Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

Kopā ar Aiju Mellumu.

Pēc viena izpriecu brauciena ar kvadraciklu meža ceļi un taciņas kļūst par slīkšņu.

Māris Mitrēvics fotografē ne tikai skaistas dabas ainavas, bet arī cilvēku nedarbus.

Zemes konsolidācija GNP nerisinās tik raiti, kā iecerēts, tādēļ nākas meklēt mūžīgos kompromisus.

Jaunie reindžeri.

GNP ir izveidotas jaunas tūristu takas, pa kurām var izstaigāt parku no viena gala līdz otram.

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Daba – civilizācijas spogulis mūsu prātos

Sallija Benfelde;
foto no Māra Mitrēvica personīgā arhīva


Pirms 35 gadiem septembrī tika nodibināts pirmais nacionālais parks Latvijā – Gaujas nacionālais parks. No pirmās dienas tajā strādā dabas aizsardzības inspektors Māris Mitrēvics, kuru aicinājām uz sarunu nevis par skaistajām parka ainavām, bet par cilvēka un dabas attiecībām 21. gadsimta Latvijā. Sākot sarunu, viņš saka, ka runās savā, ne parka administrācijas vārdā, un iespējams, ka dažos jautājumos viedokļi būs atšķirīgi.


Gaujas nacionālā parka izveides pirmsākumi meklējami jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad tika uzsākta normatīvo aktu izstrādāšana un pieņemšana, lai noteiktu konkrēto aizsargājamo teritoriju robežas, platības, kā arī šo zemju apsaimniekošanas īpašās prasības. 1922. gada 18. jūlijā Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja aizsargājamo mežu un parku sarakstu. Tajā bija iekļauti arī trīs objekti Gaujas senlejā.

1923. gadā pieņemtais Latvijas Meža aizsardzības likums noteica, ka par dabas pieminekļiem atzīstami tādi meža novadi vai nogabali, kas vēsturiskās nozīmes, skaistuma, zinātniskās vērtības vai reto koku sugu dēļ saglabājami dabiskos apstākļos. Trīsdesmitajos gados Siguldā 375 ha platībā tika izveidots nacionālais parks.

Gaujas nacionālā parka (GNP) teritorijā izveidotas piecas funkcionālās zonas: dabas rezervāta, dabas lieguma, ainavu aizsardzības, kultūrvēsturiskā un neitrālā zona. Dabas rezervāta zonas platība ir 3709 ha jeb 4% no parka teritorijas. To veido četri dabas rezervāti: Nurmižu gravu rezervāts, Inciema senkrasta rezervāts, Sudas purva rezervāts un Roču meža rezervāts. Lielākā ir ainavu aizsardzības zona, kuras kopējā platība ir 40 191 ha jeb 44% no GNP teritorijas, un dabas lieguma zona – tās platība ir 28 414 ha jeb 31% no GNP teritorijas. Kultūrvēsturiskās zonas platība ir 3050 ha jeb 3% no parka teritorijas, un to veido deviņas, atsevišķi izvietotas kultūrvēsturiskās teritorijas: Krimuldas baznīca un mācītājmāja, Krimuldas muiža, Turaidas muzejrezervāts, Līgatne-Ķempji, Āraišu muzejparks, Veselavas muiža, Briežu krēslinieku sētas, Ungurmuiža, Straupe. Neitrālā zona ir ap pilsētām un lielākām apdzīvotām vietām, un tās platība ir 16 381 ha jeb 18% no GNP teritorijas.

Par Māri Mitrēvicu jāteic, ka 1973. gadā viņš uz GNP neatnāca strādāt, bet turpināja savu darbu tur, kur bija jau nostrādājis deviņarpus gadus. Savulaik viņš bija pabeidzis Mežsaimniecības fakultāti Lauksaimniecības Akadēmijā un strādāja Siguldas mežniecībā. Runājot par GNP, Māris Mitrēvics saka, ka noteikti grib pieminēt kādu cilvēku – vie-nu no tiem, kas izloloja parka ideju, kas apsekoja teritorijas, izstrādāja zonējumu, nosakot, ko vajadzētu un varētu darīt katrā zonā, – Aiju Mellumu. «Viņa ir Gaujas nacionālā parka ģenerālās šēmas – tieši šēmas – autore. Viņas radītais pamats ir tik perfekts, ka dažos jautājumos tas ir vēl aktuālāks nekā pirms 35 gadiem. Ilgus gadus viņa bija pasniedzēja Ģeogrāfijas fakultātē, bet pašlaik kopā ar darba grupu izstrādā teritorijas plānojumu Siguldas novadam. Katrā ziņā viņas priekšā es gribu noņemt cepuri un nevaru stāstīt par parku, ja pirms tam nepieminu Aijas Mellumas vārdu,» saka Mitrēvics.

Kāda pašlaik ir Gaujas nacionālā parka kopējā teritorija?

Ne tikai Latvijas, arī Eiropas mērogā GNP teritorija ir liela – gandrīz 92 tūkstoši hektāru. Latvijā tagad ir vēl trīs nacionālie parki. Šveicē, piemēram, nacionālais parks aizņem tikai 15 tūkstošus hektāru. Tiesa gan, Skandināvijā nacionālie parki aizņem milzīgas teritorijas, tomēr mums ir ar ko lepoties.

Kādas pašlaik ir lielākās problēmas, kas saistītas ar GNP, – naudas vai cilvēku izpratnes trūkums par vides un dabas aizsardzību un saglabāšanu? Par ko jums sāp sirds?

Naudas par maz ir vienmēr, tādēļ par to nerunāsim. Problēmu ir daudz, bet viens, ko gribu teikt, skar padomju laikus, kurus tagad visi plosa un gāna. Viena lieta tomēr tolaik bija laba, ja runājam par teritorijām ar īpašo aizsargājamības statusu, – visa zeme toreiz piederēja valstij. Protams, zeme tika atņemta cilvēkiem, un tas bija netaisnīgi. Bet ārzemju speciālisti mums toreiz sacīja, ka Latvijā zemi sargāt ir viegli, jo tā pieder vienam saimniekam, proti, valstij. Starp citu, Eiropā nacionālajos parkos lielākoties visa zeme, meži ir valsts īpašumā. Mūsu parkā aptuveni puse pieder valstij, bet puse privātajiem īpašniekiem, un to ir vairāki tūkstoši, tādēļ strādāt ir ļoti sarežģīti. Ja runājam par problēmām, tad uzreiz jāsaka, ka lielākā problēma šodien ir tā pati, kuras dēļ savulaik, vairāk nekā pirms 100 gadiem, radās pasaulē pirmie nacionālie parki un kādēļ tie bija tieši Amerikā. Tā bija valsts, kura visstraujāk attīstījās – būvniecība, ceļi, dzelzceļi, rūpniecība... Un bija cilvēki, kuri saprata, ka, tā turpinot, daba pazudīs. Amerikā nacionālo parku veidošanu un uzturēšanu tā arī sauc – dabas konservēšana. Civilizācija rada nopietnu spiedienu uz dabu, un tas nepārtraukti palielinās. Tieši tāpat notiek pie mums. Piemēram, blakus GNP, Silciemā, ir uztaisīts aerodiums, kur cilvēki var lidināties ar gaisa strūklas palīdzību. Ir jau skaisti, un Latvija guva ievērību Turīnas olimpiādē, pirmo reizi visiem parādot, kā to var izdarīt. Tas ir unikāli un cilvēkiem noteikti sagādā ļoti lielu prieku. Bet aerodiums cilvēkus nepūš gaisā klusām. Ja paskatāmies kartē, tad 5-6 kilometru garumā un 3 kilometru platumā, no Velnalas līdz Krimuldas baznīcai, cauru gadu tiek radīts ļoti nepatīkams troksnis. Tas ir spiediens uz parku, bet par to neviens skaļi nerunā, kaut gan daudzi to zina. Turklāt GNP administrācija to nekādi nevar ietekmēt, jo aerodiums ir 50 metrus ārpus parka teritorijas.

Vai dažādi braucēji nav lielāks posts parkam?

Jā, vēl viens civilizācijas piemērs ir kvadracikls – pirms gadiem desmit, piecpadsmit vēl neviens nezināja, kas tas ir, bet šodien... Jāteic apmēram tā: mīļo Jēziņ, kā viņi «mauc» pa meža takām! Tur, kur cilvēki gadus piecdesmit gājuši ar kājām, kur gadu desmitiem augušas sūnas un ķērpji, viņi vienreiz pārbrauc pāri pilnā ātrumā, un viss pagalam. Jaunajā gājēju takā «Murjāņi – Sigulda – Katlapu iezis – Sigulda» mēs ierokam barjeras, lai kvadracikli tur nevarētu braukt. Mitrā laikā šie braucamie meža taciņas un celiņus pārvērš par elli, caur kuru vairs tikai tanks var izbraukt. Reiz jauni puiši, kuri savu džipu bija saķīlējuši tā, ka kaut stāvus klintī brauc, man pat prasīja, lai pasaku, kur lielāki dubļi, – viņi gatavojās pierādīt, ko viņu automašīna spēj. Tagad modē braukāt arī ar krosa motocikliem, kuru riepām ir tādas pumpas kā mans pirksts. Kad tāds motocikls pāriet pāri meža taciņai, arī tur maz kas pāri paliek. Un tos lielos krosa cienītājus ir grūti noķert un aizturēt – vēl pirms nedēļas es vienam tādam nostājos priekšā, bet viņš pagrieza motociklu, uzbrauca stāvus slaloma kalnā un prom bija.

Nepārtraukti palielinās arī laivotāju skaits Gaujā. Vasarā sestdienās un svētdienās tas vairs nav dabas tūrisms, tie ir masu uzplūdi, un upe atgādina lielpilsētas ielu. Manuprāt, tā vairs nav atpūta, ja upē man priekšā ir sešas laivas, bet, paraugoties pār plecu, es redzu vēl divpadsmit, turklāt kāda ceturtā daļa no visiem braucējiem grib tikai vienu – kārtīgi piedzerties un izbļaustīties. Protams, pēc tādiem cilvēku plūdiem visas malas piemētātas tukšām pudelēm, bundžām un citiem sadzīves atkritumiem. Jāsaka, parkā, par laimi, nav daudz ūdenskrātuvju, jo tagad esam iepazinuši arī ūdens motociklus. Vienu brīdi mums ar tiem bija lielas problēmas, bet tagad ir kļuvis labāk. Tiesa gan, ir cita problēma – motorlaivas. Dibinot GNP, tika paredzēts, ka motorlaiva nav tas peldlīdzeklis, ar kuru drīkst pārvietoties pa Gauju, jo troksnis rada paniku dzīvajās būtnēs, no motora ūdenī var nonākt eļļa vai degviela, ar dzinēja skrūvi var noraut zivju ikrus no ūdenszālēm – motorlaivu sagādātās nelaimes varētu uzskaitīt vēl un vēl. Tomēr pēdējā laikā motorlaivas Gaujā atkal parādās, jo izrādās – likums nosaka, ka motorlaiva skaitās tikai, sākot no konkrētas motora kubatūras. Ar mazu motoriņu tā skaitās airu laiva, tādēļ aizliegums braukt pa Gauju vai kādām ūdenstilpēm ar motorlaivu vairs nestrādā. Gribu teikt, ka vairāk darba mūs laikos, kad tehnika un tehnoloģijas strauji attīstās, būtu jāuzņemas nevis inspek-toriem, bet dažādiem stratēģiski domājošiem analītiķiem, lai «noķertu» to, kas notiks, vēl pirms tas sākas. Izmaiņām likumdošanā būtu jānotiek, vēl pirms rodas problēmas ar likumu novecošanos, jo izmaiņas ir garš process.

Tātad tehnikas un tehnoloģiju spiediens ir viena no lielākajām problēma. Bet jūs sacījāt, ka to ir daudz... Kādas ir pārējās?

Ir zemju konsolidācija, kura mums tā arī neizdevās. Kopš parka dibināšanas ir četri rezervāti, kuros ir dabas rezervāta zona, kurā nekas nedrīkst notikt; tajos daba ir pašai dabai, ne cilvēka darbībām. Šie rezervāti kopā aizņem gandrīz četrus tūkstošus hektāru.

Kam pieder rezervātu zeme?

Būtisks jautājums. Pašreizējā likumdošana nosaka, ka rezervāta zemes pieder valstij, bet es atbildēšu, paraugoties likumdošanas pagātnē. Sākoties zemes reformai, deviņdesmito gadu sākumā, Saeima pieņēma likumu par zemes reformu Latvijas lauku apvidos. Tajā bija 12. panta 3. apakšpunkts, kurā bija paredzēts, ka bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem ir priekšroka saņemt to zemi, kas kādreiz piederējusi viņu senčiem, atskaitot veselu rindu gadījumu, to skaitā arī īpaši aizsargājamo valsts teri-toriju zemi, kura ir nodota šādai lietošanai. Mēs visi jau nopriecājāmies par labo un pareizo risinājumu, bet tad uzzinājām, ka šādam mērķim GNP teritorijā ir nodoti vien 98 hektāri, – padomju laikos taču visa zeme piederēja valstij, un, mainoties laikiem, valsts valstij neko nenodeva. Tātad gan Teiču rezervāts, gan arī gandrīz visi mūsu rezervāti pilnīgi likumīgi var nonākt privātās rokās. Saprotu, ka ir zemes īpašnieki, kas mani tādēļ nemīl, bet es esmu lepns par to, ka pats pirmais Latvijā sapratu, ko šis likuma apakšpunkts praktiski nozīmēs, un sāku rīkoties. Toreizējā Augstākajā Padomē, par laimi, bija deputāti, kuru izpratne un zaļā domāšana ir ļoti palīdzējusi pašreizējā dabas aizsardzības sistēmā Latvijā, un tā ir Ilma Čepāne, Anna Seile, Indulis Emsis, Oļegs Batarevskis, Einārs Cilinskis, Skaidrīte Albertiņa un vēl kādi pieci deputāti, kuru vārdus uzreiz nevaru nosaukt, esmu piemirsis gadu gaitā. Toties atceros, ka Vides komisija un Lauksaimniecības komisija, kuru Augstākajā Padomē vadīja Jānis Kinna, satikās lielā apspriedē, un Kinna sacīja, ka visas runas par likuma izmaiņām ir veltīgas, nekas tāds netiks darīts. Tomēr beigu beigās Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par konkrētām teritorijām GNP, ka tās nav atdodama privātā īpašumā, bet to vietā piešķiramas citas teritorijas. Tiesa gan, cilvēkiem nācās klapatot, lai saņemtu citu zemi, un tas jau nu nemaz nebija taisnīgi un pareizi, lai gan mēs centāmies palīdzēt, cik varējām. Pašlaik vēl ir palikuši daži, kas nav ar mieru pieņemt neko citu, tikai savu senču zemi, bet to viņi nevar.

Tomēr zemes īpašuma problēma tika atrisināta?

Nē, tas diemžēl nebija tik vienkārši, tādēļ jau sacīju, ka zemes konsolidācijas jautājumu neesam atrisinājuši. Ar rezervātiem viss ir kārtībā, bet dabas lieguma zonā 50 procenti zemes ir privātā īpašumā. Likums nosaka, ka zemi var mainīt, bet tikai ar Saeimas lēmumu. Ja cilvēkam GNP teritorijā pieder zeme, kas ir vērtīga, piemēram, no biotopu viedokļa, tad šo zemi var mainīt pret citu GNP teritorijā esošu zemi, kas, no aizsardzības viedokļa, nav tik vērtīga, ja īpašnieks tādai maiņai labprātīgi piekrīt. Tādai maiņai piekrita 12 cilvēki, visi dokumenti bija sagatavoti, zemes iemērītas un vajadzēja vien Saeimas lēmumu. Mēnesi pirms dokumentu parakstīšanas viss izjuka, jo kāds veikls darbonis bija iegādājies Gaujas krastos mežu 58 ha, kurā bija vērtīgi biotopi, lieli koki un, apejot parka administrāciju, bija sācis kārtot maiņas dokumentus pret zemi ar mazvērtīgām priedītēm jūras malā Pabažos 110 ha apjomā. Pirmajā brīdī likās, ka viss kārtībā, jo tiešām bioloģiski augstvērtīgs mežs tiek mainīts pret smiltīm un priedītēm, bet tad Saeimā atjēdzās, ka patiesībā īpašnieks grib panākt maiņu pret zemi jūrmalā, kurai ir milzīga tirgus vērtība, kaut arī no mežsaimnieciskā viedokļa Pabažu zemes vērtība bija zema. Viss zemju maiņas process tika apturēts, un 12 cilvēkiem zeme tā arī netika apmainīta. Vienīgais mierinājums, ka vismaz līdz šim katru gadu GBP deva mazliet naudas teritoriju atpirkšanai.

GNP jau vairākus gadus darbojas jaunie reindžeri. Kas viņi ir un ko dara?

Vispirms jāpaskaidro, kas ir reindžers. Pasaulē visās anglis- ki runājošajās valstīs dabas aizsardzības inspektorus sauc par reindžeriem. Viņi pirmām kārtām ir cilvēku izglītotāji, informētāji, palīgi un arī dabas sargi. Āfrikā reindžeriem nereti nākas lietot arī ieročus. Pirmajos GNP pastāvēšanas gados mums, inspektoriem, vairāk bija policejiskas funkcijas, bet pašlaik mēs vairāk kopjam, veidojam, izglītojam. Pirms desmit gadiem Eiropā uzplauka jauno reindžeru kustība. Kopā ar jaunajiem reindžeriem mēs Gaujas nacionālajā parkā rīkojam interesantus gājienus dabā gan naktī, gan dienā, rīkojam un piedalāmies talkās, rīkojam dažādas nometnes, pētot dabu. Ja Eiropas jaunie reindžeri svinēja savu desmitgadi, tad jāteic, ka pirms 25 gadiem mēs GNP jau rīkojām zaļās patruļas. Un gribu teikt, ka jauniešu darbībai toreiz un tagad atšķirība ir tikai nosaukumos. Darbs ar jaunajiem reindžeriem – tā ir vides izglītība. Un jaunā paaudze tā īsti sapratīs dabas aizsardzības nozīmi un jēgu, jo vecā paaudze to tik labi tomēr neizprot. Bet galu galā – cilvēkam vajag elpot. Un te nu man ir kas sakāms: mēs sākam smirdēt pēc Eiropas!

Pēc kā smird Eiropa?

Es neesmu ļoti daudz ceļojis, bet Vācijā un arī Čehijā atsevišķi rajoni divdesmit, pat vairāk kilometru garumā pēc kaut kā «smaržo», ja tā to varētu saukt. Tā kā virca, tā kā amonjakūdens, tā kā cūku kūts... Nevar saprast, kas tas ir, bet man, kurš elpo Siguldas gaisu, tā šķiet nepatīkama smaka. Un Dānija, piemēram, tā «smaržo» visa. Aptaujas liecina, ka dāņi esot laimīgākie cilvēki Eiropā, bet viņi visi osta... mēslu smaku? Varbūt tās ir intensīvās lauksaimnieciskās ražošanas sekas un milzīgās cūku fermas, nezinu. Bet es negribētu, lai arī Latvija tā sāk «smaržot», kaut gan esmu normāls laucinieks, kuru neuztrauc rudens mēslu talkas smakas. Pēdējos gados ik pa laikam šo dīvaino smārdu jūt arī Latvijā. No tā, protams, nemirst, bet tas nav svaigs gaiss.

Vai maluzvejnieku un malumednieku ir kļuvis mazāk?

Daudzās Āzijas valstīs par narkotiku lietošanu vai izplatīšanu piespriež nāvessodu. Vai tādēļ tur nav to lietotāju un pārdevēju? Viņu varbūt ir mazāk, bet viņi ir. Ar maluzvej-niekiem mums tāpat – ir sodi, viņus liek arī cietumā, bet tomēr viņi ir. Un lielākoties viņi ar to nodarbojas, lai būtu nauda šņabim. Ne jau ģimeni viņi cenšas uzturēt, palīdzēt tai izdzīvot, nē, – viņi visu iegūto nodzer. Tāpat kā malu-mednieki to lielākoties dara sava prieka un sporta dēļ. Un, ja runājam par sodu, tad gribu teikt, ka sods kā tāds no nelikumīgās darbības neattur, bet soda neizbēgamība gan. Ja runājam par medībām... Nesen biju Norvēģijā, un tur nacionālajā parkā bija pasākums – ziemeļbriežu medības kā pasaules kultūras mantojuma sastāvdaļa. Saprotiet, daudzām lietām var pieiet citādi, paraudzīties uz tām no citas puses. Tāpat kā ar lepnumu var raudzīties ne tikai uz augošu koku, bet arī uz lietām, kas no tā gatavotas. Tas ir attieksmes, izpratnes un kultūras jautājums. •