Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Lūgšana pie jūras Kolkasragā.

Taka pie Pēterezera. Otrais no labās – gids Jānis Jansons.

Gide Laila Pabērza.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lūgšana pie jūras. Slītere-Kolka

Lelde Stumbre;
Ievas Rožukalnes foto


«Visuvarenais Dievs, Tēvs, Radītāj, kurš dāvāji mums ūdeņus un jūru, ļauj mums kļūt, būt un palikt baltiem pie Baltijas jūras...» – tā sākas Lūgšana pie jūras.

Kopš 1988. gada septembra pirmajā svētdienā Vides aizsardzības klubs aicina uz Lūgšanu pie jūras. Pirms divdesmit gadiem uz šo lūgšanu bija atnākuši aptuveni 300 tūkstoši cilvēku ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm pie Baltijas jūras.

Kāpēc viņi to darīja? Kāpēc mēs to darām joprojām – katru gadu, rokās sadevušies, nostājamies jūras krastā, skatāmies uz tās plašajiem ūdeņiem un lūdzam? Vai jūra kaut kur pazudusi? Varbūt ūdeņi sastinguši, skaistās pludmales smiltis iznīcinātas? Viss taču ir savās vietās! Par ko mēs lūdzam?

Baltijas jūra ir nopietni apdraudēta nu jau dau-dzus gadus. Šodien esam sapratuši, ka Baltijas jūra nav kaut kāds atsevišķi stāvošs ūdens klajums, ko Dievs radījis, lai mums, cilvēkiem, būtu kur peldināt savus kuģus, zvejot zivis un atpūsties. Nebūs Baltijas jūras, nebūs Latvijas. Tas laikam ir galvenais, kas mums jāatceras. Un vienīgi mēs esam tie, kuri spēj Baltijas jūru glābt. Jā, arī ar šo lūgšanu...


Slīteres sudraba mākoņi un sarkanais paklājs

Septembra pirmajā svētdienā Vides aizsardzības klubs atkal aicināja uz Lūgšanu pie jūras. Šogad – jau divdesmito reizi. Katru gadu lūgšanas vārdi izskan citā vietā, šogad – Kolkā, kur jūra ar līci sadodas rokās.

Lai brauciens uz Kolku būtu iespaidiem bagātāks, ieplānojam to kā divu dienu braucienu, arī uz Slīteres nacionālo parku.

Pie Slīteres bākas mūs sagaida gide Laila Pabērza. Bāka celta 1849. gadā un ir otra vecākā navigācijas būve Latvijā. Bākā apskatāma ekspozīcija, kas stāsta, kā pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu no ziemeļiem nākušie ledāji izveidoja jūru un aizsākās mūsdienu Baltijas jūras vēsture. Kāpiens 26 metrus augstajā tornī ir iespaidīgs, bāka atrados uz Zilā kalna kraujas 102 metrus virs jūras līmeņa. Uz visām pusēm paveras varens skats uz piekrastes mežiem un, protams, uz jūru.

Ļoti gribas izstaigāt arī Slīteres rezervāta dabas taku, bet Laila mūs brīdina, ka tā kļuvusi apmeklētājiem bīstama, jo lietainā laikā tās segums ir ļoti slidens. Tomēr gandrīz visi dodamies pa slidenajām kāpnēm lejup – uz Zilā kalna kraujas pakāji – un jūtamies kā pasaku valstībā. Kopš 1921. gada šajā – vecākajā un aizsargājamajā – parka daļā daba saglabājusies pilnīgi neskarta, cilvēka veidotas ir tikai 1,2 km garās takas laipas un kāpnes. Visi vairākkārt tiekam brīdināti, ka nedrīkst aiztikt, plūkt vai nomīdīt nevienu no redzamajiem augiem. Ir diezgan grūti noturēties, jo sēnes krāšņi aug gar abām laipas pusēm. Šeit sastopami platlapju meži ar lielu bioloģisko daudzveidību un kaļķaini purvi ar retām un izzūdošām augu un dzīvnieku sugām.

Vēlāk gida Jāņa Jansona vadībā dodamies uz 3,4 km garo Pēterezera dabas taku. Neliels takas posms šķērso šaursliežu dzelzceļa uzbērumu, pa kuru līdz pagājušā gadsimta vidum starp Ventspili, Mazirbi un Dundagu traucās mazbānītis. Taka šķērso pirms aptuveni sešiem tūkstošiem gadu jūras veidošanās gaitā radušās viļņveida kāpas, tā sauktos kangarus, un šauras pārpurvotas ieplakas – vigas. Vienā no lielākajām vigām atrodas Lielais un Mazais Pēterezers. Brīžam grūti sekot gida stāstījumam, jo vienkārši gribas iekrist lielajos sudrabaini pelēkajos sūnu mākoņos. Bet brūklenes un dzērvenes gan saēdamies pilnus vēderus. Ogu te ir tik daudz, ka tās veido milzīgus sarkanus paklājus. Strauji tuvojas septembra novakare, bet mūs vēl gaida zoologa Viļņa Skujas stāstījums par dzīvniekiem, konkrēti – aļņiem, kuriem tieši tagad ir riesta laiks. Ar Vilni vienojamies, ka atbrauksim vēlreiz pavasarī – uz putnu vērošanu. Lieki teikt, ka vakariņas visiem garšo lieliski, un paldies jāsaka «Ķelmēnu» maizes cepējiem, kas mūsu braucienu atbalstīja ar bioloģisko maizīti. To baudījām divu dienu garumā gan autobusā, gan pārējās ēdienreizēs.

Lūgšana pie Mazjūras, blakus Dižjūrai

Lūgšanas dienā no rīta rasina lietus. Tomēr zinām jau, ka tas būs īslaicīgs, un dodamies sagaidīt dzejnieci Amandu Aizpurieti, kura atbraukusi ar rīta autobusu. Nevaram atteikties arī no nelielas ekskursijas uz Kolkasragu. Mūs sagaida SIA «Kolkasrags» direktors Jānis Dambītis. Pateicoties Jānim, jau vasarā radās doma, ka šogad lūgšanas vieta varētu būt tieši Kolka, kur jūra ar līci satiekas. Jānis mūs ved gar jūru un stāsta. Kolkasrags ir brīnumaina vieta, kur vērot gan īpašus saullēktus – saule iznirst no Mazjūras, kā vietējie dēvē jūras līci –, gan saulrietus, kad saule iekrīt Dižjūrā – Baltijas jūrā. Dižjūra – tas taču tiešām skan vareni! Pavasarī, putnu migrācijas laikā, šeit dienā pārlido tūkstošiem putnu. Bet arī mūs jau gaida viens dižs «dziedātājputns» – Kolkas luterāņu baznīcā šajā dienā notiek Haralda Sīmaņa koncerts. Baznīca ir pilna. Un Haralds patiesi dzied kā eņģelis!

Kolkas ragā plīvo VAK zaļbaltzaļais karogs. Cilvēku jūras krastā sarodas arvien vairāk un vairāk, sadodas rokās, jūtot ne tikai šīs brīnumainās rudens dienas siltumu. Katrs atnācējs atnesis sev līdzi arī oli – lai to noliktu jūras krastā. Kolkas piekraste ir visapdraudētākā no piekrastes zonām, kur novērojama krasta noskalošana. Varbūt tieši mans olis to aizkavēs?

Ir miglaina, silta, pasakaina diena. Skan mācītāja Āra Kronberga lūgšana, un mūsu visu domas aizlido tai līdzi.

Šī diena noslēdzas ar koncertu Kolkas Tautas namā. Nelielā, jaukā namā gandrīz pašā jūras krastā. Te nu visā savā krāšņumā parādās Liepājas teātra aktrišu folkloras kopa «Atštaukas», kuras savos skais-tajos tautastērpos bija redzamas arī pie jūras, lūgšanas laikā. Bet te, koncertā, viņu balsis skan vareni. Mazliet pieklusināti dzeju runā dzejniece Amanda Aizpuriete un Arvīds Ulme.

Mūzika, dzeja un lūgšanu vārdi bija mūsu veltījums Baltijas jūrai. No visas sirds ticot, ka, jūras krastā izgājuši, mēs atkal varēsim sadoties rokās, celt tās ar katru gadu aizvien augstāk, lai vienreiz šīs paceltās rokas nozīmētu – mēs esam uzvarējuši. Baltijas jūra ir glābta, tā dzīvos mūžīgi. •