora modelis, nevar novērtēt sagaidāmo ietekmi uz vidi, līdz ar to vajadzētu detalizētu vērtējumu tad, kad būs zināms izvēlētā reaktora tips;
  • nav izvērtēta un aprakstīta izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošana, bet tieši radioaktīvie atkritumi un to nokļūšana vidē ir viens no AES reālākajiem riskiem;
  • nav izvērtētas citas alternatīvas, proti, kāda būtu ietekme uz vidi, ja AES netiktu būvēta, bet elektroenerģiju ražotu, izmantojot citus energoresursus;
  • ziņojumā pārspīlēta pozitīvā sociālekonomiskā ietekme uz Daugavpils rajonu, jo, pilsētā ierodoties strādniekiem no ārvalstīm, ietekme var būt gluži pretēja saistībā ar sociālo spriedzi un slodzi un novecojušo transporta infrastruktūru;
  • trūkst novērtējuma vai pamatotu aprēķinu tam, kāda būs sagaidāmā kopējā ietekme uz ekosistēmām, kā arī nav novērtējuma par pašreizējo un prognozējamo AES ietekmi uz sabiedrības veselību Daugavpils rajonā.

Ar IVN nekas nebeidzas

Sabiedriskās apspriešanas Latvijā un citās valstīs ir noslēgušās, rakstiskie komentāri tikuši nosūtīti, un tālākais nu ir Lietuvas Vides ministrijas ziņā: kurus komentārus ņemt vērā, kādus labojumus pieprasīt ziņojuma autoriem un beigu galā – atļaut vai neatļaut jaunas atomstacijas būvniecības uzsākšanu. Sagaidāms, ka tas notiks 2009. gada pavasarī. Tomēr arī tad ar šo procesu vēl nekas nebeigsies, jo, kamēr ir daudz neskaidrību par Lietuvas investora «LEO LT» izveides likumību (pašlaik Lietuvas Konstitucionālā tiesa vērtē šo jautājumu), kamēr nav atrasti finanšu resursi AES būvniecības finansēšanai, tikmēr ir reāla iespēja, ka jauna AES Lietuvā netiks uzcelta. Vides aktīvisti no Baltijas valstīm un starptautiskajām vides organizācijām turpinās iesāktās aktivitātes, lai nepieļautu jaunas atomstacijas celtniecību Baltijas valstīs. •

 

1 SKDS Latvijas iedzīvotāju aptaujas «Sabiedrības attieksme un informētība par enerģētikas jautājumiem» rezultāti; 2008. gada maijs.

2 Visaginas atomstacijas (VAE) mājas lapā http://www.vae.lt/en/environmental_impact_assessment.html pieejami ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumi.